"Neatkarīgā rīta avīze", 25.04.2003.

Latvijas krievi – tā nepavisam nav viena monolīta nacionālā grupa vai minoritāte, kura Rīgā vien veido 44 procentus visu iedzīvotāju. Krieviem ir visvairāk dažādu biedrību, centru, apvienību. Šoreiz ielūkosimies Baltslāvu biedrībā, kura jau kopš trešās atmodas pirmajiem gadiem daudz darījusi krievu kultūras un mākslas vērtību apzināšanā un popularizēšanā Latvijā. Biedrības pirmais priekšsēdētājs bija žurnālists Vladimirs Stešenko, bet kopš 1998. gada to vada Jeļena Jaroševska.

Sobinova un Kuzņecova mantinieces

Baltslāvu biedrības centrs atrodas Rīgā, Kurzemes prospektā, un uz šo tikšanos ieradušās arī vairākas kundzes, bez kurām acīmredzot nenotiek neviens lielāks vai mazāks pasākums. Kā pirmā man priekšā stādās tumšmate Marina, kurai, kā pati saka, nav viegli izrunājams uzvārds – Stetjuha. Viņa ir biedrības priekšsēdētājas vietniece. Iraida Gorškova, kas 1938. gadā beigusi Rīgas valsts krievu ģimnāziju, ir valdes locekle un piederīga arī korporācijai Sororitas Tatiana. Mūsu sarunā piedalās arī Alla Bariševa, Baltslāvu biedrības aktīviste. Latviešu valoda nevienai no visām četrām sievietēm nesagādā īpašas grūtības, un tikai raituma dēļ pa brīžam ieskanas arī krievu valoda.

I. Gorškova atceras, ka viņas skolā mācījusies arī slavenā krievu dziedātāja Sobinova meita Svetlana. Viņa vēl pēdējos gados bieži braukusi uz Rīgu, kur pašai bijis īpašums, bet pērn mirusi. Pēc sirmās kundzes teiktā, vēlāk daudzi kādreizējie skolasbiedri kļuvuši par ārstiem un skolotājiem. To vidū tiek nosaukta arī pazīstamā mākslas vēsturniece Lidija Rudzīte, kurai māte bijusi krieviete, bet tēvs – latvietis.

Pirmais, ar ko sākusi pašreizējā biedrības vadība, bijis Doma koncertzālē sarīkotais bijušās Zagorskas mūķeņu kora koncerts, tolaik pirmreizējs notikums. Pēc tam pa šīm pēdām šurp braukuši vairāki citi pareizticīgo baznīcu kori. No rīdzinieku personīgajām kolekcijām tapusi Kuzņecova porcelāna izstāde. To atklājušas šī bijušā Rīgas uzņēmēja mantinieces. Baltslāvu biedrības darbības prioritāte ir kultūra un sadarbība. «Dodoties uz Latvijas provinci, mēs dažkārt ieraugām kaut ko tik interesantu, par ko ne visi latvieši zina,» domu pamato Jaroševskas kundze. «Uzskatām, ka ir ļoti netikumiski dalīt cilvēkus pēc vecuma, pēc sociālā stāvokļa, pēc tautības.» Taču viņa šādu viedokli nevienam necenšoties uzspiest un nepiedaloties karstajās politiskajās diskusijās. Uzturot labas attiecības ar visām pārējām krievu biedrībām Latvijā, paliekot atvērta visiem. «Kultūra ir tāda lieta, kuras dēļ mums ne ar vienu nav jāstrīdas,» piemetina I. Gorškova, kam, tāpat kā M. Stetjuhai, latviešu valoda ir gluda un plūstoša.

Lepojas ar Lancmaņa komplimentu

J. Jaroševska iezīmē vēl vienu Baltslāvu biedrības darbības virzienu: «Mums bija arī mākslinieku sekcija. Diemžēl tās vadītājs Terentjevs pirms dažiem gadiem aizgājis mūžībā. Mēs viņam un arī māksliniekam Aleksandram Misurjovam gribam sarīkot piemiņas vakaru. Abi tie bija ļoti interesanti mākslinieki, kuri labi zināja Latviju. Tas ir mūsu šīgada darba plānos. Pirms dažiem gadiem Pētera baznīcā bija sarīkota Misurjova akvareļu izstāde Krievijas ziemeļi. Daudzo apmeklētāju skaitā bija arī viņa latviešu kolēģi.» Daži šī mākslinieka akvareļi rotā arī biedrības pašauro telpu sienas. Viņš, kā apliecina J. Jaroševska, «ļoti interesanti gleznoja ūdeni visos tā stāvokļos – ledu, kūstošu sniegu, tekoša straume viņa skatījumā – tas ir kaut kas neparasts». Bijis ļoti talantīgs cilvēks arī citās mākslas jomās. Savukārt Aleksandrs Terentjevs kā jūrmalnieks daudz gleznojis Lielupi.

No citiem kultūras darbiniekiem daudz atzinīgu vārdu dzirdu par profesoru Borisu Infantjevu, kas būdams labs Indijas pazinējs un sanskrita pētnieks, ar kolēģu atbalstu sarīkojis šai senajai valodai veltītu konferenci.

M. Stetjuha atceras reizi, kad Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis teicis: «Balt-slāvu biedrība ir vienīgā Latvijā, kas atcerējās par slavenā Rastrelli jubileju.» Tieši šajā pilī aukstā ziemas dienā arī sarīkots jauks pasākums, zem lustrām pie kafijas tases lasot Rastrelli vēstules. Pēc tam Lancmanis sacījis: «Rastrelli nav itālietis, nav francūzis, viņa tautība – ģēnijs.» Toreiz ar diviem lieliem autobusiem uz Rundāli aizbrauca arī daudz bērnu. J. Jaroševska saka: «Domāju viņi šo aizkustinājumu atcerēsies uz visu mūžu.»

No krievu un latviešu kultūru saskarsmes veidojas savstarpējā sapratne arī citos līmeņos. Stāsta A. Bariševa: «Kas attiecas uz integrāciju, Baltslāvu biedrība dara ļoti daudz. Jums pretim sēdošās dāmas šajā ziņā nav gluži vienas, kaut arī mūsu aktīvs nav nekāds lielais. Mēs, piemēram, apmeklējām Arhitektu namu, kur daži bija pirmo reizi. Tā bija lieliska ekskursija, kuras laikā uzstājās profesors Infantjevs, kā arī mūsu viesi, Indijas pārstāvji.» Kā man apliecina klātesošās, biedrības rīkotie pasākumi tiek atklāti latviešu valodā, un «nav tā, ka viss noritētu tikai krieviski». Latviešu valodu saprotot visi, tiesa, ne visi vienādā pakāpē. Bijušas daudzas ekskursijas pa Latviju, priecājušies par tās skaisto dabu, pilīm, vecajām muižām un rijām. Pabūts gan pie Velnezera, gan Krimuldā un arī pie Kaupo kapa.

«Tas viss palīdz ne tikai iepazīt Latviju, bet arī mīlēt to un sajūsmināties par tās cilvēkiem,» teic Jeļena, kas savulaik Rīgas Politehniskajā institūtā saņēmusi ķīmiķes tehnoloģes diplomu.

Es, Madara no Čikāgas…

Pozitīvā ziņā pārsteidz, ka nav jāklausās parastā žēlošanās par vispārēju neatsaucību vai kaut kādu nacionālo nenovīdību. Drīzāk otrādi. J. Jaroševska slavē Kultūrkapitāla fondu, kas jau atbalstījis divus biedrības projektus. Viņas vietniece turpina: «Kad rīkojām pēdējo bērnu darbu izstādi, vispirms jāsaka paldies par atbalstu Krievijas vēstniecībai. Vēl mēs ļoti gribētu izteikt savu pateicību cilvēkiem, kas nebija tik bagāti, bet varēja atļauties dot bērniem balvas. Tas ir Leļļu teātris, kas dod biļetes uz izrādēm. Biļetes uz izrādēm deva arī Krievu drāmas teātris un Kultūras ministrija.» Šo pasākumu atbalstījusi arī Zvaigzne ABC, Talsu tipogrāfija, SIA VILORI un citas kultūras iestādes Latvijā. Savas balvas atvedis Rundāles pils muzejs.

Baltslāvu biedrības un Valsts mākslas muzeja rīkotā bērnu darbu izstāde Arsenālā tika atklāta Latvijas sēru dienā – 25. martā. Tai bija dots latviski labskanīgs nosaukums – Iz vecmāmiņas pūra lādes. Tematiskas izstādes šī biedrība rīkojusi jau agrāk, piemēram, Mans Puškins (1999), Rīgas pilsēta Hanzas savienībā (2001), kuras eksponētas arī ārpus Rīgas.

Apmeklēju šo izstādi īsi pirms tās slēgšanas aprīļa sākumā. Te bija gan kolāžas, gan no auduma gabaliņiem vai dzijām veidotas mozaīkas, aplikācijas. Jauno mākslinieku fantāziju bija saistījušas pūces, tīģeri, tauriņi, bet kāds no viņiem bija izveidojis dzeltenbrūnas Latvijas kartes kontūras. Savus darbus bija atsūtījuši arī bērni no Pleskavas, Vitebskas un Kauņas. Tā ka ar pilnām tiesībām – starptautiska izstāde. «Mūsu bērni bija labi strādājuši, bet jaunie pleskavieši bija brīnišķīgi,» atskatoties uz šo notikumu, saka biedrības vadītāja. Jaunajiem pleskaviešiem un viņu skolotājam, kas piedalījās izstādē Iz vecmāmiņas pūra lādes, bija organizēta tikšanās Mākslas akadēmijā un Valsts mākslas muzejā. «Mēs ļoti draudzējamies ar Vizuālās mākslas skolotāju asociāciju, strādājam ar skolām, un daudziem bērniem šī izstāde nav pirmā,» par kopdarba tapšanu stāsta J. Jaroševska.

Katras izstādes labākais spogulis ir ekspozīcijas atsauksmju grāmata. Ievēroju, ka tajā daudz ierakstu latviešu valodā. Kāds no tiem raksturo ne tikai vienaudžu līdzīgo pasaules uztveri, bet arī apmeklētāju tālīno ģeogrāfiju: «Es, Madara no Čikāgas, atkal atnācu uz šo brīnišķīgo izstādi. Ir vienreizējs darbs, man ļoti patīk jūsu darbi, un vēlos, lai jums visiem šai muzejā atkal būtu brīnišķīga izstāde, bet lielāka.» Sirsnīgas atsauksmes tajā ierakstījušas arī vairākas vecmāmiņas. Izstādi, kā apliecina šī centra saimnieces, augstu novērtējuši arī Valsts mākslas muzeja darbinieki. Tā direktorei Mārai Lācei viņas pateicīgas par iespēju bērnu darbus eksponēt Arsenāla zālē.

Slavenais jelgavnieks Kļimovs

Vēl Baltslāvu biedrības vadītājas lepojas, ka viņu aktīviste Ninele Podgornaja uzrakstījusi grāmatu krievu valodā Un Aleksandrs Sergejevičs Puškins pastaigājas… pa «Doma laukumu». Tā saucas Latvijas Radio programma krievu valodā. Grāmatā stāstīts par daudzajiem dižā krievu dzejnieka draugiem Baltijā, portretēta dzejnieka mūza Anna Kerna un neliels ieskats sniegts arī Puškina licejā Rīgā, kurš atvērts 1989. gadā. N. Podgornaja, kam pēdējā laikā iznācis arī paslimot, sarakstījusi arī grāmatu par Hesenes princesēm, kuru vēršot vaļā maija beigās.

Runājot par mākslas vēsturi, ar īpašu pietāti tiek nosaukts mākslinieks Jevgenijs Kļimovs, kas dzimis Jelgavā, strādājis Rīgā, bet miris Kanādā. Viņu labi pazīst Ziemeļamerikā, jo Kļimova vārds, kā apgalvo Marina, ir «Kanādas slaveno mākslinieku sarakstā». Biedrības priekšniece stāsta, kā Margarita Saltupe un citas bijušās ģimnāzistes, tagad pensionāres, antikvariātā izpirkušas vairākus Kļimova darbus un dāvinājušas Jelgavas muzejam. Daļa no M. Saltupes savāktajiem materiāliem par Kļimovu nodoti Pleskavas Mākslas muzejam.

Jaroševskas kundze informē par kādu aizsāktu projektu, pētot Mežotnes pils vēsturi, kur «krustojušies gan krievu, gan latviešu, gan vāciešu vēsturiskie ceļi».

Kā etalons – pirmskara ģimnāzija

Par izglītības reformu – 2004 speciāli nerunājam, bet pavaicāju, kādu vietu integrācijas procesā Baltslāvu biedrība ierāda latviešu valodai. Kā spriež M. Stetjuha, «uz to var dažādi skatīties». «Ja cilvēks jau ir krietnos gados, ir pensionārs, grūti no viņa prasīt, lai viņš perfekti runātu šajā valodā. Varbūt tas arī nav vajadzīgs. Galvenais, ka viņš dvēselē visu saprot, ir tuvu kultūrai. Visu savu veselību un darba spējas viņš atdevis šai zemei. Bet jauniešiem – tiem vispār nav šādas problēmas.» Savukārt J. Jaroševska stāsta: «Mūsuprāt, izglītības modelis ir mūsu pirmskara ģimnāziju absolventi, ar kuriem mēs katru gadu rīkojam tikšanos.» Viņi mācījušies krievu ģimnāzijā savā valodā, kur bijuši «brīnišķīgi skolotāji». Kā atsevišķs priekšmets labā līmenī mācīta gan latviešu valoda, gan latviešu literatūra, un, stājoties Universitātē, nebijis nekādu valodas problēmu. Taču, kā atzīst arī I. Gorškova, Ulmaņa laikā Rīgā vairs bijusi tikai viena krievu ģimnāzija.

Saruna ir atklāta, bet nedz šarmanto Jeļenu Jaroševsku, nedz runīgo Marinu Stetjuhu neizdodas pierunāt fotografēties avīzei. «Mums nav vajadzīga popularitāte,» – tāda ir viņu stingrā atruna.