Foto: *n3wjack's world in pixels

Kādēļ man NAV atbildes uz jautājumu, vai Denisu Čalovski vajadzēja izdot ASV?

Goda vārds, apskaužu cilvēkus, kuros ir skaidrība. Kas droši zina, ka, jā, protams, ka vajadzēja Čalovski izdot ASV! Vai, kas tikpat droši zina, ka, nē, nekādā gadījumā nevajadzēja. Skaidrība ļauj pozicionēties, veidot emocionālu attieksmi, cīnīties par vai pret kādu no risinājumiem. Diemžēl manī šādas skaidrības nav. Uztveru šo lietu kā ārkārtīgi sarežģītu juridisku situāciju, kur publiskajā telpā esošais informācijas apjoms, lai gan piektdienas rītā ir saturīgāks nekā vēl tikai ceturtdienas rītā, JOPROJĀM neļauj izdarīt šādus secinājumus.

Lūk, informācija, kas pietrūkst:

1) Vai noziegums, kurā ir apsūdzēts Čalovskis, ir noziegums tikai ASV, vai arī Latvijā (un vai Latvijā viņu par to var sodīt)?

Pārfrāzējot – vai gadījumā, ja Čalovskis netiks izdots ASV, viņam maz vispār draud kriminālprocess Latvijā? Vēl nesen biju pārliecināta, ka atbilde ir, protams, ka jā! Šo noteiktību sašķobīja SC deputāta Andreja Elksniņa publiskotais dokuments, kur Valsts policija ATSAKA ierosināt Latvijā pret Čalovski kriminālprocesu.

Šajā kontekstā būtu vajadzīgs Valsts policijas un ģenerālprokuratūras komentārs par atteikuma iemesliem, jo tie var būt vismaz trīs. Pirmais, – principā par šādiem nodarījumiem Latvijā var sodīt (ir atbilstošs pants Krimināllikumā), bet pagaidām nav pietiekami daudz norāžu, ka pārkāpums tiešām ir noticis. Otrais – principā par šādiem nodarījumiem Latvijā var sodīt (ir atbilstošs pants Krimināllikumā), bet ne konkrētajā gadījumā, piemēram, tādēļ, ka, pēc Latvijas tiesībsargu interpretācijas, noziegums noticis citas valsts teritorijā. Trešais – Latvijas krimināltiesības vispār neatzīst šāda veida darbības par krimināli sodāmām.

Tikai pirmā atbilde nozīmētu, ka Čalovskis principā ir sodāms arī Latvijā (bet tad, protams, ir interesants jautājums, kādas TIEŠI informācijas Valsts policijai pietrūka, lai rosinātu kriminālprocesu). Abas pārējās – ja viņu neizsūta ASV vai kādu citu “cietušo” valsti, tad nekāda soda nebūs.

2) Vai, lemjot par izdošanu, tika veikta pienācīga cilvēktiesību pārbaude?

Satversmes 98.pants paredz, ka “Latvijas pilsoni nevar izdot ārvalstīm, izņemot Saeimas apstiprinātajos starptautiskajos līgumos paredzētos gadījumus, ja ar izdošanu netiek pārkāptas Satversmē noteiktās cilvēka pamattiesības.”

Likumsakarīgi, ka, lemjot par izdošanu, būtu jāpārbauda cilvēktiesību aspekti. Kriminālprocesa 66.nodaļa regulē personas izdošanas jautājumus un paredz divas tiesu sistēmas institūcijas, kurām jāpārbauda izdošanas tiesiskums: Ģenerālprokuratūru un Augstākās Tiesas Krimināllietu tiesu palātu.

Pagaidām vienīgais, ko es publiskajā telpā manu par šo institūciju rīcību un lēmumiem attiecībā uz cilvēktiesību aspektu izvērtēšanu ir šis tviterī ieliktais fragments no Augstākās Tiesas lēmuma:

Ja tas atspoguļo VISU cilvēktiesību pārbaudi, kas šīs lietas ietvaros ir notikusi, tad, piedošanu, bet AT palāta ir pieļāvusi nepiedodami rupju kļūdu. Pieņemot, ka advokāti ir argumentējuši ar ģimenes dzīves asvērumiem, ar iespējami pārmērīgu sodu ASV, citiem cilvēktiesību aspektiem (lai gan arī šīs informācijas par to, ko konkrēti Čalovska aizstāvība argumentēja AT priekšā, publiskajā telpā šobrīd nav, lai gan vajadzēja būt!), izvērtēts nav ticis nekas, vienkārši proklamējot, ka visas pretenzijas ir “deklaratīvas”. Argumentatīvais un pārliecinošais spēks šādai sentencei – desmit. Mīnusos.

Bet tas, kas publiskajā telpā pagaidām nav zināms, vai viss cilvēktiesību vērtēšanas process kopumā ir bijis defektīvs, jo, iespējams, ka ja ne tiesa, tad prokuratūra ir vērtējusi cilvēktiesību aspektus, iespējas prasīt no ASV cilvēktiesību garantijas, u.tml. Ja tā būtu noticis, tad neskatoties uz ārkārtīgi vājo AT argumentāciju, pēc būtības vismaz kāds cilvēktiesību izsvērums būtu noticis.

3) Uz kādas informācijas pamata MK sēdē ministri ir pieņēmuši lēmumu un balsojuši?

Publiskajā telpā šobrīd ir tāda putra, ka nav pat zināmas pamatlietas – nav pieejams Satversmes tiesas atzinums, Tieslietu ministrijas un Ārlietu ministriju veiktās juridiskās analīzes, lai saprastu, cik lielā mērā MINISTRIEM bija atbildes uz jautājumiem, ko uzdodu pirmajā un otrajā punktos – proti, vai Latvija maz var par šādiem nodarījumiem sodīt un vai tiesu sistēma bija godprātīgi veikusi cilvēktiesību standartu pārbaudi.

Atbilde uz pirmo jautājumu bija obligāti nepieciešama, lai saprastu, cik vispār ministriem bija rīcības brīvības lemt par izdošanas jautājumiem:
– ja attiecīgais nodarījums principā ir pārkāpums arī Latvijā, tad ministriem nebija nekādas sevišķās brīvības nobalsot pret izdošanu. Kriminālprocesa 708.pants šajā ziņā ir strikts – MK kā politiska institūcija var atteikt tikai 3 gadījumos: 1) personas izdošana var kaitēt valsts suverenitātei; 2) nodarījums uzskatāms par politisku vai militāru; 3) ir pietiekams pamats uzskatīt, ka izdošana saistīta ar mērķi personu vajāt tās rases, reliģiskās piederības, tautības, dzimuma vai politisko uzskatu dēļ.

Ļoti grūti teikt, ko šādā situācijā MK varēja darīt tad, ja ministri (precīzāk – juridiskie konsultanti) noskaidroja, ka tiesu sistēma nebija godprātīgi pārbaudījusi cilvēktiesību standartu ievērošanu vai, vismaz, ka AT nebija papūlējusies nākt klajā ar vispār jebkādu argumentāciju, kas norādītu uz domāšanas procesu, izņemot atziņu, ka visas pretenzijas ir deklaratīvas. Nedomāju, kā šādā situācijā politiska institūcija drīkst aizstāt tiesu varas vērtējumu ar savējo.

Ja Latvijas krimināltiesībās šis nodarījums vispār netiek uzskatīts par pārkāpumu, tādā gadījumā, atbilstoši Latvijas un ASV izdošanas līgumam, MK bija daudz lielāka brīvība lemt pēc saviem ieskatiem par izdošanu vai neizdošanu: tiesu varas vērtējums tad nebūtu saistošs.

Abos gadījumos nav skaidrs, vai ministri apzinājās/viņiem tika izskaidrots, ko nozīmē “par” vai “pret” balsojums. Piemēram, vai balsojums PRET nozīmē, ka Čalovskis netiktu tiesāts vispār, jo Latvija to vienkārši nespēj izdarīt? Vai balsojums PAR nozīmē, ka ministrs ir pārliecināts, ka izdošanas procesā Satversmē garantētie cilvēktiesību aspekti ir tikuši pienācīgi izsvērti?

Šie jautājumi objektīvi ir ļoti sarežģīti, turklāt, kā jau minēju, vismaz publiski nav zināms, kāda informācija bija vai nebija MK rīcībā, lēmumu pieņemot. Spriežot pēc publiskās informācijas – daudz kas notika saukļu, nevis juridiskās analīzes līmenī, kas tik juridiski sarežģītā un niansētā situācijā ir, maigi sakot, ne sevišķi atbildīgi.

Tieši tādēļ, manuprāt, vērts nākamreiz līdzīgās situācijās mācīties no ekonomikas ministra tviterī raidītajiem pārmetumiem lēmuma pieņemšanas PROCESAM:

1) proti, tam, ka ministru vairākums neuzskatīja par vajadzīgu uzklausīt Čalovska advokātus (kas, iespējams, būtu varējuši uz tiesu varas neizdarībām vai defektiem ministru rīcībā esošajā juridiskajā analīzē norādīt). Pienācīgs lēmuma pieņemšanas process MK, iespējams, vismaz daļēji būtu samazinājis Čalovska procesa kopējos defektus – būtu iespējama spēcīgāka argumentācija tam, ka arī MK ir centies godprātīgi paraudzīties uz cilvēktiesību ievērošanu šajā lietā.

2) ka ministriem esot pārmesta vēlme izprast lietas būtību. Lietā, kur pakāpeniski atklājas tik daudz zemūdens akmeņu, šis ir nopietns pārmetums! Ja tiesu sistēma būtu godprātīgi tikusi gala ar saviem pienākumiem, ja būtu drošība, ka šādi hakernodarījumi ir noziegumi arī Latvijā, tad ministriem nudien tur nebūtu daudz ko lemt! Bet ja, kā sāk izskatīties, ka kādā no šiem priekšnoteikumiem ir defekti vai tie ir problemātiski – tad no KATRA ministra būtu sagaidāma interese par lēmumu, ko viņš vai viņa pieņem.

Noslēgumā par Latvijas publisko telpu

Lūk, šī ir tā pamatinformācija (iespējams, ka ir vēl daudz kas cits – par ko šobrīd pat neesmu aizdomājusies), kuras iztrūkums publiskajā telpā man neļauj saprast, vai Latvijas hakeri vajadzēja izdot ASV un kā bija “pareizi balsot” MK sēdē! Tas vien, ka es to nezinu, man liek domāt par diviem scenārijiem: a) Latvijas mediji atbildes jau sen ir noskaidrojuši, un vienīgi es par tām neesmu informēta, jo nebiju tam pievērsusi pienācīgu uzmanību; b) nav nekas noskaidrots – mediji ir vienkārši atražojuši to histēriju un saukļus, kas šajā lietā no “abām pusēm” ir skanējušas.

Latvijas publiskajā telpā nu jau vairākus gadus pietrūkst foruma, kuru reiz piedāvāja Jāņa Dombura vadītais raidījums “Kas notiek Latvijā?” – un šī nu ir situācija, kur tas būtu īpaši noderīgs! Jo diemžēl tā arī neizveidojās alternatīva, kas ļautu sapulcināt “atslēgas” cilvēkus (un tikai atslēgas cilvēkus!) kāda jautājuma IZĶIDĀŠANAI un tikt skaidrībā par pamatlietām, nošķirot svarīgo no fona trokšņa. Tas prasa ieguldīt milzīgu darbu, iegūt savā rīcībā un izprast sarežģītus dokumentus, spēt filtrēt informāciju, neļaut atslēgas cilvēkiem novirzīties no tēmas, ātri uzķert uz auditorijai izgaismot tukšu demagoģiju vai bezpamata saukļus, iedot sabiedrībai to informāciju, kuru līdz tam brīdim zināja tikai lēmumu pieņēmēji. Tā, lai foruma beigās izpratnes līmenis tiem, kas raidījumu ir skatījušies, ir par pakāpi audzis, viņiem pašiem to pat nepamanot. Tāda raidījuma neesamība, un Čalovska lieta šeit ir spilgts piemērs, ved pie (šeit izmantošu Jāņa Dombura citā kontekstā lietotu apzīmējumu!) tautas debilizācijas. Piedošanu, bet nu ir man grūti kā savādāk nodēvēt lielu daļu no informācijas/vērtējumiem, ko nācās redzēt hakerlietas kontekstā, – it sevišķi no pašiem “cietākajiem” abu nometņu pārstāvjiem!