Foto: stephanie carter
Izskatās, ka ar slēpto reklāmu kriminalizēšanu vēl nepietiks. Būs jāsagaida pirmais kriminālprocess pret mediju darbinieku, lai rastos cerība slēpto reklāmu praksi mainīt.
Dažreiz risinājumi sasāpējušām problēmām atnāk negaidīti. Tieši tā ir noticis ar slēptās politiskās reklāmas kriminalizēšanu. Slēptā reklāma kā svarīga Latvija mediju vides problēma bija apzināta jau sen, taču tās izvietotāji riskēja tikai ar sabiedrības nopēlumu vai sliktākajā gadījumā — ar nelielu administratīvu sodu. Tomēr nu jau dažas nedēļas par slēptās reklāmas darījumiem draud nopietns kriminālsods.
Kriminalizēšana kā blakusefekts
Ar „slēpto reklāmu” parasti apzīmē gadījumus, kad medijs (tā īpašnieks, redaktors, žurnālists, reklāmas nodaļas darbinieks) pārdod savu saturu (rakstus, intervijas, raidījumus), bet medija lietotājs (lasītājs, klausītājs, skatītājs) netiek informēts, ka par attiecīgo rakstu vai raidījumu kāds ir samaksājis.
Pirms vēlēšanām šādu slēptu, vēlētājam neredzamu darījumu sekas var izpausties dažādi. Piemēram:
kāds politiķis dažas dienas pirms vēlēšanām parādās viņam glaimojošā izklaides raidījumā;
dažiem partiju diskusijas dalībniekiem uzdodamie jautājumi par maksu tiek izpausti agrāk,
medijā parādās negatīvs materiāls par kādu no konkurentiem, neatklājot, ka šī materiāla parādīšanās izskaidrojama ar prāvu naudas summu mediju īpašniekam, redaktoram, žurnālistam (vai viņu draugiem, radiniekiem u.tml.) vai pat medijam pašam kā juridiskajai personai.
Saeimai ilgi trūka politiskās gribas šādu mediju darbinieku rīcību kriminalizēt, lai par to draudētu pietiekami nopietns sods. Viens no nedaudzajiem mediju vides ierobežojumiem bija vispārējais Krimināllikuma „izspiešanas” pants, kas paredz brīvības atņemšanu, sākot no sešiem gadiem mediju darbiniekiem, ja viņi no „potenciālā donora” izspiež naudu (vai, piemēram, reklāmas līgumu), piedraudot izpaust apkaunojošu informāciju. Taču, cik zinu, šis pants attiecībā uz medijiem nekad nav piemērots.
Tomēr, sākot no 2009.gada 23.decembra, Latvijā nopietni sodi draud arī par citiem mediju slēpto darījumu paveidiem. Tas noticis ne tādēļ, ka Saeima būtu atskārtusi slēpto politisko reklāmu kaitīgumu un saņēmusies šo problēmu risināt. Skaidrojums ir daudz prozaiskāks. 2008.gadā Latvijā viesojās Eiropas Padomes Pretkorupcijas starpvalstu grupas (GRECO) eksperti, kas vērtēja, kā Latvija pilda saistības, ko tā uzņēmusies ar Krimināltiesību pretkorupcijas konvencijas ratifikāciju. Viena no astoņām GRECO rekomendācijām[1] bija ieteikumi uzlabojumiem Latvijas privātā sektora korupcijas novēršanas regulējumā. Šāds regulējums Krimināllikumā pastāvēja jau iepriekš kā pants par neatļautu labumu pieņemšanu privātajā sektorā, taču bija gandrīz nepiemērojams. Proti, mediju kontekstā tas attiecās tikai uz atbildīgajiem darbiniekiem, tātad — ne žurnālistiem, turklāt no tiesībsargājošās iestādes tika prasīts ne tikai pierādīt, ka neatļautais labums ir pieņemts, bet arī, ka attiecīgais darbinieks to pieprasījis. GRECO norādīja, ka šāds regulējums neatbilst Latvijas starptautiskajām saistībām, kas liek cīnīties ne tikai pret korupciju valsts iestādēs, bet arī privātajā sektorā. Korupcija privātajā sektorā, protams, izpaužas ne tikai mediju vidē. Tikpat labi kukuli var pieņemt bankas darbinieks, piemēram, par „iecietīgāku” skatījumu uz kredītņēmēja problēmām vai jebkura liela uzņēmuma iepirkumu daļas vadītājs.
Pie Krimināllikuma korupcijas pantu regulējuma jau ilgāku laiku paralēli strādāja Tieslietu ministrijas darba grupa, kas ņēma vērā arī GRECO ieteikumus. Šī darba rezultātā apjomīgi Krimināllikuma grozījumi nonāca Saeimas Juridiskās komisijas darba kārtībā, kur tie visai ātri tika apstiprināti. Izmaiņas privātā sektora korupcijas pantos nozīmīguma ziņā šķietami nobālēja uz citu izmaiņu fona. Piemēram, ar šiem grozījumiem (bet citos pantos)[2] tika kriminalizētas ārstu “pateicības”, kas izpelnījās daudz plašāku mediju atspoguļojumu.
Vērtējot šo procesu, izskatās, ka slēpto reklāmu kriminalizācija ir bijis nevis apzināts mērķis, bet gan plašāku grozījumu blakus efekts. Saeima strādāja pie izmaiņām daudzās Krimināllikuma normās, no kurām tikai dažas skāra korupciju privātajā sektorā. Savukārt korupcija privātajā sektorā aptver visus privātā sektora darbiniekus. Diez vai, domājot par privātā sektora korupcijas riska grupām, deputāti būs iedomājušies tieši medijus. Pieredze ar priekšvēlēšanu aģitācijas likumu izstrādi liecina, ka tad, ja Saeima būtu strādājusi pie atsevišķa Krimināllikuma panta mediju sektoram, tas diez vai būtu tik ātri un viegli pieņemts.
Ņēmēji
Kam un par kādām darbībām mediju jomā šobrīd draud kriminālatbildība? Analizējot šo jautājumu, pievērsīšos tikai priekšvēlēšanu periodam, kas ir četri mēneši pirms vēlēšanām. Nepatikšanas mediju darbiniekam var draudēt gan arī agrāk, gan vēlāk.
Krimināllikuma 198.pants[3] pasaka, ka ir aizliegta neatļauta labuma pieņemšana. Labumi var būt dažādi — tie var būt eksotiskāki nekā nauda. Teiksim, arī darba piedāvājums apmaiņā pret pozitīvu rakstu par kādu partiju var būt šāds labums. Tiesībsargājošajai iestādei nav jāpierāda, ka labums ir reāli ticis nodots mediju darbiniekam. Pietiek, ja tā var pierādīt, ka attiecīgais darbinieks ir piekritis šāda labuma piedāvājumam. Pieņemšanai jābūt prettiesiskai, proti, šādam „darījumam” nebija tiesību notikt. Priekšvēlēšanu periodu regulējošie likumi nosaka vairākus ierobežojumus kampaņas atspoguļošanai, piemēram, apmaksātajiem materiāliem jābūt skaidri nodalītiem no pārējā medija satura, turklāt tos var pārdot tikai par cenām, ko medijs ir iepriekš deklarējis un par ko partija un medijs vēlāk atskaitās. Līdz ar to prettiesiskas ir visas vienošanās par to, ka kāds apmaksāts materiāls, kurā ietverta priekšvēlēšanu aģitācija, netiks apzīmēts kā reklāma vai ka tas neparādīsies medija legālajā grāmatvedībā, vai ka tam ir īpaša publiski nedeklarēta cenu politika.
Šādu kukuļu pieņemšanas kriminalizācija attiecas uz visiem medija darbiniekiem, turklāt nav svarīgi, vai viņi labumu vai tā piedāvājumu pieņem paši vai arī ir uzdevuši šo labumu viņu vietā pieņemt kādam citam — piemēram, starpniekam, ja redaktors pēc kukuļa aizsūta administratīvu darbinieku. Krimināli sodāmas, protams, nav visas dāvanas žurnālistiem – neatņemams pārkāpuma elements ir apmaiņas fakts. Proti, labums tiek iegūts apmaiņā pret kaut kādu pakalpojumu (darbībām), izmantojot savas pilnvaras. Vienalga labuma devēja interesēs vai jebkuras citas personas interesēs. Tādēļ sods draud arī tad, ja, teiksim, žurnālistam maksā tāda persona vai uzņēmums, par kuru žurnālistam nav jāraksta (ar nosacījumu, ka starp abiem “partneriem” ir vienošanās par kādu rakstu par labu/sliktu kādai citai personai/organizācijai). Piemēram, uzņēmums X piesola žurnālistam kādu materiālu labumu par to, ja viņš uzrakstīs kaut ko labu par partiju Y.
Kukuļu kriminalizācija attiecas uz visiem medija darbiniekiem, turklāt nav svarīgi, vai viņi labumu pieņem paši vai arī ir uzdevuši to pieņemt kādam citam.
Visbeidzot — zem šī panta pakļūst arī rafinētās mediju shēmas, kad pozitīvi raksti vai intervijas tiek piesolīti apmaiņā pret reklāmas līgumiem ar attiecīgo mediju. 198.pantā ir īpaši uzsvērts, ka aizliegums darbojas neatkarīgi no tā, vai labums domāts konkrētajai personai, piemēram, mediju darbiniekam, kas uzraksta vajadzīgo materiālu, vai jebkurai citai personai (šis pants ietver arī mediju kā juridisku personu. Šis elements neļaus tiesā izbēgt no kriminālatbildības, apgalvojot, ka konkrētais žurnālists vai reklāmas nodaļas cilvēks no attiecīgā darījuma jeb slēptās reklāmas nav nekādu materiālu labumu ieguvis.
Sods, kas draud par šīs normas pārkāpšanu, ir brīvības atņemšana līdz trim gadiem, piespiedu darbs vai 80 minimālās mēnešalgas. Turklāt, ja no mediju darbinieka ir nākusi iniciatīva šādam darījumam, sodi ir vēl augstāki.
Devēji
Arī partiju cilvēkiem vai reklāmas aģentūrām, piekrītot šādiem darījumiem, būs jārēķinās ar iespējamām kriminālām sankcijām saskaņā ar Krimināllikuma 199.pantu. Nepatikšanas draud, sākot ar brīdi, kad labums — nauda, reklāmas līgums, citas priekšrocības — ir piedāvāts apmaiņā pret prettiesisku darbību no medija puses. Gandrīz visas pārējās pazīmes ir paralēlas iepriekšējā raksta sadaļā pieminētajam „ņēmēju regulējumam”. Piemēram, ir vienalga, vai labums tiek dots pašam materiāla rakstītājam vai kā reklāmas līgums tiek „iemainīts” pret prettiesisku publicitāti, vienojoties noklusēt, ka attiecīgā partija šo publicitāti nebūtu guvusi, ja nebūtu noslēgusi reklāmas līgumu, pat ja tiešie rakstu rakstītāji un raidījumu gatavotāji finansiāli no tā neko neiegūst. Sodu amplitūda ir līdzīga tai, kāda noteikta „ņēmējiem”, tikai naudas soda apjoms nezināmu iemeslu dēļ ir nedaudz zemāks.
Asumu devēju—ņēmēju attiecībās var ienest nākamais Krimināllikuma pants, kas motivē devējus ziņot par šādiem „darījumiem”. Tas dod iespēju labuma piedāvātājiem vai devējiem labprātīgi par notikušo paziņot (protams, pirms tiesībsargājošās instances par to sākušas izmeklēšanu), tādējādi atbrīvojoties no atbildības. „Ņēmējiem” šādu iespēju nav.
Sekas 2010.gada kampaņā
Vēl ir pāragri spriest, vai slēpto reklāmu kriminalizācija pasargās šī gada vēlēšanu kampaņu no vēl nebijušiem slēpto reklāmu plūdiem. Vairākas pazīmes liecina, ka mediji vairāk nekā jebkad ir gatavi izpārdot savu saturu par spīti tam, ka partijām šobrīd ir daudz plašākas iespējas oficiāli iegādāties lielāku politisko reklāmu daudzumu nekā 2006.gada vēlēšanu kampaņas laikā. Sabiedrisko attiecību darbinieki to ciniski vai diplomātiski dēvē par „sarežģītākām attiecībām ar tradicionālajiem medijiem”[4]. Polittehnologs Mārcis Bendiks daudz tiešāk medijus pielīdzina nepaēdušiem kaķīšiem, kas no „kūtsapakšas nāk ļoti veikli ārā”, uzskatot, ka būtu savādi, ja partiju kampaņu organizētāji to neizmantotu kampaņā[5]. Visbeidzot arī paši mediju darbinieki pat publiski sāk atzīt[6], ka līdzās iespējai izvietot oficiālo reklāmu klientam ir iespējas konsultēties ar mediju reklāmas darbiniekiem rakstu sagatavošanā mediju izdevumos
Pat apzinoties mediju bēdīgo finansiālo situāciju, ir kaut kāda latiņa, zem kuras nav pieļaujams nolaisties. Vēlētājus maldinoši apmaksāti politiskās propagandas materiāli nav leģitīms līdzeklis kā risināt finansiālās problēmas. Latvijā mediju atspoguļojumam joprojām tic ļoti liels pilsoņu īpatsvars[7], līdz ar to nopirkts mediju saturs var nozīmīgi ietekmēt vēlēšanu rezultātus. Un ja tā, tad tas vairs nav mediju pašregulācijas jautājums atšķirībā no „nākamās pakāpes” jautājumiem, piemēram, vai žurnālisti drīkst būt iesaistīti reklāmas tekstu un interviju veidošanā. Tā ir problēma, ko vajag risināt ar likumu. Prasība skaidri identificēt apmaksātos materiālus kā apmaksātus nudien nav pārmērīga.
Pirms 2009.gada vēlēšanām tiesībsargājošās iestādes saņēmušas vairākas sūdzības par slēptajām reklāmām. Toreiz likumu nepilnības traucēja tos izmeklēt. No 23.decembra likumu regulējums ir pietiekams. Diemžēl šobrīd izskatās, ka ar pārkāpumu kriminalizēšanu vēl nepietiks — būs jāsagaida pirmais kriminālprocess pret mediju darbinieku, lai rastos cerība slēpto reklāmu praksi mainīt.
__________________________
[1] GRECO vērtējums un rekomendācijas atrodamas šeit
[2] Pilnais grozījumu teksts atrodams šeit: http://www.likumi.lv/doc.php?id=201715
[3] Krimināllikums aplūkojams šeit: http://www.likumi.lv/doc.php?id=88966
[4] Skat., Raivja Spalvēna 2010.gada 11.janvāra raksts „ SABIEDRISKĀS ATTIECĪBAS 2009: JAUNA DOMĀŠANA, JAUNAS PIEEJAS” portālam 7guru.lv (http://www.7guru.lv/7gurupeta/article.php?id=63991): “2009. gads iezīmēja arī jaunas attiecības starp komunikācijas speciālistiem un vienu no līdz šim būtiskākajiem komunikācijas kanāliem – tradicionālajiem medijiem. Lielākā daļa plašsaziņas līdzekļu, kuri vēl pavisam nesen aktīvi apkaroja savu žurnālistu ņemtos kukuļus par publikāciju veidošanu, šobrīd īsteno jaunu politiku – redakcionālais darbs tiek pakārtots reklāmas daļas vadlīnijām. Praksē tas nozīmē, ka medijs saviem lasītājiem ziņo tikai par tiem jaunumiem, kurus sarūpējis tā reklāmdevējs.”
[5] LTV1 raidījums „ 100.panta preses klubs” 2010.gada 9.janvārī
[6] Skat. SIA Mediju Nams piedāvājums: http://www.citadiena.lv/wp-content/uploads/2009/11/PR_prezentacija_01.10.091.ppt un Jāņa Juzefoviča raksts 2009.gada 12.novembra raksts “ Kase tukša, izpārdod žurnālistiku” portālam citadiena.lv (http://www.citadiena.lv/2009/11/12/kase-tuksa-izpardod-zurnalistiku/)
[7] Skat., Pārskats par tautas attīstību 2008./2009. Atbildīgums, LU SPPI, (http://szf.lu.lv/files/petnieciba/publikacijas/TAP2009.pdf), 176.lpp.