Foto: Nellija

Topošajām Eiropas Savienības dalībvalstīm Eiropas Komisijai (EK) jau vistuvākajā laikā – līdz janvāra beigām – jāizvirza komisāru amatu kandidāti. Lai gan komisārs saskaņā ar Kopienas dibināšanas līgumu ir neatkarīgs un viņam jāpārstāv EK, nevis dalībvalsts intereses, veiksmīgi izvēlēts komisārs var būt svarīgs mūsu valsts interešu pārstāvis Savienībā.

Latvija komisāru izvirza pirmoreiz, tomēr plašākas diskusijas notiek gandrīz tikai par pretendentu kandidatūrām, bet ne par citiem svarīgiem jautājumiem – komisāra kandidatūru izvirzīšanas kārtību, iespējamo Latvijas komisāra darbības jomu, jauno dalībvalstu komisāru kompetenci pašreizējās komisijas pilnvaru darbības laikā līdz nākamā gada oktobra beigām u.c. Atbildes uz šiem jautājumiem meklējām sarunā ar Ministru prezidenta padomnieci ES jautājumos Elīnu Melngaili, Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieku Andri Piebalgu, Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāju Guntaru Krastu un sabiedriskās organizācijas “Eiropas Kustība Latvijā” prezidentu Andri Gobiņu.

Pašreizējiem komisāriem katram ir savs “portfelis” – politikas joma, kuru tas pārstāv. Vai jau ir zināms, kā pašreizējās EK darbā tiks iesaistīti jaunie komisāri?

Andris Piebalgs: Jā, vienošanās ir panākta. Jaunajām dalībvalstīm sākotnēji nebūs savu “portfeļu” – jauno dalībvalstu komisāri strādās kā “ēnas” jau esošajiem komisāriem. Tiesa gan, vēl nav skaidrs, vai visu darbības termiņu – no nākamā gada maija līdz oktobra beigām – jauno dalībvalstu komisāri tiks piesaistīti vienam, vai arī ik pa trīs mēnešiem darbosies kā “ēna” dažādiem pašreizējiem komisāriem. Jaunajiem komisāriem, lai arī viņi darbosies kā “ēnas”, būs balsstiesības, tiesības iebilst visos jautājumos, kā arī tiesības piedalīties kolēģijas sēdēs. Tomēr jāatzīmē, ka EK prezidenta Romano Prodi vēstulē, kura tika nosūtīta topošo dalībvalstu premjerministriem, ir minēts tikai princips, bet nav sīkāk izskaidrotas detaļas.

Kā Jūs vērtējat R. Prodi redzējumu par jauno komisāru iesaisti EK darbā?

A. Piebalgs: Man personīgi šāda pieeja nepatīk un neliekas gudra. Manuprāt, pareizāk būtu uzticēt jaunpienācējiem kaut mazu un ierobežotu, bet tomēr savu atbildības jomu. Atbildības jomu izdalīšana nav problēma, piemēram, no transporta politikas var izdalīt dzelzceļa transporta jomu, kuru arī varētu uzticēt jauno dalībvalstu komisāriem. Galu galā, nav skaidri daudzi jautājumi: ko nozīmē “ēna”, kā tiek organizēts darbs komisāram un “ēnai”, kā notiek kompetenču sadale?

Šādā veidā darbs Komisijā līdz šim nenotika un vienīgais attaisnojums, ko es redzu, ir īsais jauno dalībvalstu komisāru darbības laiks – seši mēneši. Tomēr jāatzīmē, ka mums par jauno dalībvalstu iesaisti Komisijā nav teikšana – tas ir EK prezidenta lēmums un priekšstats par jauno dalībvalstu komisāru darbību un lomu.

Guntars Krasts: Acīmredzot EK prezidents negrib uzņemties atbildību par desmit jaunajiem komisāriem, kuri galu galā arī nezina, kā īsti strādā Komisija konkrētajā jomā, tāpat arī nav zināma jaunpienācēju spēja strādāt. Piedāvātais jauno komisāru darbības princips man šķiet pieņemams, jo jaunajiem komisāriem ir jāiepazīst, kā darbojas EK. Darbojoties kā “ēnas”, jaunpienācēji varēs labi iepazīt EK darbu un sagatavoties darbam jaunajā Komisijā, kur katram jau būs atsevišķs “portfelis”.

Andris Gobiņš: Man šāds jauno dalībvalstu komisāru iesaistīšanas modelis šķiet “lāpīšanās”. Tā kā kompetences nebūs stingri noteiktas, ļoti daudz būs atkarīgs no katra indivīda personīgajām spējām. Domāju, ka vairāk vai mazāk formāli kāda atbildības sfēra tiks nodota jauno komisāru rokās. Tomēr ar to nepietiek. Darbības modelim ir jābūt stingrāk definētam, ir jābūt strikti noteiktam, kas par ko ir atbildīgs, cik lielas ir jauno dalībvalstu komisāru pilnvaras.

Plašsaziņas līdzekļos jau tikuši apspriesti dažādi komisāru kandidāti. Tomēr visai maz ir informācija, kādā veidā kandidāti tiek izvirzīti. Kāda ir šī kārtība?

A. Gobiņš: Pastāv iespēja izvirzīt vienu vai arī vairākus kandidātus. Es saprotu, ka pagaidām vairāk tiek domāts par to, ka Latvija izvirza vienu kandidātu. Arī es atbalstu šādu pieeju.

A. Piebalgs: Diskusijas sākums par komisāra amata kandidātiem ir konfidenciāls. Tā tas ir bijis vienmēr un attiecībās ar visām valstīm. No šāda viedokļa raugoties, ja Latvija izvirza trīs komisāra amata kandidātus, process var būt atklāts – konfidencialitātes statuss var tikt noņemts. Izvirzot trīs amata kandidātus, netieši tiek pateikts, ka EK prezidentam ir jāizvēlas viens no piedāvātajiem kandidātiem. Ja tiek virzīts viens kandidāts, EK prezidents to var noraidīt. Teorētiski viņš var noraidīt arī pārējos izvirzītos kandidātus. Tāpēc ierosinājums par trīs kandidātu virzīšanu vienlaikus nav slikts – tiek definēts to kandidātu loks, kurus mēs esam ar mieru izvirzīt.

A. Gobiņš: Manuprāt, tas ievērojami sašaurina kandidātu loku. Vai sabiedrībā zināms cilvēks, ar bagātu politisko pieredzi, augstiem ieņemamajiem amatiem piekritīs būt viens no trim? Manuprāt, ne.

G. Krasts: Es šeit problēmu neredzu. Tas nav negods. Manuprāt, pati izvirzīšana šādam amatam ir liels pagodinājums.

Kāda ir citu valstu pieredze? Tiek virzīts viens vai vienlaicīgi vairāki kandidāti?

G. Krasts: Eiropas valstīs pastāv dažāda prakse. Piemēram, Zviedrija pašreizējās EK veidošanai piedāvāja trīs kandidatūras, tādējādi padarot elastīgāku amatu sadali un palielinot iespējas tikt pie konkrētas jomas komisāra – tika piedāvāti dažāda profila speciālisti, kas palielināja iespējas ieņemt kādas specifiskas nozares komisāra vietu.

Kādas ir Latvijas stratēģiskās intereses – cīnīties par kādu konkrētu jomu vai formulēt vairākus interešu laukus, kuros mēs gribētu redzēt savu komisāru, un kaulēties?

Elīna Melngaile: Es neesmu diskutējusi par šo jautājumu ar Ministru prezidentu Einaru Repši un ārlietu ministri Sandru Kalnieti, tāpēc varu paust tikai savu personīgo viedokli. Komisāru “portfeļus” nosacīti varam iedalīt “vieglākos” un “smagākos” atkarībā no ietekmes sfēras nozīmes. Mazajām valstīm iegūt nozīmīgu sfēras pārraudzību faktiski nav cerību, šādas atziņas ir pauduši vairāki ES dalībvalstu politiķi. Piemēram Zviedrija aizstāv komisāru rotēšanas principu EK, jo tikai tad iespējama situācija, ka lielās valstis rotācijas kārtībā var tikt “atbīdītas” no nozīmīgāko jomu iegūšanas savā pārziņā. Tādējādi pastāvētu iespēja mazajām valstīm iegūt “smagākus portfeļus” (*).

Tomēr neuzskatu, ka situācija ir tik bezcerīga, lai Latvija pretendētu tikai uz “vieglāko portfeļu” iegūšanu. Manuprāt, “vidēji smagu portfeļu” iegūšana ir reāla, un uz to mums arī būtu jātiecas. Piemēram, nozares, uz kurām Latvija varētu pretendēt, ir reģionālā attīstība, enerģētika, transports, monetārā joma u.c. Mūsu uzmanības lokā jābūt tām jomām, kurās ir skaidri noteikta Kopienas politika, nevis sfēras, kur kopējā politika ir tikai “uz papīra” vai ieceru līmenī. Iegūstot amatus jomās, kur ir skaidri definēta un tiek īstenota kopēja politika, pastāv iespēja ietekmēt visas ES virzību un darbību. Protams, visi domā, ka Latvija iegūs izglītības, kultūras, sporta vai jaunatnes lietu komisāru amatus, kas, starp citu, arī nav peļami. Arī kultūras jomā Latvija varētu dot būtisku ieguldījumu.

G. Krasts: “Portfeļu” sadales jautājums, manuprāt, vēl nav skaidrs. Jāatceras, ka iespējama arī veco dalībvalstu sadarbība ar jaunajām.

Ir svarīgi fomulēt tās jomas, kas mūs interesē, un pēc tam “tirgoties”. Ja tiek piedāvāta nozare, kas mūs īsti neapmierina, mēs varam izrādīt savu sašutumu un censties panākt kompensāciju – svarīgāka “portfeļa” piedāvājumu. Tieši šāda “tirgošanās” un centieni rast kompromisu arī ir veids, kā parasti tiek sadalīti komisāru amati.

Izvirzot prioritārās jomas, vienkāršāka kļūst arī komisāra amata kandidāta izvēle, jo ir zināms, kādu cilvēku valsts meklē. Ja mēs precīzi nenosakām, kuras jomas mūs interesē, ļoti grūti ir atrast arī kandidātu – cilvēku, kas būtu lietpratējs visās jomās. Pretējā gadījumā ir iespējams, ka galavārdu saka EK, norādot, ka atlikuši ir konkrēti “portfeļi”, kas, iespējams, nav valsts prioritāro interešu sarakstā.

A.Gobiņš: Tajā brīdī, kad
mums kāds kaut ko
piedāvās, būs jau par vēlu
A. Gobiņš: Tajā brīdī, kad mums kāds kaut ko piedāvās, būs jau par vēlu. Savas intereses ir jādefinē jau iepriekš, vēl pirms tiek sāktas oficiālas sarunas. Cik man zināms, daudzas valstis jau ir definējušas, kurā jomā tās gribētu redzēt darbojamies savus komisārus. Piemēram, Igaunija ir izteikusi vēlmi, lai tās pārstāvis ir komisāra “ēna” informācijas tehnoloģiju jomā, Polija savukārt varētu pretendēt uz lauksaimniecības jomu. Tātad “bīdīšana” šobrīd, kā izskatās, jau notiek pilnā sparā. Mani interesē vai sfēru sadale jau nav notikusi?

A. Piebalgs: “Portfeļu sadali” nevar nokavēt. Tikai tad, kad ir zināms, kādi mozaīkas gabali veidos kopējo attēlu – Komisiju, ir iespējams piedāvāt savu cilvēku konkrētai jomai. Tikai tad ir redzams, kādus cilvēkus piedāvā pārējās valstis, kādās jomās citi kandidāti ir zinošāki. Līdz ar to ir iespējams prognozēt, uz kurām jomām citas valstis “tēmē”. Tikai tajā brīdī varēs noskaidrot mūsu izvirzītā kandidāta stiprās puses, salīdzinājumā ar citām kandidatūrām.

Tomēr, manuprāt, galvenā uzmanība nav jāpievērš “portfeļu” sadalei darbam pirmajos sešos mēnešos. Daudz svarīgāk ir pievērsties tālākai nākotnei – nākamajai EK, kurai darbs jāsāk 2004. gada rudenī. Tas, kādā jomā Latvijas komisārs strādās pirmos sešus mēnešus, nenozīmē, ka darbu šajā nozarē viņš varēs arī turpināt. Tas ir viens no galvenajiem argumentiem, kāpēc tiek apspriests, ka jaunajiem komisāriem pirmajos sešos mēnešos vajadzētu strādāt kā “ēnām” pie dažādiem komisāriem.

Kādā veidā tiek formulētas Latvijas intereses – tas ir vienas personas, institūcijas viedoklis, vai arī notiek plašākas konsultācijas?

E.Melngaile:Savas intereses
mēs definējam intuitīvi.
Pašlaik tiek sagatavota me-
todoloģija, kā tās formulēt
E. Melngaile: Šis jautājums vēl nav analizēts. Savas intereses mēs definējam intuitīvi un arī ņemot vērā kandidātus, ko Latvija var piedāvāt komisāru amatiem. Protams, nosakot prioritārās darbības sfēras, tiek ņemtas vērā arī diskusijas ar dažādiem ES lietu ekspertiem.

Tātad pagaidām Latvijas stratēģisko interešu definēšana ir neskaidra – nav konkrētas institūcijas, kas par to atbildīga, trūkst kārtības, kādā tiek noteiktas Latvijas nacionālās intereses. Nākotnē mūsu stratēģisko interešu apzināšana būs vēl svarīgāka – mums būs jāzina, cik tālu piekrītam atkāpties, un kuras ir tās jomas, kur kompromiss nav rodams. Vai ir domāts par to, kas nākotnē varētu būt Latvijas stratēģisko interešu formulētājs?

E. Melngaile: Pašlaik tiek sagatavota metodoloģija, kā formulēt Latvijas stratēģiskās intereses. Esam saskārušies ar nopietnu problēmu – metodoloģijas izstrādei Latvijā trūkst speciālistu, kvalificētus ekspertus iespējams piesaistīt tikai no ārvalstīm. Tomēr gan ekonomisku apsvērumu dēļ, gan ierobežotā laika dēļ sākumā mēģināsim paši izveidot metodoloģiju, lai formulētu Latvijas intereses.

Komisāra izvirzīšanā svarīgākā loma ir premjeram. Pagājušajā nedēļā aizsākās diskusijas par Saeimas lomu komisāra izvirzīšanā, lai šis process būtu demokrātiskāks. Kādai jūsuprāt jābūt Saeimas nozīmei komisāra kandidāta izvirzīšanā un tā apstiprināšanā? Kāda ir citu valstu pieredze?

G. Krasts: Eiropas valstu pieredze rāda, ka galvenā loma, izraugoties kandidātus, ir premjerministram. Tikai Francijā komisāru izvirza Valsts prezidents. Manuprāt, arī mums būtu jāpieturas pie šāda komisāra kandidāta izvirzīšanas modeļa.

Ja Saeima balso par komisāra kandidatūru, process tiek nevajadzīgi sarežģīts. Līdz ar Saeimas balsojumu konkrētajai kandidatūrai tiek dots augsts uzticības mandāts. Savukārt, vienkāršoti skaidrojot, EK prezidents, tāpat kā Latvijas premjerministrs, veido savu kabinetu un viņam ir jābūt pārliecībai par visiem komisāriem – tāpēc arī EK prezidentam pieder galavārds komisāru apstiprināšanā. Sarežģījumi var rasties, ja EK prezidentam Saeimas apstiprinātais kandidāts nešķitīs pieņemams. Tad izveidosies konflikts starp EK un mūsu parlamentu, kas nav vēlams.

G.Krasts: Saeimas lēmums lēmums nedrīkst būt politiski saistošs, tikai konsultējošs
Situācija būs sarežģīta arī gadījumos, ja komisāra darbība neapmierinās Latviju, neattaisnos uz viņu liktās cerības. Tā atsaukšana būs vienkāršāka, ja uzticības mandātu tam dos premjerministrs, nevis Saeima – tad pietiks ar Ministru kabineta balsojumu. Jāatzīmē, ka ir situācijas, kad no amata pienākumu pildīšanas tiek atsaukti komisāri vai arī tas tiek nopietni apspriests.

Saeimas iesaistīšanās komisāra kandidāta vērtēšanā varētu notikt pēc kandidatūras izvirzīšanas. Piemēram, Eiropas lietu komisija varētu uzaicināt izvirzīto kandidātu uz sēdi, kurā izvaicātu par viņa uzskatiem, prioritātēm utt., bet Saeimas balsojumu vai arī Eiropas lietu komisijas lemšanu par kandidatūru es neatbalstu. Protams, pastāv iespēja, ka Saeima var pateikt, ka konkrētā kandidatūra neatstāj labu iespaidu, bet tāds lēmums nekādā gadījumā nedrīkst būt politiski saistošs, tikai konsultējošs.

A. Gobiņš: Arī es domāju, ka būtu pārspīlēti runāt par komisāra kandidāta apstiprināšanu Saeimā. Sabiedrības interesēs ir, lai lēmumu pieņemšanā būtu skaidri noteikts mehānisms. Ir svarīgi, lai tiktu izvirzīts labākais kandidāts un lai savlaicīgi notiktu sabiedrības informēšana par attiecīgā kandidāta izvirzīšanu. Es domāju, ka tas ir vairāk informēšanas, nekā iesaistīšanas jautājums.

A. Piebalgs: Piekrītu, ka komisāra kandidatūras apstiprināšanai nav nepieciešams Saeimas balsojums. Tas varētu izraisīt krīzi starp EK un nacionālo valsti. Nevajag radīt problēmas, ja iespējams no tām izvairīties.

Premjerministra izvirzītajai kandidatūrai ir jāgūst atbalsts ne tikai Latvijā, bet arī ES. Plašsaziņas līdzekļos izskanējis viedoklis, ka kandidātam jābūt labi pazīstamam Eiropā. Cik svarīga kandidātam ir pieredze ES jautājumos, cik tam jābūt zināmam Eiropā?

A.Piebalgs: Mazākajām valstīm var jautāt – vai tad jums nav nevienas sievietes, kas varētu ieņemt šo amatu?
A. Piebalgs: Šādu kritēriju EK nenosaka. Protams, tīri praktiski cilvēkam, kurš jau darbojies saistībā ar ES jautājumiem, ir daudz vieglāk uzsākt darbu. Atspēkojot argumentu, ka cilvēkam jābūt ar pieredzi Eiropas lietās, jāatceras līdzšinējā EK veidošanas pieredze. Komisāra amatus ieņem un ir ieņēmuši līdz tam ES nedzirdēti cilvēki. Tas nenozīmē, ka šie cilvēki nespēj sekmīgi darboties. Un otrādi – slikti darboties var tāds komisārs, kas zināms Eiropā un Latvijā, gan arī tāds, kurš Eiropā līdz iecelšanai komisāra amatā nav pazīstams. No Briseles netiek diktēts, kādu kandidātu viņi grib redzēt.

Tomēr ir cits aspekts, ko nedrīkstam aizmirst – dzimumu līdztiesība. EK prezidenti arvien sola, ka pusi Komisijas veidos sievietes. Tāpēc liela uzmanība tiek pievērsta tam, lai valstis kā komisāru kandidātus izvirzītu arī sievietes. Īpaši spiediens varētu tikt izdarīts uz mazajām valstīm. Skaidrs, ka lielas valsts ietekme uz EK prezidentu būs lielāka, līdz ar to tik bieži netiks atgādināts dzimumu līdztiesības jautājums. Savukārt mazākajām valstīm var jautāt – vai tad jums nav nevienas sievietes, kas varētu ieņemt šo amatu? Šāds jautājums netiek uzdots tāpēc, ka izvirzītais kandidāts būtu neatbilstošs, bet kā atgādinājums, ka arī Eiropas mērogā ir jādomā par dzimumu līdztiesību.

Tātad neoficiāli var tikt izdarīts spiediens uz Latviju komisāra amatam izvirzīt sievieti?

A. Piebalgs: Jā, protams.

Lai arī komisāri nepārstāv savas valstis, tomēr neoficiāli valstis uztur saikni ar komisāriem un līdz ar to viņi ir valsts interešu lobiji. Vai šis fakts nevar radīt situāciju, kad sabiedrība no komisāra gaida pārāk daudz – reālu Latvijas interešu pārstāvniecību?

A. Gobiņš: Manuprāt, balsstiesīga komisāra amats vairāk ir simbols. Mums ir viens cilvēks tur, kur notiek lielā lemšana, nākotnes iezīmēšana. Simboliskās pārstāvniecības nozīme arī nākotnē būs viena no svarīgākajām.

G. Krasts: Lai arī komisārs nedrīkst tieši pārstāvēt savas valsts intereses, realitātē viņš tiešām var būt nozīmīgs lobijs. Daudzi komisāri ir pierādījuši, ka viņi tomēr pārstāv savu nacionālo valsti. Protams, tas nenotiek tieši. Nacionālo valsti interesējoši jautājumi var tikt pasniegti kā visai ES svarīgas kopējas problēmas.

Ņemot vērā komisāra darba uzdevumus, kādam vajadzētu būt šim cilvēkam?

A. Piebalgs: Es uzskatu, ka komisāram ir jābūt politiskai personai, kas domā politisko karjeru turpināt, arī pēc pieciem gadiem atgriežoties no darba EK. Svarīgi, lai šim cilvēkam būtu motivācija atgriezties mājās un nebaidīties, ka tiks norādīts uz kādu Eiropas mērogā pieņemtu lēmumu. Tieši tāpēc tam ir jābūt politiķim, kas no tā nebaidās, bet cīnās. Komisāra amatam virzīt biznesa pārstāvjus nav slikta ideja, bet, manuprāt, tas var notikt vēlāk – pirmajam ir jābūt politiķim. Nenoliedzami, komisāra kandidātam ir jābūt ar lieliskām pārliecināšanas spējām, līderim.

E. Melngaile: Manuprāt, komisāra kandidātam ir jābūt arī labam stratēģim un vadītājam.

A. Piebalgs: Svarīgi, lai nākotnes komisārs spētu sastrādāties ar administratīvo aparātu. Jāņem vērā, ka EK materiālus gatavo ierēdņi, tāpēc kandidātiem ir svarīga pieredze darbā ar administratīvajiem dienestiem. Šis aspekts sašaurina iespējamo kandidātu loku.

_________________________

(*) Ministru prezidenta padomniece Elīna Melngaile ir atsaukusi diskusijas laikā teikto, ka šī viedokļa paudējs ir Zviedrijas premjers.