Kristians Kālsons. Vissliktākā sazvērestība pasaulē* 14

Kreisās slavenības Naomi Kleinas jaunā diskusiju grāmata ir ziemas visvairāk aprunātais darbs politiskajās aprindās. Kristians Kālsons lasa gada visbiezāko plāno grāmatu.

Iesaki citiem:

Priekšvārdā savas grāmatas "Kapitālisms un brīvība" 1982. gada izdevumam liberālais ekonomists Miltons Frīdmans diskutē par to, kādu lomu var spēlēt neparastu ideju pilnas diskusiju grāmatas. Pats viņš norāda uz divām lomām: daļēji, lai izaicinātu lasītāja intelektu, daļēji, lai uzturētu pie dzīvības dažādas idejas līdz tās kļūst politiski iespējamas.

Politiskais process ir gauss, jo vēlētāji mēdz novērtēt par augstu to, kas viņiem jau ir, un mēdz nemotivēti baidīties no pārmaiņām. Ir grūti viņus pārliecināt par labu lielākām izmaiņām neatkarīgi no tā cik labi iemesli gan netiek minēti. Frīdmans to sauc par „status quo tirāniju”.

„Vienīgi krīze – patiesa vai uztverta – var atnest īstas pārmaiņas. Kad notiek krīze, pasākumi [krīzes novēršanai] tiek izvēlēti atkarībā no tā, kādas idejas ir pie rokas. Tā, es ticu, ir mūsu pamatfunkcija: attīstīt alternatīvas esošajām politikām, uzturēt tās pie dzīvības un pieejamas līdz politiski neiespējamais kļūst par politiski neizbēgamo.”

Tas ir spilgts politisko apstākļu kontrastējums. Tomēr Naomi Kleina savā grāmatā "Šoka doktrīna" drosmīgi mēģina to [Frīdmana citātu] tulkot kā atbalstu aktīvai krīžu radīšanai, demokrātisku valdību gāšanai un spīdzināšanas izmantošanai, lai turētu pilsoņus bailēs, kamēr piespiedu kārtā tiek reformēta tautsaimniecība.

Vēl vairāk – viņa to attēlo kā vienu no liberālisma pamatakmeņiem. „Vienā no saviem visiespaidīgākajiem darbiem,” viņa raksta, „Frīdmans formulēja mūsdienu kapitālisma galveno taktisko recepti, ko es esmu uztvērusi kā „šoka doktrīnu”.” Patiesībā šis, Kleinas sazvērestības teorijas izejas punkts, tiek minēts pavisam citā kontekstā**. [Zviedru izdevniecības] "Ordfront" tulkotāja ir spiesta paskaidrot zemsvītras atsaucē 567 lapaspuses tālāk no Kleinas citējuma, ka citāts nemaz nav atronams [Frīdmana] grāmatas zviedru izdevumā.

No šīs naglas Naomi Kleina ir uzvārījusi skābu putru***. 679 lapaspusēs viņa reizi pēc reizes cenšas saistīt tirgus ekonomiku ar Latīņamerikas tirāniem un ķīniešu komunistiem un Miltonu Frīdmanu – ar slepkavām un spīdzinātājiem.

Kleinasprāt Frīdmans ir ne tikai atbildīgs par Augusto Pinočeta diktatūru Čīlē (parasta, bet nepareiza apsūdzība), bet viņa vaina ir arī, ka ķīniešu režīms nogalināja simtiem studentu Tjaņanmeņas laukumā 1989. gadā, jo komunistiskā partija bija nolēmusi piespiedu kārtā realizēt neoliberālisma programmu (ļoti neparasta un dīvaina apsūdzība).

Kleinas tēze ir, ka liberāļiem ir vajadzīgas krīzes, lai īstenotu savas idejas, jo viņu idejas ir nepopolāras un ar tām nevar vinnēt vēlēšanās. Pēdējās desmitgades ir piedzīvojušas šādas krīzes vienu pēc otras, kurām sekoja ekonomiskās šoka reformas. Tādējādi liberāļi ir pavirzījušies uz priekšu savās pozīcijās.

Patiesībā 20. gadsimtā lielākoties krīzes ir novedušas pie aizvien lielākas valsts ietekmes un mazāka brīvā tirgus. Piemēram, paskatieties, ko prezidents Bušs ir paveicis pēc 2001. gada 11. septembra teroristu uzbrukumiem, vai kā Lielā depresija 1920. gados noveda pie Rūzvelta „New Deal” sociālās politikas. Tanī laikā, ko Kleina apraksta, valsts ietekme ir pieaugusi praktiski visās industrializētajās valstīs, īpaši ASV.

Viena no problēmām ir, ka Kleina nav īpaši pacentusies saprast, ko īsti Miltons Frīdmans un pārējie liberāļi aizstāv. Viņa izmanto apzīmējumu „Čikāgas skola” un „neo-liberālisms” kā sinonīmus „korporatīvismam”, kuru viņa apzīmē kā valsts un lieluzņēmumu savienību ar mērķi apkarot strādnieku intereses. Nedaudz vēlāk viņa to izskaidro kā klajāku privatizācijas formu. „Nemaz nevajadzēja pārvest masīvos aktīvus, bet pa taisno iet uz valsts kasi un ņemt to ko gribēja.” "Šoka doktrīna" var kļūt par vienu no pirmajām grāmatām, kura apgalvo, ka tirgus ekonomiku nelaime ir tas, ka valstis ir korumpētas. Tas ir ironiski, ka Frīdmans pavadīja lielu daļu savas karjeras, lai pretotos tam, ko viņš sauca par „corporate welfare”.

„Tādējādi Čikāgas skolas kapitālisma fundamentālistiskajai formai ir kaut kas kopīgs ar citām bīstamām ideoloģijām,” viņa raksta kādā vietā, „raksturīgais sapnis par nepiepildāmo tīrību, sapnis, ka varētu pavilkt strīpu zem pagātnes, lai sāktu no sākuma un celtu paraugsabiedrību.”

Ak nē.

Varbūt, ka Kleinai vajadzēja lasīt tālāk pēc priekšvārda Frīdmana grāmatā. Jo tad viņa būtu sapratusi, ka ierobežotas valsts lomas galvenā jēga ir, ka brīva sabiedrība ļauj dažādām alternatīvām eksistēt paralēli viena otrai. Tirgus mehānismiem ir jādod priekšroka attiecībā pret valsts dekrētiem, jo [tirgus] signāli nāk no apakšas, no katra atsevišķā pilsoņa.

Viņa raksta vairākās vietās, ka Čikāgas skolas idejas var tikt īstenotas tikai autoritāros režīmos. Frīdmans visu laiku norādīja, ka tas ir nesavienojami; militārs režīms ātrāk vai vēlāk, un drīzāk jau ātrāk nekā vēlāk, upurēs ekonomisko brīvību militāra autoritārisma dēļ. Armija ir hierarhiska un darbojas ar pavēlēm no augšas uz leju. Brīvā tirgus ekonomika darbojas tieši pretēji. Tādēļ ilglaicīgā perspektīvā vai nu autoritārisms, vai arī brīvais tirgus tiks likvidēts.

Tas, ko Naomi Kleina sauc par „Čikāgas skolu” ir kā spainis, kurā viņa ielej visu, kas viņai šķiet slikts esam. Pinočeta diktatūra tiek nodēvēta par „pirmo Čikāgas skolas valsti”, „laboratoriju radikāliem tirgus eksperimentiem”. Lai īstenotu ideālus ir nepieciešams „ideoloģisks monopols”. Salīdziniet to ar Frīdmana pamatojumu, kādēļ ir dažādas idejas jāuztur pie dzīvības, kaut kas ko Kleina pati citē, bet šķiet nesaprot.

Ir vismaz trīs iemesli, kādēļ "Šoka doktrīna" ir kļuvusi par ziemas visvairāk aprunāto grāmatu.

Pirmkārt, zīmols, ko Kleina radīja ar savu grāmatu "No Logo" pirms septiņiem gadiem. Neviens nepersonificē antiglobālistu kustību labāk kā viņa to dara.

Otrkārt, viņa saka tieši to, ko kreisi noskaņotais kultūras „establišments” grib dzirdēt. Viņa izsmej Bušu, glorificē cenu kontroli un uzskata, ka dabas resursi ir jānacionalizē. „Nobriedis darbs,” jūsmo "Dagens Nyheter" kultūras sadaļa, „tā var kļūt par desmitgades visnozīmīgāko grāmatu.”

Treškārt, Kleina ir veikla stāstniece. Viņa krauj atgadījumu atstāstus augstā un stāstiem bagātā tornī.

Piemēram, stāsts par Džeilu Kāstneru. Piecdesmitajos gados psihiatrs Jūens Kamerons pakļāva kanādiešu māszinību studenti spīdzināšanai, jo viņš ticēja, ka, iejaucoties cilvēku laika un telpas uztverē, piepildot viņus pilnus ar halucinogēniem un ar elektrošokiem iznīcinot viņu slikto uzvedību (un visu atmiņu), cilvēkus var pārprogrammēt. Kamerona „pētniecības rezultāti” vēlāk tika izmantoti, lai spīdzinātu politiskos ieslodzītos Latīņamerikas diktatūrās. Tas ir patiesi pretīgs stāsts.

Bet Kleina padara sevi par apsmieklu, mēģinot pierādīt tēzi, ka Miltons Frīdmans, „otrais Doktors Šoks”, nodevās Kamerona eksperimentiem makroformātā, kad viņš lika priekšā ātras reformas slikti apsaimniekotās tautsaimniecībās. Vienīgā līdzība ir vārds „šoka terapija”. (Ar to pašu pubertālo semantiku viņa mēģina paskaidrot, kādēļ [ir zīmīgi, ka] vārds „tank”, tanks, atrodas jēdzienā „think tank”, „smadzeņu centrs”.)

"Šoka doktrīna" tomēr raisa divus interesantus jautājumus.

Pirmkārt, cik aukstasinīgi ir jāatiecas pret diktatūras nevainīgajiem pilsoņiem? Vai, teiksim, ir labāk izpalīdzēt ar padomu, kā apkarot inflāciju, vai arī ir labāk ļaut ekonomikai sabrukt, cerībā, ka režīms sabruks kopā ar ekonomiku?

Frīdmans izvēlējās pirmo priekšlikumu. To viņš darīja, diezgan interesantā kārtā, lai [Čīles] valsts ekonomika nesabruktu. Tomēr tas nekādi neder Kleinas stāstījumam, tādēļ viņa pilnībā aizmirst to pat pieminēt.

Nav nekādu šaubu, ka viņš [Frīdmans] distancējās no Čīles huntas. Kleina atzīst, ka viņš ir rakstījis: „Es sevi pilnībā distancēju no autoritārās politiskās sistēmas Čīlē.” Bet viņš neuzskatīja, ka ir nepareizi dot tehniskus ekonomiskos padomus valdībām. Viņš deva vienu un to pašu padomu visiem, kuri bija gatavi klausīties: „labējai diktatūrai” Čīlē un komunistu diktatūrai Ķīnā (un piezīmēja, ka brauciens uz Ķīnu neizraisīja nekādus kreiso aktīvistu protestus). Tādā pašā veidā mūsdienās daudzi vides aktīvisti mēģina iespaidot ķīniešu režīmu, jo viņi cer, ka viņi spēs novērst vides katastrofu.

Diemžēl, Kleina nekādi nemēģina atbildēt uz jautājumu. Toties viņa labprāt izvirza teroristu organizāciju „Hizbollah” un kubiešu diktatūru kā sociālos paraugus, un, ja viņai ir kādi iebildumi pret tiem, tad viņa aizmirst tos atzīmēt tanīs 700 lapaspusēs, kas ir viņas rīcībā. Laikam viņas uzmanību novērsa baļķis [cita] acī.

Otrais interesantais jautājums ir savā ziņā grāmatas pamattēma: vai ir labāk reformēt vājas ekonomiskās sistēmas, kā postpadomju deviņdesmito gadu sākumā, ar ātrām, visaptverošām reformām vai ar lēnākiem soļiem? Kā vislabāk atrisināt situāciju ar strauji joņojošu inflāciju?

Bet Kleina nemēģina pat diskutēt par citiem iespējamajiem plāniem. Viņas stāstījumam attīstoties, kļūst arī skaidrs kādēļ.

Jo, redz, tas jau nav reformu temps, pret kuru Kleina iebilst. Viņai ir pretenzijas pret reformu saturu un virzienu. Viņas tautsaimniecības paraugs ir ekonomisks nacionālisms, plaša nacionalizācija, cenu regulācija, muitu nodevas un valstiskas subsīdijas.

Uz otro jautājumu viņas atbilde ir „[Ātras reformas] nebūt nav nepareizas!” Vismaz, ja reformas neparedz mazinātu valsts varu.Tanī pašā laikā viņa laiku pa laikam dzied slavas dziemas veidam, kā Rūzvelts regulēja divdesmito gadu dziļo krīzi ar šokējošu valsts ekspansiju. Labprāt šoka terapiju, ja vien viņa pati drīkst kontrolēt. Go figure****.



TULKOTĀJA PIEZĪMES

*Raksts publicēts zviedru žurnāla NEO 2008. gada 1 (janvāra/februāra) numurā. K. Kālsons (Kristian Karlsson) žurnāla NEO grāmatu recenziju nodaļas „Grāmatas, par kurām visi runā” redaktors. Rakstu no zviedru valodas tulkoja Pēteris Timofejevs. Šeit tas ir publicēts, ar NEO redakcijas atļauju, lai atspoguļotu diskusiju par Naomi Kleinas darbu „Šoka doktrīna” Zviedrijas medijos.

**Konkrētais paragrāfs nebūt nav saistīts ar kaut kādu padomu došanu neo-liberāliem politiķiem vai teorētiķiem, lai organizētu krīzes. Šis fragments ir drīzāk uztverams kā pašrefleksijas auglis, jo Frīdmans apcer savas (un vispārīgāk arī citu ekonomistu) grāmatas lomu kopš tās pirmā izdevuma 1962. gadā.

***Zviedru valodā izteiciens „no naglas vārīt zupu/putru” nozīmē aptuveni to pašu, ko „izzīst no pirksta” vai „kaut ko taisīt no nekā”. Šinī gadījumā – izsecināt kaut ko balstoties uz šaubīgiem pamatiem.

****Ej nu saproti.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (14) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


interesents 02.04.2008 16:51
Iedvesmai noteikti būs interesanti paskatīties nepopulārā ASV prezidenta kandidāta Ron Paul atbalstītāju savāktos faktus. Maza daļiņa ir šajā filmā, bet var atrast arī ļoti daudz skandalozas grāmatas par šīm tēmām. Filma ir 9 daļās (~10 minūtes katra) - šī ir saite uz pirmo daļu: http://www.youtube.com/watch?v=x82b9IsmKAc

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


interesents 02.04.2008 16:40
Ir interesanti palasīt. Man lika aizdomāties 11.septembris atkal. Pārāk daudz pierādījumi jau savākti tam, ka 9/11 traģēdija tīši netika ne tikai novērsta, bet pat veicināta. Izmeklēšanas komisija tika apturēta priekšlaicīgi. Tomēr par laimi viens entuziasts no 9-11 turpināja darbu un publicēja internetā katastrofas laika gājumu.

Slavenais Kenedija citāts: "The Chinese use two brush strokes to write the word 'crisis'. One brush stroke stands for danger; the other for opportunity. In a crisis, be aware of the danger-but recognize the opportunity."

Mūsdienās krīzes ne tikai rodās pašas no sevis, bet arī tiek mākslīgi izraisītas vai vienkārši tīši pieļautas. Tādējādi šauram iedzīvotāju lokam mākslīgi tiek pavertas iespējas sasniegt vēlamo efektu savu interešu realizēšanai.
Līdzīgi ir arī ar 9-11, kuru Bušs izmantoju, lai sāktu karu pret terorismu.

Gribēju ieteikt, lai uzraksti kādu rakstu, ar pētījumu šajā virzienā. Ne tikai man, bet daudziem citiem būtu ļoti uzzināt tavas domas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Pēteris - Ivetai 15.02.2008 16:04
Iveta, es Tev tiešām ieteiktu izlasīt to prezentāciju, par kuru jau minēju iepriekšējos komentāros. Ja Tu kaut ko nesaproti no zviedriskā teksta, nekavējies griezties pie manis. Bet no tās seko viens ļoti skaidrs secinājums, ka Kleinai bija vienalga, ko Frīdmans patiešām bija domājis, jo viņai bija sava tēze, kuru viņa gribēja pierādīt. Kā un vai godīgi - tas acīmredzot bija sekundāri. Žēl, jo tas mazina viņas argumentu svaru un kredibilitāti.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Iveta Kažoka 15.02.2008 13:33
Pēteri,

Jā, Kleina vairāk skatās uz Frīdmana darbiem, mazāk uz to, kas ir uzrakstīts grāmatās. Vai tā ir nepareiza pieeja? Nezinu.

Vai tu vēlētos dzīvot Honkongā? Es nē. Kādēļ? Tādēļ, ka tur nav demokrātijas + pārmērīgi liela sabiedrības noslāņošanās. Vai es vēlētos dzīvot citā Eiropas valstī? Atšķirībā no Honkongas, noteikti par to vismaz padomātu. Vārdu sakot: neredzu iemeslus priecāties par lielākām ekonomiskām brīvībām PAŠĀM PAR SEVI. Honkongā visi viņu nu jau ilglaicīgie ekonomiskie panākumi neatnesa demokrātiju.

Heritage indekss bija ļoti interesanti veidots - prezumējot, ka 8 dažādi rādītāji ir vienlīdz "vērtīgi". Tas, kas mani satrauc šajā indeksā: tā pamatā esošā prezumpcija ir tāda, ka ideālā gadījumā visos 10 rādītājos valstij būtu jāsaņem vērtējums "10". Ja kāda valsts, teiksim, ir 5.vietā kopējā reitingā un faktors, kas neļauj viņai ieņemt augstāku vietu, ir salīdzinoši lielāka valsts iejaukšanās ekonomika, tad risinājums reitinga uzlabošanai šķiet pašsaprotams: maksimāli samazināt valsts iejaukšanos ekonomikā.

Tam es nevaru piekrist - manuprāt, korupcijas apkarošanai ir attaisnojami likt reitingu "10" (maksimāli) kā ideālu, bet attiecībā uz maziem nodokļiem un valdības neiejaukšanos ekonomikā 10 (maksimāli) nav ideāls. To mēs redzam, paskatoties uz valstīm, kuras ir vislielākie "grēkāži" - proti, Eiropas valstīm. Un man aizvien vairāk nostiprinās iespaids, ka mūsdienu valstīs demokrātija, no vienas puses, un valsts iejaukšanās ekonomikā + salīdzinoši lieli nodokļi, no otras puses, ir korelēti.

"Tev ir taisnība, ka nav nevienas valsts pasaulē, kura būtu realizējusi "tīri" frīdmaniski neoliberālu ekonomisko politiku. Ir īstenoti daži Frīdmana ieteikumi, bet ne jau pilnīga to pakete."
Nu ja. Bet tas nozīmē, ka tas, vai:
1) Frīdmana ieteikumi vispār ir īstenojami pilnībā;
2) Frīdmana ieteikumus ir iespējams pilnībā īstenot demokrātiskā ceļā;
3) Frīdmana ieteikumi nesīs plašākas brīvības,

ir TICĪBAS jautājums.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Pēteris 13.02.2008 18:46
Sēžu un skatos video, kurā Jūans Nūrberjs recenzē Kleinas darbu. Ļoti secīga un pamatīga Kleinas tēžu anatomija. Tomēr es nespēju saprast tikai vienu lietu - kā Kleina varēja iedomāties, ka neviens viņas grāmatu nelasīs kritiski un šaubīgos citātus nepārbaudīs?

Ja Frīdmanam tiek piedēvēta ideja, ka brīvā tirgus politikas ir jāievieš tieši tad, kad cilvēki ir šoka stāvoklī, lai nespētu pretoties it kā nepopulārām reformām, tad ko nozīmē Frīdmana izteikums, ka reformas "should be announced publicly in great detail... The more fully the public is informed, the more will its reactions facilitate the adjustment."

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Pēteris - Iveta 13.02.2008 17:24
Diez vai tikai es un Kālsons būs "pārpratuši" Kleinas idejas par Šoka doktrīnu. Pret viņas slikti pamatotajiem un pārspīlētajiem argumentiem šeit Zviedrijā protestē ne vien liberāļi, bet arī augstskolu profesori un kreisi ievirzīti debatētāji. Nelaime, kas viņai tiek pārmesta, ir jau minētie pārspīlējumi, tendenciozā un neprecīzā citēšana, nepatiesības apgalvošana. Tādēļ es Tev iesaku izlasīt arī Jūana Nūrberja prezentāciju par Kleinas kļūdām, kuru es pievienoju iepriekšējā komentārā.

Kļūdaina ir, piemēram, Tevis pieminētā Miltona demokrātijas izpratne. Kleina attēlo Frīdmanu, kuram galvenais esot bija tikai īstenot savas ekonomiskās idejas, ka viņam demokrātija neesot bijusi svarīga. Tas liek šaubīties par viņas kompetenci Frīdmana politiskajā filozofijā, jo viņš ļoti skaidri lika saprast, ka "One may believe, as I do, that communism would destroy all of our freedoms... and yet, at the same time also believe that in a free society... freedom includes his freedom to promote communism." Proti, viņš ir skaidri licis saprast, ka vārda brīvība ir ļoti svarīga viņa brīvības izpratnē. Šis citāts ir ņemts no viņa grāmatas "Capitalism and Freedom", kurā viņš izklāsta savas idejas par to, kas ir brīvība, kas ir ekonomiskā brīvība un kā tā ir saistīta ar politisko brīvību. Kaut vai vismaz pirmo nodaļu! Ja Kleina būtu lasījusi šo grāmatu, viņa neapvainotu Frīdmanu nedemokrātiskumā, antidemokrātiskumā vai ekonomikas supremācijas sludināšanā.

Man liekas, ka Tu esi ļoti neuzmanīgi lasījusi manu rakstu par Index of Economic Freedom, ja Tu to noreducē tikai uz vienu no no indeksa šķautnēm - brīvību no valdības (proti, cik liela ir valsts iejaukšanās ekonomikā). Ja Tu būtu apskatījusi indeksa būtību - ekonomiskā brīvība - tad Tev arī nebūtu brīnums, kādēļ Hongkonga ir pirmajā vietā (uz ko tik pozitīvi arī atsaucās Frīdmans), jo tai ne tikai valsts sektors ir minmāls, bet ir arī attīstīta biznesa vide, kā arī pozitīvi vērtējumi pārējās astoņās dimensijās. Tādēļ neredzu pamatu runām, ka mazs valsts sektors automātiski nenozīmē ekonomisko brīvību. Turklāt indeksa augšgalā atrodas gan demokrātiskas valstis, gan Eiropas valstis. Lejgalā atrodas Ziemeļkoreja un Kuba.

Tev ir taisnība, ka nav nevienas valsts pasaulē, kura būtu realizējusi "tīri" frīdmaniski neoliberālu ekonomisko politiku. Ir īstenoti daži Frīdmana ieteikumi, bet ne jau pilnīga to pakete. Tādēļ šie īstenotie gadījumi ir attiecīgi jāvērtē - kā daļēji eksperimenti, dažādās politiskās un sabiedriskās vidēs, kam bija ļoti atšķirīgi rezultāti.

Ja Kleina savā Ķīnas analīzē uzskata, ka Ķīnā tika veikta "šoka terapija", tad tas ir pilnīgā pretrunā tam, ko esmu mācījies par ķīniešu ekonomiskajām reformām - atšķirībā no šoka terapijas, tur ekonomiskās reformas tika ļoti lēni un secīgi ieviestas, nereti pat decentralizētā veidā (ieviešot noteiktas politikas dažos regionos), tādēļ neredzu iemeslu runāt par pēkšņu "šoka terapiju". Pirmā dzirdēšana, ka Tjaņanmeņa protesti būtu bijuši protesti pret ekonomiskajām reformām! Kā Wikipedia atzīmē, iemesli protestiem bija pretrunīgi, bet lielākoties saistīti ar studentu vēlmi liberalizēt politisko sistēmu. http://en.wikipedia.org/wiki/Tiananmen_Square_protests_of_19...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Iveta Kažoka 13.02.2008 17:14
Pārskrienot ar acīm tekstām atklāju neattaisnojami daudz steigā radušās drukas, pārrakstīšanās un gramatikas kļūdas.

Pati svarīgākā ir pie pirmā argumenta: "Pinočeta izpratnē par "brīvībām" liels nozīme bija ekonomiskajām brīvībām" - šeit, protams, bija domāta nevis Pinočeta attieksme pret ekonomiskajām brīvībām, bet gan Frīdmana attieksme.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Iveta Kažoka 13.02.2008 13:19
Pēterim,

Man ir grūti saprast, kā turpmāk diskutēt, jo vakar vakarā aplūkoju visas Kleinas grāmatas lapaspuses, kur ir pieminēts Frīdmans. Rezultātā atzīmēju citātus uz 20 lpp., kas palīdzētu raksturot, ko autore ir un ko nav vēlējusies pateikt un kā Kālsons vai Tu viņu ir pārpratuši. Es nevaru visas šīs lapas vienkārši pārrakstīt - tas prasītu pārāk ilgu laiku, tādēļ atbildēšu tikai par tiem aspektiem, kur ir iespējams īss pārstāsts.

1. "Tie ir pilnīgi meli, ka Frīdmans ir bijis labvēlīgs pret autoritāriem režīmiem. Par viņa sekotājiem man ir grūti atbildēt, jo nezinu, kas ar tiem tiek saprasts. Kālsons jau min to, ka Frīdmans sevi distancēja no diktatūrām – vai tā būtu Tevis minētā „labvēlīgā izturēšanās”?"

Kleina savā grāmatā neapgalvo, ka Frīdmans būtu glorificējis autoritāros režīmus. "Labvēlīga attieksme" tiek pārmesta tikai šādos kontekstos:

(1) Frīdmanam bija vienalga, ar kādām metodēm, piemēram, Pinočets ievieš viņa piedāvātās reformas. Grāmatā ir pierādīts, ka lielā mērā Pinočeta režīma zvērības var izskaidrot tieši ar to, ka Pinočetam bija jānodrošina paklausība ļoti sāpīgajām ekonomikas reformām (cipari, kas ir doti to raksturošanai: ja pirms Pinočeta vidēja Čīles ģimene tērēja 17% no saviem ienākumiem maizei, pienam un autobusa biļetei, tad Pinočeta reformu laikā 74% no ienākumiem tika tērēti tikai maizei vien). Frīdmans šiem aspektiem nepiešķira nekādu nozīmi, uzstājot, ka "my only concern is that they push it long enough and hard enough." Pat esot labi informēts par šausmām, ko Pinočeta režīms dara, lai šīs reformas vispār būtu iespējamas. Viņš noliedza jebkādu saistību starp saviem "tehniskajiem padomiem" un to realizācijas mehānismiem, lai gan dotajā sabiedrībā, pie dotā vadītāja realizācijas mehānismi šiem padomiem nevarēja būt citi, kā plaša mēroga zvērības.

Līdzīgi arī Ķīnā - Frīdmans uzstāja uz "liberalizing at one fell stroke", nedomājot par to, kāda veida sekas šāda veida liberalizācijai būs autoritārā valstī.

(2) Pinočeta izpratnē par "brīvībām" liels nozīme bija ekonomiskajām brīvībām, bet salīdzinoši maza - politiskām brīvībām. Kas viņam ļāva piemēram, publiski izteikties, ka Honkonga ir brīvāka par ASV. Ja tā nav anti-demokrātiska retorika, tad ko par tādu var vispār uzskatīt?

2) Tjanaņmeņas laukums.
Šeit būtu vajadzīgs izvilkums uz 5 lapām, bet to es nevaru atļauties. Īss atstāts: 1980.to gadu beigās ķīnas valdības uzaicināja Frīdmanu uz Pekinu, apmācīt simtiem augstākos ierēdņus, partijas ekonomistus un profesorus. Viņa galvenā ziņa - cik daudz labāk cilvēki dzīvo kapitālistiskās, nekā komunistiskās valstīs. APtuveni šajā laikā ķīna bija sākusi liberalizēt savu ekonomiku - piemēram, atcēla kontroli pār cenām, atcēla darbinieku aizsardzības garantijas, kas izraisīja sabiedrībā nemierus. 1988.gadā Frīdmans tika vēlreiz uzaicināts uz ķīnu, kur tas, ko viņš redzēja (jauni debesskrāpji, u.c.), vēl vairāk nostiprināja viņa ticību brīvajam tirgum. Viņš tikās ar Komunistiskās partijas ģenerālo sekretāru un nākamo Ķīnas prezidentu, kur deva tos pašus "tehniskos pamdomus" ko iepriekš Pinočetam - liberalizēt ekonomiku uzreiz, pēc iespējas ātrāk. Šīs revolucionārās pārmaiņas tika ieviestas un, saprotams, izsauca lielu sabiedrības neapmierinātību. Algu pazemināšana, cenu celšanās un bezdarbs bija cēlonis 1989.gada protestiem - cilvēki protestēja pret to, ka visas šīs sāpīgās reformas notiek bez jebkādas viņu līdzdalības. Valsts verdikts: ekonomiskās reformas ir jāsargā, visu veida protestus apspiežot. Kā raksta Kleina pēc protestu brutālas apspriešanas "Deng addressed the nation and made it perfectly clear that it wasn't Communism he was protecting with his crackdown, but capitalism. After dismissing protesters as "a large quantity of dregs of society," China's president reaffirmed the party's commitment to economic shock therapy."

Frīdmana piedāvāto ideju izpildījums Ķīnā un Čīlē: "According to a 2006 study, 90 percent of Chiana's billionaires are the children of Communist Party officials. Roughly twenty-nine hundred of these party scions - known as "princelings" - control $260 billion. It is a mirror of the corporatist state first pioneered in Chile under Pinochet: a revolving door between corporate and political elites who combine their power to eliminate workers as an organized political force."

Es nezinu, vai tas diskretē idejas kā tādas, Droši vien, ka nē. Bet tas, ka Frīdmans tās ļāva izmantot kā autoritāra režīma ieroci, neuzstājot uz demokrātisku to ieviešanas veidu, daudz ko liecina par to, cik maza prioritāte viņa filozofijā ir demokrātiskajām vērtībām. Bez tam ja viņš uzskatīja, ka demokrātija ir neizbēgams viņa ideju ieviešanas rezultāts, tad viņš maldījās.

3)&6)
"Vai tad par Buša ekspansīvo valsts sektora un deficīta uzpūšanu neko nebūsi dzirdējusi? Mani fascinē, ka daži sauc Bušu par neo-liberālu, jo tas nozīmē, ka viņi vai nu nezina, ko Bušs dara, vai ko vārds „neo-liberāls” īsti nozīmē."

"Nebūt ne – Ķīnā valdošā sociālā spriedze, ko rada milzīgās nevienlīdzības nevarētu būt tikai žurnāla TIME žurnālistu murgi. Turklāt es nekad nesauktu ne Ķīnu, ne Krieviju (kuras Āzijas valstis tieši Tu domāji?) par brīvā tirgus ekonomikām, jo abās valdības ieņem ļoti stipru kontrolējošu lomu. Manuprāt, Putina nākšana pie varas, „oligarhu tīrīšana”, kā valsts pārvalda Gazprom, utt – tas viss ilustrē tieši Frīdmana tēzi, ka brīvais tirgus tika upurēts diktatūras vajadzībām. Par to arī Kālsons runāja savā rakstā. "

Pēteri, vai ir kāda valsts, kur kāds ir īstenojis Frīdmana idejas (tā, lai par tām nevarētu teikt - tas nav patiess "neoliberālisms" vai "tirgus ekonomika")? Ja jā, kurā no tām Tu gribētu dzīvot? Ja nē, ar ko ir pamatota ticība tam, ka neoliberālas idejas ir kaut kas VĒLAMS? Atcerēsimies vēlreiz Heritage datus - kuras valstis, kā izrādās, ir pozitīvie piemēri, ja runa ir par mazu valsts iejaukšanos ekonomikā vai mazu nodokļu slogu. Ja šīs valstis ir piepildījušas vēlamāko nākotnes vīziju, tad man tādu nevajag.

7) "Bedīgi, ja SVF tiešām tā dara. Tomēr vainot tajā Frīdmanu ir mazākais ekstravaganti."

Kleina šajā jautājumā Frīdmanu nevaino. Viņas grāmata vispār nav par Frīdmanu, bet par "disaster capitalism" un "shock therapy" kopumā - Frīdmans tur parādās tikai epizodiski.

8) "Būsim precīzi – Kālsons nepiedēvē diktatoriskajiem reformētājiem žēlsirdīgus motīvus, jo Kālsons savā tekstā runā par Frīdmana nodomiem, kādēļ Frīdmans izvēlējās palīdzēt autoritārajiem režīmiem, nevis par reformētāju žēlsirdību."

Nē! Kālsons uzstāda "interesantu jautājumu" par šoka doktrīnu kopumā, nevis konkrēti par Frīdmana attieksmi pret to. Un arī Kleina savā grāmatā salīdzinoši maz pievēršas Frīdmanam kā personībai, cik visu neoliberālo reformētāju motivācijai (analizējot katru gadījumu un reformētājus atsevišķi - vai tā būtu Dienvidāfrika, vai Irāka vai Krievija, kur Frīdmans gandrīz neparādās).


4) "Lieliski, Iveta, bet tieši Tava nostāja „nav precīza argumenta, bet nepiekrītu” izklausās visai „ideoloģiska”. Par tirgus ekonomikas priekšrocībām plānveida ekonomikas priekšā novadot individuālo ekonomisko lēmumu pieņēmēju signālus ir sarakstīti nudien padaudz darbi, tai skaitā arī no Frīdmana puses. Jāatzīmē, ka es tomēr uzskatu tirgu par daudz lielāku rādītāju tam, ko ekonomiski domā/grib/dara attiecīgās zemes iedzīvotāji (ne tikai pilsoņi) nekā vēlēšanu rezultāti. Jāatzīmē, ka vēlētāju griba nevienmēr pārtulkojas, piemēram, ekonomiskajā politikā, jo politika ir kompromiss starp dažādām partijām, birokrātijām un interešu grupām, bet brīvais tirgus ir un paliek ekonomisko transakciju un ekspektāciju spogulis. "

Es neatceros, vai vispār jebkad es būtu vārdu " ideoloģisks" lietojusi negatīvā kontekstā. Ideoloģiskums - tas nav pārmetums, bet gan tik kontroversāla jautājuma konstatējums, kurš balstās ne tik daudz uz pierādījumiem, cik uz ticību kādai teorijai (piemēram, vai vēsture "beigsies" ar komunismu; vai maksimāla valsts atkāpšanās no ekonomikas nesīs plašākas brīvības un labākas kvalitātes demokrātiju). Es NEZINU, vai tiešām ekonomikas maksimāla "atbrīvošana" no valsts rezultējas lielākās brīvībās - man nav pietiekamu pierādījumu ne pozitīvai, ne negatīvai hipotēzei.

Iemesli, kādēļ es uzskatu, ka tirgus loģikas priekšrocības nebūtu (vismaz!) prezumējamas, ir divi:
1) Atceroties Heritage pilnos datus par valstīm, kurās valsts maz iejaucas ekonomikā un valstīm, kur daudz, es labāk izvēlos dzīvot tajā valstu kategorijā, kas atrodas saraksta lejasgalā (Eiropā un citās demokrātijās). Ja Frīdmans uzskatīja, ka demokrātijas liberalizācija nozīmē demokrātiju un bez liberalizācijas demokrātija nav iespējama (es nezinu, vai viņš to uzskatīja), manuprāt, šie dati vien liecina, ka viņš ir kļūdījies. Ekonomikas liberalizācija nenozīmē demokratizāciju, starp šīm lietām, kā man šobrīd šķiet, ir apgriezti korelētas(jo mazāk valsts piedalās ekonomikā => jo lielāka varbūtība, ka attiecīgajā valstī nav demokrātijas).

2) Neesmu pārliecināta arī par to, ka EKONOMISKIE ieguvumi no neoliberālas politikas ir tik lieli, kā to uzdod. Kleinas grāmatā ir krāšņi atmaksota patiesā situācija Čīles ekonomikā Pinočeta laikā un kā krīze tika pārvarēta (nacionalizējot uzņēmumus) vai arī gadījums, kad Reigans un Ramsfelds nokaitināja Frīdmanu, veiksmīgi iejaucoties ekonomikā, tādā veidā atrisinot samilzušās problēmas (augošo inflāciju un zemo ekonomikas izaugsmi) un pēc tam Frīdmana ieteikumos vairs neklausītos.

Iemesli, kas apliecina, ka Frīdmana idejas balstās uz ideoloģisku pārliecību (lai gan nezinu, kas un kādēļ par to varētu šaubīties), ir ļoti veiksmīgi rezumēti Kleinas grāmatas 51.lpp. "The challenge for Friedman and his colleagues was how to prove that a real-world market could live up to their rapturous imaginings. Friedman always provided himself on approaching economics as a science as hard and rigorous as physics or chemistry. But hard scientists could point to the behaviour of the elements to prove their theories. Friedman could not point to the behavior of the elements to prove their theories. Friedman could not point to any living economy that proved ithat if all "distortions" were stripped away, what would be left would be a society in perfect health and bonteous, since no country in the world met the criteria for perfect laissez-faire. Unable to test their theories in central banks and ministries for trade, Friedman and his collegues had to settle for elaborate and ingenious mathematical equations and computer models mapped out in the basement workshops of the social sciences building."

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


P-P! 12.02.2008 22:10
Marija, gandrīz friša no Venēcijas noplukušo veco māju un šauro ieliņu romantikas baudīšanas, against all odds, iekļuva Džordža Buša galvā, lai noskaidrotu, ko īsti redneku prezidents domāja, klāstot šo te: http://www.whitehouse.gov/news/releases/2005/05/20050507-8.h...
Turklāt Marija konstatēja, ka vēstures bakalaurs un Hārvardas MBA Bušam nav izglītība, nedz arī --atšķirībā kaut vai no viņa priekšteča, kurš ar to gāza ja ne īsti kalnus, tad vismaz daiļās dāmas (tai skaitā neatejot dikti tālu no darbagalda)-- viņam piemīt harizma. Hmmm... skaidrs, ka tas izraisa smieklus. Bušam vispār ir apskaužama spēja uzjautrināt cilvēkus:

"The story was that [a professor started class saying], 'Some of you will grow up to be President.' Bush made a V-for-victory sign [with his arms], and got a laugh out of everyone."

"Yes, you can!" :)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Pēteris - Marija 12.02.2008 22:07
"[M]anuprāt nav lielu pretrunu starp to neo-liberālisma paveidu, par kuru runāja Kleina, un valsts diktātu. Valsts šajā gadījumā rīkojās stīprāku lobiju interesēs, tātad - tirgus uzvarētāji IR valsts."
---
Manuprāt, gan to nevajadzētu saukt par valsts diktātu, jo, ja saprotu Mariju pareizi, tad runa ir par valsts sagrābšanu, proti, kad interešu grupas sagrābj valsti, lai tādējādi īstenotu savas intereses. Pastāv tomēr atšķirība, ja valsti sagrābj (korupcija) vai arī, ja valsts ar dažu ekonomistu palīdzību kā Padomju Savienībā pārdala resursus saskaņā ar partijas vadoņu ieskatiem (diktatūra). Bet kāds diktatūrai vai interešu grupu diriģētai valsts sagrābšanai ir sakars ar neo-liberālismu?

Kāpēc Jūs domājat, ka prezidentam Bušam ir tik negatīva attieksme pret demokrātiju?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Pēteris - Marija 12.02.2008 22:07
"[M]anuprāt nav lielu pretrunu starp to neo-liberālisma paveidu, par kuru runāja Kleina, un valsts diktātu. Valsts šajā gadījumā rīkojās stīprāku lobiju interesēs, tātad - tirgus uzvarētāji IR valsts."
---
Manuprāt, gan to nevajadzētu saukt par valsts diktātu, jo, ja saprotu Mariju pareizi, tad runa ir par valsts sagrābšanu, proti, kad interešu grupas sagrābj valsti, lai tādējādi īstenotu savas intereses. Pastāv tomēr atšķirība, ja valsti sagrābj (korupcija) vai arī, ja valsts ar dažu ekonomistu palīdzību kā Padomju Savienībā pārdala resursus saskaņā ar partijas vadoņu ieskatiem (diktatūra). Bet kāds diktatūrai vai interešu grupu diriģētai valsts sagrābšanai ir sakars ar neo-liberālismu?

Kāpēc Jūs domājat, ka prezidentam Bušam ir tik negatīva attieksme pret demokrātiju?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Marija 12.02.2008 20:59
Pēteri, tikai daži vārdi par 3. jautājumu - ko teikt par Bušu. Pirmkārt, es tīri labi saprotu "kreisa isteblišmenta" velmi viņu izsmiet. Kāda cita attieksme būtu adekvāta, ja pie varas ietekmīgākajā valstī pasaulē atrodas cilvēks, kuram demokrātija nozīmē tikai PR apstrādātu vēlētaju balsojuma rezultātu ar lielu manipulācijas iespējamību un industriālu (tai skaitā ieroču) lobiju varu? Turklāt šis cilvēks nav ne izglītots, ne harizmātisks. Skaidrs, ka tas izraisa smieklus. Bet nopietni runajot, manuprāt nav lielu pretrunu starp to neo-liberālisma paveidu, par kuru runāja Kleina, un valsts diktātu. Valsts šajā gadījumā rīkojās stīprāku lobiju interesēs, tātad - tirgus uzvarētāji IR valsts. Tas, ka šāda valsts neizbegami kropļo tirgu, ir cits stāsts.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Pēteris - Iveta 12.02.2008 15:39
Jā, debate ir ļoti nopietna. Liberāļi ir saskaitījuši vairākas kļūdas un „radošus citējumus” Kleinas darbā. Jūans Nūrberjs (Johan Norberg) ir pierādījis, ka Kleina vairākkārt tendenciozi citē Frīdmanu, izraujot izteicienus no konteksta, „aizmirstot” dažus nozīmīgus vārdus citātā, kuri pilnībā maina Frīdmana domu, un piedēvē viņam uzskatus, kuriem viņš nekad nav piekritis, pat iebildis. Skatīt viņa prezentāciju zviedriski (lai arī citātu salīdzinājums ir angliski) http://www.timbro.se/pdf/Johan-Norberg-Recension-av-Klein-07...

Kopā savelkot, daudzi zviedru debatētāji, tai skaitā arī no kreisā spārna, ir noraizējušies par Kleinas „akadēmisko negodīgumu” (akademisk ohederlighet), kādēļ viņas darbs ir izpelnījies „jaunā Da Vinči koda” nosaukumu. Šeit atbildēšu Tavām tēzēm punktu pa punktam:

1) „Nezinu, kas tur ir bijis ar to citātu par krīzēm (no kuras grāmatas tas ir ņemts),”

Kālsons norāda, ka tas ir ņemts no Frīdmana „Kapitālisms un brīvība” 1982. gada izdevuma ievada. Pats esmu lasījis šo grāmatu pavisam nesen un absolūti nepiekrītu ne Kleinai, ne Tev, Iveta, ka Frīdmans būtu bijis kaut kāds „brīvā tirgus frīks”, kura labā viņš upurētu demokrātiju un brīvību.

„bet nevaru piekrist, ka Kleinas apsūdzības Frīdmanam un "Čikāgas skolai" balstās tikai uz šo citātu (tad tas tiešām būtu izzīsts no pirksta) - grāmatā ir visai daudz faktu, kas liek domāt, ka Frīdmans visai labvēlīgi izturējās pret autoritāriem režīmiem + ka viņš (un turpmākie sekotāji) bija gatavs krīzes situācijas izmantot mērķiem, kas nebūtu iespējami, ja turpinātos normāls demokrātiskais process.”

Tie ir pilnīgi meli, ka Frīdmans ir bijis labvēlīgs pret autoritāriem režīmiem. Par viņa sekotājiem man ir grūti atbildēt, jo nezinu, kas ar tiem tiek saprasts. Kālsons jau min to, ka Frīdmans sevi distancēja no diktatūrām – vai tā būtu Tevis minētā „labvēlīgā izturēšanās”? Ja nepieciešams pārtulkošu arī J. Nūrberja prezentāciju, kurā viņš apgāž šos apgalvojumus ar konkrētu Kleinas/Frīdmana citātu prestatījumu.

2) „Neatceros, ko tieši šajā kontekstā Kleina teica par Frīdmanu, taču atceros, ka ŠAI apsūdzībai (pret Ķīnas iestādēm) gan bija pamatojums.”
Uz priekšu – varbūt, ka ir vērts to izvērtēt?

3) „Turklāt uz ko īsti jāskatās Buša sakarā?”
Vai tad par Buša ekspansīvo valsts sektora un deficīta uzpūšanu neko nebūsi dzirdējusi? Mani fascinē, ka daži sauc Bušu par neo-liberālu, jo tas nozīmē, ka viņi vai nu nezina, ko Bušs dara, vai ko vārds „neo-liberāls” īsti nozīmē.

4) „Tā ir ideoloģisks nostāja - par to, cik lielā mērā tirgus loģika ir VĒLAMĀKA par politiski pieņemtiem lēmumiem (par kuriem, vismaz teorētiski, ir iespējama apzināta sabiedrības kontrole). Man nav atbildes, bet es nevaru piekrist, ka tirgus "priekšroka" būtu prezumējama. It sevišķi tādēļ, ka cilvēku visapzinātākais "signāls" par makroekonomikas un sociālajiem jautājumiem tiek izdarīts vēlēšanās.”
Lieliski, Iveta, bet tieši Tava nostāja „nav precīza argumenta, bet nepiekrītu” izklausās visai „ideoloģiska”. Par tirgus ekonomikas priekšrocībām plānveida ekonomikas priekšā novadot individuālo ekonomisko lēmumu pieņēmēju signālus ir sarakstīti nudien padaudz darbi, tai skaitā arī no Frīdmana puses. Jāatzīmē, ka es tomēr uzskatu tirgu par daudz lielāku rādītāju tam, ko ekonomiski domā/grib/dara attiecīgās zemes iedzīvotāji (ne tikai pilsoņi) nekā vēlēšanu rezultāti. Jāatzīmē, ka vēlētāju griba nevienmēr pārtulkojas, piemēram, ekonomiskajā politikā, jo politika ir kompromiss starp dažādām partijām, birokrātijām un interešu grupām, bet brīvais tirgus ir un paliek ekonomisko transakciju un ekspektāciju spogulis.

5) „Vai šobrīd jau nav redzams, ka Frīdmana optimisms neattaisnojās? Skat. tie paši "usual suspects" - Ķīna, Krievija, gandrīz visas Āzijas valstis ...”
Nebūt ne – Ķīnā valdošā sociālā spriedze, ko rada milzīgās nevienlīdzības nevarētu būt tikai žurnāla TIME žurnālistu murgi. Turklāt es nekad nesauktu ne Ķīnu, ne Krieviju (kuras Āzijas valstis tieši Tu domāji?) par brīvā tirgus ekonomikām, jo abās valdības ieņem ļoti stipru kontrolējošu lomu. Manuprāt, Putina nākšana pie varas, „oligarhu tīrīšana”, kā valsts pārvalda Gazprom, utt – tas viss ilustrē tieši Frīdmana tēzi, ka brīvais tirgus tika upurēts diktatūras vajadzībām. Par to arī Kālsons runāja savā rakstā.

6) „Tas, uz ko implicīti norāda Kleina: Čikāgas skolas pārstāvju un SVF argumentācijā pēdējo desmitgažu laikā VAIRS NAV pieļauta iespēja, ka "dažādas idejas (valstu attīstības modeļi) ir jāuztur pie dzīvības" - to ir nomainījis ultimāts jauno valstu valdībām: vai nu neoliberālas reformas vai arī palīdzību nedabūsiet.”
Bedīgi, ja SVF tiešām tā dara. Tomēr vainot tajā Frīdmanu ir mazākais ekstravaganti.

8) ”Piedēvēt Irākas, Dienvidāfrikas republikas un dažu citu Kleinas piemēros minēto valstu reformētājiem žēlsirdīgus motīvus (= "lai glābtu nevainīgos pilsoņus no inflācijas") ir smieklīgi.”
Būsim precīzi – Kālsons nepiedēvē diktatoriskajiem reformētājiem žēlsirdīgus motīvus, jo Kālsons savā tekstā runā par Frīdmana nodomiem, kādēļ Frīdmans izvēlējās palīdzēt autoritārajiem režīmiem, nevis par reformētāju žēlsirdību.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Iveta Kažoka 12.02.2008 14:32
Paldies, ka pārtulkoji! Cik saprotu, Zviedrijā par šo grāmatu ir nokaitētas diskusijas.

Es varu piekrist, ka Kleinas grāmata ir veidota tā, lai tās emocionālā ietekme būtu maksimāla, taču nepiekrītu pretenzijām par konkrētām lietām:


1) Nezinu, kas tur ir bijis ar to citātu par krīzēm (no kuras grāmatas tas ir ņemts), bet nevaru piekrist, ka Kleinas apsūdzības Frīdmanam un "Čikāgas skolai" balstās tikai uz šo citātu (tad tas tiešām būtu izzīsts no pirksta) - grāmatā ir visai daudz faktu, kas liek domāt, ka Frīdmans visai labvēlīgi izturējās pret autoritāriem režīmiem + ka viņš (un turpmākie sekotāji) bija gatavs krīzes situācijas izmantot mērķiem, kas nebūtu iespējami, ja turpinātos normāls demokrātiskais process.

Turklāt, cik atceros no grāmatas, Kālsons pārspīlē: Kleina neapgalvo, ka konkrēti Frīdmans ir bijis par krīzu apzinātu RADĪŠANU, kā tas ir rakstīts šeit: "Tomēr Naomi Kleina savā grāmatā "Šoka doktrīna" drosmīgi mēģina to [Frīdmana citātu] tulkot kā atbalstu aktīvai krīžu radīšanai, demokrātisku valdību gāšanai un spīdzināšanas izmantošanai, lai turētu pilsoņus bailēs, kamēr piespiedu kārtā tiek reformēta tautsaimniecība."

2) "Kleinasprāt Frīdmans ir ne tikai atbildīgs par Augusto Pinočeta diktatūru Čīlē (parasta, bet nepareiza apsūdzība), bet viņa vaina ir arī, ka ķīniešu režīms nogalināja simtiem studentu Tjaņanmeņas laukumā 1989. gadā, jo komunistiskā partija bija nolēmusi piespiedu kārtā realizēt neoliberālisma programmu (ļoti neparasta un dīvaina apsūdzība)."

Neatceros, ko tieši šajā kontekstā Kleina teica par Frīdmanu, taču atceros, ka ŠAI apsūdzībai (pret Ķīnas iestādēm) gan bija pamatojums. Pat ja Kālsons to uzskata par dīvainu un neparastu, tomēr prasītos pamatojuma atspēkojums.

3) "Patiesībā 20. gadsimtā lielākoties krīzes ir novedušas pie aizvien lielākas valsts ietekmes un mazāka brīvā tirgus. Piemēram, paskatieties, ko prezidents Bušs ir paveicis pēc 2001. gada 11. septembra teroristu uzbrukumiem, vai kā Lielā depresija 1920. gados noveda pie Rūzvelta „New Deal” sociālās politikas. "

Tikai 2 piemēri. Kleinas grāmatā ir ļoti daudz piemēru par pretējo, turklāt nekāpjoties tik tālā pagātnē kā New Deal. Nezinu, kas viņam ļauj spriest par "lielākoties".
Turklāt uz ko īsti jāskatās Buša sakarā?

4) "Varbūt, ka Kleinai vajadzēja lasīt tālāk pēc priekšvārda Frīdmana grāmatā. Jo tad viņa būtu sapratusi, ka ierobežotas valsts lomas galvenā jēga ir, ka brīva sabiedrība ļauj dažādām alternatīvām eksistēt paralēli viena otrai. Tirgus mehānismiem ir jādod priekšroka attiecībā pret valsts dekrētiem, jo [tirgus] signāli nāk no apakšas, no katra atsevišķā pilsoņa."

Tā ir ideoloģisks nostāja - par to, cik lielā mērā tirgus loģika ir VĒLAMĀKA par politiski pieņemtiem lēmumiem (par kuriem, vismaz teorētiski, ir iespējama apzināta sabiedrības kontrole). Man nav atbildes, bet es nevaru piekrist, ka tirgus "priekšroka" būtu prezumējama. It sevišķi tādēļ, ka cilvēku visapzinātākais "signāls" par makroekonomikas un sociālajiem jautājumiem tiek izdarīts vēlēšanās.

5) "Viņa raksta vairākās vietās, ka Čikāgas skolas idejas var tikt īstenotas tikai autoritāros režīmos. Frīdmans visu laiku norādīja, ka tas ir nesavienojami; militārs režīms ātrāk vai vēlāk, un drīzāk jau ātrāk nekā vēlāk, upurēs ekonomisko brīvību militāra autoritārisma dēļ. Armija ir hierarhiska un darbojas ar pavēlēm no augšas uz leju. Brīvā tirgus ekonomika darbojas tieši pretēji. Tādēļ ilglaicīgā perspektīvā vai nu autoritārisms, vai arī brīvais tirgus tiks likvidēts."

Vai šobrīd jau nav redzams, ka Frīdmana optimisms neattaisnojās? Skat. tie paši "usual suspects" - Ķīna, Krievija, gandrīz visas Āzijas valstis ...
Turklāt viņš sajauc argumentus: Kleina runā par šoka terapijas ĪSTENOŠANU, viņš - par to, ka "agrāk vai vēlāk", "ilglaicīgā laika perspektīvā" pēc brīvā tirgus ieviešanas autoritārais režīms sabruks.

6) "Tas, ko Naomi Kleina sauc par „Čikāgas skolu” ir kā spainis, kurā viņa ielej visu, kas viņai šķiet slikts esam. Pinočeta diktatūra tiek nodēvēta par „pirmo Čikāgas skolas valsti”, „laboratoriju radikāliem tirgus eksperimentiem”. Lai īstenotu ideālus ir nepieciešams „ideoloģisks monopols”. Salīdziniet to ar Frīdmana pamatojumu, kādēļ ir dažādas idejas jāuztur pie dzīvības, kaut kas ko Kleina pati citē, bet šķiet nesaprot."

Tas, uz ko implicīti norāda Kleina: Čikāgas skolas pārstāvju un SVF argumentācijā pēdējo desmitgažu laikā VAIRS NAV pieļauta iespēja, ka "dažādas idejas (valstu attīstības modeļi) ir jāuztur pie dzīvības" - to ir nomainījis ultimāts jauno valstu valdībām: vai nu neoliberālas reformas vai arī palīdzību nedabūsiet.

7) "Ir vismaz trīs iemesli, kādēļ "Šoka doktrīna" ir kļuvusi par ziemas visvairāk aprunāto grāmatu."

neviens no tiem pat tuvu nav saistīts ar iemesliem, kādēļ man šī grāmata šķiet vērtīga.

8) "Bet Kleina padara sevi par apsmieklu, mēģinot pierādīt tēzi, ka Miltons Frīdmans, „otrais Doktors Šoks”, nodevās Kamerona eksperimentiem makroformātā, kad viņš lika priekšā ātras reformas slikti apsaimniekotās tautsaimniecībās. Vienīgā līdzība ir vārds „šoka terapija”. "

Man šķiet, ka Kleinas salīdzinājums (metafora) bija vietā, lai gan piekrītu, ka bez padziļinātiem ekskursiem psiholoģijas 20.gs.vēsturē varēja iztikt.


Par interesantajiem jautājumiem - piekrītu, ka otrais ir interesants (vai labāk ātras reformas, kas ļoti spēcīgi iesit pa sociāli neaizsargātajiem slāņiem, vai lēnākas, kur, iespējams, kopējais labklājības pieaugums ir zemāks), lai gan nepiekrītu, ka bez konkrētas atbildes grāmata ir nepilnīga.
Savukārt pirmais jautājums ir tāds, ka grūti noticēt, ka viņš Kleinas grāmatu vispār ir lasījis. Viens no lielākajiem grāmatas nopelniem - pierādīt, ka priekšlikumi (ultimāti) par valsts ekonomikas organizāciju ir viss kas, bet tikai ne "tehniski risinājumi". Tiem ir ļoti ciešs sakars ar valsts politiku un režīma represivitātes pakāpi. Piedēvēt Irākas, Dienvidāfrikas republikas un dažu citu Kleinas piemēros minēto valstu reformētājiem žēlsirdīgus motīvus (= "lai glābtu nevainīgos pilsoņus no inflācijas") ir smieklīgi.

Citi autora darbi