Atslēgvārdi:

Latvija – robežu paplašinātāja?

Dalība ES radījusi Latvijai jaunu, priviliģētu politisko platformu savu interešu īstenošanai, taču to panākt izrādījās ne tik viegli - īpaši tādēļ, ka valsts lobijs Eiropas struktūrās tikai sācis attīstīties.

Iesaki citiem:

Iepriekšējā Saeima darbojās Latvijai vēsturiskā laikā – pēc neatkarības atgūšanas uzsāktie centieni kulminējās iestājoties Eiropas Savienībā (ES) un NATO. Šo mērķi Latvija panāca neraugoties uz valdību un ministru maiņām. Dalība ES radījusi Latvijai jaunu, priviliģētu politisko platformu savu interešu īstenošanai, taču to panākt izrādījās ne tik viegli - īpaši tādēļ, ka valsts lobijs Eiropas struktūrās tikai sācis attīstīties.

Pēc iestāšanās ES, Latvija saskārusies arī ar jaunu fenomenu – iedzīvotāju masveida izceļošanu, galvenokārt uz anglofonajām vecās Eiropas valstīm. Tas liecina, ka, iekļaujoties eiroatlantiskajā telpā, transnacionālais dzīves veids izplatās arī latviešu vidū.

Attiecības ar Krieviju arī pēc iekļaušanās transatlantiskajās struktūrās kardināli nav mainījušās – par spīti dažām savstarpējas saprašanās epizodēm joprojām nav atjaunots starpvaldību komisijas darbs, kā arī nav izdevies parakstīt robežlīgumu.

Saikni ar saviem Rietumu sabiedrotajiem pēdējos gados Latvija nostiprinājusi atbalstot triecienus Irākai un aktīvi piedaloties starptautiskajās miera misijās.

Par nozīmīgākajiem notikumiem Latvijas ārpolitikā ar politologiem Žanetu Ozoliņu un Tomu Rostoku sarunājas Sannija Jauce, “Latvijas Vēstnesis Plus”.



Žaneta Ozoliņa, politoloģe

Jūs savulaik piedāvājāt divus mūsdienu valsts ārpolitiskās darbības modeļus – valsts kā “vārtu sargātāja” un kā “robežu paplašinātāja”. Raugoties uz pēdējiem četriem gadiem, jāsecina, ka Latvija piekopusi „robežu paplašinātājas” modeli. Vai tas mūsu valstij ir attaisnojies?

Šis dalījums ir visnotaļ izplatīts. Ja mēs paraugāmies uz lielāko daļu Eiropas valstu, tām jāveic tā pati izvēle. Tieši mazās valstis ir tās, kuras visaktīvāk piekopj “robežu paplašinātāju” politiku. Mazai valstij vajadzīgi neizmērojami resursi, lai sevi pasargātu ne tikai militārajā jomā, bet arī ekonomiski un tehnoloģiski. Mazās valstis parasti starptautiskajā sistēmā mēģina lavierēt kā lapsas un, ja rodas kādas grūtības, operatīvi izstrādā ārpolitikas, kas tām mazina draudus.

Latvijas tēls ir veidojies visai kontrastējošs – no vienas puses esam valsts ar dinamisku attīstību, augošu starptautisko nozīmi, tai pat laikā Rīga kļuvusi slavena kā lētas izklaides vieta. Vai varas elite nevarēja līdzsvarot šīs pretišķības valsts attīstībā?

Nedomāju, ka par Latviju spriež kā par lētas izklaides valsti. Tomēr pastāv daži neizbēgami negāciju elementi, kas raksturīgi daudzām jaunajām ES valstīm. Politiskā elite pirmsiestāšanās periodā bija tik nodarbināta ar valsts sagatavošanu atbilstībai objektīvajiem dalības kritērijiem, ka netika novērtēti dažādi iestāšanās blakus efekti, kuru novēršana nav tikai politiskās elites rokās. Latvijas tēls ir tas, ko katrs no Latvijas pilsoņiem domā par savu valsti. Ja mēs par sevi nemitīgi stāstām kā par nabadzīgāko, korumpētāko, netikumīgāko valsti, tad ko gan citi var domāt.

Valsts starptautiskais statuss pēc iestāšanās ES audzis. Varat minēt, kā tas reāli izpaudies?

To var ilustrēt vienkārši – paskatieties kartē uz ģeopolitisko telpu, kur Latvija atradās pirms iestāšanās ES. Pa kreisi mēs redzam ES ar labu ekonomiku, lielu ietekmi uz starptautiskajiem procesiem, bet otrā pusē mums ir vesela virkne valstu, kas joprojām cīnās ar ekonomiskām problēmām, politisko nestabilitāti, ar režīmiem, daļa no valstīm tiek sauktas par autoritārām. Situācija pa labi no mums ir vislabākais pierādījums, ka dalība ES ir pluss no stratēģiskā viedokļa. Neviena valsts nevar atrasties pa vidu un uzskatīt, ka tas ir jauki un skaisti, tā ir ilūzija.

Kāds ir iemesls partiju vienprātībai ceļā uz ES un NATO?

Tā ir politiskā gudrība īstajā laikā, tieši 1990.gadu sākumā, - saprast, ka Latvijas ģeogrāfiskais izvietojums, ierobežotie cilvēku un dabas resursi liek izšķirties - atrasties transatlantiskajā integrācijas telpā vai NVS telpā. Šī izvēle bija vienkārša un racionāli pamatota. Pirms šīm vēlēšanām pat kreisās partijas vairs neapšauba ES un NATO nozīmi Latvijas nākotnē. Kāpēc tāds pagrieziens? Kreisajam spārnam būtu grūti parādīt kaut vienu valsti, kas kļuvusi turīgāka, stabilāka, plaukstošāka, sadarbojoties ar Krieviju. To savulaik piedāvāja kreisais spārns, aicinot piekopt “pragmatiskas” attiecības ar Krieviju.

Vienošanos par dalību NATO lielā mērā noteica Krievijas faktors. Patlaban norit alianses transformācija. Kā mūsu dalība NATO iespaidoja attiecības ar Krieviju?

Gandrīz neviena NATO dalībvalsts nedomā par ārējo ienaidnieku, kurš kādā brīdī varētu NATO dalībvalstij uzbrukt. Pat vājo valstu starpā būtu grūti atrast kādu avantūristu, kas uzdrīkstētos uzbrukt militāri spēcīgākajai aliansei. Alianse ir pietiekami spēcīga un konsolidēta iekšēji, lai kalpotu kā uzbrukt atturošs faktors. Protams, Latvijas motivācija iestājoties bija saistīta ar draudu mazināšanu no Krievijas, bet pašreiz svārsts no Krievijas iet tradicionālo dalībvalstu virzienā, resursi tiek ieguldīti alianses nostiprināšanā kā potenciālā agresijas atturētājā.

Izskatās, ka par spīti pozitīviem signāliem, Krievija joprojām orientējas uz veco retoriku pret Latviju. Vai četru gadu laikā ir vērojamas pārmaiņas un vai Krievijas naidīgums pret Latviju mazinājies?

Krievijas retorikai pret Latviju ir viļņveidīgs raksturs. Laikam jābeidz sevi uzskatīt par tik nozīmīgu valsti, par ko Krievija domātu no rīta līdz vakaram. Krievijas retorika pret Latviju atkarīga no tā, kāds ir kopējais starptautiskais fons, kādā Krievija darbojas - ja tai ir izdevīgi ar Latviju runāt sirsnīgā valodā, tad uz kādu minūtīti tā to arī dara. Kad Krievija varēs izmantot Latviju savās interesēs, tā nekavēsies to darīt. Man politiķu mudinājumi izstrādāt ilgtermiņa, nopietnas programmas attiecībām ar Krieviju šķiet dīvaini, lai neteiktu - pat komiski. Latvija šobrīd tālejošu stratēģiju nevar izstrādāt. To var izdarīt tikai attiecībā pret valsti, kas pati ir „fiksēta” – kur ir fiksēti politiskie institūti, politikas, lēmumu pieņemšanas procedūras, ar kuru var rēķināties un prognozēt tās darbības. Krievijas gadījumā to nevar. Krievija attiecības ar Latviju neveido kādā divpusējā līmenī, tai visu laiku ir sava dienas kārtība. Ja Latvija tajā var kādu nelielu akcentiņu pielikt, tad to arī dara. Kamēr nav divi, kas dejo šo tango, stratēģiju rakstīšana ir papīra izšķērdēšana. Attiecības ar Krieviju joprojām ir līdzens lauks, daži pēdējo mēnešu simboliskie žesti no simboliskās un pilsoniskās sabiedrības viedokļa bija nozīmīgi, bet te nevar runāt par dinamisku lēcienu valstu attiecībās.



Toms Rostoks, politologs

Ārpolitikas uzdevums līdz 2004.-2005.gadam tika deklarēts kā Latvijas valsts neatkarības neatgriezeniskuma nodrošināšana caur dalību spēcīgās eiroatlantiskās struktūrās. Vai var uzskatīt, ka radīti visi nosacījumi, lai Latvijā būtu garantēta valstiskā suverenitāte un nostiprinātos demokrātija un tiesiskums – uz ilgu laiku?

Pirm siestāšanās periodā bija daudz runu par to, ka Latvija, iestājoties ES, zaudē savu suverenitāti. Tomēr suverenitātes jēdziens ir mānīgs. Neviena tauta mūsdienās nevar realizēt savu suverēno gribu, nerēķinoties ar citām tautām, tāpēc mūsdienās suverenitātes jēdziens ir vairāk saprotams kā vieta pie sarunu galda ar tiesībām piedalīties lēmumu pieņemšanā. Tas nozīmē, ka šobrīd Latvijai ir iespējas piedalīties lēmumu pieņemšanā jautājumos, kas mūs tiešā vai netiešā veidā ietekmē. Ja Latvija atrastos ārpus ES, šīs organizācijas pieņemtie lēmumi mūs neapšaubāmi ietekmētu, bet to pieņemšanā mēs nevarētu piedalīties. Tā kā Latvijai ir vieta pie sarunu galda un iespējas piedalīties lēmumu pieņemšanā, Latvijas valstiskās neatkarības neatgriezeniskums ir daudz labāk nodrošināts, nekā gadījumā, ja Latvija nebūtu ES un NATO dalībvalsts.

Situācija ir pavisam citādāka jautājumā par demokrātijas un tiesiskuma nostiprināšanos. Latvija bija pietiekami demokrātiska un tiesiska valsts, lai iestātos ES. Tomēr pēciestāšanās periodā redzams, ka pārāk liela nozīme tiek piešķirta ārējas ietekmes iespējai, līdzdalība ES pati par sevi vēl nenodrošina, ka demokrātija un tiesiskums Latvijā nostiprināsies. Šie ir jautājumi, kas ir mūsu pašu ziņā, un Latvijas partneri reaģēs tikai tad, ja situācija Latvijā minētajās jomās būtiski pasliktināsies.


Latvijas tēla ziņā mēs redzam kontrastus. No vienas puses, Latvijai ir pasaules līmeņa līderi, mūs ārēji novērtē kā dinamisku jauno demokrātiju, NATO samits ceļ mūsu valsts starptautisko prestižu. Tai pat laikā Latvijas atvērtībai ir redzamas ēnas puses – iedzīvotāju izceļošana, Rīga kā lēta izklaides vieta, atpalicība reģionos. Vai Latvijas ārpolitikas veidotāji līdz galam apzinājās visus riskus un iespējamās izmaiņas, kādas varētu parādīties līdz ar eirointergrāciju? Kā redzams, eirointegrācija mums ir nesusi daudz vairāk strukturālu pārmaiņu, nekā bijām domājuši.

Pirms Latvijas iestāšanās ES vairākus pārmaiņu aspektus reti kurš 2004.gada pavasarī spēja paredzēt. Speciālisti uzskatīja, ka inflācija un cenu celšanās nenotiks, tomēr šodien tieši inflācija ir viens no faktoriem, kas rada lielas bažas Latvijas ekonomikas tālākai attīstībai, nemaz nerunājot par to, ka inflācija tuvākajos gados neļaus Latvijai pievienoties eirozonas valstīm.

Pirms iestāšanās ar lielu sašutumu tika uztverta ziņa, ka lielākā daļa ES dalībvalstu Latvijai negatavojas atvērt savus darba tirgus. Šī problēma tagad tiek aplūkota no pavisam cita skatu punkta, jo lielākas bažas izsauc darbspējīgo Latvijas iedzīvotāju aizbraukšana. Var droši apgalvot, ka valdība laikā, kad Latvija pievienojās ES, līdz galam neapzinājās visus gaidāmo pārmaiņu aspektus.

Savukārt, Latvijas tēla veidošana nav tikai politiķu uzdevums, jo tūristi no Lielbritānijas nebrauktu uz Rīgu izklaidēties, ja šeit nebūtu attiecīgs piedāvājums. Politiķi var cilvēkiem radīt iespējas - tiesības strādāt citā valstī vai atvest lētās aviolīnijas uz Rīgu, taču pašu cilvēku ziņā paliek izvēle, kā šīs iespējas izmantot. Svarīgi, lai politiķi, redzot, kā cilvēki izmanto tiem piedāvātās iespējas, censtos ievirzīt cilvēku enerģiju un vēlmi darboties produktīvā gultnē, piedāvājot tiem stimulus noteiktai rīcībai.


Latvijas ārpolitika bijusi izteikti proamerikāniska. Vai tas nav traucējis iedibināt produktīvu un tālejošu sadarbību ar Eiropas lielvalstīm?

Eiropā ir lielas valstis, bet nav lielvalstu, tāpēc Latvijai neapšaubāmi daudz nozīmīgākas bijušas attiecības ar ASV. Ir arī citi iemesli tam, kāpēc ASV Latvijai šķiet daudz pievilcīgāks partneris nekā atsevišķas lielās valstis Eiropā. ASV atbalsts bijis izšķirošais iemesls Latvijas uzņemšanai NATO. ASV arī ir daudz palīdzējusi Latvijai valsts pārvaldes reformu procesā, taču ne mazāk būtiski ir tas, ka gan no Francijas, gan no Vācijas pēdējo 15 gadu laikā nākuši signāli, kas nav bijuši labvēlīgi Latvijai. Helmuts Kols neuzskatīja par nepieciešamu ierasties vizītē Baltijas valstīs. Viņa sekotājs Gerhards Šrēders baltiešu atmiņā paliks ar to, ka noslēdza līgumu par Ziemeļu gāzes vada izbūvi Baltijas jūrā. Francijas prezidents Žaks Širaks atcerējās par jaunajām ES dalībvalstīm, kad gribēja likt tām paklusēt. Bijušais Itālijas premjerministrs Silvio Berluskoni Krievijas prezidenta Vladimira Putina vietā atbildēja uz jautājumiem par Krievijas „pretterorisma operāciju” Čečenijā. Tā kā Latvija ir maza valsts, kas salīdzinoši nesen atguvusi neatkarību, mums ir īpašas simpātijas pret citām tautām, kas cīnās par savu brīvību.

No ASV puses Latvijai šādi sarūgtinājumi nav bijuši jāpiedzīvo. Ar citām ES lielajām valstīm kā Lielbritāniju un Spāniju Latvijai ir pietiekami labas attiecības. Protams, ka Latvija ieinteresēta veidot labas un produktīvas attiecības ar visām ES dalībvalstīm. Īpaši šāda nepieciešamība izveidojusies šobrīd, kad ES iestājies pārdomu laiks par šīs organizācijas nākotni. Tajā pašā laikā nevar noliegt, ka Latvijas skatījums uz citām valstīm būs lielā mērā atkarīgs no tā, kāds būs šo valstu skatījums uz Krieviju un Latvijas-Krievijas attiecībām.

Vai valdošās politiskās partijas varēja darīt vairāk (diplomātiski un politiski) attiecību uzlabošanā ar Krieviju? Vai tomēr šīs valsts objektīvā nevēlēšanās nākt Latvijai pretī pārāk ierobežoja manevra iespējas no Latvijas puses?

Latvijā diezgan plaši atspoguļots viedoklis, ka Krievija pēdējo gadu laikā virzījusies prom no tās demokrātijas izpratnes, kāda pastāv Rietumu valstīs. Tā ir taisnība, taču Latvijā daudz mazāk dzirdēts par Krievijas sociālekonomisko attīstību pēdējos gados. Augstās naftas un gāzes cenas ļāvušas Krievijai aizmirst par to, kas ir budžeta deficīts un algu un pensiju aizkavēšanās. Krievijas budžets ir ar pārpalikumu, nevis deficītu. Izveidotajā stabilizācijas fondā ieplūst līdzekļi desmitiem miljardu ASV dolāru vērtībā. Krievija spēj nokārtot savas parādsaistības, turklāt tā atmaksā daļu savu parādu priekšlaicīgi. Krievijā pamazām nostiprinās vidusšķira.

Tā kā Krievijai vairs nav ar izstieptu roku jāiet pie saviem Rietumu partneriem, iespējas ietekmēt Krieviju no ārpuses ir krasi samazinājušās. Tam paralēli Krievijā nostiprinās pārliecība par savu spēku, ko nav varējusi mazināt ne Oranžā revolūcija Ukrainā, ne Rietumvalstu iejaukšanās bijušajās PSRS republikās. Krieviju ir grūti ietekmēt. Līdz ar to viedoklis, ka ES vai ASV varēs „nokārtot” mūsu neatrisinātos jautājumus ar Krieviju, piemēram, robežlīgumu, nav balstīts realitātē. Latvijas vai citu Rietumvalstu vēlmes kaut ko panākt attiecībās ar Krieviju nevar būt balstītas uz ietekmēšanas un piespiešanas metodēm. Attiecību uzlabošanās notiks tad, kad sadarbība ar Latviju būs Krievijas interesēs. Tomēr jāatzīmē, ka Latvijas aktīva iesaistīšanās Eiropas kaimiņu politikā faktiski nozīmētu attiecību pasliktināšanos, jo Krievija uzskata bijušās padomju republikas par savu spēļu laukumu, kurā citiem nav ko jaukties iekšā.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!