Raksts

Kur jābeidzas vārda brīvībai? Atbildēti un neatbildēti jautājumi


Datums:
19. oktobris, 2004


Autori

Providus


Foto: N. Mežiņš © AFI

Recenzija Artūra Kuča pētījumam „Vārda brīvības robežas: goda un cieņas aizskaršana, naida kurināšana”

Pētījums ir veltīts ļoti aktuālai tēmai Latvijā – vārda brīvības robežas. Šobrīd sabiedrība ir sākusi apzināties vārda brīvības lielo nozīmi, taču tikpat svarīgi ir zināt, ka vārda brīvība ir saistīta ar pienākumiem un atbildību un ka tai ir robežas. Ikviens ne tikai vēlas baudīt vārda brīvību, bet arī grib, lai tiktu aizsargāts viņa gods un cieņa un netiktu pieļauta diskriminācija. Tādēļ ir nepieciešams sabalansēt visas šīs starptautiski atzītās cilvēktiesības.

Pētījuma uzsākšanas brīdī bija ļoti maz publikāciju gan jautājumā par goda un cieņas aizsardzību kā vārda brīvības robežām, gan jautājumā par naidu kurinošu runu. Pēdējais jautājums joprojām ir maz pētīts, savukārt goda un cieņas aizsardzības tēma šobrīd ir samērā labi izpētīta. Ir Satversmes tiesas spriedums par goda un cieņas aizsardzību un vārda brīvību.[1] Ir bijušas vairākas publikācijas “Jurista Vārdā”. Valentija Liholaja, Diāna Hamkova un pats pētījuma autors ir rakstījuši par goda un cieņas krimināltiesisko aizsardzību, šīs recenzijas autore ir analizējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi. 2004.gada 28.aprīlī Augstākā tiesa savā mājaslapā publicēja apkopojumu „LR tiesu prakse lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību”, kur ir izvērtēta gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse, gan Latvijas tiesu prakse. Taču A.Kuča darbs dod jaunu pienesumu izpētei gan jautājumā par naidu kurinošu runu, gan par goda un cieņas aizsardzību.

Pētījuma mērķis ir sniegt atbildes uz jautājumiem, kad ir pieļaujams ierobežot vārda brīvību, kādus līdzekļus izvēlēties, lai vārda brīvības ierobežojumi atbilstu sasniedzamajam mērķim, un kā šie jautājumi tiek risināti Latvijas un starptautiskajos tiesību aktos un tiesu praksē.

Atbilstoši šiem mērķiem ir izveidota arī pētījuma struktūra, kas sastāv no divām daļām: 1) goda un cieņas aizsardzība un 2) rasu naidu, neiecietību un diskrimināciju kurinoša runa. Katrā daļā ir analizēti starptautiskie standarti, Latvijas tiesību akti un tiesu prakse, kā arī sniegti secinājumi. Pētījumu noslēdz ieteikumi, kā novērst konstatētās problēmas Latvijas tiesību aktos un pilnveidot tiesu un citu tiesību piemērotāju praksi.

Kā vienu no pētījuma pozitīvajām iezīmēm var minēt to, ka tajā ir veikta plaša Latvijas tiesību aktu analīze. Līdz šim dažādās publikācijās ir atsevišķi vērtētas Civillikumu un Krimināllikuma normas. Pētījums piedāvā arī iepazīties ar plašsaziņas līdzekļu darbību regulējošiem tiesību aktiem, kas līdz šim praktiski vispār nav vērtēti, un sniedz iespēju iepazīties arī ar tajos ietvertajām garantijām, kā arī norāda uz to trūkumiem.

Līdz izskatīšanai tiesā Latvijā ir nonākušas tikai dažas lietas par naidu kurinošu runu, tāpēc atzinīgi ir vērtējams tas, ka autors pētījumā ir iekļāvis divu Latvijas tiesās izskatītu lietu analīzi, kas ir saistītas ar šo jautājumu.

Vērtīgi ir arī sniegtie ieteikumi. Atbalstāms ir priekšlikums papildināt Civillikumu un plašsaziņas līdzekļu darbību regulējošas likumus, tieši nosakot arī atbildību par rupja vai nesamērīgi aizskaroša viedokļa izteikšanu, kā arī paredzot iespēju tiesai šādos gadījumos uzlikt aizskārējam par pienākumu atvainoties. Atsevišķi tiesu spriedumi liecina, ka jau šobrīd ir iespējams saukt personu pie atbildības par rupja vai nesamērīgi aizskaroša viedokļa paušanu un uzlikt par pienākumu atvainoties. Taču, veicot iepriekšminētos papildinājumus likumos, tiktu samazināts iespējamo kļūdu skaits, izskatot lietas par vārda brīvības robežām. Piemēram, tie varētu novērst situācijas, kad tiek prasīts pierādīt viedokļa patiesumu vai kad atbildētājām tiek noteikts pienākums atsaukt viedokli.

Tāpat pilnībā var piekrist A.Kuča ieteikumam, ka būtu nepieciešams paredzēt kriminālatbildību par tiem nacionālā naida vai nesaticības izraisīšanas gadījumiem, kas izdarīti ar netiešu nodomu. Šobrīd atbildība paredzēta tikai tad, ja nodarījums veikts ar tiešu nodomu. Izdarot A.Kuča ieteiktos grozījumus, Latvijas tiesību akti tiktu saskaņoti ar Latvijai saistošo Starptautisko konvenciju par visa veida rasu diskriminācijas izskaušanu. Tas ir svarīgi arī tāpēc, lai nepieļautu dažādu rasistisku un ksenofobisku ideju izplatīšanos, kas varētu apdraudēt sabiedrību un demokrātiju.

Gribētos cerēt, ka tiks realizēti arī citi A.Kuča ieteikumi – atcelta brīvības atņemšana kā sods par goda un cieņas aizskārumiem, noteikta administratīvā atbildība par naidu kurinošu runu, Krimināllikuma 78.pantā ietvertas arī pilsoniskās un kultūras tiesības u.c. Šo ieteikumu realizācija sniegtu būtisku ieguldījumu cilvēktiesību ievērošanas veicināšanā.

Kā lielākais pētījuma trūkums jāmin, ka tas īsti nesniedz atbildi uz jautājumu, kas ir rasu naidu, neiecietību un diskrimināciju kurinoša runa. Analizējot goda un cieņas aizsardzību kā vārda brīvības ierobežošanas pamatu, ir norādīti kritēriji, pēc kuriem vadīties, lai noteiktu, vai konkrētais izteikums ir vērtējams kā godu un cieņu aizskarošs un var būt pamats vārda brīvības ierobežošanai. Attiecībā uz naidu kurinošu runu šādi kritēriji praktiski netiek doti. Protams, iepazīstoties ar pētījumā minētiem piemēriem, var gūt zināmu priekšstatu par to, kas ir naidu kurinoša runa, taču daudzi jautājumi paliek neatbildēti. Vai tā būs rasu naidu, neiecietību un diskrimināciju kurinoša runa, ja persona vēstulē draugam norādīs, ka viņam nepatīk noteiktas tautības cilvēki? Vai šādus uzskatus ir pieļaujams paust, uzstājoties lielas auditorijas priekšā? Vai atbilde uz šo jautājumu mainīsies, ja persona vēstulē būs rakstījusi, ka kādas tautības cilvēkus vajag iznīcināt? Atbildes uz šiem jautājumiem ir ļoti nozīmīgas. Tieši tas, ka lielākajai sabiedrības daļai, tai skaitā tiesību piemērotājiem, tās nav zināmas, var būt viens no cēloņiem, kāpēc Latvijā tik reti personas tiek sauktas pie atbildības par rasu naida, neiecietības un diskriminācijas kurināšanu.

Gribētos cerēt, ka pētījuma autors turpinās šo tēmu izpēti un nākotnē piedāvās arī savas atbildes. Šis kvalitatīvais pētījums ar vērtīgiem priekšlikumiem ir iemesls tam, kāpēc atbildes gribētos sagaidīt tieši no autora.

________________

[1] Satversmes tiesas 2003.gada 29.oktobra spriedums lietā Nr. 2003-05-01 „Par Krimināllikuma 271.panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 100.pantam”


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!