"Neatkarīgā rīta avīze", 19.11.2002.
Tas nav mans virsraksts. Ventas Balss galvenā redaktore Edīte Melngalve rakstu ar šādu virsrakstu bija publicējusi savā laikraksta krievu izdevumā 15. oktobrī. Taču pēc pēdējiem notikumiem, kad valdošā koalīcija liedza Eiropas Parlamentā uzstāties Borisam Cilevičam, šajā atziņā saskatu jau kaut ko gluži pravietisku.
PCTVL vēlēšanās guva 187 564 pilsoņu atbalstu, kas apvienību padara par otro lielāko Saeimas frakciju un lielāko opozīcijas frakciju parlamentā. Nav noslēpums, ka tieši par PCTVL vairumā balsoja Latvijas nacionālo minoritāšu pārstāvji. Liegt vārdu PCTVL pārstāvim Eiropas Parlamenta sēdē, kas notiek no 18. līdz 20. novembrim Strasbūrā un ir veltīta Eiropas Savienības paplašināšanās jautājumam, nebija gudri.
Mēs, PCTVL politiķi, šo pozīcijas kārtējo necieņu pret demokrātijas principiem kaut kā pārdzīvosim. Mēs apzināmies, ka ne pirmo un ne pēdējo reizi sastopamies ar valdošo partiju matemātiskā pārsvara demonstrāciju. Taču par mums balsoja Latvijas pilsoņi, kuri tieši mūsu politiskajā spēkā saskata savu interešu pārstāvniecību, jo tā sauktās latviešu partijas jau sen ir aizmirsušas, ka Latvijā dzīvo ne tikai latvieši un cilvēki, kam nav pilsonības, bet arī Latvijas pilsoņi, kam ir dažāda nacionālā piederība. Viņi šo nedemokrātisko soli pret mūsu deputātu Borisu Cileviču uztvers kā kārtējo sevis ignorēšanu no valsts varas puses.
Protams, ir vienkāršoti domāt, ka par PCTVL balso tikai nelatvieši. «Zinu daudzus latviešus, kuri balsoja par PCTVL, jo viņu aci nav aizmiglojušas ilgu laiku fabricētās klišejas un antireklāma,» uzskata E. Melngalve. Taču «PCTVL nobīdīšana politikas nomalē ir solis uz divkopienu valsti, ko veic paši latvieši un nebūt ne citu nacionalitāšu pārstāvji» (E. Melngalve). Jo «demokrātiskā valstī neviens nevar sev atļaut dalīt pilsoņus labajos un sliktajos» (E. Melngalve). Kāpēc E. Melngalve domā, ka PCTVL nobīdīšana malā rada divkopienu valsts draudus? Neviena no tā sauktajām labējām partijām šajā vēlēšanu kampaņā vispār neuzrunāja citu nacionalitāšu pārstāvjus, bet tikai latviešus. Taču Latvijā dzīvo ne tikai latvieši. Tā ir realitāte. Neredzēt to ir smaga kļūda, ko, man liekas, vēl nav par vēlu labot.
Savukārt E. Melngalvei liekas, ka Latvijā tiek radīts «Berlīnes mūris starp tīrasiņu latviešiem un pārējo sabiedrību». Smagi vārdi. To nesakām mēs, PCTVL politiķi, to nesaka kāds krievu žurnālists, to saka pazīstama un cienīta latviešu žurnāliste, kura raksta nobeigumā saka: «Mans komentārs daudziem noteikti nepatiks, jo Latvijas sabiedrībā nav pieņemts pozitīvi vērtēt PCTVL, jo tas tiek uzskatīts par nāves grēku.»
Ir smagi lasīt šos vārdus, kas liecina, cik smagi gan slima ir mūsu Latvijas demokrātija. «Sauciet mani kā gribiet, tikai neklusējiet!», raksta E. Melngalve. Vai nav pēdējais laiks ieklausīties šajos vārdos? Vai nav pēdējais laiks saprast, ka šodienas PCTVL ir vakardienas Tautas frontes turpinājums, tikai tajā vairs vairākums nav latvieši, bet gan citu Latvijas nacionalitāšu pārstāvji, kuriem sen jau vairs nav alternatīvas, par kuru balsot. Mēs, PCTVL politiķi, neesam greizsirdīgi. Mēs ceram, ka mūsu atbalstītāju problēmas sadzirdēs arī citas partijas.
Nevar būt tā, ka puse Latvijas iedzīvotāju, kas ir nelatvieši, gan pilsoņi un nepilsoņi, tāpat maksā nodokļus šai valstij, bet viņu bērniem tiek atņemtas tiesības mācīties vidusskolā dzimtajā valodā. Tas vienkārši ir netaisnīgi. Bet katra nacionālā netaisnība Latvijā ved uz divkopienu valsti. Jautājums – nenovēršami vai novēršami?