Kriminālprocesa kodekss jāgroza!

Jāturpinās diskusijām par cēloņiem, kas Latvijā izraisa apcietināto tiesību pārkāpumus, un rezultātiem jāparādās jau drīz, ja negribam, lai šos rezultātus mums pasniedz uz paplātes ECT spriedumu veidā, prasot vēl par to attiecīgi arī samaksāt.

Iesaki citiem:

Spriedums A.Laventa lietā pagaidām ir vienīgais, kurā Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) atzinusi, ka Latvija ir pārkāpusi divas būtiskas Eiropas Cilvēktiesību konvencijā (ECK) nostiprinātas apcietinātā tiesības: uz lietas izskatīšanu saprātīgā laika termiņā un uz apcietinājuma likumības pārbaudi tiesā. Tomēr nav noslēpums, ka izskatīšanu šajā tiesā gaida vēl daudzas citas lietas, kurās apcietinātās personas sūdzas par viņu tiesību pārkāpumiem Latvijā, un pietiek izlasīt ECT spriedumus pret Lietuvu, Poliju un Bulgāriju, lai saprastu, ka A.Laventa lieta nebūs vienīgā, kurā konstatēts, ka Latvija ir pārkāpusi apcietināto tiesības.

Ņemot vērā ECT sprieduma saistošo raksturu, tas lika ātri sarosīties visām valsts varām, bet jo īpaši tiesu varai, lai novērstu pret A.Laventu pieļautos cilvēktiesību pārkāpumus. Pārkāpumi tika novērsti pāris mēnešu laikā, taču aktīvu rosību nesagaidīja kas cits - šādu pārkāpumu cēloņu identificēšana un iespēju meklēšana, kā novērst to atkārtošanos turpmāk.

Šādas rosības trūkums ir galvenais iemesls, kāpēc LU Cilvēktiesību institūts sadarbībā ar Eiropas Padomi un Rīgas Juridisko augstskolu maija beigās organizēja semināru ar mērķi diskutēt par to, cik lielā mērā Latvijas Kriminālprocesa kodekss un tā piemērošana praksē nodrošina apcietināto tiesības, un kas būtu jādara, lai novērstu apcietināto tiesību pārkāpumus Latvijā. Seminārā piedalījās Latvijas tiesas un prokuratūras, citu valsts iestāžu darbinieki, zvērināti advokāti, nevalstisko organizāciju pārstāvji un pasniedzēji.

Lai arī seminārā vietām tika piesaukts finanšu resursu trūkums, kā viens no galvenajiem cēloņiem, kas kavē apcietināto tiesību nodrošināšanu praksē, tomēr ir jāatzīmē, ka īpašu kritiku izpelnījās tieši šobrīd spēkā esošais Kriminālprocesa kodekss. Šādas kritikas pamatā bija divi iemesli.

Pirmkārt, diskusijās vairākkārt izskanēja bažas par atsevišķu Kriminālprocesa kodeksā ietverto tiesību normu atbilstību ECK nostiprinātajām apcietināto tiesību garantijām. Piemēram, pirmstiesas izmeklēšanas laikā netiek nodrošināta apcietinātā tiesība vērsties tiesā jebkurā laikā, lai pārbaudītu, vai viņa turēšana apcietinājumā ir likumīga. Tāpat likums atstāj tiesnesim izvēles iespēju – uzaicināt vai neuzaicināt personu uz tiesas sēdi, kurā tiek lemts jautājums par apcietinājuma termiņa pagarināšanu, kamēr prokurora klātbūtne vienmēr ir obligāta. Izvēloties neuzaicināt apsūdzēto uz tiesas sēdi, būs pārkāpts pušu vienlīdzības princips. Jautājumi rodas arī par tiesību normu, kura regulē kārtību lēmuma pieņemšanai par apcietinājuma termiņa pagarināšanu. Proti, vai šāds lēmums tiek pieņemts neatkarīgā tiesā, ja likums prasa tiesai pakļauties prokurora viedoklim?

Otrkārt, Kriminālprocesa kodekss izpelnījās kritiku arī tā iemesla dēļ, ka tas nav pietiekami precīzs. Tādējādi, piemērojot to praksē, pastāv iespējas pārkāpt aizdomās turēto un apsūdzēto tiesības uz personisko brīvību un drošību. Piemēram, likums nedefinē, kādām ir jābūt aizdomām, lai aizturētu personu, lai piemērotu šai personai apcietinājumu un lai turpinātu viņu turēt apcietinājumā. Tāpēc praksē var būt gadījumi, kad aizdomu pamatojums personas brīvības atņemšanai ir vienāds aizturēšanas laikā un pēc vairākiem mēnešiem. Likums tāpat neprasa tiesai, piemērojot apcietinājumu vai izvērtējot personas atrašanās apcietinājumā likumību, pārbaudīt, vai pastāv “pamatotas aizdomas”, ka persona varēja izdarīt attiecīgo noziedzīgo nodarījumu. Neuzliekot par pienākumu veikt šādu pārbaudi, tiek riskēts ar to, ka tiesa neizvērtēs “pamatotu aizdomu” esamību, atstājot šo jautājumu prokurora ziņā. Kriminālprocesa kodeksā trūkst tiesību normas, kas uzliktu tiesai pienākumu izvērtēt, vai citi, mazāk ierobežojoši drošības līdzekļi var arī tikt piemēroti attiecīgajā gadījumā. Šādas tiesību normas trūkums faktiski noved pie tā, ka praksē tiek izvērtēts jautājums – ir vai nav pamats turēt personu apcietinājumā, bet nevis – vai ir kāds cits drošības līdzeklis, kas minētās lietas apstākļos var arī būt pietiekami efektīvs. Tāpat tiesību norma, kas nosaka, ka no dienas, kad lieta saņemta tiesā, līdz tās izskatīšanas pabeigšanai pirmās instances tiesā apsūdzēto nevar turēt apcietinājumā ilgāk par vienu gadu un sešiem mēnešiem (ar likumā noteiktiem ierobežojumiem), būtu precizējama. Tā jāpapildina ar nosacījumu, ka apsūdzētā turēšanu apcietinājumā šajā periodā var attaisnot tikai “īpaši iemesli”. Pretējā gadījumā praksē tiesas var uzskatīt šo vienu gadu un sešus mēnešus kā absolūtu atļauju turēt apsūdzēto apcietinājumā.

Tika kritizēta arī citu drošības līdzekļu piemērošanas nodrošināšana praksē; finansu resursu trūkums, kas, piemēram, neļauj nodrošināt ātru un efektīvu apsūdzētā un viņa aizstāvja iepazīstināšanu ar krimināllietas materiāliem; kā arī likumdevēja rīcība, paaugstinot soda sankcijas Krimināllikumā paredzētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, tādējādi liekot arī tiesām vairāk piemērot ar brīvības atņemšanu saistītus drošības līdzekļus.

Šī kritika nepārprotami parādīja, ka ir iespējams identificēt apcietināto tiesību pārkāpumu cēloņus un tādējādi pašiem tos novērst, negaidot, kad to liks darīt Eiropas Cilvēktiesību tiesa vai konkrētāk – Eiropas Padomes Ministru komiteja, kura uzrauga ECT spriedumu izpildi. Diskusijām par šo jautājumu ir jāturpinās, un rezultātiem ir jāparādās jau drīz, ja negribam, lai šos rezultātus mums pasniedz uz paplātes ECT spriedumu veidā, prasot vēl par to attiecīgi arī samaksāt.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti