Atslēgvārdi:

Kristīgā mācība: no kaprīzes jāatgriežas pie koncepcijas 17

Vecāku un skolu pārstāvju atbildes noved pie secinājuma, ka sabiedrībā nav izteikta pieprasījuma pēc kristīgās mācības un ētikas kā obligāto izvēles priekšmetu mācīšanu sākumskolā, bet pastāv pieprasījums pēc integrēta sociālo zinību kursa.

Iesaki citiem:
Kresli4 255x203
Foto:Didzis

Pagājušajā vasarā Izglītības un zinātnes ministrija pārsteidza daļu sabiedrības ar negaidītām pārmaiņām sākumskolā: ar 2004. gada 1. septembri 1.-3. klašu skolēniem (vai drīzāk viņu vecākiem) būs jāizvēlas starp ētiku un kristīgo mācību kā obligātu priekšmetu. Ministrijas un ministra motivācija, kā mēdz būt, palika daļēji neskaidra. Atsauces uz sociālo zinību integrētā kursa “pārāk ateistisku” raksturu diez vai var uzskatīt par izsmeļošu pamatojumu jaunas politikas ieviešanai. Tomēr pats par sevi šis arguments ir interesants – kaut vai tāpēc, ka sociālo zinību integrētā kursa mērķi un uzdevumi nemaz neietver, kā varēja iedomāties, zinātniskā ateisma pamatus: kurss tik privātu jautājumu kā reliģiskā pārliecība vienkārši atstāj ārpus savas tiešās uzmanības loka.

Pētījums “Attieksme pret kristīgās mācības mācīšanu 1.-3. klašu skolēniem”[1] ļauj atgriezties pie diskusijas par kristīgās mācības kā obligātās izvēles priekšmeta ieviešanu skolās. Skolēnu vecāku un skolu pārstāvju aptauja uzskatāmi demonstrē gan vecāku attieksmes pret abiem obligātās izvēles priekšmetiem, gan tos priekšmetus, kuriem vecāki dotu priekšroku, ja ministrijas piedāvātā izvēle nebūtu tik šaura.

Ņemot vērā esošo piedāvājumu (vai nu ētika, vai nu kristīgā mācība), 67% aptaujāto vecāku izvēlētos ētiku, un 23% - kristīgo mācību. Tomēr ja izvēles iespējas tiktu paplašinātas, un vecāki varētu izvēlēties arī integrētu sociālo zinību kursu, vai neizvēlēties nevienu no šiem priekšmetiem, 40% izvēlētos sociālās zinības. Ētiku kā atsevišķu priekšmetu tādā gadījumā joprojām izvēlētos tikai 27%, bet 20% joprojām dotu priekšroku kristīgai mācībai. Uz jautājumu, kas būtu jāmāca kristīgajā mācībā, puse no vecākiem un 26% skolu pārstāvju nav varējuši atbildēt.

Vai šie dati liecina, ka kristīgo mācību nepieciešams ieviest skolās kā obligātu izvēles priekšmetu? Jautājuma dziļāka izpēte liecina, ka tomēr nē. Pētījuma rezultātā varam secināt, ka tie vecāki, kuru bērni jau regulāri apmeklē kādas kristīgas konfesijas pasākumus, sūtītu bērnus arī uz kristīgās mācības stundām skolā; to darītu arī puse no vecākiem, kuru bērni apmeklē šādus pasākumus “dažkārt”. Savukārt, no tiem vecākiem, kuru bērni kristīgus pasākumus parasti neapmeklē, tikai nedaudzi izvēlētos kristīgo mācību skolā. Šobrīd nekas netraucē skolām piedāvāt kristīgo mācību kā fakultatīvu priekšmetu tiem bērniem, kuru vecāki vēlas turpināt jau ārpus skolas iesāktās kristīgās audzināšanas tradīcijas. Tomēr, ja kristīgā mācība kļūs par obligātās izvēles priekšmetu, skolām var rasties grūtības gan ar kvalificētu pasniedzēju un nepieciešamo resursu (telpu) nodrošināšanu, gan ar konfesionāli piemērota kristīgās mācības pasniedzēja izvēli. Tikai 18% vecāku atbildēja, ka viņiem ir vienalga, kuru konfesiju pārstāvētu šī priekšmeta pasniedzējs. Obligātās izvēles ieviešana jau 1. septembrī nostādīs skolas situācijā, kad tām būs jāspēlē sev neraksturīga mediatora loma starp daudzu konfesiju vecāku prasībām, attiecībā uz pasniedzēju konfesionālo piederību visjūtīgākā auditorija ir tieši tie vecāki, kuri atbalsta kristīgās mācības pasniegšanu skolās.

Interesanti ir arī argumenti, kurus lieto kristīgo mācību atbalstošie vecāki un skolu pārstāvji. Viens no biežāk sastopamajiem pamatojumiem tam, kāpēc kristīgā mācība būtu jāmāca, ir “Jāmāca kristīgā mācība”. Tāda atbilde liecina par zināmu dogmatismu, kas atgādina jau diezgan vecmodīgu bērnu audzināšanas stilu: “Nekad nerunā ar šo meiteni.” “Kāpēc?” “Tāpēc, ka es tā saku.” Iespējams, ka savā laikā britu rakstnieks Čestertons vadījās no vislabākajiem motīviem, kad ieteica vecākiem īpaši neskaidrot bērniem savu ieteikumu (lasi – pavēļu) pamatus, jo skaidrojot, viņiem “tiek atņemta bērnība”. Bet kas lai zina, kur ir tā smalka robeža, aiz kuras mūžīga paļaušanās uz vecāku labo gribu pāraug vispārējā varas un autoritātes respektēšanā, kas neļauj cilvēkam analizēt un kritiski vērtēt sabiedrībā notiekošo? Kādreiz (pirms apgaismības laikmeta) arī tas tika uzskatīts par labas audzināšanas dabisko turpinājumu.

Nevienam, kas nedaudz pārzina valsts pārvaldes principus, nav noslēpums, ka rūpīgi izstrādātas politikas ieviešana parasti dod labākus rezultātus, nekā spontānas un nepārdomātas iniciatīvas. Vecāku un skolu pārstāvju atbildes noved pie secinājuma, ka sabiedrībā nav izteikta pieprasījuma pēc kristīgās mācības un ētikas kā obligāto izvēles priekšmetu mācīšanas 1.-3. klasē. Savukārt pastāv pieprasījums pēc integrēta sociālo zinību kursa. Ņemot vērā, ka integrēts sociālo zinību kurss ir rūpīgi izstrādāta koncepcija, un tā ieviešana nav viena politiķa spontāna kaprīze, ir jāatzīst nepieciešamība pie tā atgriezties.

___________________

[1] Sabiedriskās politikas centra PROVIDUS pasūtīts pētījums, ko veicis Sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS 2004.gada februārī un martā.


Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (17) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kristinee 28.07.2004 09:49
Jepifanijam Slavineck - Jūs diezgan noraidoši izssakaties par sektām. Piekrītu, tikai nu mazliet tomēr ieskatieties arī mūsu pašu tradicionālo, kaut vai luterāņu konfesiju viedokļos. Bieži vien tajos paustais viedoklis ir ne mazāk agresīvs, liekulīgs, tikai savas konfesijas pareizo uzskatu slavinoš.

Par kristīgo mācību skolās. Piekrītu, neko sliktu jau tur nemācīs, bet tomēr tas ir pret elementāriem demokrātijas principiem. Lūdzu - lai vecāki pēc brīvas gribas sūta bērnus svētdienas skolās, izvēle ir. Bet nevar kristīgo mācību uzspiest kā obligātu, lai cik arī ar tīrām domām tas nebūtu ieviests. Pati esmu kristiete, bet esmu kategoriski pret šo mācību kā obligātu. Jā, it kā ir alternatīva - ētikas mācība, bet cik gan reāli darbosies iespēja visām skolām finansēt abus kursus pie mūsu trūcīgā finansējuma. Stipri šaubos. Un arī pati kristīgā mačība - ja jau skolā bērniem mačīs par dievu, tad tā, lai viņiem būtu iesēja izvēlēties, kas viņiem ir pieņemamāks - kristietisms (pie tam ne vienmēr luterāņa un vecticībneik viedokļi arī sakritīs), jūdaisms un kaut vai budisms. Jā pēdējā nav kultūrvēsturiski latvijas reliģija, bet ja jau demokrātiska valsts, bērnam jāsniedz vispusējs ieskats. Vai tas ir reāli ieviešams? Diez vai? Jo diez vai mums ir tik sirdsgudru pasniedzēju, kas pratīs bērnam neuzspiest savu ticības viedokli. Diemžēl. Līdz tam esmu kategoriski pret ticības mācību obligātajā izglītībā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Vidzemnieks 10.06.2004 19:25
"Providus" pētnieces Marijas Golubevas izdarītajos secinājumos mani pārsteidz divas lietas 1. Tas, ka izglītības satura reformas nozīmīga problēma, kas saistīta ar morāli ētiskō vērtību veidošanu sabiedrībā tiek skatīta tirgus attiecību kontekstā - pēc piedāvājuma un pieprasījuma attiecībām. 2. Ka ētisko vērtību iekļaušanas izglītības saturā problēmu viskompetentākie risinātāji būtu vecāku un skolu pārstāvji.

Arī tas, ka sociālo zinību mācīšanas koncepcija būtu pārdomāta un sabiedrībā izdiskutēta, nav taisnība. Kā atzina šīs koncepcijas darba grupas locekļi, tās izstrādē ir gan ieguldīts liels darbs un lieli līdzekļi bet teorētiska pamatojuma koncepcijas ieviešanai nebija, vai arī tas tika turēts lielā slepenībā tāpat kā nodarbības eksperimenta skolās.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jepifanijs Slavineck 26.05.2004 21:51
Simona

>> vispārējais sabiedrības uzskats nosaka, ka ticīga cilvēka morālā vērtība ir nesalīdzināmi augstāka par neticīgā.

Ja, un to lieliski pieradija tas, kas notika Francija 1793. gada, Vacija 1933.-1945. gados, Padomija 1917.-1991. gados, Latvija 1940.-1990. gados…

Saja sakara lieliski saka Psalmotajs Davids (baznicslavu tulkojuma): “Рече безумен в сердце своем: несть Бог...” (Ps. 52)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jepifanijs Slavineck 26.05.2004 21:38
Lyra

>> Piemēram, vai tāpēc, ka 20. gadsimtā baznīca Krievijā (un arī Latvijā) tika vājāta, bērniem skolā obligāti jāmācā kristīgā mācība? Varbūt tādā gadījumā, ja 20. gadsimtā notika ģenocīds Ruandā, skolās būtu jāmācā arī tutsi etniskās grupas tradicionālā relīģija?

Izlasiet velreiz uzmanigi (ja makat lasit), ko es biju uzrakstijis – ari nakamo rindkopu.

Nesapratat ? Labi, es parformulesu citiem vardiem to, ko teicu pirmit : zveriga terora un vajasanu del Baznica tika novajinata, tadel sarkanajiem liela mera izdevas panakt sabiedribas ateizaciju, lidz ar to sabiedriba ir garigais vakuums, kura parvaresanai viens no soliem ir ticibas maciba. Kads tur sakars ar genocidu Ruanda ? Es nesaprotu.

Ja jus vel joprojam nesapratat, tad piedodiet, t.s. "vieglo valodu" es neparvaldu.

>> Negribētos strīdēties ar visiem Jepifanija Slavinecka argumentiem, jo atbildēt uz dažiem no tiem ir pārāk viegli.

Man skiet, ka Jus pagaidam ne uz ko neesat atbildejis/usi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jepifanijs Slavineck 26.05.2004 21:22
Aleksim :

Vairuma punktu es Jums piekritu pilnigi vai gandriz pilnigi (no sirds priecajos, ka seit paradas tadi komentetaji ka Jus), bet dazas lietas vajadzetu precizet.

>> Vai mēs nepārsteidzamies, apgalvojot, ka vēršanās pret ticības mācības pasniegšanu vispārizglītojošās skolās, ir vēršanās pret Dievu?

Ne, visparinati nemot noteikti ne. Ticibas macibai skola tacu nav jabut jebkadai, tai ir jaatbilst noteiktiem – un noteikti loti augstiem – kriterijiem. Te nu es domaju, ka Jus man piekritat. Un protams, var but situacijas, kad labak nemacit ticibas macibu vispar un pagaidam atstat to Baznicu ekskluziva zina neka macit kaut ko tadu, kas nodaris tikai launumu un atgrudis cilvekus no kristietibas. Saja gadijuma ari es abam rokam butu pret.

Bet si konkretas autores un si konkreta portala perspektiva gan ir druscin citadi. Rezumejot var teikt ta: visas tas Sorosa pasparne darbojosas organizacijas, kas piedalas seit saja diskusija, ir negativi vai loti skeptiski noskanotas pret ticibas macibu skola – bet ne jau tapec, ka vini rupetos par tas kvalitati. Vini ir konceptuali pret to, un principa tadu pasu iemeslu del, ka savulaik pret to bija, izradas, idejiski vel dzivais Vladimirs Iljics. Es loti neveletos lietot kaut kadus argumentus ‘ad hominem’, tacu manuprat, sis raksts ir jalasa kopsakara ar sis pasas autores pagajusaja vasara tepat publiceto rakstu ar loti raksturigu virsrakstu: “Vai ticiba kompenses domasanas trukumu?” Nu protams – tas pats vecais apnikusais bolseviku meldins par to, ka religiska ticiba esot pretruna ar domasanu, ka dogmas jauna laikmeta cilvekam neesot vajadzigas utt. Vardu sakot, religija ir opijs tautai.

Lidz ar to, iebilstot pret ticibas macibas pasniegsanu, ir jaatskir viena veida teze no otra veida tezes. Piemeram, par Jusu bazam par so stundu iespejamo kvalitati man nav daudz ko teikt, varu tikai piekrist.

>> Tādēļ, manuprāt, bērnu tikumiskajā izaugsmē ir svarīgāk, lai skolotāji paši būtu ticīgi cilvēki ar stabiliem vērtību orientieriem un censtos katrs savu priekšmetu mācīt ētiski. Tas var notikt pilnīgi dabiski. Piemēram, matemātikā var viegli ilustrēt to, ka patiesība ir objektīva (nav svarīgi, kurš ir rēķinājis uzdevumu, ja vien iegūtais rezultāts ir patiess), dabasmācībā - to, ka saudzīgi jāizturas pret dabu, darbmācībā - cieņu pret roku darbu, utml. Nemaz nerunājot par humanitārajām nozarēm. Tad ir pamats cerēt, ka bērni ētisku uzvedību uzskatīs par universālām vadlīnijām, kuras caurauž visu dzīvi, un kuras nav jāpraktizē tikai reliģijas stundās, svētdienu rītos vai citos īpašos gadījumos.

Zelta vardi. Runajot it ipasi par dabaszinibam, lai mazliet pakaitinatu Golubevas kundzi, atgadinasu, cik trapigi Illustrated London News 1909. gada 18. septembra numura rakstija Chestertons: “The beautification of the world is not a work of nature, but a work of art, then it involves an artist.”

>> Tagad par Valsts un Baznicas atdalisanu.

Seit es diemzel Jums dazviet piekrist nevaru, un luk kapec.

Lai ka tas musdienu propagandas sabarotam cilvekam varetu likties parsteidzosi, kristiga doktrina (seit es atkal atgadinasu, ka domaju tikai ortodoksalo kristigo Tradiciju) NEKAD – es pasvitroju, nekad! – nav atbalstijusi Valsts un Baznicas saplusanu vienota vesela un NEKAD nav atbalstijusi teokratiju. Jau musu Kungs teica sos augsti simboliskos vardus: Dodiet Dievam kas Dievam pienakas, un keizaram kas keizaram pienakas. Baznicai un Valstij ir japaliek sava kompetences laucina, tas ir pilnigi pareizi – bet ko tas konkreti nozime? Vai Valstij Baznica jaatgruz, ka Padsavieniba vai sur tur citur, vai tas tomer nozime kaut ko citu? Vai ir ideals so divu subjektu, Valsts un Baznicas, attiecibu modelis?

Ja, sads ideals modelis ir. To pirmais aprakstija Sv. Augustins sava traktata “De civitate Dei”, un so modeli sauc musdienu laiciga cilveka ausim varbut nepierasta varda: Baznicas un Valsts SIMFONIJA. Ja Jums tas skiet parak muzikals termins, tad to var no grieku valodas partulkot latviski, un tas bus “kopskanja”. Lai nekavetu Jusu laiku, aprakstisu pavisam isi, ko si simfonija nozime.

a) Institucionala zina – pilniga noskirsana.

b) Baznica nejaucas politika un valsts parvaldes lietas un stav tik talu no tam, cik vien var.

c) Valsts nejaucas gariga rakstura lietas un atstaj tas pilniga Baznicas riciba.

d) Ka paklausiga un milosa meita uzticas savai matei un zina, ka laba mate uz launu nemacis, ta Valsts ar milestibu un padevibu pienem Mates-Baznicas pamacibu tikumibas joma un atzist, ka Vinai ir neatnemamas tiesibas pamacit, kas ir labs un kas ir launs. Sis princips, starp citu, ir atspogulots Maltas Republikas Konstitucijas 2. panta 2. dala: “The authorities of the Roman Catholic Apostolic Church have the duty and the right to teach which principles are right and which are wrong.”

e) Ka paklausiga un milosa meita, Valsts paklaujas Baznicas audzinasanai, ir gatava lidz pedejai asins lasei Vinu aizstavet un palidz Vinai cik vien ir tas spekos.

Sodien simfonijas modelis tira veida nekur nepastav, bet vistuvak tam, manuprat, atrodas tada briniskiga valsts ka Griekijas Republika.

Minetajai simfonijai diametrali pretejs modelis ir TEOKRATIJA, proti, kad viena no abam pusem izspiez otru un uzurpe vinas vietu; tadejadi, ka laupitaja, vina atnem otrajai pusei tai piemitoso kompetenci un sajauc to ar savejo. Un lidz sim, ka vesture rada, visos sados gadijumos varmaka ir bijis Zobens (Valsts), nevis Atslegas (Baznica). Vistragiskakais seit ir tas, ka, ja Valsts nostajas pret Baznicu un Vinu atgruz, tad – pilnigi logiski! – ta parnem ari garigo laucinu un pati sak darit to, kas butu jadara Baznicai. Tapec sis modelis ari ir saucams par teokratiju.

Jus velaties konkretus piemerus? Tadu ir papilnam. Pirmkart, Anglija Henrijs VIII un visi vina sekotaji. Otrkart, visas luteriskas Ziemeleiropas karalistes. Treskart cariska Krievija. Ar lieliem skersliem un grutibam simfonijas modeli centas ieviest – un liela mera veiksmigi – tris pirmie Romanovi: Mihails Fjodorovics, Aleksejs Mihailovics un Fjodors Aleksejevics. Tacu 1700. gada Peteris I, sliktus Rietumeiropas piemerus saskatijies, vardarbigi likvideja patriarhata institutu un paklava Baznicu Valstij. Pari par diviem gadsimtiem – no 1700. lidz 1917. gadam – Pareizticiga Baznica Krievija bija sausmiga stavokli: ta bija pilnigi inkorporeta valsts aparata un pilnigi tas kontroleta; ta bija acefala (bez galvas), to vadija Sveta Sinode, kur pirmo stabuli speleja valsts iecelts civilierednis – Sinodes virsprokurors. Ta daleji ir ari atbilde Jums par tiem revolucionariem, kas uzauga cara laikos obligatai ticibas macibai pastavot.

Jasaka, ka Katolu Baznica ir bijusi saja zina loti konsekventa - atcerieties, ka Pavests Pijs X savulail bez ierunam nosodija spaanju karlistu partiju, kas tiesi sadu teokratijas modeli gribeja ieviest.

Tapec nebusim naivi, kad kads musu klatbutne jusmo par tadam sabiedribam, kur esot pilnigs noskirsanas modelis. Tas nozime nevis valsts neitralitati, bet gan tikai to, ka Valsts ir ar elkoniem ielauzusies Baznicas vieta un ir pati pasludinajusi sevi par garigo autoritati. Kada ir si valsts religija, tas jau ir atsevisks temats.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Simona 26.05.2004 18:35
Aleksim:

Kādu gadu atpakaļ nācās pabūt ASV. Pilnīgi piekrītu minētajiem skaitļiem un tam, ka ASV politikā bez atsauces uz Dievu nav ko meklēt. Tomēr nepiekrītu, ka šajā valstī baznīca ir attdalīta no valsts. Mehānisms, protams, stipri atšķiras no tā, kas tika izmantots viduslaikos, bet būtībā lielas starpības nav. Baznīca it kā tieši nav iesaistīta valsts pārvaldē, taču neesot šīs organizācijas sastāvā tīri praktiski ir grūti būt iesaistītam tajā. Otrkārt, atzīstot sevi par ateistu, persona nokļūst opozīcijā lielākajai daļai sabiedrības, un tas savukārt var radīt noteiktus ierobežojumus, jo vispārējais sabiedrības uzskats nosaka, ka ticīga cilvēka morālā vērtība ir nesalīdzināmi augstāka par neticīgā.

Manuprāt, Francijas gadījumā vērtēšanas sistēma ir daudz objektīvāka. Tā izriet nevis no reliģiskās piederības, bet attieksmes pret valsti, kas savukārt ir vienojošais faktors tās iedzīvotājiem.

Attiecībā uz terorisma draudiem - nedomāju, ka valsts politikai attiecībā reliģiju ir liela nozīme. Ja pievērsīsiet uzmanību terorisma kā parādības pirmssākumiem, tad reliģija tur pat tuvumā nestāv (revolucionārais rerorisms 19. gs., nacionālais terorisms 19.-20. gs. utt.). Patreiz reliģija (islams) vienkārši tiek izmantota kā noteiktu teroristisku organizāciju ideoloģiskā bāze, taču plānotie rezultāti lielākā daļā gadījumu nebūt nav ar to sasistīti.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 24.05.2004 18:42
Simonai:
Raugoties no šī aspekta pilnīgi atbalstu Francijā pieņemtos noteikumus. Esmu reliģiski neitrāls cilvēks.

Amerikāņi nereti uzsver to, ka atdalīt valsti no baznīcas var dažādi. ASV tas nozīmē valsts nejaukšanos baznīcas dzīvē, bet vienlaikus ticīgie cilvēki var netraucēti izpaust savu ticīgumu, lai kur tie neatrastos. Piemēram, ASV prezidents Dž. Bušs var atsaukties uz Dieva gribu un saviem reliģiskajiem priekšstatiem tad, kad viņš kā prezidents skaidro tautai savu politiku. Piemēram, cīņa pret teroristiem tika salīdzināta ar "krusta karu". Irāka, Irāna un Ziemeļkoreja tika nodēvētas par "ļaunuma asi". Amerikāņiem nebūtu pieņemami, ja valsts aizliegtu skolēniem nēsāt reliģiskus simbolus - izteiksmes brīvība ir augstāks princips. Valstij tā ir jāaizstāv, nevis "laicīguma vārdā" jāapspiež. Amerikāņiem, protams, nav aizliegts paust arī ateistiskus uzskatus, bet neviens politiķis, kurš grib tikt ievēlēts, šādus uzskatus parasti neafišē. Kopumā amerikāņi ir diezgan reliģiozi - vairāk nekā 80% apliecina, ka tic Dievam, un ap 60% regulāri (vairākas reizes gadā) piedalās dievkalpojumos.

Francijā valdošo kārtību savukārt var uzskatīt par reliģijai nedraudzīgu (nevis neitrālu) - jau kopš 1789. gada tur pastāv uzskats, ka cilvēka lojalitātei jābūt pirmkārt vērstai pret savu valsti; Mises upura vietā tur mēdz vairāk runāt par karavīra dzīvības upurēšanu uz tēvzemes altāra. Francijas politiķi vispār vairās pieminēt Dievu un nekur neafišē savu reliģiozitāti. Arī aizliegums musulmaņu meitenēm nēsāt hidžabu tika pamatots ar to, ka skolai, lūk, esot jāpanāk cilvēku iesaistīšanās laicīgās Francijas sabiedrībā. Francija arī kategoriski pretojas tam, lai ES konstitūcijā ievietotu atsauci uz kristīgajām vērtībām. Un reliģija Francijā (tāpat kā vairākās citās Eiropas valstīs) nīkuļo, varbūt izņemot to pašu Islāmu.

ASV kārtība man nešķiet ideāla vai 100% piemērota Latvijai. Toties tāda veida "atdalīšanos no baznīcas" kā Francijā es pavisam noteikti negribētu. Nebrīnīšos, ja franči kļūs par teroristu uzbrukumu mērķi, jo dekadence šajā sabiedrībā sit augstu vilni, un terora aktīvisti jau ir nopietni iebilduši pret Francijas jauno likumu par galvassegu aizliegumu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Lyra 24.05.2004 18:19
Negribētos strīdēties ar visiem Jepifanija Slavinecka argumentiem, jo atbildēt uz dažiem no tiem ir pārāk viegli. Piemēram, vai tāpēc, ka 20. gadsimtā baznīca Krievijā (un arī Latvijā) tika vājāta, bērniem skolā obligāti jāmācā kristīgā mācība? Varbūt tādā gadījumā, ja 20. gadsimtā notika ģenocīds Ruandā, skolās būtu jāmācā arī tutsi etniskās grupas tradicionālā relīģija? Manuprāt, nav nopietni saukt visus, kas nevēlas, lai skolās būtu tāds obligāts priekšmets, kā kristīgā mācība, par Dieva ienaidniekiem. Vai rakstā kaut kur ir norādīts, ka autore aicina nepieļaut kristīgas mācības pasniegšanu vispār, vai citādi kaut kādā veidā vajāt kristiešus? Rakstā tika aprakstīts konkrēts izglītības politikas ieviešanas jautājums, un vienīgais, pret ko tas ir vērsts, ir nepārdomāta un sasteigta politikas veidošana zināmā ministrijā, un dažu politiķu pārvērst savu individuālu, subjektīvu vērtējumu par to, ko vajag un ko nevajag pasniegt, par vadlīnijām visai sabiedrībai.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Simona 24.05.2004 16:25
Vairākus gadu simtus sabiedrība centās atdalīt reliģiju no valsts. Zināmā mērā patreiz tas ir izdevies (vismaz rietumu pasaulē). Nesaprotu, kāpēc būtu nepieciešams atkārtot jau vienreiz pieļautās kļūdas. Uzskats, ka tikai ticīgais spēj būt apveltīts ar augsti morālām īpašībām, būt patiesi noderīgs sabiedrībai un rīkoties ētiski, manuprāt, ir klaji maldīgs. Šīs īpašības var būt un var arī nebūt saistītas ar kādu no reliģiskajām pārliecībām. Tādēļ pieņēmums, ka kristīgās mācības daļēla uzspiešana pamatskolā atrisinās sabiedrības morāles problēmas arī ir kļūdaina, jo problemas būtība slēpjas pavisam citos apstākļos.

Nesaprotu, kāpēc manam dēlam skolā pārdomātas mācību programmas vietā būtu jāizvēlas starp diviem negataviem produktiem. Ja kādam ir vēlēšanās pievērst savus bērnus ticībai (jebkurai), tad to lai arī dara kādā no šiem mērķiem paredzētā reliģiskā organizācijā. Skola (vismaz mana dēla gadījumā) ir valsts iestāde un, ja tajā kā oficiāls mācību priekšmets tiek ieviesta ticības mācība, tad varbūt uzreiz izraudzīsimies arī oficiālo valsts reliģiju. Raugoties no šī aspekta pilnīgi atbalstu Francijā pieņemtos noteikumus.

Esmu reliģiski neitrāls cilvēks. Mani neinteresē un nekad nav interesējis kurš un kam tic, tā ir katra personīgā darīšana. Kaut kas līdzīgs ir teikts arī Latvijas likumdošanā. Neesmu ticīgs, taču nekad nevienam neesmu uzspiedis savus uzskatus šajos jautājumos. Kādas tiesības ir kādam citam uzspiest man savu taisnību. Visdrīzāk rezultāts varētu būt tieši pretējs vēlamajam (vismaz attiecībā uz mani noteikti).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 24.05.2004 11:27
Jepifanijam:

Vai mēs nepārsteidzamies, apgalvojot, ka vēršanās pret ticības mācības pasniegšanu vispārizglītojošās skolās, ir vēršanās pret Dievu? Piekrītu Jepifanijam, ka ētiskas uzvedības pamatā ir autoritātes apzināšanās - nevar tā
...racionali rekomendet viniem, kapec nedrikst paresties saldejumu, bazt pirkstus rozete, kapec jaiet uz bernudarzu/skolu, kapec jaiet gulet, kapec pirms tumsas janak majas utt.

Tomēr mēs labi zinām, ka ir vecāki, kurus bērni klausa, un ir citi vecāki, kurus bērni neklausa (pat tad, ja viņi atsaucas uz Dieva gribu un vārdu). Vienkāršoti var uzskatīt, ka vecāki, kuri paši dzīvo tikumīgu dzīvi, (t.sk. pilda solījumus, ko tie devuši bērniem un citiem pieaugušajiem) būs tie, kuriem bērni ticēs, kad tie teiks, ka kaut ko vajag/nevajag darīt.

Tādēļ, manuprāt, bērnu tikumiskajā izaugsmē ir svarīgāk, lai skolotāji paši būtu ticīgi cilvēki ar stabiliem vērtību orientieriem un censtos katrs savu priekšmetu mācīt ētiski. Tas var notikt pilnīgi dabiski. Piemēram, matemātikā var viegli ilustrēt to, ka patiesība ir objektīva (nav svarīgi, kurš ir rēķinājis uzdevumu, ja vien iegūtais rezultāts ir patiess), dabasmācībā - to, ka saudzīgi jāizturas pret dabu, darbmācībā - cieņu pret roku darbu, utml. Nemaz nerunājot par humanitārajām nozarēm. Tad ir pamats cerēt, ka bērni ētisku uzvedību uzskatīs par universālām vadlīnijām, kuras caurauž visu dzīvi, un kuras nav jāpraktizē tikai reliģijas stundās, svētdienu rītos vai citos īpašos gadījumos.

Ja skolas vide kopumā ir intrigu un varmācības pilna, to nevarēs mainīt, zubrījot kādas kristīgās doktrīnas, piemēram, par iedzimto grēku, pestīšanu, Šķīstītavu, Svēto Garu, kurš iziet no Dieva Tēva (saskaņā ar katoļu doktrīnu - arī no Dēla), Marijas bezvainīgo ieņemšanu un pāvestu nemaldību, kā arī daudzām citām teoloģijas atziņām, par kurām vēl joprojām strīdas dažādu konfesiju cilvēki. Arī valsts institūcijas ar saviem likumiem var radīt ieļaunojumu - atsvešināt cilvēkus no Dieva. Par šādu iespēju rakstīts arī Katoļu Baznīcas Katehismā:
http://www.catholic.lv/katehisms/d3s2n2.html#r2286

Protams, Latvijas lielākās konfesijas atbalsta ticības mācīšanu skolās, bet neesmu pārliecināts, ka tā ir tālredzīga politika. Ne viens vien karojošais ateists un marksists ir uzaudzis cara laikos, kad ticības mācība bija obligāta. Domāju, ka ir labi un taisnīgi, pareizi un svētīgi tas, ka daudzu mūsdienu valstu konstitūcijās Valsts ir atdalīta no Baznīcas. Tas pirmkārt ir vajadzīgs pašas Baznīcas drošībai - jo valsts vara mēdz mainīties un tai ir smaga roka, kura var ieļaunot daudzu cilvēku mīlestību pret Baznīcu, un tālākā konsekvencē - arī pret Dievu.

Valstij un Baznīcai jābūt institucionāli atdalītām. Tomēr tās nedrīkstētu būt pretnostatītas vai naidīgas. T.i. šo Valsts un Baznīcas atdalīšanu nevajag interpretēt tā, kā to dara, piemēram, Francijā, kur oficiāla amatpersona nedrīkst nekādi izpaust savu reliģiozitāti, un kurai sava rīcība vienmēr jāpamato tikai ar sausi racionāliem un faktiski bezdievīgiem argumentiem. Valsti veido ticīgi cilvēki, kuru rīcību nosaka arī viņu reliģiskā pārliecība. Bet tas nenozīmē, ka Valstij jācenšas aizstāt Baznīcas loma vai otrādi. Šīs ir ļoti atšķirīgas institūcijas, kurām labāk darboties katrai savā lauciņā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

hkorjus 23.05.2004 15:17
"Vox populi - vox Dei" - sal. "...Inspekcija atzīmē, ka visskeptiskāk noskaņoti pret pāreju uz mācībām vidusskolā pamatā valsts valodā ir vecāki. No 9.klases 992 skolēnu vecākiem saņemtajām anketām 59,4% neatbalsta reformu, 22,6% daļēji atbalsta un tikai 16,3% atbalsta. (www.delfi.lv). Hannes Korjus

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Arvids Kalme 23.05.2004 09:48
Lai daudzmaz cīnītos ar pasauli aptverošo un uzbrūkošo amoralitāti un noziedzību - skaidrs ir viens: - Jau jaunākajās klasēs un pat pirmskolas līmenī, kaut vai dogmu un automātisma līmenī, bērnā ir jāiepotē jēdzieni kas ir "labi"un kas ir "slikti", ko "drīkst"un kas noteikti jādara un ko "nedrīkst" nekādā gadījumā. Manuprāt cilvēkbērnam sākumskolas posmā galveno vērību būtu jāpiegriež viņa humānistisko un pilsonisko kvalitāšu veidošanai. To atstājot pašplūsmā, tad arī veidojas dubultmorāles standarti un visas pārējās riebeklības.

Tur tiešām ir vajadzīgi tam speciāli gatavoti un kvalificēti skolotāji. Kur tādi ir ! Skolotājs vispār ir padarīts par nožēlojamu melnstrādnieku, bet nevis personību, kas varētu audzināt ar savu piemēru, vārdiem un darbiem ! Jauniešiem par ideālu kļūst veikls biznesmenis, reketieris vai stilīga prostitūta. Un kādi mēs esam paši ? Siekalodamies un jūsmodami lasam "Privāto dzīvi" (Pareizi teica Dimiters, ka to vajadzētu dēvēt par "Parazītu dzīvi"!)

Attiecībā par ticības mācību. Vai tiešām būtu prāta darbs bērnu galvas piesārņot ar pasaciņām par "Adama ribu", "nevainīgo ieņemšanu", "augšāmcelšanos un debesbraukšanu"!? Pat labu gribot, atjēgsimies taču ! Un savstarpēji apkarojošās konfesijas ar savu kareivīgumu rada lielu ļaunumu ! Kaut vai asiņainie konflikti starp katoļiem un protestantiem tādā it kā kulturālā zemē, kā Irija ! Un kareivīgie musulmaņi taču visu dara arī tikai Dieva vārdā!

Skolā bērni vispirms ir jāiemāca mācīties, sakarīgi domāt un tikai tad viņu galvās var "stūķēt" visādas formulas un formālus skaitļus ! Godīgi sev atzīsimies - cik daudz no visa tā, ko skolās "bāza" mūsu galvā, dzīvē izrādījās tik tiešam vitāli nepieciešami. Bet par daudzmaz normāliem, sabiedrībai piemērotiem cilvēkiem mēs kļuvām stihiski, gūstot punus un zilumus ! Bet kaut kas ir jādara, ja negribam kā tauta galīgi degradēties un iznīkt !

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

dzidra 22.05.2004 16:49
Sķiet, ka grēcīgais Jepifānijs jauc dažādas lietas. Mūsu valstī ikviens vecāks var skolot savu bēnu tādā reliģijā, kādā viņš to vēlas. Taču ar to nav jābāžas iekšā skolā. Reliģija ir tik smalka lieta, un ar to katram pašam ir jātiek skaidrībā. Ir tik daudz konfesiju kristīgajā pasaulē, kas nevar ciest viens otru. Tad nu Latvijas skolās tiek piedāvāta stapkonfesionāla kristīgā macība, kas galu galā var izrādītie parodija par ticības mācību un beigās nevienam nebūs vajadzīga. Kristieši to nevarēs pieņemt, jo jau pieder kādai konfesija un kat kas cits viņus neapmierinās konfesiju pretrunu dēļ. Citiem tas priekšmets nebūs vajadzīgs dogmatiskuma dēļ. Galu galā cietīs tie bērni, kurus politiķi būs gribējuši pataisīt par kristiešie, bet priekšmeta forma un izpildījums viņiem iedzīs riebumu gan pret kristīgām, gan ētiskām vērtībām. Mums nevienam nepatīki teorētiski moralizētāji, bet steigā sameistaroti mācību priekšmeti ne uz ko vairāk kā vispārēju teoretizēšanu nevelk. Rezultātā mēs iegūsim paaudzi, kas no baznīcas un reliģijas turēsies labi tālu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jepifanijs Slavineck 21.05.2004 21:22
To Aleksis



Te es Jums pilnigi piekritu. Dabaszinatnes un religija ir divas lietas, kuru izzinas lauki nesaskaras un tapec nav korekti kaut ka vienu transponet ieks otra.

Visas dabaszinatnes un eksaktas zinatnes ir fiziskas, tas izzina RADIBU (kr. tvarj, tvarnyj mir), pie kuras mes pasi piederam. Lai kadas butu to metodes (empiriskas, analitiskas), radibas izzina principa ir neierobezota: cik vien mes ar attiecigaja laika pieejamajiem lidzekliem spejam izzinat. Bet ta vienmer bus nepilniga, cik nepilnigi esam mes pasi: savlaik tacu tika uzskatits par 100% pieraditu, ka asinis organisma nerinko, ka mikrobi, kukaini un pat peles rodas pasgeneresanas cela, ka visi zemeslodes kontinenti vienmer bija tada konfiguracija, ka tie ir tagad, ka kembrija laikmeta vel nebija ne smakas no hordainjiem, utt. Sodien mes zinam, ka tas ta nav, bet, teiksim, daudzos citos jautajumos varbut rit kads sensacionals atklajums apgazis kartejo musu zinatnisko ieguvumu. Kas zina, ko cilvece bus uzzinajusi pec 500 gadiem?

Turpreti religija ir metafiziska, ta censas izzinat RADITAJU (kr. Tvorec), un lidz ar to ari Vina attiecibas ar radibu. Tapec zinamas robezas var caur radibu censties izzinat Raditaju, bet nevar Raditajam (kas pec definicijas ir absoluts un pilnigs) piemerot tas pasas merauklas, kas ir piemerojamas nepilnigajai radibai. Tapec religijas galvenais izzinas avots ir atklasme, un sis atklasmes augli atskiriba no relativajiem un mainigajiem empiriskas izpetes augliem ir nemainigi un stabili. Ka lakoniski noformuleja tas pats Golubevas kundzes kritizetais Chestertons sava lieliskaja darba “The New Jerusalem”: “Theology is only thought applied to religion”.

Tapec ir aplamas un smiekligas abas galejibas. Gan meginajums ar zinatnes atzinam “apgazt” Dieva vardu vai Vina esamibu (“Mes kosmosa bijam un nekada Dieva tur nesastapam” – taa sovjeti), gan ASV dienvidu pavalstu fundamentalisti. Starp citu, ja jus runajat par slaveno generalprokurora Bryana inicieto ta saucamo “Devil vs. High School” pravu Tennessee pavalsti 1925. gada, tad tomer esiet precizaki : nevis “Kristigais fundamentalisms”, bet amerikanu puritanu fundamentalisms. Visiem siem ultramarginalu gajieniem nav absoluti neka kopiga ar Pareizticibu, Katolicismu, Armenu Apustulisko vai Koptu Baznicu, tas ir, ortodoksalajam apustuliskajam Baznicam.

Grecigais Jepifanijs

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jepifanijs Slavineck 21.05.2004 20:35
Shkiet, ka tiesi siltaja gadalaika aktivizejas bezdievji un teoklasti (kriev. ‘bogoborci’). Gan Krievija, kur televizija, prese un atseviskas NVO atlaujas ciniskus izlecienus pret Pareizticigo Baznicu un kristietibu vispar, gan, ka redzu, ari Latvija atseviskam personam un kustibam ka dadzis aci ir tas, ka berniem bus iespeja uzzinat par Musu Kungu Jezu Kristu. Un tas jau ir saprotams, jo cilveku dzimtas Ienaidniekam un tiem, kas apzinati vai neapzinati vinam seko, ir loti pa pratam viss, kas cilvekus atgruz no Dieva. Un otradi, viena pati izglabta dvesele vinam ir ka sapigs erkskis aci. Un luk, atkal kops pagajusas vasaras si autore atkal raida interneta antikristiga naida zulti.

Golubevas kundze, Jus minat Chestertonu. Labi. Saja zina man uzreiz nak prata tas, ko Chestertons 1906. gada ir teicis par tadiem ka Jus: “There are those who hate Christianity and call their hatred an all-embracing love for all religions.” Brinos, ka Jus so izteicienu neesat ielikusi sava raksta epigrafa; tas butu briniskigs raksta kopsavilkums.

Tagad par “dogmam” un par to, cik liela mera mazam bernam ir jaizskaidro, kapec to drikst un kapec nedrikst. Te nu, ka krievi saka, pat vistaam jasmejas. Tas man atgadina nostastu iz antikas pasaules par atenieti un spartieti. Uz ateniesa kritiku par Spartas iekartas nedemokratiskumu spartietis atbildeja : ‘Sakuma ievies demokratiju pats savas majas’. Proti, es iesaku Jums sakuma pasai atcelt dogmas sava gimene, sakt savus pasas bernus audzinat ar “ieteikumiem” un racionali rekomendet viniem, kapec nedrikst paresties saldejumu, bazt pirkstus rozete, kapec jaiet uz bernudarzu/skolu, kapec jaiet gulet, kapec pirms tumsas janak majas utt. Un tad redzesim, ka tas bus un kas no ta iznaks. Bet arpus ta nakt un gari un plasi spriedelet ir ultraliekuliba, nekas vairak.

Ja Jus lidzigi Stalinam un Mao domajat, ka vecakiem nav tiesibu audzinat savus bernus pec savas religiskas parliecibas, tad iesaku izlasit Eiropas Cilvektiesibu konvencijas 1. protokola 2. panta otro teikumu: “Veicot funkcijas, kuras ta uznemas attieciba uz izglitibu un macibam, valsts ievero vecaku tiesibas nodrosinat saviem berniem tadu izglitibu un macibas, kas ir saskana ar vinu religisko parliecibu un filozofiskajiem uzskatiem”. Es domaju, ka te vairs jautajumu nav.

Jus, tapat ka pagajusgad, izradat liekuligas rupes par konfliktiem, nesapratni starp vecakiem, starp dazadam konfesijam utt. Seit man Jums luk kas jasaka. Jus sava “Jaroslavnas raudu dziesma” diemzel neminat to, kas butu jamin, un proti sausmigas represijas, kas Krievija kops 1917. gada, Latvija kops 1940. gada tika verstas pret tradicionalajam Baznicam no bezdievigas sarkanas varas puses. Jus te barstaties ar cipariem, procentiem, petijumiem, bet pasakiet man luk kadu statistiku: cik baznicas tika vardarbigi nopostitas un cik garidznieki zverigi nomociti Sibirijas, Mordovijas nometnes, Solovku salas saja laikmeta? Cik? Un rezultata, protams, bolsevikiem daleji izdevas tas, ko vini bija iecerejusi: izaudzinat veselu ateistisku mankurtu paaudzi, kuru no pilnigas izvirshanas “paglaba” tikai dzelzaina totalitara vara. Tagad tie laiki ir pari – un paldies Dievam! – bet garigais vakuums cilveku pratos ir palicis. Un to savukart tagad plasi izmanto totalitaras destruktivas sektas: tas ar priecigu spiegsanu metas dveselju “plauja”, kurai pusgadsimtu mocitas, galinatas, apspiestas tradicionalas Baznicas tikai vargi spej pretoties.

Kapec es visu to saku? Tapec, lai paskaidrotu, kam isti tas ticibas macibas stundas ir domatas. Un saja sakara es aicinu Jus nebaidities: nekas traks nenotiks. Tie vecaki, kas jau ir loti ticigi un kuru berni jau iet svetdienas skola, nesutis savus bernus uz citas konfesijas pedagoga vadito nodarbibu, ja uzskatis to par neatbilstosu savas konfesijas doktrinai. Tiesi tapat parliecinati ateisti vai pagani izmantos savas tiesibas atteikties no ticibas macibas stundam. Tacu ne jau vini ir ta “merkauditorija”. Runa ir par to lielo t.s. “agnostiku” masu, kas sarkana rezima valdisanas rezultata Dieva nepazist, bet instinktivi pec Vina tiecas. Cik daudz nepraktizejosu, ne pie vienas konfesijas nepiederosu, bet sirdi krietnu vecaku piekristu sutit savu bernu uz kristigas macibas stundam? Mani kolegi no Austrijas stastija ka pat tur sada tendence ir plasi izplatita: vecaki uz baznicu neiet, nepraktize, bet bernu tomer uz sim nodarbibam labprat suta. Latvijas postpadomju apstaklos jautajums par konfesionalo piederibu attieciba uz siem berniem nav akuts: viniem vispirms vajadzetu iegut pamatinformaciju par kristigajam vertibam, jo viniem tacu pat tas nav!

Ka reiz briniskigi teica Tertullians: “Jebkura cilveka dvesele ir kristiete”. Ja, ja, ari Jusu dvesele, Golubevas kundze, apriori tiecas pret Musu Kungu, kas ari Jusu del ir izlejis Savas cienijamas Asinis. Tapec, ja sadam, ka krievi saka, “nevocerkovlennij” bernam ir iespeja iepazities ar Kristus macibu, tad jau tas bus briniskigi.

Latvija tagad visi gauzas par noziedzibu, narkomaniju, pasnavibu, abortu skaitu. Bet, kad rodas ideja dot berniem tikumiskas audzinasanas pamatu, tad sakas kvieksana un breksana. Vai nav liekuliba?

Otra lieta: sektas, kas ir liela problema gan Latvija, gan Krievija. Golubevas kundze, ja Jusu berns reiz ar izvalbitam acim iebruktu istaba un teiktu: “Tu vairs neesi mana mate, jo es ticu Vissarionam vai Marijai Devi un eju prom no majam!” Es Jums nenovelu sadu situaciju – lai Dievs Jus no tas pasarga! – bet iedomajieties, cik daudz salauztu gimenju un salauztu liktenju ir taja pasa Latvija sektu del. Krievijas sektu petnieku (prof. A.Dvorkina vadiba) ievaktie dati lauj secinat, ka tiesi no si religiska vakuuma piemekletajiem iedzivotaju slaniem rodas galvenie sektu adeptu puulji.

Tapec jasaka luk kas: IR LOTI NAIVI TICET KA TICIBAS MACIBA IR PANACEJA

BET JA TAS DEL VISMAZ VIENS BERNS NENODURS OTRU BERNU KABATAS NAUDAS DEL

UN VISMAZ VIENS BERNS ATTEIKSIES IESTATIES TOTALITARA SEKTA,

JAU TAS BUS LIELISKI

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 21.05.2004 19:57
Tiem nabaga bērniem tāpat pārējos priekšmetos mals vecās dabaszinātņu teorijas.

Dabaszinātnēs skolu programmas cenšas sniegt adekvātu priekšstatu par attiecīgajā nozarē izplatītajiem uzskatiem. Neesmu dzirdējis, ka skolās mācītu novecojušas teorijas, piemēram, ģeocentrisko pasaules modeli (Zeme ir Visuma centrs), mācību par ētera viļņiem (gaismu izraisa nevis elektromagnētiskais lauks, bet īpašas substances - ētera svārstības), utml. Vismaz fizikā un ķīmijā vidusskolas kurss ir visnotaļ atbilstīgs mūsdienu zinātnes sasniegumiem. Ir, protams, daži jauni atklājumi, piemēram, kosmoloģijā - nesen atklāja Visuma galaktiku izplešanās paātrinājumu, kuru nevar izskaidrot ar gravitāciju un citiem zināmajiem spēkiem. Bet ne jau vienmēr ir jāskrien līdzi visjaunākajām lietām - Lielā Sprādziena teorija joprojām pamatos var izskaidrot novērojumus.

Bioloģija (it īpaši molekulārā bioloģija, ekosistēmu bioloģija, biotehnoloģija, ģenētika) pašlaik ļoti strauji attīstās, tādēļ ne vienmēr ir viegli adekvāti atspoguļot svarīgākos atklājumus skolēniem saprotamā veidā. Teiksim, pirms sešiem gadiem reti kurš varēja iedomāties, ka var klonēt zīdītājdzīvniekus. Arī Darvina evolūcijas teorijā nav tik viegli atrast vājās vietas - ir reizēm diezgan jocīgi lasīt, kā amerikāņu kreacionisti, no kuriem vairums nemaz nav eksperti atbilstošajā bioloģijas nozarē, "apgāž" evolūcijas teoriju.

Domāju, ka dabaszinātnēm ir liela loma, lai konkretizētu jauniešu pasaules uzskatu - lai viņi apjaustu, kādi spēki pasaulē darbojas, kas ir iespējams, un kas nav. Tam ar ateismu nav nekāda sakara, jo jebkuram zinātnes sasniegumam atrodas arī kāds Dievam ticošs zinātnieks - kristietis/musulmanis/judaists, kurš var autoritatīvi apliecināt, ka nekādas pretrunas starp attiecīgo zinātnes sasniegumu un monoteisma reliģiju nav.

Svarīgākais visā augšminētajā tomēr ir tas, ka skolēni dabaszinātnēs iemācās paši spriest, balstoties uz faktiem - viņi var iemācīties kādu nemodernāku teoriju, bet vismaz ir gatavi argumentētai diskusijai, un var savu zinātnisko pasaules uzskatu ar laiku arī papildināt. Pavisam štruntīgi ir tad, ja dabaszinātnēs kāds pa sētas durvīm grib ieviest Dieva jēdzienu, piemēram, t.s. "saprātīgās veidošanas" teorijas bioloģijā (theories of intelligent design).

Man nav nekādu a priori aizspriedumu pret nevienu normālu hipotēzi. Bet "inteliģentā dizaina" pārstāvji faktiski mēģina ieviest pārdabisku izskaidrojumu dažādām sarežģītām dzīvo organismu sistēmām - t.i. tā vietā, lai mēģinātu pētīt un izvirzīt dabiskas un saprotamas hipotēzes par to, kā var būt radusies, piemēram, mugurkaulniekiem vai kukaiņiem raksturīgās nervu un maņu orgānu sistēmas, šie kreacionisti faktiski izbeidz diskusiju, apgalvodami, ka to visu mums nenoskaidrojamā veidā radījis Kāds. Tātad "inteliģentā dizaina" hipotēze, ja to pieņemam, faktiski pieliek punktu tālākiem pētījumiem un iespējām kaut ko jaunu (ar bioloģiskām pētniecības metodēm) uzzināt par dzīvnieku sugu daudzveidības izcelšanos - t.i. pārceļ šo jautājumu no bioloģijas uz teoloģijas sfēru.

Dabaszinātnes jau kopš Renesanses laikiem drosmīgi meklē atbildes uz visiem jautājumiem. Mēģinājums piedāvāt savdabīgu "aizbāzni" cilvēka vēlmei kaut ko izprast (piemēram, pasakot, ka doto lietu, piemēram, cilvēka aci, ir pārdabiskā ceļā veidojis Dievs, un ka tai nav jāmeklē kāds dabisks izcelsmes izskaidrojums - arī tad, ja ar klasisko Darvina evolūcijas teoriju to izskaidrot ir pagrūti), ir pilnīgā pretrunā ar visu līdzšinējo dabaszinātņu attīstības raksturu. Cilvēka zinātkārei un izziņas spējām nav robežu, un nekur tas neizpaužas tik spilgti kā dabaszinātnēs.

Skolās dabaszinātņu stundās var būt vēlama viedokļu daudzveidība, bet tiem jābūt zinātniskiem, nevis kristīgā fundamentālisma iedvesmotiem viedokļiem. Par kristīgo fundamentālismu var mācīt vēstures u.c. sabiedrisko priekšmetu stundās. Arī 1925. gadā ASV notikušo "mērkaķu prāvu" pret Darvinisma mācīšanu var apspriest vēsturē kā savdabīgu kuriozu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

zoon 21.05.2004 16:08
Tikai viens jautājums: kāpēc man kā kristīgam cilvēkam un tiem, kas mācījušies parastajās vispārizglītojošajās skolās tika uzspiests ateistiskais pasaules uzskats (proti, ja man māca, ka pasaules radusies sazin kā, ka cilvēks cēlies no pērtiķa (lai gan Darvins pats atteicās no šis teorijas) un tml.), nejautājot ne man, ne maniem vecākiem? Nav taču optimālā starpvarianta- jebkurā gadījumā kaut kas tiek uzspiests. Šeit vismaz runa ir par izvēli. Tiem nabaga bērniem tāpat pārējos priekšmetos mals vecās dabaszinātņu teorijas.

Saistītie raksti
Parm izgl 255x203

Pārmaiņas Latvijas izglītībā: izaicinājums sistēmas vadībai. Pārskats par izglītību Latvijā 2001./2002. gadā 0 Autors: Jānis Eglītis, Ilvija Vule, Līga Krastiņa, Brigita Zepa, Līga Liepiņa, Valentīna Sūniņa, Valda Reķe, Inese Didže, Brigita Tivča, Rita Nīkrence, Andrejs Geske, Andris Grinfelds, Andris Kangro, Juris Zaķis, Mārīte Seile, Rita Kaša, Aleksejs Šņitņikovs, Ilz

Citi autora darbi