Atslēgvārdi:

Krievijas normatīvais pretuzbrukums 1

Maskavas Patriarhāta iesaisti valsts ārpolitikas iniciatīvās daļēji var uzskatīt ne tikai par tautas diplomātijas, bet arī par valsts ārpolitikas sastāvdaļu de facto.

Iesaki citiem:

Krievija nav ieinteresēta pilnībā izolēties no citām valstīm un nav vienaldzīga par savu tēlu starptautiskajā sabiedrībā. Taču vienlaicīgi tā arī nespēj (un nevēlas) īstenot starptautisko organizāciju prasītās reformas. Un tad nu tā izvēlas trešo ceļu — sāk īstenot normatīvo ārpolitiku.

Lai to realizētu, Krievija pēdējos gados ir aktīvi iesaistījusi Krievu pareizticīgo baznīcu dažādās ārpolitikas iniciatīvās, tajā skaitā mēģinājumos panākt citādu skatījumu uz cilvēktiesību un pamatbrīvību universāluma un nedalāmības principiem ANO, kā arī popularizēt „civilizāciju dialoga” idejas.

Demokrātijas izpratne Krievijas gaumē

Gan Krievijas, gan citu valstu un organizāciju normatīvo ārpolitiku vieglāk analizēt, ņemot vērā normatīvās varas (normative power) īstenošanas teorētiskos pamatprincipus. Normatīvās varas teorijas ideju pamatlicēji — Jans Mannerss (Ian Manners) un Natālija Toči (Nathalie Tocci) 2008. gadā veica salīdzinošo pētījumu Comparing Normativity in Foreign policy: China, India, the EU, the US and Russia, kurā secināja, ka zināmā mērā var runāt par visu minēto aktieru, tajā skaitā Krievijas normatīvu ārpolitiku.[1] Sākotnēji tomēr normatīvās varas teorija bija saistīta tikai ar Eiropas Savienības (ES) identitātes un ārpolitikas izpēti.

„Ideju vara”, „ideoloģiskā vara” un „civilā vara” — visi šie jēdzieni ilustrē teorētiskās diskusijas par ES veidošanos par patstāvīgu un atšķirīgu starptautiskās politikas aktieri, kuras norisinājās 20. gadsimta nogalē. Turpinot minēto diskusiju, Jans Mannerss laikā no 1998. līdz 2002. gadam formulēja normatīvās varas teorijas pamatidejas. Mannerss secināja, ka starptautiskajā politikā var gūt panākumus arī bez militāriem līdzekļiem, balstoties uz savu vērtību un tiesību normu pievilcību. Viņš normatīvo aktieri definēja kā tādu, kurš spēj noteikt to, kas ir „norma” jeb „normāli” starptautiskajā politikā.[2] ES, aicinot kandidātvalstis mainīt savu likumdošanu atbilstoši ES līgumos, ANO hartā un Vispārējā Cilvēktiesību deklarācijā nostiprinātajiem principiem, īsteno normatīvo varu. Šie normatīvie principi, ko izplata ES, ir likuma vara, cilvēktiesību un pamatbrīvību universālums un nedalāmība, cilvēka cieņas respektēšana. Mannerss raksta, ka normatīvās varas īstenošanas pamatā ir pārliecināšana nevis piespiešana,[3] tādējādi militāra kampaņa demokrātijas ieviešanai nevar tikt uzskatīta par normatīvu ārpolitiku.

Iesaistoties arī citiem starptautiskās politikas teorētiķiem, normatīvās varas koncepts sasniedza pietiekamu teorētiskās vispārinātības pakāpi, lai to varētu izmantot ne tikai ES, bet arī citu starptautiskās politikas aktieru, tajā skaitā Krievijas, ārpolitikas izpētei. Pētnieks Jans Steinkols (Jan Steinkohl) norāda, ka Krieviju var aprakstīt kā „aizsardzības normatīvo varu” (defensive normative power), kas vēlas nostiprināt nemainīgu pašreizējo starptautisko sistēmu un pretojas jaunu normu ieviešanai.[4] Par spīti tam, ka Krievijas ārpolitika parasti tiek uztverta kā pragmatismā un reālpolitikas (realpolitik) principos balstīta, tomēr Vladimira Putina prezidentūras noslēguma periods iezīmējās ar izteikti normatīvu retoriku. Minētais laiks — 2006.–2008.gads — ir bijis piesātināts arī ar institūciju izveidi, kuras tiek izmantotas gan maigās varas, gan normatīvās varas īstenošanā. Par tipisku normatīvas ārpolitikas piemēru var uzskatīt Krievijas Demokrātijas un sadarbības institūta (DSI)[5] izveidi ar nodaļām Parīzē un Ņujorkā. DSI mērķis ir skaidrot Rietumu sabiedrībai Krievijas izpratni par demokrātiju un cilvēktiesībām. Par spīti nelielajiem institūta resursiem kopš tā dibināšanas 2007. gadā ir iezīmējusies jauna tendence Krievijas ārpolitikā. Proti, Krievija vairs ne tikai „paklausa” vai „nepaklausa” Rietumu aicinājumam respektēt cilvēktiesību normas, bet uzsāk diskusiju par pašu cilvēktiesību universālumu un nemainīgumu. Turklāt Krievija ir pārgājusi no taisnošanās pie skaidrošanas, ka tā ir „vēl normatīvāka”, nekā uz materiālajām lietām tendētā ES.

Civilizāciju dialogs

Viens no Krievijas normatīvās ārpolitikas īstenošanas veidiem ir „civilizāciju dialoga” koncepta popularizēšana starptautiskajā arēnā. „Civilizāciju dialogs” radās kā atbilde jeb turpinājums Semjuela Hantingtona (Samuel P. Huntington) „civilizāciju sadursmes” idejām. Dialogs paredz atļaut katrai civilizācijai veidot savas politiskās un tiesiskās normas atbilstoši kultūras un reliģiskajām tradīcijām. „Civilizācijas dialoga” ideja ir uzskatāma par normatīvu uzstādījumu, jo aicina mainīt to, kas ir „normāli” starptautiskajā politikā. Vienlaikus tā ir arī nenormatīvs mērķis, jo akcentē Krievijas vēlmi būt par vienu no globālās varas centriem ar ekskluzīvām tiesībām īstenot savas intereses tuvajās kaimiņvalstīs.

Krievija savā 2008. gada Ārpolitikas koncepcijā piedāvā kolektīvu vadošo lielvalstu pasaules vadīšanu, kur lielvarām ir jābūt pārstāvētām ģeogrāfiskā un civilizāciju nozīmē, tomēr esot arī jārespektē ANO koordinējošā loma.[6] „Civilizāciju dialoga” jeb „civilizāciju partnerības” ideja paredz jaunus aktierus — civilizāciju pārstāvjus — starptautiskajā politikā. Oficiālā Maskava redz sevi kā pareizticīgās civilizācijas centru, līdz ar to paredz sev svarīgu lomu eventuālajā starpcivilizāciju dialogā. Šeit parādās Krievu pareizticīgās baznīcas kā „civilizāciju dialoga” īstenotājas loma. Pareizticīgās baznīcas uzmanība līdz šim visvairāk ir bijusi pievērsta ANO Cilvēktiesību padomei (CP) un pasaules kultūras mantojuma sargātājai UNESCO.[7]

Tradicionālās vērtības pret cilvēktiesībām

Viena no idejām, ko Maskavas Patriarhāts ar Krievijas Ārlietu ministrijas atbalstu izplata minētajās organizācijās, ir cilvēktiesību un fundamentālo brīvību universāluma un nemainīguma principa noliegšana. Viens no šādu iniciatīvu piemēriem ir 2008. gadā notikusī pareizticīgās baznīcas patriarha Kirila[8] uzstāšanās ANO CP diskusijā Starpkultūru dialogs un cilvēktiesības. Šī uzstāšanās tika tīkota ar Krievijas Ārlietu ministrijas un tajā Kirils norādīja, ka 80% pasaules iedzīvotāju esot ticīgi, tāpēc šī dimensija jāņem vērā, „veidojot starptautiskās tiesības, ieskaitot cilvēktiesības, kā arī nacionālo valstu likumdošanu”.[9]

Cita no Krievijas iniciatīvām ir „tradicionālo vērtību” pretnostatīšana „sekulārajam liberālismam”. 2009. gadā ANO Cilvēktiesību padomes 11. sesijā Krievija virzīja izskatīšanai un pieņemšanai rezolūciju Cilvēktiesību un fundamentālo brīvību veicināšana caur labāku cilvēces tradicionālo vērtību sapratni.[10] Rezolūcija saskārās ar vairāku demokrātisko valstu pretestību, tomēr Krievijas pārstāvji neatkāpās un lobēja dokumenta pieņemšanu nākamajā sesijā. Rezultātā ANO Cilvēktiesību padomes 12. sesijā rezolūcija tika pieņemta ar balsu vairākumu. Papildus jau minētajām iniciatīvām Krievu pareizticīgā baznīca ir bijusi aktīva cīnītāja arī pret reliģijas nomelnošanu jeb apmelošanu (defamation). Šajā iniciatīvā KPB meklē sev sabiedrotos Islāma konferences organizācijā un Romas Katoļu baznīcā. Tomēr ANO atbalstītajos principos runas brīvība ir un paliek nemainīga vērtība, ko tās pretiniekiem nav izdevies ierobežot.

Institūciju izveides iniciatīvas ANO

2007. gadā Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs ANO Ģenerālās Asamblejas 62. sesijā nāca klajā ar iniciatīvu izveidot Konsultatīvu reliģiju padomi Apvienoto Nāciju Organizācijā. Kopš 2007. gada Krievija starptautiskajos forumos sistemātiski atgādina par nepieciešamību izveidot minēto padomi. Uzstājoties ANO Cilvēktiesību padomē 2008. gadā, arī motropolīts Kirils vēlreiz atgādināja klausītājiem par Krievijas ideju izveidot Konsultatīvo reliģiju padomi ANO, norādot, ka šī institūcija došot iespēju turpināt diskusiju par cilvēktiesībām globālā līmenī.[11] Tas nozīmē, ka Krievu pareizticīgā baznīca kā vienu no konkrētiem mērķiem papildus vispārīgam reliģiju dialogam saredz piedāvātās padomes izmantošanu diskusijām par nepieciešamajām cilvēktiesību normu izmaiņām.

Starpkultūru un starpreliģiju dialoga veicināšanai ANO jau pastāv 2005. gadā izveidotā Apvienoto Nāciju Civilizāciju alianse.[12] Tomēr pēc Krievijas Ārlietu ministrijas un pareizticīgo baznīcas iniciatīvām var secināt, ka minētā institūcija Krieviju neapmierina. Civilizāciju aliansē uz vienlīdzīgiem pamatiem ir pārstāvētas valstis nevis lielākās reliģijas, kā to vēlas Krievija. Reliģiju pārstāvniecības gadījumā pareizticīgo baznīca vēlētos uzstāties kā Austrumu pareizticības pārstāve. Ņemot vērā baznīcas ciešo saikni ar Krievijas politisko vadību, Krievija iegūtu vēl vienu instrumentu sava nozīmīguma vairošanai starptautiskajās attiecībās.

Reālās Krievijas ietekmes iespējas

Par normatīvās varas mērķi var būt gan izmaiņas citas valsts likumdošanā, gan pašu normu jaunrade vai izmaiņas starptautiskajā līmenī. Krievija par savas normatīvās ārpolitikas mērķi ir izvēlējusies otro variantu. Atbilstoši normatīvās varas teorijai normatīvā aktiera identitātei ir jāsakrīt ar tiem principiem un vērtībām, ko tas vēlas izplatīt pasaulē. Lai gan pareizticība kopš 1991. gada ir piedzīvojusi nozīmīgu atjaunošanos un pašidentificēto pareizticīgo iedzīvotāju īpatsvars Krievijā ir 72%,[13] tomēr socioloģiskie pētījumi norāda, ka aktīvo pareizticīgo kristiešu Krievijā ir 4-6%.[14] Minētais, protams, neatceļ ilgstošo pareizticības ietekmi uz Krievijas valstiskuma attīstību, kultūru un sabiedrības vērtībām, tomēr tas būtiski maina atbildi uz jautājumu, cik pareizticīga ir mūsdienu Krievija. Tādējādi ir redzama Krievijas normatīvās ārpolitikas problēma, proti, tikai daļēja reālās identitātes atbilstība starptautiski pasniegtajam tēlam. Šī problēma var kavēt Krievijas normatīvo iniciatīvu rezultatīvu īstenošanu nākotnē.

Lai gan ārpolitikas teorijas pētnieki, piemēram, Kristofers Hills (Christopher Hill) ar „ārpolitiku” saprot oficiālo valsts aktieru ārējās darbības, tomēr Krievijas un krievu pareizticīgo baznīcas attiecību gadījumā ir jāņem vērā baznīcas sevišķais stāvoklis attiecībās ar varu. Līdz ar to Maskavas Patriarhāta iesaiste valsts ārpolitikas iniciatīvās daļēji var tikt uzskatīta ne tikai kā tautas diplomātijas, bet arī kā valsts ārpolitikas sastāvdaļa de facto. Iesaistot Krievu pareizticīgo baznīcu, Krievija ir guvusi zināmus rezultātus savā normatīvajā ārpolitikā. Lai gan nav veicies ar Konsultatīvās reliģiju padomes izveidi, tomēr ir dibināta Augstā līmeņa grupa starpreliģiju dialogam UNESCO Ģenerāldirektora pārraudzībā. To Krievija uzskata par starpposmu ceļā uz vēlamo mērķi.

Krievijas Ārlietu ministrijas un pareizticīgo baznīcas iniciētās diskusijas ir parādījušas, ka Islāma konferences organizācija, Vatikāns un daļa valstu, tajā skaitā Ķīna, ir gatavas atbalstīt Krievijas idejas par cilvēktiesību saistīšanu ar „tradicionālajām vērtībām” un līdzīgām idejām. Tomēr jāsecina, ka starptautiskajās organizācijās reliģiju vērtības netiek pilnā mērā uztvertas par fundamentālo brīvību un cilvēktiesību normu izmaiņu pamatojumu. Līdz ar to ir jāvērtē kritiski Krievijas iespējas būtiski ietekmēt esošos uzskatus par demokrātiju, likuma varu un cilvēktiesībām Eiropas Padomē, EDSO un ANO. Arī „civilizāciju partnerības” ideja par valstu lomas mazināšanu starptautiskajā politikā un nomaiņu ar civilizāciju pārstāvniecību joprojām pastāv tikai vēlamības izteiksmē, un nekas neliecina, ka tuvākajā laikā situācija varētu mainīties.
________________________________________

[1] Manners I, Tocci N. Comparing Normativity in Foreign policy: China, India, the EU, the US and Russia. http://www.isn.ethz.ch/isn/Digital-Library/Publications/Detail/?ord587=grp1&ots591=eb06339b-2726-928e-0216-1b3f15392dd8&lng=en&id=55994. (ISN mājaslapa; aplūkota 12.07.2011.).

[2] Manners I. Normative Power Europe: A Contradiction in Terms? JCMS, 2002, Volume 40, No 2, p. 236. http://www.princeton.edu/~amoravcs/library/mannersnormativepower.pdf. (Princeton University mājaslapa; aplūkota 20.07.2011.).

[3] Manners I. The Concepts of Normative Power in World Politics. DIIS Brief, May 2009, p.3. http://www.diis.dk/sw77975.asp. (DIIS mājaslapa; aplūkota 15.07.2011.).

[4] Steinkohl J. Normative Power Rivalry? The European Union, Russia and the Question of Kosovo. EU Diplomacy Papers 6/2010, p.10. www.coleurope.eu (College of Europe mājaslapa; aplūkota 11.07.2011.).

[5] Institute for Democracy and Cooperation

[6] Концепция внешней политики Российской Федерации. 15 июля 2008 года. http://kremlin.ru/acts/785. (KF Prezidenta administrācijas mājaslapa; aplūkota 19.07.2011.).

[7] United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization

[8] Toreiz — Maskavas Patriarhāta Baznīcas ārējo sakaru nodaļas priekšsēdētāja.

[9] The address of Metropolitan Kirill of Smolensk and Kaliningrad, Chairman of the Moscow Patriarchate DECR on the panel discussion on Human Rights and Intercultural Dialogue at the 7th session of UN Human Rights Council, March 18, 2008, http://www.interfax-religion.com/print.php?act=documents&id=121. (INTERFAX mājaslapa; aplūkota 15.07.2011.).

[10] „Promoting human rights and fundamental freedoms through a better understanding of traditional values of humankind.”

[11] The address of Metropolitan Kirill of Smolensk and Kaliningrad, Chairman of the Moscow Patriarchate DECR on the panel discussion on Human Rights and Intercultural Dialogue at the 7th session of UN Human Rights Council, March 18, 2008, http://www.interfaxreligion.com /print.php?act=documents&id=121. (INTERFAX mājaslapa; aplūkota 15.07.2011.).

[12] United Nations Alliance of Civilizations

[13] ФОМ: 72% россиян считают себя православными. http://www.sova-center.ru/religion/discussions/how-many/2010/03/d18258/. (SOVA centra mājaslapa; aplūkota 17.07.2011.).

[14] Сколько верующих. http://www.sova-center.ru/religion/discussions/how-many/. (SOVA centra mājaslapa; aplūkota 13.07.2011.).

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Haris 05.09.2011 14:18

Paldies par informatīvo rakstu!

Citi autora darbi
Petijums krievija

Krievijas informācijas kampaņa pret Ukrainu: no Viļņas samita līdz Krimas referendumam 3 Autors:Andis Kudors, Māris Cepurītis, Mārtiņš Kaprāns