Foto: elitatt
E-līdzdalības attīstība ir izrādījusies lēnāka un grūtāka nekā gaidīts. Kāpēc?
1990.gada beigās Tims Bernerss-Lī (Tim Berners-Lee) radīja pirmo interneta pārlūku, tā radās globālais tīmeklis – World Wide Web. Līdz ar šo inovāciju, pēdējos 20 gados, lielākoties ekonomiskajā un sociālajā sfērā ir notikušas dramatiskas izmaiņas. Tomēr, lai cik dīvaini tas nebūtu, politika ir viena no sfērām, ko internets ir ietekmējis vismazāk. Pārstāvniecības institūcijas vēl joprojām ir ļoti līdzīgas tām, kuras tika radītas 19.gs. Tomēr aizkavēšanās nenozīmē pilnīgu imunitāti: tiek sagaidīts, ka sociālo tīklu izplatība nākamajos gados būtiski ietekmēs valdības institūcijas un to darbību. [ 1 ] Tiek uzskatīts, ka lietojot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas (IKT), iedzīvotājiem būs lielākas iespējas piedalīties publiskajā lēmumu pieņemšanā.
Šajā kontekstā ļoti svarīgi kļūst jautājumi: Kā IKT ietekmē publiskās līdzdalības attīstību Eiropā, kas lepojas ar sevi kā demokrātijas, sociālo un politisko tiesību citadele?Vai līdzdalība kļūst efektīvāka pateicoties internetam?
Novērtējums: neapmierinošā e-līdzdalības attīstība
E-demokrātija tiek definēta kā “atbalsts demokrātijai, demokrātiskām institūcijām un procesiem un to stiprināšana ar IKT palīdzību”. [ 2 ] Tās potenciālu arvien vairāk atzīst valstu valdības un starptautiskās institūcijas. Tomēr e-līdzdalības attīstība ir izrādījusies lēnāka un grūtāka nekā gaidīts.
Pēdējos gados visā pasaulē ir veikti daudz eksperimentu, kuru mērķis bija lietot IKT lai stiprinātu demokrātiskos procesus. Tomēr to ietekme ir bijusi neliela. [ 3 ] Tas nav pārsteigums: ir identificēti dažādi šķēršļi un izaicinājumi, kas kavē e-līdzdalības attīstību – politiskie, organizatoriskie, tehniskie, tiesiskie, ekonomiskie, sociālie un kultūras šķēršļi. [ 4 ]
Lai palīdzētu risināt šos izaicinājumus, ES ir atbalstījusi vairākas e-līdzdalības programmas, kā daļu no pētniecības lauka. Piektā, Sestā un Septītā Ietvara Programma, eTEN un ICT-PSP programmas, kā arī eParticipation Preparatory Action ir finansējušas daudzas e-līdzdalības attīstības un izmēģinājuma darbības.[ 5 ] Kopš 2000.gada, ES šajā jomā ir finansējusi vismaz 74 projektus, kuru kopējās izmaksas bija vismaz 187 miljoni eiro.[ 6 ] Šie projekti, izmantojot dažādas tehnoloģijas un metodoloģijas, centās īstenot dažādus mērķus vietējā, reģionālā un Eiropas līmenī. Parasti, lai tos ieviestu tika izveidoti ad hoc konsorciji.
ES programmu vispārējais mērķis bija apvienot un stiprināt pētījumu lauku, savest kopā galvenās ieinteresētās personas un padarīt iespējamu strukturētu sadarbību. Šīs prasības ir sasniegtas – izveidojusies aktīva zinātniskā un praktiskā sabiedrība, ko veido akadēmiķi, valdības un risinājumu sniedzēji.[ 7 ] Izmantojot neformālus tīklus un kopīgus projektiem, tā aktīvi apmainās ar idejām, pieredzēm un instrumentiem. Pašlaik vairāki žurnāli un starptautiskās konferences ir veltīti e-demokrātijai. Lai veicinātu e-līdzdalības zināšanu izplatīšanu, tiek publicēti nozīmīgi pētījumi un pārskati. [ 8 ]
Praktiskie e-līdzdalības sasniegumi
Kaut arī līdz šim nav īstenots sistemātisks ES e-līdzdalības darbības novērtējums, programmai eParticipation Preparatory Action, kura no 2006. līdz 2010.gadam atbalstīja 20 reālās dzīves (real life) izmēģinājuma projektus, ir veikts atsevišķs izvērtējums. [ 9 ] No tā var secināt, ka vidējais projekts, ko programma atbalstīja ir šāds – projektā bija 7 partneri no 4 valstīm, ieskaitot dažus akadēmiskos, valdības un biznesa partnerus. Dažos gadījumos konsorcijā piedalījās arī NVO un e-demokrātijas ekspertīzes organizācijas. Katra iniciatīva pārbaudīja savas tehnoloģiju un metodoloģijas pieejas ar trīs pilotprojektu palīdzību, kuri tika īstenoti trīs valstīs. Izmēģinājuma projekti bija veltīti vienai vai vairākām starptautiskas nozīmes jautājumiem, un bieži iekļāva gan interneta, gan klātbūtnes aktivitātes. Projekta uzsvars bija uz eksperimentu, nevis zinātnisko pētniecību. Attīstības iespējas bija ierobežotas, jo lielākā daļa projektu vienkārši pārņēma dažādas jau esošas tehnoloģijas un integrēja tās interneta portālos. Katrs projekts ilga divus gadus, vidēji izmaksājot 715 000 eiro, veltot lielu uzmanības informācijas izplatīšanas un projekta veicināšanas aktivitātēm (preses relīzes, sociālie tīkli, pasākumu organizēšana). Pretēji cerētajam, dalībnieku bija ļoti maz – reģistrēti tikai 450 lietotāji, kas iesniedza apmēram 1300 komentārus (t.sk. paraksti uz petīcijām). Izmēģinājuma projektiem neizdevās piesaistīt arī lēmumu pieņēmēju uzmanību, tāpēc tiem reti bija kāda ietekme uz īstenoto politiku.
Iepriekš minētajos izvērtējuma ziņojumos visu Preparatory Action vienprātīga atzīts kā panākums. Tomēr kritisks projekta iznākumu izvērtējums neatklāj tik glaimojošu situāciju. Daži defekti, kas parādās daudzās izmēģinājuma programmās, parāda, ka problēmas ir sistēmiskas. Lai palielinātu e-līdzdalības programmu efektivitāti nākotnē, tās nepieciešams godīgi pieņemt. Šajā sadaļā tiks pieminēti tikai daži tehniskie, organizācijas un izvērtējuma jautājumi.
Projekta ziņojumi un rezultāti norāda, ka ir lietotas augstākā līmeņa tehnoloģijas, tomēr e-līdzdalības sistēmas bija balstītas uz instrumentiem un iespējām, kuras jau vairākus gadus bija pieejamas, nevis kā speciāli e-līdzdalības, bet vispārēji instrumenti.[ 10 ] Ļoti īsi attīstības cikli, vairāku valodu pilotprojekti un nespēja integrēt Agile attīstības metodoloģiju, veidoja kļūdainas sistēmas ar daudzām mazām problēmām. Tās parādās gala versijā (piem., nestrādājošas saites). Interneta lapas izkārtojums un loģiskā struktūra bieži vien vienkāršam apmeklētājam ir mulsinoša. Lai gan bieži projekta plānos skandināti, Web 2.0 instrumenti [ 11 ] nav veiksmīgi integrēti pašā sistēmas dizainā un līdzdalības metodoloģijās.[ 12 ] Līdz ar to pilotprojektu mājas lapas izskatās stīvas un nepievilcīgas. Tām trūkst modernu, veiksmīgu interneta lapu labvēlīguma pret apmeklētājiem. Tāpēc nevajadzētu būt pārsteigumam, ka rezultātā tikai daži apmeklētāji pastāvīgi un nopietni šīs lapas lieto. Kāpēc, lai cilvēki vēlētos ieguldīt savu ierobežoto laiku un enerģiju sev nedraudzīgā mājas lapā, ja tā pat skaidri nepasaka kā un vai vispār iedzīvotāju līdzdalība ietekmēs noteiktās politikas iniciatīvas?
Lai pabeigtu visas projekta aktivitātes bija noteikts ļoti īss laiks, tādēļ mērķus sasniegt bija ļoti grūti. Grūtais kļūst neiespējams brīdī., kad saprotam – katrs pilotprojekts īstenots citā valstī, un visu lielo projektu pārvalda liels starptautisks konsorcijs. Tam, savukārt, jāvelta daudz enerģijas, lai koordinētu savu darbu un atbilstu ES birokrātiskajām prasībām. [ 13 ] Lai novērotu un koordinētu projektus un apvienotu to rezultātus, tika izveidota atbalsta aktivitāte Momentum, tomēr nebija iespējams izvairīties no ievērojamas projektu lietoto metožu, konceptu un instrumentu pārklāšanās. [ 14 ]
Tā kā projekta rezultāti nav pieejami publiskai izpētei, ir grūti izvērtēt, cik daudz no plānotā tika īstenots. Vēl vairāk – projektu izvērtējumus bieži ir veikuši paši projekta vadītāji vai arī tie ir balstīti uz intervijām un darba grupām, kurās viņi ir piedalījušies. Tādēļ ziņojumi ir samērā sekli un paštaisni, tie atturas no neērtu jautājumu izvērtēšanas. Lai saprastu zemo līdzdalību, lietderīgāk būtu apskatīt to iedzīvotāju viedokli, kuri izvēlas nepiedalīties šajos projektos. Piemēram: par spīti prasībai iekļaut stingru izvērtējumu un izmaksu-ieguvumu analīzi visās e-līdzdalības īstenošanās un pētniecības iniciatīvās,[ 15 ] neviens pārskats nav minējis, ka, balsoties uz Momentum datiem, katra lietotāja izmaksas projektos bija apmēram 550 eiro. [ 16 ] Lielākajā daļā izmēģinājuma projektu ieceres bija pastāvēt tik ilgi, cik atļaus finansējums. Pat ja daudzi projekti iekļāva rezultātus, kuri analizēja to nākotnes ilgtspējīgumu, šo sistēmu politiskā, sociālā ietekme, mērogojamība un ilgtspēja ir apšaubāma.
Vairāki argumenti no iepriekšminētā ir joprojām spēkā attiecībā uz ES programmām. Lielākā atšķirība, patiesībā, ir budžets: 14 projektiem, kuri ir apstiprināti 2009. un 2010.gadā, projektu vidējās izmaksas ir palielinājušās līdz 2 775 000 eiro.[ 17 ]
Teorētiskie un akadēmiskie sasniegumi
E-līdzdalība, saprasta plašā nozīmē kā “IKT veicināta publiskā iesaistīšanās, kas dod iespēju pilsoņiem ietekmēt politiskos lēmumus”, tiek uzskatīta par ļoti dinamisku un mainīgu lauku, ar spēju sagraut esošo spēku līdzsvaru. [ 18 ] Eiropā tas tiek uzskatīts par jaunu pētniecības lauku. Liela daļa jaunāko e-līdzdalības pētniecisko darbu ir vienā vai otrā veidā saistīti ar minētajām iniciatīvām vai ar ES e-līdzdalības izmēģinājuma projektiem.
Tomēr bažas vieš nesen publicēti literatūras pārskati, kas analizē vairāku simtu zinātnisku rakstu par e-līdzdalību.[ 19 ] Tie apraksta e-līdzdalību kā lauku, ko raksturo fragmentācija un kopīgu definīciju, teoriju, metožu un instrumentu trūkums. Tās izpētes un pārskata standarti ir salīdzinoši zemi. Lielākoties izpēte sastāv no atsevišķu, spekulatīvu gadījumu pētījumiem, kuru teorētiskais pamats un salīdzinošā vērtība ir maza. Visi būtiskie pētniecības rādītāji – teorētiskais, metodoloģiskais, normatīvais, instrumentālais, tehnoloģiskais, aprakstošais un izvērtējošais – ir atspoguļoti kā neattīstīti. Par spīti nozīmīgajam publisko līdzekļu daudzumam, kas veltīts, lai atbalstītu izmēģinājumus un eksperimentus, pēdējos gados šis lauks nav daudz attīstījies. Lielākā daļa iniciatīvu acīmredzami ir strādājušas, lai vēlreiz no jauna atklātu pamatlietas, kurām būtu vajadzējis būt par projekta sākuma punktu. Piemēram: jaunie mediji papildina tradicionālās līdzdalības formas, nevis tās aizvieto un bieži pastiprina tradicionālās līdzdalības formas. [ 20 ]
E-līdzdalības pētījumi cieš no tā, ka ir bez teorijas pamata, analīzei trūkst kritiskas distances un konceptuālas skaidrības.[ 21 ] Pamata elementi, kuri būtu nepieciešami, lai apvienotu e-līdzdalību kā funkcionējošu pētniecības lauku, tādi kā vienota e-līdzdalības definīcija, joprojām trūkst. Nav skaidra norobežojuma starp e-līdzdalības vadīšanu un pētniecību. Tā pati komanda, kas veido, vada un veicina projektus, bieži ir atbildīga arī par novērošanu, pētniecību un atskaiti. Tomēr pats svarīgākais izaicinājums ir pētījumu fragmentācija, kas ir vainīga pie citu šķēršļu rašanās. Šī fragmentācija ir cieši saistīta ar starpdisciplināro e-līdzdalības pētniecības dabu.
E-līdzdalības prakses autonomā virzība, kuru veicina sociālo tīklu bums, e-līdzdalības pētījumi un teorija drīz iespējams nevarēs vairs iet vienā solī.[ 22 ] Eksperti arvien vairāk ir pārliecināti par to, ka pieejām, kā valdības cenšas veicināt un īstenot e-līdzdalību, ir jāmainās, un viņi pastāvīgi sniedz piedāvājumus, kā to varētu darīt. [ 23 ] Tomēr tikai vēlme, reformēt bez informācijas – kas un kāpēc neizdevās – var novest pie tā, ka problēmas saknes paliek neskartas.
_____________________________________________
Raksta pirmpublikācija
2012, The e-(R)evolution will not be funded. An interdisciplinary and critical analysis of the developments and troubles of EU-funded eParticipation, European Journal of ePractice, 15, 62-89.