Raksts

Krievu valoda kā svešvaloda: vai latviešu skolēni vēlas to zināt?


Datums:
26. oktobris, 2004


Autori

Marks Gurjevs


Foto: B. Koļesņikovs © AFI

Nepārzinot lingvistiskās kultūras situāciju latviešu pusaudžu vidū, biju iedomājies, ka viņu krievu valodas zināšanas ir minimālas, ja vispār ir. Izrādījās, viss ir gluži otrādi. Pat „visvājākajās” pirmā apmācības gada grupās sarunvalodas zināšanu līmenis pārsniedza 50%.

Nekādi ārējie spēki nevar kardināli izmainīt valodu attīstības un mijiedarbības dinamiku, jo to nosaka tikai un vienīgi sava iekšējā loģika – tā skan viena no lingvistikas aksiomām. Cita starpā, šai iekšējai loģikai ir pakārtota arī vēlēšanās vai nevēlēšanās apgūt svešvalodu (kā variants – valsts valodu).

Gribat- nodziedāšu jums „Ti- zvezda”?

Visu ap “reformai – nē” virmojošo satraukumu gaismā es gribētu parunāt par tiem integrācijas aspektiem, kas itin bieži paliek ārpus sabiedrības uzmanības loka. Kā zināms, integrāciju Latvijā gan viena, gan otra sabiedrības daļa uztver visai greizi – kā vienvirziena kustību (minoritāšu virzību pretī „titulnācijai”), nevis kā abpusēju pretimnākšanu („mix freely”, jeb „brīvu sajaukšanos”, kā šo terminu skaidro angļu valodas vārdnīca).

Tai pat laikā ne jau valdības lēmumi reglamentē reālo integrāciju sabiedrībā, bet gan process virzās pašplūsmā. Kā vienu no izpausmēm var minēt krievu valodas kā otrās svešvalodas apguves turpināšanos latviešu skolās (par pirmo tagad it visur tiek uzskatīta angļu valoda, kas ir gana saprātīgi mūsu valsts jaunajos dzīves apstākļos ES). Tostarp uz „otrās” valodas lomu pamatoti pretendē krievu valoda: tajā sazinās ievērojama sabiedrības daļa, un arī Latvijas lielā austrumu kaimiņvalsts Krievija vienmēr paliks mūsu partneris ekonomikā neatkarīgi no politiskās situācijas šeit un tur.

Krievu valodas kā otrās svešvalodas apguvei ir piedāvātas vairākas metodikas. Visjaunākā un manā skatījumā veiksmīgākā ir programma „Prosto po-russki”, kuru izstrādājuši Latvijas Universitātes krievu valodas katedras mācībspēki. Taču ne jau par to šobrīd ir runa. Neviena programma nebūs efektīva un nepalīdzēs krievu valodu pat minimālā līmenī apgūt tiem, kuriem tā nav dzimtā, ja šī valoda nepastāvēs kā mūsu sociolingvistiskās kultūras organiski funkcionējoša sastāvdaļa.

Šajā sakarā gluži dabiski rodas jautājums: vai tāda krievu valoda joprojām ir, šobrīd, kad Latvijas neatkarības atjaunošanas gadā dzimušo bērnu paaudze 6., 7. klasē atnāk uz pirmo jaunās svešvalodas – krievu valodas – stundu? Man kā latviešu pamatskolas skolotājam bija interesanti mēģināt rast atbildi uz šo jautājumu, pirmām kārtām jau priekš sevis paša.

Novērojumu rezultāti izrādījās visai negaidīti. Nepārzinot lingvistiskās kultūras situāciju latviešu pusaudžu vidū, es biju iedomājies, ka viņu krievu valodas zināšanas ir minimālas, ja vien vispār tādas ir. Izrādījās, viss ir gluži otrādi. Protams, katra klase ir savādāka, tomēr pat „visvājākajās” pirmā apmācības gada grupās krievu sarunvalodas zināšanu līmenis pārsniedza 50%.

Teju paši pirmie jautājumi, kurus es uzdevu skolēniem neilgi pēc iepazīšanās, bija sekojoši: Kas jums iemācīja krievu valodu? Vai ģimenē kāds tajā runā? Varbūt sazināties ar krievu tautības vienaudžiem? Atbildes bija diezgan daudzveidīgas. Noskaidroju, ka manā skolā patiešām mācās daudz bērnu no jauktām ģimenēm: kādam krieviete ir mamma, kādam – tētis (pat pēc žurnāla redzams, jo krievu uzvārdu skaits ir pamatīgs), vēl ar kādu krievu valodā sarunājas citi radinieki. Sava loma ir arī citas tautības vienaudžiem, kā arī krievu kultūras un informatīvajai telpai. Piedāvāju ieskatam dažas atbildes, kuras saņēmu:

  • Kristīne (13 gadi): „Manā ģimenē krievu nav. Kāpēc tik labi zinu valodu? Ar draugiem sarunājos… Man ir daudz krievu draugu. Mēs kopā tusējam!”
  • Roberts (13 gadi): „Mans tēvs labi pārvalda krievu valodu. Mēs skatāmies filmas, televizoru. Aizraujos ar datorspēlēm, tās visas ir krieviski – tā nu es gan labi runāju, gan lasu”.
  • Liene (13 gadi): „Man pa teļļuku vislabāk patīk skatīties KST raidījumu „Zvaigžņu fabrika.” Gribat, nodziedāšu jums „Ti- zvezda?”[1].. . Es protu arī citas krievu dziesmas!”
  • Kristiāna (12 gadi): „Man krievu valodu māca vecmāmiņa. Viņa iemācīja gan lasīt, gan rakstīt.. . Mēs lasījām pasakas. Man mājās ir grāmatas krievu valodā”.

Vai kāds lasa krieviski bez pamudinājuma, pats sava prieka pēc? Tikai nedaudzi atbildēja apstiprinoši. Vispār, cik man zināms, literatūru viņi nav pārāk iecienījuši. Protams, ir arī izņēmumi.

  • Jānis (13 gadi): „Esmu izlasījis visu „Taņu Groteri”[2] krievu valodā! Nu ļoti interesanti. Man šausmīgi patīk lasīt, arī krieviski. Man palīdzēja, bet arī pats es pamazām mācījos,” – Jānis turpina ar lepnuma. “Tagad sapņoju dabūt Jemeca jauno grāmatiņu par Metodiju Buslajevu!”

Pēdējais mani pārsteidza ne pa jokam, jo grāmata par Metodiju – krievu Hariju Poteru – tobrīd vēl pat nebija parādījusies Rīgas grāmatnīcās. Tātad Jānis seko līdzi Krievijas izdevniecību reklāmai un sludinājumiem, ar ko ne katrs krievu skolēns varētu palielīties.

Integrācijai nevajag traucēt

Svarīgi ir tas, ka neviens no skolēniem neizvairās no krievu valodas mācīšanās, aizbildinoties, ka tā nākotnē nebūs noderīga. Nekādu naidīgumu pret krievu valodu neesmu novērojis. Tiesa gan, atsevišķus izteicienus apmēram tādā garā kā „mēs te krievu valodu mācāmies, bet paši krievu skolēni streiko un latviešu valodu mācīties negrib” reizēm gan nākas dzirdēt.

Nav jāpiepūlas, lai saprastu, ka tas viss notiek vienlaicīgi ar visvērienīgākajām ielu akcijām krievu skolu aizstāvībai. Secinājums: šīs akcijas traucē integrācijai? Ne velti es lieku jautājuma zīmi. Kaut kādā ziņā, protams, traucē, un tieši tādēļ, ka to rīkotāji pilnīgi ignorē latviešu mediju un valsts kontrpropagandas sabiedriskās rezonanses spēku. Mazākais, par ko es varu priecāties, ir tas, ka mani skolēni „kaislības ap reformu” uztver drīzāk ar humoru, nekā ar pieaugušajiem piemītošo nopietnību.

Novērojumi pierāda arī to, ka krievu bērni, nonākuši latviešu skolas vidē (un šobrīd tādu ir arvien vairāk), neizjūt īpašus kompleksus – viņi bez problēmām saprotas ar vienaudžiem, ir aktīvi. Protams, daudz kas ir atkarīgs no bērna psiholoģiskā tipa, no viņa spējām mācīties. Taču svarīgs ir arī kas cits – tas, ka latvieši pieņem savus krievu tautības klasesbiedrus pilnīgi dabiski.

Šis mazais manas skolas piemērs (iespējams, mēdz būt „sliktāk”, bet varbūt arī „labāk”) ļauj konstatēt sekojošo: latviešu bērni ne tikai neizturas naidīgi pret krievu valodu un pauž gatavību apgūt to skolas programmas ietvaros, bet arī paši bez jebkādas palīdzības to dara. Pieaugušajiem vienkārši nevajag viņiem traucēt. Reālā integrācija nevar būt ne mākslīga, ne vienpusēja. Anglicismu skaits latviešu pusaudžu valodā nav mazāks par rusicismu skaitu. Nav pārāk korekti runāt pat par bilingvālu sabiedrības kultūrsituāciju, jo būtībā taču runa ir par integrācijas daudzvalodu perspektīvām mūsdienu pasaules globālajā visatvērtībā.

_________________

[1]Krievijas Sabiedriskās televīzijas raidījuma “Zvaigžņu fabrikas” vadmotīvs.

[2] Krievu parodija – atdarinājums grāmatai par Hariju Poteru, kuras autors Dmitrijs Jemecs sarakstīis arī grāmatu par Metodiju Buslajevu.

Publikācija tapusi sadarbībā ar portāla Delfi krievu redakciju. Rakstu oriģinālvalodā lūdzu lasiet šeit: http://rus.delfi.lv/news/daily/versions/article.php?id=9411954


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!