Kristīgo vai reliģijas mācību – papildus ētikai! 9

Pastāv trīs atšķirīgas pieejas reliģijas mācībām: “reliģijas mācīšana” (piemēram, kristīgā mācība), “mācīšana par reliģiju” (reliģiju vēsture) un “mācīšanās no reliģijas”. Trešā pieeja ir vērsta uz skolēna garīgo un morālo attīstību, kas būtu vērtīgi arī Latvijā.

Iesaki citiem:

Šķiet, vasaras vidū izcēlies virpuļviesulis izglītības laukā. Tam par iemeslu grozījumi Ministru kabineta noteikumos par valsts pamatizglītības standartu. Minētajos grozījumos ir paredzētas vairākas pārmaiņas, bet šobrīd zināmu sabiedrisko organizāciju protesta vētru ir izsaukuši grozījumi, ar kuriem no sociālo zinību satura izņemta ētika un savienota pārī ar kristīgo mācību, kur viens no mācību priekšmetiem skolēniem jāapgūst obligāti.

Šajā situācijā nepārsteidz minētie grozījumi, jo par tiem tika runāts jau labu laiku, bet gan tas, kā minētā problēma tiek atspoguļota demokrātiskas sabiedrības neatkarīgajos plašsaziņas līdzekļos. Minētie grozījumi nav vienas dienas sasteigts lēmums, bet gan ilgāka un sarežģītāka procesa rezultāts. Izglītības likuma 10.pantā varam lasīt, ka “izglītojamie pēc izvēles apgūst kristīgās ticības mācību vai ētiku vai arī kristīgās ticības mācību un ētiku vienlaikus”. Minētie MK grozījumi novērš apstākļus, kad līdz šim tika ignorētas likumā formulētās izglītojamo tiesības. Par veidu, kā tas tiek darīts varētu būt atsevišķa diskusija.

Mani kā cilvēku, kas darbojas reliģiskās izglītības jomā, mulsina situācija, ka šī Izglītības likuma norma netika ņemta vērā pirms trīs gadiem, kad tika uzsākts darbs pie vērienīgā Izglītības Sistēmas attīstības projekta (ISAP), vienojoties par četru komponentu – ētikas, veselības mācības, ekonomikas un civilzinību – iekļaušanu sociālo zinību saturā. Patiesībā bija nepieciešams uzsākt dialogu un diskusijas ar kristīgās mācības un reliģiskās izglītības ekspertiem par optimālāko modeli un satura saskaņotību. Šķiet, iniciatīvai vajadzēja nākt no Izglītības un zinātnes ministrijas puses. Tomēr nav lielas jēgas lūkoties pagātnē, bet būtu kopīgi jādomā un jālūkojas pēc iespējām nākotnē. Kolēģe Liesma Ose laikrakstā “Diena” patiesi apgalvo, ka “izglītības saturs sociālajās zinībās ir pati dzīve”. Bet vai daļa no indivīda vai sabiedrības dzīves nav arī reliģija? Spriežot pēc Tieslietu ministrijas Reliģisko lietu departamenta gadskārtējām atskaitēm, ievērojama sabiedrības daļa ir piederīga kādai reliģiskai organizācijai. Arī socioloģes Aivas Putniņas komentārs laikrakstā “Diena” atklāja, ka vecākiem (sabiedrībai) nav iebildumu par reliģisku izglītību, lielākoties satraukumu rada bažas, ka ar kristīgās mācības starpniecību skolēni tiks piesaistīti konkrētai reliģijai. Bailes un bažas parasti rodas tur, kur pietrūkst zināšanu un pieredzes. Kristīgās mācības saturs šobrīd un iestrādes nākotnes saturam savos mērķos un uzdevumos ir līdzīgas sociālo zinību mērķiem un uzdevumiem. Tikai prasmju attīstība tiek balstīta ļoti konkrētā vērtību sistēmā – kristīgajā. Tāpēc kritika, ja tā nav konstruktīva, bet tikai emocijās balstīta liecina par kādu citu indoktrināciju (ideoloģisku piederību).

Reliģijas pienesums izglītībā ir novērtēts ziņojumā “Mācīšanās ir zelts”, ko starptautiskā komisija par izglītību XXI gadsimtam sniegusi UNESCO 2001.gadā. Ziņojuma autori atvēl reliģijai nozīmīgu lomu nosprausto mērķu sasniegšanā. It īpaši runājot par prasmi dzīvot kopā (sadzīvot, sadarboties, pozitīvi attiekties) un prasmi būt (pašizziņa, pašnoteikšanās, pozitīva attieksme pret sevi). Tas ir arī galvenais sociālo zinību uzdevums. Pretstatā dialektiskā materiālisma proponētajai konkurences idejai (izdzīvo stiprākais) ziņojumā tiek pausts viedoklis, ka reliģija ir viens no avotiem, kas palīdz sasniegt nospraustos uzdevumus.

“Lai bērniem un jauniešiem sniegtu precīzu skatījumu uz pasauli, izglītībai vispirms jāpalīdz atklāt, kas ir viņi paši. Tikai tad viņi patiesi spēs iztēloties sevi citu cilvēku vietā un saprast viņus. Tādas empātijas attīstīšana skolās sociālās uzvedības ziņā nes augļus visu mūžu. Piemēram, mācot jauniešus pieņemt citu etnisku vai reliģisku grupu viedokļus, var izvairīties no izpratnes trūkuma, kas izraisa naidu un varmācību pieaugušo vidē. Reliģiju vēstures un parašu mācīšana tālab var noderēt par lietderīgu atskata punktu uzvedībai nākotnē.”[1]

Mūsdienu Eiropas reliģiskās izglītības mērķu kopīgās pazīmes vēl vairāk atklāj to sakritību ar vispārējiem izglītības uzdevumiem:


  • Aplūkot izziņas jautājumus no dažādu pasaules skatījumu un reliģiju perspektīvas;

  • Dot iespēju skolēniem, noskaidrot viņu pašu vērtības un pieņemt lēmumus atbilstoši šīm vērtībām;

  • Iedrošināt skolēnus apspriest (apšaubīt) viņu pašu vērtībās pamatotus lēmumus.[2]


Ne mazāk nozīmīgi, runājot par izglītības nākotni, ir apzināties, ka Eiropā mainās reliģiskās izglītības konceptuālā pieeja. Mēs vairs nevaram runāt par vienotu pieeju reliģiskajā izglītībā kristīgas kopienas ietvaros (svētdienas skolā, privātās kristīgās skolās) un valsts skolās (dažādi reliģijas mācību priekšmeti). Akcentējot valsts skolās realizētu reliģisko izglītību, jāatzīmē, ka Eiropā noris diskusija par pāreju no satura centrētas pieejas, kas pamatā nodod skolotāja zināšanas skolēnam, uz skolēna centrētu pieeju, kas paredz skolēnu kā aktīvu izpratnes veidotāju[3]. Līdzīga pieeja tika iestrādāta arī Latvijas sociālo zinību standartā un programmā.

Attiecībā uz divām deklarētajām prasmēm – dzīvot kopā un būt, varētu piemērot diferencētās pieejas reliģijas mācībām: “reliģijas mācīšanu” (kristīgā mācība Latvijas kontekstā), “mācīšanu par reliģiju” (reliģiju vēsture vidusskolā Latvijas kontekstā) un “mācīšanos no reliģijas”.
Šīs pēdējās pieejas principiālais mērķis ir skolēnu humanizācija, tas ir, sekmēt iespējas skolēniem morāli un garīgi attīstīties. Šī garīgā attīstība ietver tādas dzīves pamatprasmes kā prasmi uzņemties atbildību par savu dzīvi, prasmi izvēlēties sev piemērotu pasaules uzskatu, toleranti attiekties pret citu pasaules uzskatu. Minētās pieejas mērķī iekļautas tādas vērtības kā empātija, atvērtība, tolerance, aktīva sabiedriskā dzīve. Garīgās attīstības process paredz bērnu un jauniešu atbilžu meklējumus uz sev nozīmīgiem eksistenciāliem jautājumiem (no kurienes viss cēlies? Kāpēc pasaulē ir tik daudz ciešanu? Kā Dievs to pieļauj? Kas notiek pēc nāves? u.c.) un atbilstošu sev nozīmīgu lēmumu pieņemšanu. Tas paredz mācīšanos no transcendentālās dimensijas, kuru nav iespējams ignorēt, un attīsta “reliģisko lasītprasmi” (angļu val. - religious literacy), t.i., spējas domāt, just, uzvesties, komunicēt par visu, kas saistīts ar šiem eksistenciālajiem jautājumiem.

Pirmajās divās pieejās reliģija māca par sevi pašu, izvirzot ticību kā mērķi, vai kļūstot par iztirzāšanas cienīgu objektu. Pretstatā tam, trešajā pieejā galvenais akcents vērsts uz skolēna garīgo un morālo attīstību.

Šī nelielā apskata noslēgumā ir iespējams salīdzināt minēto pieeju mērķus ar vispārējiem izglītības mērķiem un secināt, kura no pieejām būtu vislabāk izmantojama valsts izglītības sistēmā. Tikai nepieciešama labā griba (morāls un finansiāls atbalsts satura izstrādei un skolotāju sagatavošanai) un politiskā griba (normatīvo dokumentu izstrādei) no IZM puses pievienot sešpadsmit jau eksistējošiem mācību priekšmetiem vēl septiņpadsmito, kurš savukārt paredzētu obligātu izvēli starp kristīgo mācību un reliģijas mācību. Tādējādi tiktu rasts kompromiss: ētika paliktu sociālajās zinībās, tiktu nodrošinātas Izglītības likuma prasības un visu beidzot būtu patiesi realizēta kopveseluma (holistiskā) pieeja izglītībā, jo netiktu ignorēta reliģija kā nozīmīga kultūras komponente, kura, vai mēs to apzināmies vai nē, ietekmē personības izaugsmi un attīstību.


_______________

[1] Mācīšanās ir zelts. Ziņojums, ko starptautiskā komisija par izglītību divdesmit pirmajam gadsimtam sniegusi UNESCO. – UNESCO LNK, 2001.

[2] Schreiner P., Different approaches – common aims?. – Münster, CoGREE, 2002. – 99 lpp.

[3] Ibid 100 lpp.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (9) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jazeps_G 25.03.2009 16:55
jāsūdz IZM tiesā. šitais nav korekts gājiens. jādomā, vai to kāds nelobē, utml. kādā sakarībā var atļauties jaunāko klašu skolēniem pūderēt smadzenes? ja tā būtu reliģiju mācība - kur apskata dažādas pasaules reliģijas, tad tas būtu korekti. bet kādā sakarībā kristietība tiek ar varu uzspiesta, par mūsu visu naudiņu? mēs šai procesā esam iesaistīti, līdzatbildīgi. tā ir mūsu nodokļnaudiņa, par kuru tās lietas notiek.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Andris 10.09.2007 22:27
Antīkā māksla un kristieši







Tags: 02.gs, 03.gs, 04.gs, 05.gs, 06.gs, 07.gs, 08.gs, 09.gs, 10.gs, 11.gs,



G.Gajevs


Lauretti griestu gleznojums Vatikāna Konstantina zālē attēlo uzvarošo Jēzu, pie kura kājām guļ gabalos sadauzīta antīkas dievības statuja.
Imperatora Konstantina Lielā valdīšanas pēdējos gados sākās oficiāla antīkās kultūras vajāšana. Aizliedza veco dievību kultus un slēdza to svētnīcas. Marmorā veidotās skulptūras sadauzīja, bet metāla - pārkausēja stieņos. San Jovani in Laterano baznīcā mēs varam aplūkot Konstantinam veltītu Karlo Marati gleznu ciklu, no kurām vienas nosaukums tā arī skan - "Pagānu elku iznīcināšana". Baznīcas tēvu uzkūdīts, kristiešu pūlis vajāja pagānu priesterus, māksliniekus un filozofus, postīja un izlaupīja svētnīcas. Viens no pirmajiem baznīcas hronistiem Eisefijs savā darbā Konstantinu slavējošais vārds apraksta: "Dārgmetālus pārkausēja stieņos, bet izmantošanai nederīgās pagānu skulptūru atliekas izmeta atkritumu izgāztuvēs, lai tā vēl vairāk pazemotu pagānu ticību". Konstantina dēli sūtīja savus karavīrus: "Dragājiet ar cirvjiem šos pagānu svētnīcu niekus! Pārkausējiet tos monētās un stieņos! Ņemiet visu, par ko tā sajūsminās un ar ko lepojās pagāni! "



Imperators Teodosijs ar savu 380. gada ediktu pavēlēja visiem Romas impērijas pilsoņiem kristīties. Savukārt ar 392. gada 8. novembra ediktu oficiāli tika izsludinātas ārpus likuma visas citas reliģijas un kulti (izņemot jūdaismu). Tika konfiscēti tempļu īpašumi, pašas pagānu svētnīcas tika slēgtas. Visi pagānu kultu rituāli, kā publiskie tā privātie, tika aizliegti, un par aizlieguma pārkāpšanu draudēja visa īpašuma konfiskācija un pasludināšana ārpus likuma. Praktiski jebkuru citas ticības piekritēju vai kulta kalpotāju varēja nesodīti aplaupīt un pat nogalināt. Sabiedrības padibenes (kas, kā liecina laikabiedri, veidoja kristiešu pamatmasu) to nekavējoties izmantoja ? pāri visai Romas impērijai vēlās vardarbības un vandālisma vilnis.
Aleksandrijas bīskapa Teofila vadībā tika nopostīti un nodedzināti visi antīkie tempļi un svētnīcas, tai skaitā arī pasaulslavenais Serapeions - Serapisa templis, - un iznīcinātas visas tur esošās mākslas vērtības. Šajā ugunsgrēkā aizgāja bojā viss, kas bija saglabājies no senās Aleksandrijas bibliotekas. Pēc dažiem gadiem, 415. gadā, turpat Aleksandrijā kristiešu pūlis zvēriski nogalināja slaveno Hipatiju, vienīgo vēsturē zināmo pasaules mēroga sievieti filozofi, astronomi un matemātiķi. Baznīcas teorētiķis Joans (Jānis) Zeltamute šīs eksekūcijas nosauca par "sātana tirānijas galu Ēģiptē". Šai priekšzīmei sekoja kristieši arī citās valsts malās. Sevišķus apmērus kristīgais vandālisms pieņēma Gallijā. Te visfanātiskākais pagānisma apkarotājs bija Cēzarodunas (Tūras) bīskaps Martins, vēlāk svētais. Viņa diacēzē tika sagrauti un iznīcināti visi pagānu tempļi, svētnīcas un dievību statujas. Zemnieki (burtiskā tulkojumā pagāns nozīmē laucinieks) gan daudzviet mēģināja tam pretoties, taču tad kristīgajiem nāca palīgā regulārā karaspēka daļas. Valsts rietumos vairāku provinču pagāni stājās pretī tempļu postītājiem, un ar ieročiem rokās aizstāvēja savas svētvietas. Ziemeļāfrikā notika daudzas asiņainas sadursmes, kurās kritušos grautiņu aktīvistus baznīca steidzīgi ierindoja ticības mocekļu kārtā. 399. gadā bīskaps Martins, nopostījis Gallijā visu ko varējis, sūtīja ticīgo vienības palīgā saviem ticības brāļiem uz Ziemeļāfriku, kur tie kopīgiem spēkiem apspieda pagānu pretestību.
Visilgāk antīkie tempļi un māksla saglabājās Helladā. Arī pēc imperatora Juliana Atkritēja nāves te vēl vairākus gadu desmitus neskarti stāvēja vecie tempļi un svētnīcas, no kuriem pazīstamākais bija Efesas Artemīdas templis - viens no septiņiem pasaules brīnumiem.
Neskarts tas bija nostāvējis vairāk kā 500 gadu. Efesa bija viena no lielākajām Jonijas grieķu pilsētām, un viens no pēdējiem antīkās kultūras centriem un pagānisma atbalsta punktiem. Arī Jaunajā derībā stāstīts, ka Efesas iedzīvotāji ar negodu padzinuši no savas pilsētas apustuli Pāvilu ar tā svītu. Tā kā tā bija bagāta pilsēta ar saviem policejiskajiem spēkiem un patriotiski noskaņo-tiem iedzīvotājiem, kristieši, par spīti mēģinājumiem, tā arī nespēja izlaupīt un nodedzināt šo pasaulslaveno pagānu svētnīcu. Taču, kad 262. gadā Efesu ieņēma Mazāzijā iebrukušie goti, pilsētas aizsardzības spējas bija iedragātas, un kristīgie beidzot varēja nopostīt šo unikālo arhitektūras šedevru. Vēlāk imperators Justinians lika aizvest uz Konstantinopoli 8 labāk saglabājušās no 127 tempļa kolonnām, lai izrotātu tikko uzcelto sv. Sofijas katedrāli. Savukārt uz Artemīdas tempļa pamatiem tika uzcelta pirmā Jaunavai Marijai veltītā baznīca.
Kontinentālajā Grieķijā 393. gadā kristiešu spiediena rezultātā aizliedza rīkot Olimpiskās spēles. Tajā pašā gadā Grieķijā iebruka Alariha vadītie kristīgie goti. Tie postīja un dragāja vecos tempļus, dievu tēlus un mākslas pieminekļus vēl niknāk nekā vietējie kristieši citās Romas impērijas provincēs. Neskartas palika vienīgi Atēnas, kuru mūri izturēja jaunizcepto krusta karotāju uzbrukumu. Taču drīz bija jākrīt arī šim antīkās kultūras cietoksnim, kur bija patvērušies pēdējie antīkās pasaules filozofi, zinātnieki un mākslinieki. Pakāpeniski vienu pēc otras slēdza Atēnu skolas, līdz 529. gadā arī pasaulslaveno filozofijas Akadēmiju. Kristīgā mācība triumfēja arī te - antīkās kultūras šūpulī un pēdējā citadelē.
Kristiešiem bija kur izvērst savas aktivitātes. Kā liecina valstij piederošo mākslas vērtību uzskaites materiāli: IV gs. sākumā Romā bija 2 kolosi (viens no tiem 34m augsts), 22 jātnieku statujas, 80 zelta statujas, 73 apzeltīta ziloņkaula dievību skulptūras un 3785 bronzas skulptūras. Kā liecina Plīnijs, vienā pašā Rodosas salā bijis vairāk kā 3000 skulptūru. Citās impērijas pilsētās kā Atēnās, Olimpijā, Delfos u.c., to nebija mazāk. Saprotams, ka mazajās svētnīcās un privātīpašumā esošās mākslas vērtības neviens netika uzskaitījis.
Ja arī baznīcas tēvi atstāja kādu pagānu dievības statuju neiznīcinātu, tad tikai lai izmantotu savā labā. Tā, piemēram, Trīrā pie sv.Mateja baznīcas daudzus gadsimtus atradās marmora Venēras torss. Svētceļnieki un draudzes locekļi, apmeklējot baznīcu, pauda savu attieksmi un nicinājumu pret pagānu elkiem un to attēliem, apmētājot to ar akmeņiem. Tikai 1811. gadā šo statuju novāca, un šobrīd tā atrodas Trīras muzejā. Blakus torsam akmenī iekalts bareljefs, kurā attēlots bīskaps Eiharijs, kurš iekaļ ķēdēs Venēru, un uzraksts:

Vai vēlaties zināt, kas es tāda?
Ak, pagānu dieviete kādreiz biju,
Līdz svētais Eiharijs ieradās Trīrā,
un gabalos elku šo sadauzīja.
Kādreiz par Venēru mani dēvēja,
Bet tagad - es ticīgajiem par apsmieklu.


Tikai dažās nomaļākajās vietās vēl kādu laiku nepamanītas saglabājās dažas skulptūras. Tā XI gs. kristiešu brīnumdaris sv. Hristodoluss kādā Potmosas salas birztalā atrada Artemīdas statuju. Viņu, dabiski, ne mirkli nemāca šaubas ko ar to iesākt - viņš pašrocīgi to apgāza un sadauzīja gabalos.
Ja kristietim nācās nejauši uzdurties pagānu templim vai dievības statujai, tam uzreiz vajadzēja, lai aizbaidītu ļaunos garus, pārmest krustu un skaļi nosvilpties. Bīskaps, kurš pavadīja imperatoru Julianu Atkritēju uz Atēnas templi Ilionā, pēc tam sašutis rakstīja: "Viņš ne tikai priecājās, ka pagānu templis vēl nav sagrauts, bet arī neizdarīja to, kas būtu jādara katram kristietim - nepārmeta sev krusta zīmi un nenosvilpās! "
Bieži, lai neitralizētu pagānu dievību statujās it kā mājojošos ļaunos garus, tām pierē iecirta krustu. Kad imperators Konstantins pavēlēja izgatavot sev pieminekli no milzīgās Apolona statujas, nomainot tai galvu, viņš padarīja senos dēmonus nekaitīgus ar pašu "drošāko" metodi - statujas bronzā tika ielodēta skaida, kas it kā ņemta no tā koka krusta, pie kura bijis pienaglots Jēzus.
Agrīnās kristietības laikā māksla un arhitektūra (gluži kā paši jaunās ticības piekritēji) bija dažādu savstarpēji svešu elementu maisījums, kam absolūti nepiemita tā plastika un proporciju harmonija, kas raksturīga antīkajai mākslai. Vecā maksla un kultūra bija iznīcinātas, savukārt jaunajai mākslai sākotnēji nebija ne oriģinalitātes, ne radoša gara. Kristieši gluži vienkārši piemēroja savām vajadzībām antīko mākslinieku rastos risinājumus. Uz kristiešu kapsētu sienām, kapakmeņiem un sarkofāgiem mēs sastopam amoru, delfīnu, ziedu virteņu un putnu attēlus, kas pēc pagānu ticējumiem simbolizē pēcnāves dzīvi Elisejā. Bieži par Jēzu simbolu izmantoja Amora, Orfeja, u.c. pagānu dievību tēlus. Tendence nosaukt pagānu dievību atveidojumus kristiešu svēto vārdos, un izmantot to savas ticības stiprināšanai, saglabājās arī vēlākos gadsimtos. Piemēram, viena no skaistākajām Atēnu Agoras skulptūrām bija laimes un liktens dieviete Tīhe, kas rokās tur mazo Plutonu, labklajības aizgādni. Skulptūras alegoriskā jēga ir skaidra - labklajība ir liktens rokās. Savukārt, kad XVII gs. beigās to atrada Atēnu vecpilsētas drupās, vietējie baznīcas tēvi to izstādīja sajūsminātajam ticīgo pūlim kā senu Marijas un Jēzus skulptūru.
Uz seno romiešu un grieķu galdiem bija milzums brīnišķīgu zelta un sudraba trauku ar attēlotiem antīkās mitoloģijas sižetiem. Lielāko daļu no tiem pirmajos kristietības gadsimtos pārkausēja stieņos un monētās. Savukārt viduslaikos attieksme pret antīkajiem traukiem mainījās. Tad ticīgo ģimenēs bija pieņemts tos (kas vēl bija saglabājušies) turēt mājās lai tajos spļautu, tā izsargājoties no nešķīstajiem spēkiem. Pēc pietiekami ilgas šādas apstrādes trauku uzskatīja par attīrītu no senajiem dēmoniem un derīgu lietošanai. Ļoti daudzi antīkie trauki ir saglabājušies līdz mūsu dienām, tikai pateicoties šādai "sterilizācijai".
Ticīgo pūļi bija izdemolējuši mākslinieku darbnīcas, paši mākslinieki, ja kāds vēl bija dzīvs, bija vai nu emigrējuši, vai paslēpušies kur provincē. Taču arī jaunajam kultam radās vajadzība pēc reprezentatīvām celtnēm un priekšmetiem. Tāpēc baznīcas kalpi savām vajadzībām izmantoja vēl no iznīcināšanas paglābušos antīkās mākslas darbus. Tā kausus, šķīvjus vai vāzes bieži izmantoja kā ziedojumu vai svētā ūdens traukus, bet no sārtā marmora grieztais bagāta patricieša krēsls kļuva par pāvesta troni.
Savulaik Haetas ostā uz piestātnes atradās milzīga (aptuveni cilvēka augumā) vāze, kuru greznoja lielisks atēnieša Salpiona veidots bareljefs - Hermejs dod nimfām mazo Dionisu, bet apkārt dejo satiri. Kristieši šo vāzi pārveda uz katedrāli, kur to izmantoja kā svētā ūdens trauku. Tikai 1805. gadā Neapoles karalis pavēlēja nomainīt šo pagānu roku darbu pret citu trauku, bet pašu vāzi novietoja Borboniko muzejā.
Sv.Marka katedrālē ilgu laiku par bīskapa troni kalpoja sēdeklis no imperatora Augusta laikā veidotiem marmora kaujas ratiem. Ticīgajiem tika stāstīts, ka šajā tronī sēdējis pats sv. Marks. Tikai 1734. gadā to izvāca no katedrāles. Savukārt 1788. gadā Frančesko Antonio Franconi pievienoja šiem kaujas ratiem divus auļojošus marmora zirgus un citas trūkstošas detaļas, un nu tie rotā Vatikāna muzeja della Biga zāli.
Dažus vecos tempļus gluži vienkārši pārbūvēja, piemērojot tos jaunā kulta vajadzībām, taču lielākā daļa antīko kulta celtņu bija tā nopostītas, ka tās atjaunot nebija vērts. To, cik pamatīgi tika īstenots šis postīšanas darbs, apstiprina arī 397. gada edikts, kas liek sagrauto tempļu drupas izmantot kā izejmateriālu ceļu, tiltu, akveduktu un sabiedrisko ēku remontam. Tāpēc drupas izmantoja kā sava veida akmenslauztuves, lai iegūtu celtniecības materiālus. Savukārt kristīgie valdnieki cits citam dāvināja vēl saglabājušos antīko celtņu apdarē izmantotos arhitektūras elementus - kolonnas, portālus, utt. Tā imperators Heraklijs lika noplēst no Romula svētnīcas 630 bronzas plāksnes un uzdāvināt tās pāvestam Honorijam I, kurš lika ar tām izrotāt sv.Pētera katedrāles jumtu. Vecākajās kristiešu baznīcās mēs redzam, ka to būvē izmantoti veseli antīko celtņu bloki. sv. Sabīnes baznīcas fasāde tika izrotāta ar no kāda tempļa paņemtām 24 lieliskām korintiešu kolonnām, kas piešķīra ēkai necerēti elegantas aprises, kas to būtiski izceļ citu visai neveiklo un smagnējo agrīnās kristietības kulta celtņu vidū. Jaunavas Marijas baznīca Romā ir slavena ar to, ka tās balsta kolonna nākusi no imperatora guļamtelpas.
Taču pakāpeniski izsīka milzīgais jau gatavo celtniecības elementu krājums, un celtnieki sāka drupās sameklētos materiālus dažādi kombinēt, lai tā kompensētu to parametru savstarpējo nesaderību. Joanītu bruņinieku ordeņa celtnieki, būvējot savus nocietinājumus Rodas salā, celtniecības materiālus ņēma no divus gadu tūkstošus vecā Halikarnasas mauzoleja. XIX gs. beigās Mazāzijas apceļotāji pievērsa uzmanību Budrunas cietoksnim (bijušais joanītu sv. Pētera cietoksnis), kura sienas bija apšūtas ar lieliskiem antīkajiem bareljefiem. Kad to uzzināja Lielbritānijas sūtnis, viņš ieradās Budrunā, lai to visu aplūkotu pats savām acīm. Pēc visai ilgstošām pārrunām viņam izdevās nopirkt 12 plāksnes, kuras krustneši bija izmantojuši būvē, un aizvest tās uz Lielbritāniju. Arheologi visai drīz konstatēja, ka viņu rokās nonākusi daļa no slavenā Skopasa darba Amazonomahija.
Dažkārt kristīgās baznīcas vajadzībām tika izmantotas gandrīz neizmainītas pagānu dievību statujas. Tā, imperatora Konstantina Lielā laikā, dievu mātes Kibeles skulptūru pārveidoja par dievlūdzēju - tai tikai mainīja roku stāvokli un noņēma lauvas, kas atradās pie dievietes kājām. Venēcijā atrodas sv. Jura statuja. Drakona uzvarētājs veidots no imperatora Adriana laika karavīra torsa un Ponta valdnieka Mitridata VI Eipatora (132-63. p.m.ē.) galvas, kurai piemontēts nimbs. Antīkie torsi izmantoti arī tādās kristīgā laikmeta skulptūrās kā Veronas dāma Erbē laukumā, sv. Marija Santa-Kročē, sv. Agnese Romā, Rafaelo Kurradi un Kozimo Salvestrini veidotajā Mozus skulptūrā Florencē, u.c. Kristīgie valdnieki, kā Fabricio Kolonna, Alesandro Farneze, Karlo Barberini, Frančesko Aldobrandini u.c., veidoja sev pieminekļus, uzliekot antīkajiem torsiem savu galvu atveidus.
Tāds pats liktenis piemeklēja slavenās Trajana un Marka Aurelija kolonnas. Pāvests Siksts VI, pēc kura pavēles tika iznīcināts ne viens vien antīkās kultūras piemineklis, 1587. gadā lika uz šīm kolonnām uzstādīt apustuļu Pētera un Pāvila statujas.
Kad 330. gadā Konstantinopole tika pasludināta par jaunās Austrumromas impērijas galvaspilsētu, tās valdnieki cītīgi sāka pilsētu izdaiļot. Tā kā ticīgie bija visai papūlējušies, vajājot māksliniekus kā pagānu elku izgatavotājus, vairs nebija neviena, kas varētu radīt ko jaunu. Tāpēc izvēlējās vieglāko ceļu - vākt vēl saglabājušos antīkās mākslas darbus. Valdošajās aprindās, kas vēl bija baudījušas klasisko izglītību, pār ticības fanātismu ņēma virsroku veselais saprāts - kaut arī tās ir pagānu dievību statujas, svarīgi, lai tās kalpotu jaunajai ticībai un ar savu skaistumu priecētu cilvēkus. Viss, kas vēl bija saglabājies sagrautajās Grieķijas un Mazāzijas pagānu svētnīcās, tika vests uz jauno galvaspilsētu.
No Romas uz Konstantinopoli tika aizvestas 60 visskaistākās statujas. Konstantinopoles piļu arkas un pilsētas laukumi tika izrotāti ar antīkajiem šedevriem. No Helikonas atveda slaveno mūzu skulpturālo grupu, no Delfiem - Zelta trijkāji, no Atēnām - Polignota un citu V gs.p.m.ē. mākslinieku gleznas. sv. Sofijas katedrāli vien rotāja 427 pagānu dievību un varoņu skulptūras.Otrās impērijas valdnieku organizētā antīko vērtību izlaupīšana bija sasniegusi tādus apmērus, ka vēlāk, kad imperators Konstants II 662. gadā sūtīja meklētājus uz pirmās impērijas teritoriju, tie atgriezās gandrīz tukšām rokām.
Vienīgais šīs ekspedīcijas ieguvums bija divi apzeltīti zirgi un bronzas plāksnes no Panteona jumta. Kaut arī Panteons jau sen bija pārbūvēts par kristiešu baznīcu, tos bez žēlastības norāva un aizveda uz Konstantinopoli.Beigu beigās Konstantinopoles imperatoru pils bija piebāzta ar antīkajām mākslas vērtībām, kas atvestas no izlaupītajiem pagānu tempļiem un svētnīcām visas bijušās Romas impērijas robežās. Paviršu priekšstatu par tām mēs varam gūt no Georgiosa Kedrenosa apraksta:
"Tur atradās no milzu smaragda izgriezta 4 elkoņus augsta Lindas Atēnas statuete (Sikillisa un Dipoinosa darbs), kuru savulaik Lindas tirāns Kleobuls bija dāvinājis Ēģiptes tirānam; Knidas Afrodīte no balta marmora (Praksitela, Lisipa un Hera darbs); no Mindas atvestais spārnotais Eross ar loku; Fidija Zevs, kuru savulaik Perikls bija uzdāvinājis templim Olimpijā. Te bija arī Lisipa veidotā Hronosa statuja, bet tālāk bija marmora un bronzas vienradži, tīģeri, grifoni, žirafes, vēršveidīgi ziloņi, kentauri un satīri ..."
Laiku pa laikam lielu postu nodarīja ugunsgrēki. Daudz mākslas vērtību gāja bojā 672. gadā nikeju (no dumpinieku kaujas sauciena "Nike!") sacelšanās laikā. Taču vēl ilgi Konstantinopole bijā pēdējā lielā antīkās kultūras vērtību krātuve.Punktu traģiskajam stāstam par kristietības uzvaru pār antīko kultūru pielika baznīcas organizētais IV krusta karš (1202.-1204.). Svētais karaspēks, kas devās uz Ēģipti ar uguni un zobenu pievērst saracēņus "priecas mācībai", piepeši mainīja maršrutu un ielenca Konstantinopoli. Vēl neieņemtajā pilsētā uzliesmoja ugunsgrēki. Par to mērogu varam spriest pēc aculiecinieka Niketasa Honiatesa apraksta:
"Mūsu pilsēta ir piedzīvojusi ne vienu vien ugunsgrēku, taču nekas tam līdzīgs vēl nebija pieredzēts. Nodega Konstantina forums un pilsētas kvartāli uz ziemeļiem no tā. Liesmas nesaudzēja arī hipodromu un visu pilsētas rietumdaļu. Cik gan daudz lielisku celtņu, kurās atradās neskaitāmas un neaprakstāmas vērtības, gāja bojā! ..."
Ticīgie to uztvēra kā pagānu dēmonu un sātana darbu, un sākās stihiski grautiņi. Tā tika iznīcināta Konstantina forumā stāvošā Promahosas Atēna (Fīdija darbs), jo tā ar savu uz austrumiem izstiepto roku "saukusi palīgā neticīgos saracēņus".1204. gada 12. aprīlī "svētais Kristus karaspēks" ielauzās pilsētā. Sākās trīs dienu ilgas vardarbības, vandālisma un laupīšanas orģijas. Gan "laicīgie" karotāji, gan "svēto" mūku/karavīru ordeņu bruņinieki vāca savos maisos sudrabu, zeltu un dārgakmeņus. Arī parastie mūki un priesteri stiepa uz kuģiem baznīcās sazagtās "svētās relikvijas", līdzi paķerdami arī mazāk svētas vērtības. Karagājiena hronists Gotfrīds fon Villegarduins apmierināts secina: "Kopš pasaules radīšanas vēl nevienā pilsētā nebija gūts tik bagātīgs kara laupījums".
Krusta karotāji, kā neatbilstošas kristīgajam garam un ticībai, iznīcināja visas Konstantinopolē esošās antīkās skulptūras, bronzu un dārgmetālus pārkausējot stieņos. Tika pārkausēti Lisipa veidotais Herakla koloss, kas attēloja Heraklu atpūtā pēc Augeja staļļu tīrīšanas, Lavīnija veidotā bronzas cūka, skulpturālā grupa ēzelis un dzinējs, ko savulaik Apolona templim dāvinājis imperators Augusts, skaistā Helēna, Romuls, Rems un vilku māte, ērglis un čūskas, u.c. Sadauzīja un pārkausēja visas ap hipodromu uzstādītās statujas; tai skaitā uzvaras dieviete Nike, imperatora statuja, Herakls ar čūsku, ziloņu dzinējs, u.c. Tikai Hēras statujas galvas atlūzas vien piepildīja četrus pajūgus. Pat no imperatora Konstantina VII obeliska tika noplēstas visas apzeltītās bronzas plāksnes.
Šajā vardarbības un vandālisma jūrā neskarti saglabājās tikai četri bronzas zirgi, kas rotāja ieeju hipodromā. Tos aizveda uz Venēciju un uzstādīja pie ieejas sv. Marka katedrālē. Kopā ar šiem zirgiem uz Venēciju aizveda arī imperatora Diokletiana un līdzvaldītāju bareljefus.
Vēsturē mēs zinām daudzas epizodes, kad ticības fanātiķi vajājuši citādi domājošos un iznīcinājuši sev nesaprotamās kultūras vērtības. Taču nevienas citas idejas sekotāju postītkāre un izlieto asiņu daudzums nevar līdzināties kristiešu sasniegumiem. Visa kristīgās baznīcas vēsture ir viena vienīga ticības vārdā izlieto asiņu upe - sākot ar antīkās kultūras iznīcināšanu un pagānu vajāšanu (kas krietni vien pārspēja pirmo kristiešu vajāšanas), ķeceru vajāšanu, ticības kariem, un beidzot ar vēl XVIII gs. liesmojošajiem raganu sārtiem. Un cilvēku asinis baznīca pārstāja liet tikai tad, kad tā zaudēja reālo varu, t.i. tai vairs nebija tehniski iespējams īstenot tālāk šo savu politiku - pirms nieka 150 gadiem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Tētis 21.12.2006 02:11
Es sen jau esmu sapratis, ka katra reliģija tāpat kā valoda un likumi ir norunas lieta. Ja kāds teiks, ka manu nodokļos samaksāto naudu izmantos, lai manam bērnam mācītu to, kas nav visas sabiedrības noruna (likumi, pieklājības normas, mērvienības, u.c. daudzmaz universālas lietas) un ir pilnīgā pretrunā ar to ko mācu es, tad uzskatu, ka nonākam atpakaļ viduslaikos.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Rasa 13.06.2004 12:47
Es esmu par kristīgo mācību skolā un tam ir tikai viens iemesls... Proti, statistika! 500.000 katoļu, 100.000 pareizticīgo, 600.000 luterāņu un tad vēl citi kristieši. Vai šiem 60. procentiem sabiedrības vairs nav tiesības uz VĀRDU. Jeb vai tikai masoni, neticīgie un izvirtuļi drīkst runāt? Nevienu nevar piespiest uz kristīgo mācību, bet arī uz sekularizētu un visatļaujošu ētiku mums bērni nav jāsūta.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Es 12.08.2003 21:15
Rakstā formulētā problēma: cilvēkam jāapzinās sava vieta pasaulē, savs viedoklis par tās norisēm un vērtībām. Bet tieši ar to taču nodarbojas ētika!

Atklāti sakot, kad uzzināju, ka plānots piešķirst šādas priekšrocības kristietībai, nodomāju - ārprāts! Tas taču ir absolūts absurds! Kā gan demokrātiska (izskatās gan, ka tikai vārdos) un no baznīcas šķirta (atkal - vārdos) valsts var pieļaut īpašu nosacījumu ieviešanu konkrētai reliģijai, pārliecībai?

Nedrīkst, vienkārši NEDRĪKST mācīt bērniem, ka, piemēram, Bībele ir patiesa. ja es būtu šāds bērns, tad neticētu arī nakam citam, ko man skolā māca, jo drīz vien saprastu, ka ir milzumdaudzi cilvēki, kas ir tikpat pārliecināti par savu taisnību, un tā ir citāda. Nedrīkst skolā mācīt lietas, kas nav objektīvas.

Mierīgs, skaidrs risinājums - reliģiju vēsture. Var mācīt, kādas ir kristietības pamatatziņas, Bībeles pamatus utt., tikai - teorijas līmenī. Un tieši tikpat daudz laikā jāveltī budismam, islāmam, zoroastrismam utt. utt., un starp citu - arī ateismam.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

despotisms 11.08.2003 10:21
Lēmums par krīstīgās ticības ieviešanu skolās ir absurds! Tas ir pretrunā ar valsts pamatlikuma jeb Satversmes 8.nodaļas par cilvēku pamattiesībām 99.pantu, kur tiek teikts, ka "ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību". Katram cilvēkam ir tiesības izvēlēties savu reliģisko pārliecību. Liekot skolās mācīties tieši kristīgo ticību, netiek ievērots tolerances princips pret citām reliģijām. Ko darīt bērniem, kuri ir budisma, ateisma u.c. piekritēji? Ikviens kristīgās ticības interesents var apmeklēt svētdienas skolu vai doties uz baznīcu. Reliģija ir katra cilvēka intīms jautājums, nevis mācību priekšmets!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

haota 07.08.2003 11:01
Nešaubos, ka "mācīšanās no reliģijas" Latvijas gadījumā nozīmēs to pašu, ko "mācīšanās no Bībeles". Es vispār iebilstu pret pašu uzstādījumu, ka atvērtību, toleranci, sava pasaules uzskata izvēli vai atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem skolēnam vislabāk ir gūt no reliģiskas dabas pieejas. Manuprāt, būs grūti izvairīties no situācijas, kad bērns, sava skolotāja mudinās, nesāks atbildes uz šiem jautājumiem meklēt kādā konkrētā reliģijā un konkrētā grāmatā, ignorējot vai noniecinot visus citus viedokļus. Piedāvāju aizmirst par visām šīm reliģijas mācībām un skolēniem mācīt filozofijas pamatus, kur kā VIENA NO tēmām varētu arī būt piedāvāta kristīgā ētika.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

trollis 06.08.2003 12:41
misha. tamdel ari kristietibu var macit tiesi tada pat apjoma ka sengrieku filosofiju un romiesu tiesibas kulturas vesture vai tamlidzigi. kapec vajag atsevisku prieksmetu ar skatu pagatne.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

misha 06.08.2003 10:40
Manuprāt reliģiju mācība skolās ir vajadzīga! Pēdējā laikā mēs praktiski visās publikācijās sastopamies ar vārdu "Eiropa". Laikam jau arī šeit bez Eiropas mums neiztikt. Ja jau uzskatām sevi par eiropiešiem, tad mums derētu atcerēties, ka Eiropas kultūra balstās uz trīs pamatpīlāriem: sengrieķu filosofiju, romiešu tiesībām un kristietību. Mūsu pasules uztveres pamatā ir kristietība - kristīgās vērtības ir dziļi iesakņojušās mūsu dzīvē, kristietības motīvi ir sastopami mākslā, literatūrā, arī zinātnē.

Mācot skolā ētiku, bērns, neapšaubāmi, gūst priekšstatus par labo un ļauno, par ētisko rīcību un savu atbildību. Bet vai bērnam veidojas šī apziņa par to, ka viņa sabiedrības vērtību sistēma balstās kristietībā? Apzinoties šīs kristietības saknes, bērnam veidojas jauna identitāte - viņš saista sevi ar visu Eiropu, ar visu Rietumu pasauli. Bērns labāk izprot vēsturiskos notikumus un sabiedriskos procesus.

Saistītie raksti
Parm izgl 255x203

Pārmaiņas Latvijas izglītībā: izaicinājums sistēmas vadībai. Pārskats par izglītību Latvijā 2001./2002. gadā 0 Autors: Jānis Eglītis, Ilvija Vule, Līga Krastiņa, Brigita Zepa, Līga Liepiņa, Valentīna Sūniņa, Valda Reķe, Inese Didže, Brigita Tivča, Rita Nīkrence, Andrejs Geske, Andris Grinfelds, Andris Kangro, Juris Zaķis, Mārīte Seile, Rita Kaša, Aleksejs Šņitņikovs, Ilz