Kultūras trauma - šķērslis sabiedrības integrācijai? 3

Latviešu pārdzīvotās sociālās sāpes un kolektīvas bailes, kuras sakņojas vēsturiskajā atmiņā, apgrūtina tādu attiecību izveidi starp Latvijā dzīvojošajām etniskajām grupām, kurās valdītu savstarpējā paļāvība un uzticēšanās.

Iesaki citiem:

Valsts programmā “Sabiedrības integrācija Latvijā” liela uzmanība pievērsta pamattautas un citu valstī dzīvojošu tautību tuvināšanai[1]. Veikti vairāki pētījumi par Latvijā dzīvojošo etnisko minoritāšu pielāgošanās stratēģijām jaunajiem apstākļiem, to politiskajām un cita veida aktivitātēm, taču latviešu loma sabiedrības integrācijas procesā skatīta visai maz. SKDS 2005.gadā veiktais Latvijas iedzīvotāju aptaujas rezultātu apkopojums liecina, ka starpetnisko attiecību saspīlējums reti novērojams individuālajā, bet pamatā sastopams grupu līmenī[2], bet Baltijas Sociālo zinātņu institūta (BSZI) 2004.gadā publicētais pētījums “Etniskā tolerance un Latvijas sabiedrības integrācija” uzrāda latviešu noslēgto identitāti kā nozīmīgu, starpetniskās attiecības Latvijā ietekmējošu faktoru[3].

Iepriekšminētais rosināja LU Filozofijas un socioloģijas institūtā izstrādātā projekta “Pretestība sabiedrības integrācijai: cēloņi un pārvarēšanas iespējas (etnicitātes, valsts un pilsoniskās sabiedrības mijiedarbības analīze)”[4] darba grupu izpētīt latviešu etniskās identitātes īpatnību un vēsturiskās atmiņas ietekmi uz viņu patreizējām vērtīborientācijām, jo īpaši uz sabiedrības integrācijas procesiem.[5]


Kolektīvā identitāte un kultūras trauma

Kolektīvās identitātes veidošanās cieši saistīta ar vēsturisko atmiņu, kas nodrošina grupas locekļus ar atbildēm uz jautājumiem – kas viņi ir? kāpēc viņi ir šeit? kurp viņi dodas? kas veido viņu šodienas uzvedību.[6] Vēsturiskā atmiņa dara ciešākas solidaritātes saites grupas iekšienē, rada savu simbolu un zīmju valodu, kas savukārt ietekmē starpgrupu komunikāciju (savējie sapratīs, citi – kā vēlas), un veido robežas starp grupām. Tā uzglabā sociāli nosacītus (dažkārt caur masu plašsaziņas līdzekļiem, izglītības politiku un citādi reprezentētus, izplatītus un nostiprinātus) grupai “mēs” nozīmīgus stāstus, kas saistās ne vien ar tās pozitīvo, bet arī negatīvo – sociālo un/vai kultūras traumu rosinošo – pieredzi.

Kultūras trauma, saskaņā ar šīs koncepcijas autoriem, ir kolektīvas apziņas fenomens, kurš rodas sociālo notikumu iespaidā, kuri ir apdraudējuši grupas eksistenci.[7] Tās saglabājas gan ar “neformālo” (ģimene, indivīdu saskarsme), gan “oficiālo” (muzeji, mācību grāmatas, atceres dienas) kultūras translācijas mehānismu palīdzību.

Bet kultūras trauma reizē ir konstrukcija, kuru tagadnes publiskajā telpā veido publiskās komunikācijas aģenti (masu saziņas līdzekļi, partijas, organizācijas, publiskās figūras), kas bieži vien idejiski vai materiāli ir ieinteresēti šajā procesā. “Pieredzēt” traumu nozīmē definēt sāpīgo notikumu sabiedrībai, noskaidrot upurus un vainīgos un paredzēt morālās un materiālās sekas. Pārdzīvotās sociālās sāpes tiek uzturētas sabiedrības kolektīvajā apziņā un reprezentētas kā fundamentāls drauds grupas pastāvēšanai. Atsevišķos gadījumos kultūras trauma “materializējas” sabiedrībā, tā var kļūt par sociālu un politisku institūtu.


Latviešu kolektīvās atmiņas īpatnības

Daudz cietusi, ilgus gadus citu tautu apspiestībā dzīvojusi zemnieku tauta, kurai piemīt virkne no gadsimtu gaitā ieņemtās sociālās nišas izrietošu īpašību – mīlestība pret zemi (gan lauksaimniecībā apstrādājamās zemes, gan tēvzemes nozīmē) un dziesmu, darba tikums („čakli”, „strādīgi”, „izdarīgi”), noslēgtība (nepalīdz, neuzticas viens otram, dzīvo savā mājā un viss), labas pielāgošanās, adaptācijas spējas („latvieši tā pārāk, vairāk tā kā smilga lokāmies uz vienu pusi, otru: vienam pakļaujamies, otram pakļaujamies” [vīr-1927_Bauska]) ir izteikumi, ar kuriem latvieši raksturo sevi. Intervētās personas latviešu likteņgaitās saskatīja brīvības un nebrīves posmus, kuru atšķirība ir latviešu pozīcijas – dominējošas vai pakļautas – administratīvajā un valsts pārvaldē, ekonomikā un kultūrā.

Dažādu paaudžu respondentu stāstījumos var konstatēt atšķirīgu attieksmi pret latviešu “virskungiem”. Vecākās paaudzes respondenti pagātnes pārestībās (muižnieki – zemnieki) pauž negatīvu vāciešu etniskās grupas vērtējumu, ko nereti vainago secinājums „ja nebūtu padomju iekārta nodibinājusies, un, ja nebūtu šitā ārdījušies (..), tad ar ziediem jau nu vāciešus nebūtu sagaidījuši.”

Vidējās un jaunākās paaudzes cilvēki bieži pauda viedokli, ka „(..) pēdējā laikā pret vāciešiem, poļiem, zviedriem, tas ir sen aizmirsts...”, jo šobrīd aktuāla esot pēdējā „it kā uzkundzēšanās”, kas izpausmi rada emocionālos krievu (krievvalodīgo) vērtējumos. Nelojalitāte Latvijas valstij, necieņa pret tās pamattautu un valodu, vēlme pēc padomju iekārtas un līdz ar to arī sava priviliģētā stāvokļa atgriešanās – intervijās visbiežāk sastopamie šīs minoritātes raksturojumi.

Jāatzīst, ka šī shēma, mainoties tikai etnonīmiem un teritoriālajiem apzīmējumiem, konstatējama kā starpkaru perioda, tā arī mūsdienu[8] Latvijas publiskajā telpā, kurā savulaik kopīgo cīņu pret „melnajiem bruņiniekiem” vai „rasnajīm pūļu panīm” nomainīja saliedēta vēršanās pret „okupantiem” un „laimes meklētājiem”.


Valstiskuma zaudēšana – kultūras traumas kodols

Latvijas valstiskās neatkarības zaudēšana ir klātesoša gandrīz visos respondentu stāstījumos, kas liecina par šim notikumam atvēlēto vietu kolektīvajā atmiņā. Intervētie cilvēki lielā vienprātībā kā labākos laikus latviešu tautas vēsturē minēja Latvijas valstiskās neatkarības posmu starpkaru periodā, kas asociējas ar labklājību, ekonomisko uzplaukumu, noteiktu saimniekošanas un vērtību sistēmu, patriotismu, latvisku audzināšanu, latvietības godā celšanu utt. Bet tad nāca 1940.gads un „mēs vairs nebijām, mēs tikām nosvītroti.” Turpmākajos gados, kas stāstījumos apzīmēti kā „krievu laiki”, „komunistu laiki”, „padomju laiki”, „okupācijas laiks”, latviešus fiziski un morāli nīcināja, izsūtīja uz Sibīriju, atņēma īpašumus, padarīja par otrās šķiras pilsoņiem, kas veikts nicinot latviešu valodu un piešķirot privilēģijas iebraucējiem.

Kā situācijas upuri respondentu stāstījumos dominē – „latvieši”, „latviešu tauta”, „katra otrā latviešu ģimene”, „mēs”, bet atbildība par to jāuzņemas „visai tai sistēmai”, „komunistiem”, „iebraucējiem”, „krieviem”. Intervētās personas pārstāvēja viedokli, ka padomju okupācija radījusi milzīgu triecienu tautas morālajai stājai, izskaužot latviešu labās īpašības un ievazājot citu tautu netikumus, un Latvijas ekonomikai, atsviežot to atpakaļ par daudziem gadu desmitiem, un, ka notikušā sekas ir jūtamas šodien un būs jūtamas vēl ilgu laiku. „Kad Mozus izveda no Ēģiptes ebreju tautu, vadāja viņu pa tuksnesi. Vadāja tik ilgi, kamēr nomirs pēdējais vergs(..) Tā i pie mums, kamēr neizmirs pēdējais komunismā audzināts cilvēks, jēgas nebūs.”


Kultūras trauma un domstarpības par sabiedrības integrāciju

Intervijās iegūtie dati norāda uz kultūras traumas ieņemto nozīmīgo lomu latviešu vēsturiskās atmiņas struktūrā un tās būtisku iespaidu uz latviešu vēsturisko atmiņu, kura, savukārt, ir nozīmīga kolektīvās identitātes sastāvdaļa. Intervijas uzrāda arī latviešu etniskās (kolektīvās) identitātes un vēsturiskās atmiņas ietekmi uz starpetnisko attiecību veidošanās praksi Latvijā un sabiedrības integrācijas procesiem, kas izpaužas sekojošās formās: gaidās, ka cittautieši atkārtos latviešu adaptācijas modeli un pielāgosies valdošajiem apstākļiem un varai tāpat kā to savulaik darījuši latvieši; rezervētā un nosodošā attieksmē pret cilvēkiem ar citādiem pasaules uzskatiem un dzīvesveidu; noteiktos uzvedības modeļos, kas paredz novēršanos un izvairīšanos no kontaktiem ar tās grupas pārstāvjiem, kas „atbildīgi” par kolektīvo sāpju radīšanu; baiļu par grupas pastāvēšanas perspektīvu un kultūras saglabāšanu ietekmē uz politiskajiem lēmumiem.

Grupu savstarpējā paļāvība, drošība par kultūras saglabāšanu, veicināšanu un nodošanu nākamajām paaudzēm ir priekšnoteikums to mierīgai sadzīvošanai, savstarpējai uzticībai[9] un, tātad – sabiedrības integrācijai. Latviešu pārdzīvotās sociālās sāpes un kolektīvas bailes, kuras sakņojas vēsturiskajā atmiņā, apgrūtina tādu attiecību izveidi starp Latvijā dzīvojošajām etniskajām grupām, kurās valdītu savstarpējā paļāvība un uzticēšanās.

Bet, kas ir visbūtiskākais – vēsturiskā atmiņa nosaka latviešu īpašo attieksmi pret valsti. Sabiedrības integrācijas programmas koncepcija paredz, ka svarīgs sabiedrību integrējošs faktors ir valsts kā vērtība, un kuru kā tādu atzīst visas Latvijā dzīvojošās grupas[10]. Taču latviešu skats uz valsti ir specifisks, saistīts ar pārdzīvotu un reizē konstruētu kultūras traumu. Intervijās uzskatāmi dominē viedoklis, ka mūsdienu valsts ir likumsakarīgs turpinājums 1940. gadā vardarbīgi iznīcinātajai valsts iekārtai, kas latviešu atmiņā saistās ar visu labāko, kas bijis. Šāds uzskats pārstāvēts arī valsts likumdošanā.[11] Citas etniskās grupas nevar pilnībā piedalīties šādā Latvijas valsts redzējumā, jo tādējādi tiek apdraudēta to pastāvēšanas Latvijā leģitimitāte.

_________________________

[1] Valsts programma „Sabiedrības integrācija Latvijā”. – Rīga, 2001. –7. lpp.

[2] Uzskati par starpetniskajām attiecībām Latvijā: Latvijas iedzīvotāju aptaujas rezultātu apkopojums. – Rīga: SKDS, 2005. – 22 lpp.

[3] Etniskā tolerance un Latvijas sabiedrības integrācija. – Rīga: BSZI, 2004. – 82 lpp.

[4] Finansējumu projektam piešķīris Sabiedrības integrācijas fonds, 2005.-2006. g. Projekta rezultātu publicēšana paredzēta 2006.gada augustā.

[5] Projekta ietvaros tika veiktas 30 padziļinātas intervijas Bauskas, Cēsu, Daugavpils, Rīgas un Talsu rajonos ar abu dzimumu triju paaudžu latviešu tautības respondentiem.

[6] Piemēram, ungāru-britu politikas zinātnieks Dž. Šopflins (G.Schöpflin) aktualizē kolektīvi akceptētos stāstus par grupas pagātni (mītus) kā nozīmīgāko elementu grupas savstarpējo saišu un grupas pamatvērtību radīšanā. Schöpflin G. Nations. Identity. Power. The New Politics of Europe. – London: Hurst & Company, 2000. – p.80.

[7] Par kultūras traumas koncepciju sīkāk skatīt: Alexander J.C., Eyerman R., Giesen B., Smelser N.J., Sztompka P. Cultural Trauma and Collective Identity. – Berkeley: University of California Press, 2004. – 314 p.

[8] Biežāka šo shēmu izmantošana sastopama 1990.gadu pirmajā pusē, bet dažkārt šāda retorika tiek pielietota arī šobrīd

[9] Schöpflin G., p.130.

[10] Valsts programmas koncepcija „Sabiedrības integrācija Latvijā” – Rīga, 1999. - 4. lpp.

[11] 1991.gada 21.aprīlī pieņemtais Konstitucionālais likums „Par Latvijas Republikas valstisko statusu”

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (3) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

maru 06.05.2006 02:41
Kultūras trauma... Patiesībā tā sākās ar biosociālu (vai sociobioloģisku) traumu, kuras sekas (jeb īstenībā darbība) joprojām turpinās. Kā pirms pāris gadiem, iekams aizvākties uz jauno ciematu Baltezerā, sacīja mans kaimiņš: "Uščemļonnimi vui rodjiļisj, i uščemļonnimi vui i ...", kautrēdamies tomēr pateikt līdz galam.
Interesanta ir autoru nostāja. Neuzrādīdami savu secinājumu ierobežojumus, kā arī neizteikdami skaidrus priekšlikumus nevēlamā stāvokļa labošanai, viņi maldinoši vedina lasītāju:
1) nepamatoti vispārināt piedāvāto ainu un tās skaidrojumus un
2) secināt -- zombētāju un mankurtizētāju garā --, ka pie visa "vainīga" nelāgā kolektīvā atmiņa, tātad šādas atmiņas pastāvēšana nav vēlama un ir vēlama atsacīšanās no tās.
Interesanta ir arī autoru attieksme. Viņus neuztrauc nedz konteksta, nedz analīzes un salīdzinājuma trūkums -- tos viņi ir uzskatījuši par lasītājam nevajadzīgiem, liekiem. Kritizēdami latviešus, autori paši ir neizbēgami nostājušies "citu" jeb "nelatviešu" aizstāvības pozīcijā: tā notiek ik reizi, kad kāds pūlas neatzīt cilvēku grupēšanos vai mēģina pats regulēt/kritizēt grupu veidošanās pamatus. Visi "pētnieki", kas ar to nodarbojas, apzināti vai drīzāk neapzināti vēlas, lai cilvēku sabiedrība nebūtu strukturēta vispār (masa) vai arī lai tā būtu strukturēta pēc viņu gribas vai vēlmēm (bez vēstures).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Sherlock - - 03.05.2006 19:10
1. Latvieši Latvijā nav nekāda etniskā vai cita grupa - latvieši ir nācija, tauta - ja jau kādam ir tik ļoti vajadzīga etniskās piederības vai atšķirību uzsvēršana. Kaut kāda (speciālo interešu)grupa vai kopiena Latvijā ir, piemēram, Ilga Apine un viņas mācekļi, bijušie, esošie un topošie komunisti nevis latvieši :)

2. Vārdam "latvietis" Latvijā ir arī tāda nozīme (tādai būtu jābūt) , kas, neatkarīgi no tautības jeb etniskās piederības, apzīmē valstspiederību - piederību valststautai/Latvijas pilsoņu kopumam, Latvijas nācijai. Šī tieksme "iežogot" vārda "latvietis" nozīmi, padarīt un paturēt to par tādu, kas izsaka tikai tautību vai etnisko piederību (tai skaitā politiskās elites un akadēmiskajā vidē), ir gluži vienkārši nožēlojama, kaut arī tā, dažādu "vēsturisku apstākļu" dēļ, visticamāk, patlaban atbilst vairuma Latvijas iedzīvotāju uzskatiem. Manuprāt, tieši šī apzinātā iežogošana - kā arī tādi nejēdzīgi, tai skaitā vienai Latvijas pilsoņu daļai veltīti apzīmējumi kā "nelatvietis" - nevis kaut kādas mistiskas grupu mistisku attiecību veidošanu apgrūtinošas "kultūras traumas", ir būtisks šķērslis saliedētas Latvijas nācijas un sabiedribas veidošanai.

4. Galvenais dalījums (vai drīzāk - dalījumi) Latvijas sabiedrība nav tas, ko nosaka kritēriji kas nosaka piederību pie etniskās jeb kulturas grupas - tie ir pirmām kārtām politiski, ar valstspiederību cieši saistīti jautājumi, - tādi kā, piemēram:

1) atšķirīgas valstspiederības/pašidentifikācijas izjūtas (skat., piemēram New Baltic Barometer 2004 aptauju, kas liecina, ka vairāk kā 60% t.s. "krievvalodīgo" raksturīga "Krievijas/padomju" pašidentifikācija - uzrāda identifikāciju ar Krieviju, Baltkrieviju, Ukrainu vai padomiju kā pirmo vai otro UN neliek dzīvesvalsts identitāti kā pirmo);
2) atšķirīga otrā pasaules kara notikumu vērtējumi;
3) atšķirīga attieksme pret Latvijas valstiskuma iznīcināšanu;
4) atšķirīga attieksme pret Latvijas valstiskuma atjaunošanu un no tā izrietošajām tiesiskajām sekām;
5) atšķirīga attieksme pret dalību NATO;

.. sarakstu var turpināt.

Protams, kaut kur tajā sarakstā būs arī jautājumi/uzstādījumi, kas ir saistīti arī ar etnisko identitāti vai atšķirīgām kulturas vajadzībām - tādi kā valodas "statuss", izglītības reforma mazākumtautību vidusskolās, varbūt arī citi. Tomēr arī šie jautājumi nav TIKAI ar etnisko identitāti vai kultūru saistīti, - tie ir arī politiski.

5. Kaut visus etnologus, "grupistus," multikulturālistus un tamlīdzīgus "us" nelabais parautu!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 02.05.2006 20:48
Vai tas bija domāts kā studentu referāts? Neticu, ka bija vērts intervēt tos 30 cilvēkus, ja nav neviena pārsteidzoša secinājuma, kurš liktu paraudzīties uz lietām savādāk. Toties autori zinātniskā ceļā "pārliecinājās", ka koncepcija Cultural Trauma esot pielāgojama arī Latvijai. Laikam jau labs tāds bezizmēra jēdziens. Un turklāt sabiedrības integrācijai traucē... Ai,ai,ai!

Saistītie raksti
Citi autora darbi
12727110013 5c69a8acc9 z

Daudzveidīgās un mainīgās Latvijas identitātes 13 Autors:Ivars Ījabs, Toms Rostoks et al

Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Ceļā uz sociālo saliedētību un labklājību. Pārskats par izglītību Latvijā 2000. gadā 6 Autors:SFL programma "Pārmaiņas izglītībā"

Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Nodarbinātības tendences LU absolventu vidū 0 Autors:Aleksejs Šņitņikovs, Sanita Vanaga