Raksts

Kur ta’ citur es viņu palaistu?


Datums:
30. augusts, 2011


Autori

Santa Zirne


Foto: Arturo

Cilvēki mēģina glābt „simbolisko” skolu, lai tā risinātu praktiskus dzīves jautājumus — infrastruktūras nesakārtotību, darba trūkumu un finansiālo nestabilitāti.

Mazo lauku skolu uzturēšana vai likvidēšana ir bijis diskusijām apvīts temats jau kopš PSRS sabrukuma. Jautājumu apskatot publiskajā telpā, parasti izvirzās divas pamatnostādnes. Pirmā — ekonomiskajos aprēķinos balstīta, jo pastāv uzskats, ka neracionāli ir uzturēt dārgas skolas pagastos un ciemos, kur ik gadu iedzīvotāju kļūst aizvien mazāk. Tāpēc mazo skolu likvidācijas plāns tiek pamatots ar ekonomiskajiem aprēķiniem par viena skolēna un skolotāja izmaksām un skolas uzturēšanu. Savukārt otra pamatnostādne balstīta emocijās — kā atbalsis uz racionālo skolu likvidācijas plānu tiek sniegtas visai patētiskas iebildes. Tādi atslēgvārdi kā „pedagogu izmisums”, „nevajadzīguma sajūta”, „dzīvības apsīkums”, „skola kā centrs” veido emocionālo bāzi, kas tiek pielietota kā pretmets skaitļiem un aprēķiniem.

Skaitļos un ekonomiskajā izdevīgumā balstītais skolu likvidācijas plāns tomēr nav pilnībā realizējies dzīvē, neskatoties uz tā it kā loģisko pamatojumu. Tas vedināja izzināt, kādi ir noteikto skolu likvidēšanas vai saglabāšanas iemesli, kam, visticamāk, ir kādi lokāli, iespējams, gana subjektīvi iemesli. Tāpēc, apšaubot divu minēto nostādņu — ekonomiskās racionalitātes un emocionālā patosa — izteiktās polaritātes reālo pamatojumu, veidoju sava pētījuma — maģistra darba — problēmloku. Proti, situācija, kurā tiek pieņemts vai būtu jāpieņem lēmums par katras konkrētās mazās skolas saglabāšanu vai likvidāciju, iespējams, saistāma ar sarežģītākiem un daudzslāņainākiem skaidrojumiem, ko nepieciešams tuvāk apzināt, lai varētu izdarīt secinājumus par konkrētās skolas nozīmi.

Tādēļ 2010. gada pavasarī devos uz kādu lauku pagastu, lai, intervējot tā iedzīvotājus un skolotājus, kā arī pagasta pārvaldes darbiniekus, kultūras centra direktori, pastnieci, braucot ar skolas autobusu, ēdot skolā pasniegtās pusdienas, kā arī dzīvojot vairākas dienas skolas mācību pārzines mājās, pētītu vienu no šiem izņēmumiem — mazu lauku skolu, kas atbilst visām skolas likvidēšanas prasībām, tomēr līdz šim nav likvidēta.

Izvēlētā Egļu pamatskola atrodas Egļu pagastā, kas teritoriālās novadu reformas rezultātā pievienots Egļukalna novadam[ 1 ]. Egles atrodas 38 kilometrus no tagadējā novada centra — Egļukalna, un ar „ārpasauli” šo pagastu saista vien zemes ceļi. Egļu pamatskolā mācās 68 skolēni no tuvākās apkaimes, ieskaitot arī 10 skolēnus no 2009. gada vasarā likvidētās Salu sākumskolas. Skolas slēgšanas gadījumā novada piedāvātā alternatīva būtu Egļukalna vidusskola, kas atrodas 38 kilometrus no Eglēm. Taču ģeogrāfiski vistuvāk Eglēm gan ir Ezeru novada skola — Ezeru vidusskola, kas atrodas 15 kilometrus no Eglēm.

Saknes, kartes un pārmaiņas

Eglēnieši identificē savu pagastu, velkot ap to dabas, ne ģeogrāfisko robežu, proti, apzīmējot savu atrašanos kā „meža vidū”. Šis dabā atrodamās robežas pielietojums izkristalizē vairākus aspektus, kas saistāmi ar skolas pastāvēšanas nepieciešamību. Tam ir visai praktiski iemesli, kas saistīti ar slikti izbraucamiem ceļiem, vējos nogāztiem kokiem, kā arī tīri emocionāliem aspektiem kā nošķirtību, savā ziņā arī kopības sajūtu un robežošanos gan fiziskā, gan arī emocionālā plāksnē, nošķirot sevi gan no jaunā novada, gan citām izglītības alternatīvām. Mežs ap pagastu ir gan sargs, gan robeža.

Inta, pagasta iedzīvotāja:

Nu mums jau te visapkārt ir meži. Man arī ir sešgadnieks, kur ta’ es viņu palaistu? Tagad mierīgi — viņš jau savu pagastu pārzina.

Kā jau minēts, skaitļu un latu aprēķinos Egļu pamatskola atbilst visiem skolas likvidācijas priekšnoteiktumiem. 2009. gada vasarā pēc novadu reformas un Egļu pagasta pievienošanas Egļukalna novadam, pirms izlemt skolas likteni, neoficiāli aptaujāja skolēnu vecākus par skolas izvēli viņu bērniem, ja Egļu skolu slēgtu.

Velta, strādā pagasta pārvaldē:

Mēs jau vasarā aptaujājām bērnus — cits ietu uz Ezeriem, cits — uz Saulkalnēm, cits vispār pie radiniekiem, bet nu ne jau uz Egļukalnu. Jau tagad pirmos bērnus [uz skolu] sāk vest 7.00 no rīta, kur ta’, ja [būtu jābrauc] tie 40 kilometri! Tāpēc jau mūs pagaidām atstāja, jo nauda aizietu citai pašvaldībai.

Neformālās aptaujas rezultāti un aprunāšanās ar iedzīvotājiem lika novada domei pārdomāt skolas likvidāciju. Vēl viens iemesls — ja skolu likvidētu, naudas plūsma novadam samazinātos, tāpēc „deķītis” skolas veidolā tika paturēts.

Savukārt Egļu pamatskolas skolotāju stāstos skola parādās kā alternatīva politiskajai pārvaldei. Šīs divas institūcijas drīzāk piecieš viena otru. Skola pat vairākkārt ir veidojusi alternatīvu vēlēšanu sarakstu, kā arī ikdienā gana apzināti nodalījusi savu darbību no pagasta pārvaldes. Līdz ar to skolu var raksturot kā sava veida telpu telpā — iespējams, tieši atsakoties no centrālās lomas pagasta dzīvē, skola sargā savu mikrokosmu.

Autobuss dubļos

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Egļu pagastā uz laiku tika pārtraukta jebkāda autobusu satiksme. Patlaban reizi dienā autobuss brauc uz un no Rīgas, bet divas reizes nedēļā — arī uz tuvākajām pilsētām. Slikto ceļu dēļ ziemā nereti satiksme uz laiku tiek pārtraukta vispār. Pēc informantu stāstītā var nojaust, ka stabila sabiedriskā transporta neesamība tiek uztverta kā nozīmīgs labklājību un mobilitāti bremzējošs faktors.

Anita, pagasta iedzīvotāja:

Tagad, saprotams, cilvēki jau ir iekārtojušies. Noņemt jau ir viegli, bet atpakaļ… Viņš jau, cilvēks, kaut kā mēģina iekāroties.

Skolas autobuss visbiežāk minēts kā vienīgais transporta līdzeklis, kas puslīdz regulāri un paredzami kursē tuvākajā apkārtnē. Tā maršruts kopumā aptver 1,5 stundas un aptuveni 20 kilometru rādiusu ap pagastu. Pētījumu veicot agrā pavasarī, piedzīvoju neizbraucamos ceļus, kas attiecīgi ietekmē skolēnu iespējas nokļūt mājās. Sniegs, dubļi un pavasara plūdi ir reāli spēlētāji Egļu pamatskolas dzīvē — it kā nelielais 20 kilometru rādiuss iegūst gluži atšķirīgu izpratni sacensībās ar dabas untumiem. Attiecīgi divas reizes garākais ceļš uz novada vidusskolu padarītu bērnu ikdienu krietni sarežģītāku, līdz ar to vajadzība pēc vietējās skolas iegūst gana prozaisku „Cibiņa nozīmi” — bez emocionālās gaismas nesējas misijas vietējā skola nodrošina bērniem drošus apstākļus bez pāragriem rītiem, dzīves internātā vai brišanas pa kupenām.

Nauda, informācija un kartupeļi

Pētījuma laikā iegūtais materiāls visai skaidri parāda pagasta skolu kā ekonomisko plūsmu veicinošu faktoru. Skola ir lielākais darba devējs pagastā ne vien tādēļ, ka tā nodrošina vietējos un vairāku citu novadu iedzīvotājus ar darbu un ienākumiem, bet arī tādēļ, ka liela daļa ekonomisko transakciju — gan oficiālu, gan neformālās ekonomikas, tāpat arī bartera darījumu — norisinās tieši skolā.

Skolotāja un algas aspekts atklājas no interesanta skatu punkta, proti, skolotāji ir salīdzinoši nodrošināti pagasta iedzīvotāji ne vien tāpēc, ka viņiem ir garantēti ienākumi, bet vairāk tāpēc, ka alga ir zināms ekonomiskais pamats, uz kura būvēt savu tālāko labklājību. Skolotāju ekonomiskās aktivitātes saistītas gan ar lauksaimniecību, gan tirgošanos, gan bēru vadīšanu.

Vizma, angļu valodas skolotāja:

Nu, ja kāds nomirst, tad izvadīšana, tad var nopelnīt. Ja es te bērnu mācu, tad man viņam par šito naudu ir jāiemāca, jo neko papildus nevar vecākiem prasīt. Nu, man ir gotiņa, vistas, dārzi — tas jau viss ir.

Tādējādi skolotāju atalgojums ir sava veida investīcija lauku pastāvēšanā un attīstībā. Protams, neviennozīmīgi vērtējama investīcija, tomēr — kā redzēju Egļu pagastā — reāls atbalsts un iespēja darboties. Tāpat skola ir vieta, kur notiek bartera un tirgošanas aktivitātes. Kā zināms kodols, kur apgrozās gana liela vietējo iedzīvotāju daļa, kas ekonomiskās transakcijas padara iespējamas, gan nodrošinot tās ar fizisku norises vietu (tirgus plača pagastā nav), gan sociālo tīklu un informācijas plūsmu krustpunktu.

Arī bērnu ēdināšana skolā ir vēl viens gana piezemēts pagasta iedzīvotāju atskaites punkts skolas nepieciešamībai. Lai būtu iespējams pēc iespējas lētāk pabarot bērnus, skolā šis jautājums ir atrisināts sekojoši:

Anita, skolotāja:

Un tad ir tā, ka… Nu, protams, ir drusku šmugulis, jo katrs ved savas saknes… kartupeļu maiss, nu, tur burkāni, sīpoli, bietes, kādreiz rudenī saved gurķus. Viņas tur sasāla, bet tas jau arī nav oficiāli… Nu, bet uztaisa viena savā saimniecībā to analīzi (grāmatvedību), pasaka, ka nopērk no viņas tās saknes… bet tas viņiem salētina ļoti… un tad 30 santīmi maksā pusdienas bērnam. Un tāpēc vien tā skola…. nekur viņi par tādu naudu nepaēdīs.

Nosacītā “ēnu ēdināšana” tiek virzīta uz visai lokālu mērķi — pabaroti bērni. Savukārt vecāki, kam ir iespēja bērniem līdzi iedot kartupeļu maisu, bet ne pusdienu naudu, visticamāk, Latvijas lauku pagastos ir sastopami ļoti bieži.

Stabilitāte, drošība un kultūras kapitāls

Mazo lauku skolu pastāvēšanai nav ne ekonomiski izskaitļojama, ne arī skaļos saukļos izsakāma pamatojuma. Tas saistāms ar daudzslāņainu ikdienas un reālās situācijas izpēti konkrētajā telpā un laikā. Ekonomiskā izdevīguma aprēķini, balstoties ekonomiskajā teorijā un atsakoties no citu faktoru iespējamās ietekmes, ir visai skaidri — skolas izmaksā pārāk dārgi. Taču skola nav tikai „tērējoša” — tās atrašanās noteiktā apkaimē veicina citu ekonomisko aktivitāšu pastāvēšanu.

Novadu reformu un ar to saistīto robežu pārbīdi Egļu iedzīvotāji vērtē dažādi. Daļa to traktē kā viennozīmīgi negatīvu pārmaiņu, jo līdz ar reformu ir notikusi finansējuma „pārbīde” un pašpārvaldes zaudēšana. Savukārt citi reformu uzskata par jau sen gaidītām un nepieciešamām pagasta dzīves izmaiņām, kas beidzot pārrāvušas visai stagnējošo vietējo varas aparātu, kas gandrīz nemainīgā sastāvā darbojies vēl no padomju laikiem. Savukārt vel daļa pagasta iedzīvotāju ir visai neieinteresēti varas un robežu maiņas aspektos, atzīstot vien, ka “vienkāršam cilvēkam tagad papīrus nokārtot ir dārgāk”.

Skolu ne skolotāji, ne ciema iedzīvotāji neuztver kā pagasta centru. Iedzīvotāji to uztver gan kā daļu no sava kultūras kapitāla, kas parādās vietējo identitātes konstruēšanā, gan arī kā zināmu stabilitāti un drošību viesošu faktoru viņu ikdienas dzīvē. Tādējādi var secināt, ka cilvēki mēģina glābt „simbolisko” skolu, lai tā risinātu visai praktiskus savas dzīves jautājumus — infrastruktūras nesakārtotību, darba trūkumu un līdz ar to arī finansiālo nestabilitāti, teritoriālās reformas uzspiesto naudas sadalījumu un ierasto ekonomisko transakciju iespējamo pārrāvumu.

Varbūt mazāk meklējot vispārīgu atbildi uz jautājumu, cik nepieciešamas vai tieši pretēji — tērējošas un saimnieciski neizdevīgas — ir lauku skolas, bet vairāk pievēršoties reālajai ikdienas situācijai, šķietami nenozīmīgiem sīkumiem un detaļām, es savā pētījumā lūkoju atklāt vienas lauku skolas stāstu. Jo tieši tāpat kā Egļu pamatskolas un pagasta ikdiena nav atraujama no plašākiem politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem, šos procesus veido ne vien lielpilsētas, ministrijas un skaitļi, bet arī Egļu pamatskola un tās līdzinieces.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!