Atslēgvārdi:

Latvija Turcijas spogulī 6

Latvijā ir izplatīts “neatzītās bārenītes” pašstereotips, kura pārvarēšanu izprot kā nepieciešamību sasniegt kaut ko neiedomājami lielu, lai CNN beidzot stāstītu to visai pasaulei. Latvijas un Turcijas futbola spēļu atspoguļojums Latvijas presē bija šāda pašidentitātes problēmu izpausme.

Iesaki citiem:

Pirms mēneša mana kolēģe Ilze Šulmane ir rakstījusi, ka Latvijas presē stereotipi ir reti sastopami, tāpēc mediju pētniekam stereotipu tematika nav saistoša. Situāciju “izglāba” Latvijas un Turcijas divas divkaujas futbola laukumā – stereotipu pusgada plāns tika izpildīts ar uzviju!

Bet runa nebūs par turkiem. Es palūkošos uz futbola spēļu atspoguļojumu Latvijas presē kā uz pašidentitātes problēmu izpausmi. Identitāte ir vienmēr jautājums par atšķirību no cita. Skatoties Turcijas spogulī, Latvija pamanīja sev nevēlamās iezīmes.

Pārspīlēta tieksme izrādīties pasaules priekšā ir kļuvusi par pašmērķi: “tagad visā pasaulē zina, kas ir Latvija”. Šāda pašstereotipa izpratne Latvija pastāv tikai tad, kad tuvumā ir televīzijas kameras ar “CNN uzlīmēm” un “CNN nosauks” vārdu “Latvija”. Citādi nav vērts pūlēties kaut ko darīt.

Lasot Dienu un Neatkarīgo, skatoties Panorāmu, pārsteidza sporta žurnālistu neprofesionalitāte. Jā, mūsdienās sports ir nacionālisma izpausmes lauks, taču šajā gadījumā sporta politizēšanā izpaudās vēlme izcelt sevi, nievājot citu. Radās iespaidas, ka Latvijas komandai pretī bija nostājies salašņu bars: “dienvidniekiem raksturīga viltība”, “izšmaukt”, “turki parādīja augstprātīgu attieksmi, simboliski uzsitot pa mūsējo plaukstām, nevis vīrišķīgi paspiežot roku”, “turki turpināja provocēt” (NRA 17.11). Pēc tam, cik noprotu, 22 vīrieši paskraidīja svaigā gaisā un “Ruštu nervi neizturēja”, “turki nobijās” un “sāka tiesneša medības”. 1:0 mūsējo labā.

Dienas (17.11) lapidārs secinājums “Vostok – ģelo tonkoje” (biedra Suhova secinājums filmā “Baltā tuksneša saule”) liecināja, ka būs vēl drūmāk: “turku provokācijas būs vēl rafinētākas” (Diena 17.11), tāpēc mūsu uzdevums ir “nepakļauties provokācijām” (Diena 20.11). Pirms 20 gadiem līdzīgos vārdos programma Vremja aprakstīja gaisotni Losandželosā. Politbiroja lēmumu nebraukt uz Olimpiādi-84 es uztveru ar izpratni...

Latvieši rīkojās viltīgāk, nometot uz turku galvām Latvijas Holanderu desantu. Šis zviedru režisors pirms dažiem gadiem izcēlies ar īpaši aizspriedumaino dokumentālo filmu par Latviju. Tagad pienākusi Turcijas kārta. Jau dodoties ceļā, mūsu žurnālisti izplatīja arvien kareivīgākus ziņojums. Sagatavojot sabiedrības viedokli iespējamajam zaudējumam, žurnālisti zīmēja naidīgā ielenkuma ainu: mūsu futbolisti paņēma līdzi divus kārtības sargus un minerālūdeni, “jo no turkiem varēja sagaidīt nepatīkamus izgājienus” (NRA 19.11). Panorāma precizēja, par ko ir runa: “pārtikai un ūdenim kaut ko pieber, lai bojātu sāncenšu veselību”. Protams, ziņojumi attaisnojās, jo jau lidostā nebija “siltās uzņemšanas”, stundu stāvēja kopīgā rindā, muitnieks ielaida roku trenera somā un “atstājis somu nesakārtotu”. Panorāmas (20.11) korespondents stāstījumu par notikušo ap spēli nošpikoja no padomju žurnālistu stāstiem par sportistu piedzīvojumiem buržuju zemēs: “grautiņš”, “draudīgie cilvēki”, “draudīga himna”, “kaujas dziesma”, “nelabvēlīgs notikumu pavērsiens”. Pretēji žanra uzburtām gaidām, “nopietnu ievainojumu” tomēr nebija. Turki izrādījās vēl arī nenopietni mīkstmieši. Panorāmas korespondenta vārdiem runājot, stadionā tik vien bija, kā “lidojošas plastmasas pudeles”, “viena alus skārdene” un nedefinētie “daži lidojošie objekti”.

Izmantojot izdevību, Diena (21.11) iekniebusi arī brāļiem lietuviešiem: “Lietuvas basketbola izlases uzvara Eiropas čempionātā Eurosport iekļuva tikai kā īsā ziņa, bet Latvijas izlases spēles ar turkiem šis kanāls nedēļu rāda vairākas reizes dienā”. Spēju apliecinošs čempiona tituls ir nieks. Galvenais, lai katru dienu rietumu mediji ar glaimiem pieminētu tavu vārdu.

Futbola nedēļas iznākums presē nebija pārsteidzošs. Žurnālistu diskursā visas šīs muskuļu demonstrācijas mērķis bija nopelnīt pieņemšanu prezidentes pilī un valdības prēmijas. Ar to futbola atspoguļošanas kampaņa beidzās.

Sekojot medijiem, es maz ko biju sapratis par futbolu, jo sporta spēles bija tikai iegansts bravūrai. Citu ainu tēloja avīze Čas, kura ar cieņu runāja par pretinieku. Stāstījuma centrā bija pati sporta spēle un futbolisti, nevis “lidojošie objekti”. Godīgi sakot, tikai šīs avīzes korespondenta reportāža ļāva man iztēloties spēli un saprast, ka uz laukuma bez latviešiem bija arī turku futbolisti – “spēcīga un autoritatīva komanda”, kas arī zināja, kā pa zālāju ripināt bumbu. Latviešu avīzēm uzvara bijusi “brīnums”, otra uzvara “vēl viens brīnums”. Čas simpātiski uzsvēra, ka tas ir konkrētu cilvēku ilgstoša, rūpīga darba rezultāts: “Mēs esam to nopelnījuši, rūpējoties par futbolu. Mēs pa daļiņām veidojām komandu” (17.11). Tiesa, futbols Latvijā nav dzimis šogad. Bez skaļām uzvarām, bez pirmo amatpersonu uzmanības šie daži cilvēki vairākus gadus ir darījuši savu darbu, nevis “nesa pasaulē Latvijas vārdu”.

Iespējams, M.Verpakovskis bija patiess, kad solīja Panorāmai ilgi nemazgāt prezidentes nobučoto vaigu. Sentimentāla vēlme tapt novērtētam, panākt cita, nozīmīga cilvēka atzīšanu ir saprotama. Pētot preses stereotipus pirms trīs gadiem, mani pārsteidza negatīvo pašstereotipu daudzums. Tas norāda uz latviešu sociālās identitātes trauslumu. Mēs lūkojamies ārzemju spogulī, meklējot atzīšanu, bet, šķiet, nevēlamies dzirdēt savas uzvedības kritiku un “mainīties uz augšu”. Turcija bija perfekts glābiņš mūsu “eiropeiskajam” brendam. Latvija meklē apliecinājumu, ka salikteņa “Austrumeiropa” pirmā daļa – “austrumi” – uz to neattiecas. Taču buramvārda “eiropeiskums” atkārtošana nesakārtos mūsu dzīvi un nepadarīs mūs labākus. Brends neizglābs no stereotipiem par drūmo, neviesmīlīgo valsti, kur tūristus sagaida lēnīga apkalpošana un informācijas trūkums. Šos ārzemnieku priekšstatus mums atgādināja britu sociologi, prezentējot novembrī pētījumu par Latvijas tēlu. Vai var pretendēt uz cita atzinību, ja pats neesi gatavs atzīt citu? Vai var pretendēt uz “ciešanu atzīšanu”, ja pats augstprātīgi izturies pret zaudētāju?

Latvijā ir izplatīts “neatzītās bārenītes” pašstereotips. Tā pārvarēšanu izprot kā nepieciešamību sasniegt kaut ko neiedomājami lielu, lai CNN beidzot stāstītu par to visai pasaulei.

Bet varbūt tas ir pašsaglabāšanās instinkts? Latvija negūst lielas uzvaras, jo tad augstprātība sitīs tik augstu vilni, ka lietuviešiem un igauņiem vairs nebūs vietas Baltijā? Teikā Lāčausis ar savu pārmērīgo spēku vien nodarīja skādi citiem cilvēkiem. Palīgs milzis viņiem nebija vajadzīgs. Lāčausis apvainojās – viņš nevēlējās izniekot savu izcilību maziņiem darbiņiem. Tas taču nepievērš CNN uzmanību...

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (6) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

beta 12.01.2004 23:29
Sergej, nevajag jaukt sportu ar politiku - tieši to gan tu pats, gan Latvijas krievu prese ir visus šos gadus darījusi. Kāpēc nepiemini, ka laikraksta Čas identitāte ir balstīta uz "naši" pseidošovinismu, kur "naši" ir viss, kas saistīts ar Krieviju. Bet adresētā kritika sporta žurnālistiem ir vienkārši smieklīga, jo no lielās informācijas gūzmas tikpat labi es Tev varētu sagatavot traktātus par "tīro sportu" vai "skaisto futbolu", citējot gan NRA, gan Dienu u.t.t. Redz, Sergej, atšķirībā no sporta žurnālistiem, kuri apmeklē vēl arī teātrus, izstādes, kino un lasa grāmatas, tu pats stadionos neesi biežs viesis. Atnāc un pavēro ainu klātienē, lasi avīžu slejās sporta rubrikas biežāk (nevis reizi desmit gados, kad noticis patiešām brīnums) un tad izdari secinājumus par profesionalitāti. Katrā ziņā, ja uz vienas līnijas noliktu sporta, politikas, eknomikas vai kultūras žurnālistus, tad tie pirmie ir visiem priekšā pa lielu gabalu. Diemžēl, šī realitāte Tev kaut kā paslīdējusi garām. Veiksmi izdomājot tēmas!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Veclaiks 19.12.2003 12:56
Daudz kam rakstā jau varētu piekrist. Taču diez vai par latviešu sporta žurnālistu profesionalitāti nopietni var spriest pēc viņu reportāžām un rakstiem tikai par vienu, turklāt ārkārtēju, notikumu Latvijas sportā - pārspēlēm par ceļazīmi uz EČ futbolā ar Turciju. Tas nu tiešām bija gadījums, kad arī pieredzējis žurnālists varēja pazaudēt galvu, virsroku patišām ņēma vispārēja eiforija. Tas arī saprotams, jo vēl pirms diviem gadiem tāds Latvijas panākums likās tikpat nereāls kā, piemēram, iespēja Latvijai kļūt par ANO DP pastāvīgo locekli, izspiežot no turienes ASV, Krieviju vai Ķīnu.

Latvijas sporta žurnālistiku, protams, vajag analizēt, tas tiek darīts daudz par maz, taču domāju, ka analīzes objektam jābūt plašākam. Galu galā interesanti, vai mūsu žurnālisti profesionālāk raksta par futbolu vai hokeju, par Latvijas sportistu veiksmēm vai neveiksmēm, par futbola maču Latvija-Čehija vai, teiksim, Portugāle-Spānija, par vietējām vai starptautiskajām sacensībām.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Billijs 18.12.2003 15:02
Kāpēc autors nav paanalizējis,ko šai '"sakarā"" rakstījusi Turcijas prese? Ja jau viņš noliek līdz ar zemi mūsējo,tad lūdzu, salīdziniet ar ""viņējo"". Intergrācijas procesu atainojošā sadaļā piesaukt kā pozitīvo piemēru avīzi""Čas""? Ja nu vienīgi sporta žurnālistikas ziņā. Būtu pateicīgs,ja autors plašāk izklāstītu arī krievu preses kultivētos stereotipus.Līdzsvaram,jo liela daļa autora minēto latv.preses trūkumu esamība ir fakts.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Feministe 17.12.2003 16:38
Es gan nepiekristu Indarai, ka krievu rakstosajaa presee valoda vispar ir korektaaka. Man skiet, ka tomeer tas ir atkariigs gan no notikuma, gan no konkreta laikaposma, gan no aviizeem utt. Jo, piemeram, viens butisks sporta notikums - hokeja machs - pirms kada laika (2000.gads) paradija, kaa tiek konstrueti Latvijas ka nacijas, latviesa, Krievijas, krieva teeli gan Latvijas krievu un latviesu, kaa arii Krievijas presee (sk. I. Novikovas rakstu graamataa "Muze(N)stvennosti"). Par preses valodas lielaku vai mazaku korektumu sajaa situaacijaa gruti runaat; man liekas interesanti tie secinajumi, kas attiecas uz naacijas teela veidosanu - gan 2000., gan 2003.gadaa. Kadi pretstati tiek veidoti, kas ir saveejie un sveshie, un kapec tiesi paslaik tiek veidoti attiecigie pretstati. Sporta speles saja zinjaa ir arkartigi interesants analizes materials.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Indara 17.12.2003 14:46
cerams, ka latvijas sporta zurnalisti lasot rindas par neprofesionalitati neuzmetis spuru, bet cita reize padomas, ko runa un raksta. es tikai retu reizi varu piespiesties skatities kadu sporta speli un izskirosos macus par ieklusanu kada pasaules limena reitingu tabulas ari skatos tikai kompanijas pec - tatad visai pavirsi. tomer manai ausij un redzeslokam nepaslideja garam liela dala no raksta pieminetajam frazem. no kurienes tada uzputiba??? bet ta skiet ir visai raksturiga lat. val. rakstosajai presei ne tikai runajot par sportu un sadas reizes vienmer der paskatities kr. val. rakstosaja prese, kur pretstata vares izlasit pasapzinigu un korektu valodu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Anthea 17.12.2003 14:44
Nu jā. Rasisms un ksenofobija šai sabiedrībai ir raksturīgas iezīmes. Bet vai autora augstprātīga attieksmē veicinās šo parādību neitrālo un akadēmisko izpēti un paškritisku mediju nostāju? Baidos, ka tā nemaz nebūs.

Saistītie raksti
Laci kep 255x203

Divas vienpusības 6 Autors:Providus.lv

Citi autora darbi
Kastes 255x203(2)

One more try* 10 Autors:Sergejs Kruks

Ciriki 255x203

Daudzes čuriki 3 Autors:Sergejs Kruks