Kurš nākamais uzkāps uz grābekļa? 0

Bijušā Ekonomikas ministra Krišjāņa Kariņa parakstītais lēmums par struktūrfondu piešķiršanu atklāj Eiropas Savienības fondu sadales sistēmas nepilnības, kas ļauj politiķiem tieši piedalīties projektu izvērtēšanā.

Iesaki citiem:

Ažiotāža, kas sacelta ap nu jau bijušā Ekonomikas ministra Krišjāņa Kariņa parakstīto lēmumu, kas saistīts ar Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu finansējuma sadali, ir pierādījums tam, ka struktūrfondu finansējuma sadalē ir nepilnības. Pašreizējais regulējums ir pretrunīgs attiecībā uz apstrīdēšanas instanci, precīzi nenosakot, vai lēmums tiek pieņemts augstākās ierēdniecības vai politiskajā, t.i. ministra līmenī. Ja projektu vērtēšanā tieši iesaistās politiķi, valstī ar tik augstu korupcijas uztveres indeksu kā Latvijā tas met nelāgu aizdomu ēnu uz ministrijām un ES fondu apguves sistēmu kopumā.

Uzmanību ieguvušais bijušā ekonomikas ministra lēmums ir tikai viens no daudziem, kuri pieņemti gadījumos, ja kāds no noraidīto projektu pietiecējiem apstrīdējis ES fondu administrējošās iestādes (otrā līmeņa starpniekinstitūcijas) lēmumu un augstāka līmeņa iestāde (pirmā līmeņa strapniekinsitūcija) apstrīdēšanu uzskatījusi par pamatotu. “Providus” pētījumā par efektīvas apstrīdēšanas sistēmas ieviešanu ES fondu apguvē ir apkopojis līdzšinējo apstrīdēšanas statistiku (uz šī gada martu):

  • Ekonomikas ministrijā (EM) bijuši 29 Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras apstrīdēšanas gadījumi, 26 no tiem pieņemti par labu apstrīdētājam (25 lēmumus parakstījis ministrs, vienu – valsts sekretārs);

  • Finanšu ministrijā (FM) bijuši četri Centrālās finanšu un līgumu aģentūras lēmumu apstrīdēšanas gadījumi, divi no tiem pieņemti par labu apstrīdētājam (lēmumus parakstījusi ministrijas valsts sekretāre);

  • Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā (RAPLM) bijuši pieci Valsts reģionālā attīstības aģentūras lēmumu apstrīdēšanas gadījumi, visi pieņemti par labu apstrīdētājam (lēmumus parakstījusi valsts sekretāre);

  • Labklājības ministrijā (LM) bijuši četri apstrīdēšanas gadījumi, trijos gadījumos lēmums pieņemts par labu apstrīdētājam (vienu lēmumu parakstījusi labklājības ministre, bet divos pārējos valsts sekretāres vietniece).




Šeit trūkst vēl informācijas par Izglītības un zinātnes ministrijas pieredzi. Taču arī bez tās no iepriekšminētā ir secināmas divas lietas. Pirmkārt, apstrīdēt ES fondu administrējošas iestādes lēmumu ir parasta un likumīga prakse. Tādas tiesības paredzēja MK noteikumi Nr.200 nosakot, ka “lēmumu par atteikumu projekta pieteicējs var pārsūdzēt Administratīvā procesa likuma noteiktajā kārtībā.”[1] Administratīvā procesa likumā (APL) teikts, ka administratīvo aktu var apstrīdēt padotības kārtībā augstākā institūcijā[2], ka augstākā iestāde izskata lietu vēlreiz pēc būtības un ka tā var izdot satura ziņā citādu administratīvo aktu.[3] Tādas tiesības paredz arī jaunais ES struktūrfondu vadības likuma 19.pants.

Otrkārt, ministrijās nav vienotas prakses attiecībā uz to, kurai amatpersonai jāparaksta jaunpieņemtais lēmums. Gandrīz visus apstrīdēšanas rezultātā pieņemtos lēmumus EM parakstījis ministrs. Arī LM vienu lēmumu parakstījusi ministre. Savukārt FM un RAPLM visus parakstījusi valsts sekretāre un divos gadījumos LM – pat valsts sekretāres vietniece.

Atbilde uz jautājumu, kam tad vajadzētu parakstīt lēmumu, kas pieņemts APL 81.panta kārtībā, ir atkarīga no Publisko aģentūru likuma. Šī likuma 4.pants nosaka, ka “valsts aģentūra ir Ministru kabineta locekļa (turpmāk — ministrs) pārraudzībā esoša valsts pārvaldes iestāde” un šis nepārprotami pasaka, ka aģentūrai saistošus lēmumus var pieņemt tikai ministrs. Taču tā paša likuma 7.panta otrajā daļā teikts, ka “valsts aģentūras izdota administratīvā akta tiesiskumu var apstrīdēt attiecīgajā ministrijā”. Vadoties no šī panta, ir iespējama arī cita interpretācija, proti, ka lēmumu var parakstīt arī kāda ne-politiska ministrijas amatpersona.

Lai nemestu ēnu uz turpmāko darbu ar ES struktūrfondiem, noraidīto projektu apstrīdēšanas sistēma ir jāmaina. Būtu jāvienojas par vienotu Publisko aģentūru likuma interpretāciju. Izstrādājot tā grozījumus, jāpieturas pie principa, ka lēmuma tiesiskumu var apstrīdēt attiecīgajā ministrijā. Tādējādi tiktu novērsta iespēja politiskajiem spēkiem tieši iesaistīties projektu vērtēšanā un līdz ar to arī tos politiski ietekmēt.

Grozījumi nepieciešami arī tāpēc, lai saskaņotu Publisko aģentūru likuma un ES struktūrfondu vadības likuma normas. ES struktūrfondu vadības likums nosaka, ka “otrā līmeņa starpniekinstitūcijas lēmumu var apstrīdēt pirmā līmeņa starpniekinstitūcijā” un tas nozīmē, ka apstrīdēšana notiek ministrijā jeb ierēdņu līmenī, nevis politiskajā līmenī pie ministra.

Iespējams arī cits risinājuma modelis – pilnībā pārskatīt ar ES fondu finansējumu saistīto lēmumu apstrīdēšanas sistēmu un tā vietā, lai apstrīdēšana notiktu augstākā institūcijā, izveidot atsevišķu, neatkarīgu, nepolitisku apstrīdēšanas institūciju. Modelis šādai institūcijai nav tālu jāmeklē. Iepirkumos valsts un pašvaldību vajadzībām par apstrīdēšanas instanci kalpo Iepirkumu uzraudzības birojs.

Šie risinājumi turpmāk amatpersonām ļautu izvairīties no uzkāpšanas uz sistēmas nepilnību grābekļa, taču, lai nonāktu līdz konstruktīvam sistēmas problēmu risinājuma modelim, vispirms atbildīgajām amatpersonām būtu jāatzīst, ka sistēmas nepilnības pastāv.

____________________

[1] 59.pants

[2] APL 76.pants

[3] APL 81.pants

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Citi autora darbi