Foto: zawtowers
Informācijas pārbagātībā īsti nezinām, kas notiek Maskavā un kas - otras valodas presē.
Maskavā un Sanktpēterburgā protesti. OMON kaujinieki dodas ielās. Dažādu valodu interneta vide mutuļo. Latvijas portāli publicē jaunākās ziņas. Tikai Latvijas krievu valodā rakstošie mediji dzīvo uz citas planētas un stāsta par citu valsti. Tas notiek šajās dienās.
Tieši pēcvēlēšanu notikumi Krievijā un no Krievijas nākošās informācijas ierobežojumi lieliski parāda krievu valodas mediju praksi Latvijā. Tāpat kā Krievijas oficiālā televīzija, arī CNN un BBC nerādīja breaking news, kad otrdienas vakarā Maskavā izklīdināja protestētājus un arestēja simtiem cilvēku. Toties starptautisko mediju interneta vietnēs šīs informācijas bija pārpārēm. Savukārt krievu valodā rakstošie Latvijas mediji gandrīz klusēja pat visu trešdienu, 7. decembri. Var tikai minēt, vai šo mediju saturu iedvesmo Kremļa vadošajiem politiķiem paklausīgo plašaziņas līdzekļu attieksme pret aktualitātēm kaimiņvalstī. Tāpēc šoreiz jāraksta nevis par to, kas bija konkrētu mediju saturā, bet gan par to, kas tajā nebija atrodams un aizvietoja notikumus Krievijā.
Rīgas balzams patiesības vietā
Visjautrāko saturu piedāvā laikraksta Čas portāls, kurā trešdien, 7. decembrī, goda vietā bija rodama ziņa par Latvijas pārtikas preču izstādi Rīgas pagalmiņš (Rižskij dvorik) Maskavas tirdzniecības centrā Sārtās buras.Šajā materiālā[ 1 ] bija arī zīmīgs apakšvirsraksts Kā vēlēja Putins (Po zavetam Putina), jo Krievijas premjers esot teicis, ka desā jābūt gaļai, bet sieram jābūt izgatavotam no piena. Tā Čas citēja uzņēmēja Ivara Strautiņa teikto veikaliņa atklāšanas pasākumā. Neapšaubāmi, tas ir jauks notikums un tam, lai cik garlaicīgi uz Maskavu līdzi paņemtā Čas žurnālista aprakstītam, vajadzētu būt laikraksta lappusēs, tomēr tur ļoti pietrūka informācijas par to, kas patiesi notiek Maskavā.
Vēl mulsionošāku iespaidu atstāja portāla telegraf.lv saturs, kurā varēja uzzināt par globālistu nemieriem Frankfurtē un to, ka Putins iesniedzis Krievijas prezidenta kandidāta dokumentus.[ 2 ] Atsaucoties uz notikumiem Maskavā, portāls publicēja tikai pamācību mītiņu iesācējiem[ 3 ].
Krievijas „eksperti” kautrējas
Arī ietekmīgā laikraksta Vesti Segodņa interneta lappusē ves.lv Maskavas svarīgākie notikumi netika ne atspoguļoti, ne skaidroti. Krievijas notikumu eksperti tikai izsmēja Latvijas politologus, kas nav precīzi prognozējuši kaimiņvalsts vēlēšanu rezultātus. Nekas cits svarīgs, pēc ves.lv domām, Krievijā nenotiek. Tikai pašā vakarā sadaļā Karstās ziņas parādījās informācija no portāla RosBiznesKonsalting. Tajā ir arī stāsti, kā ziņas par Krievijas vēlēšanu pārkāpumiem esot filmētas viltotos vēlēšanu iecirkņos, proti, kādu aktīvistu dzīvokļos[ 4 ]. No šī mūsdienu pilsētu „pasaku” portāla, kas ir daļa no PBK mediju grupas, ves.lv bija paņēmusi ziņu, ka Maskavā koncentrēti OMON spēki un bruņu tehnika[ 5 ]. Trešdienas pēcpusdienā parādījās arī ziņa ar Latvijas premjera izteikumu par demokrātijas problēmām Krievijā[ 6 ]. Pamaz medijam, kas vienmēr par citiem labāk zinājis, kas un kāpēc notiek Krievijā.
Zīmīgi, ka vēl klusāks bija informatīvi daudz bagātākais portāls mixnews.lv, kura saturā var atrast arī Radio Balkom un Radio MixFm veidotās ziņas, jo portāls ir daļa no mediju uzņēmuma Mix Media Group. Ieskatījos tajā vairākkārt, bet Krievijas notikumi nebija izraisījuši nekādu tā veidotāji interesi. Tikai patālu no galvenjām ziņām novietotajā ārvalstu infromācijas sadaļā Pasaulē bija pāris ziņu par Krieviju.
Kā zināt, vai jāzina?
Lielās atšķirības starp to, cik lielu nozīmi negaidītajiem notikumiem Krievijas lielākajās pilsētās piešķīra Latvijas mediji, lika atcerēties, ka abu valodu mediju veidotāji pārāk neinteresējas cits par cita saturu. Īstenībā krievu mediji rūpīgāk seko latviešu presei, jo īpaši Latvijas Avīzes rakstiem, kā arī īpaši izceļ politiķu izteicienus, kas skar nacionālos jautājumus un pirmo reizi bijuši publicēti latviski. Daudzu krieviski rakstošo mediju saturā ir arī diezgan pilnīgi latviešu avīžu apskati. Gan Krievijas notikumu atspoguļojuma „nacionālās īpatnības”, gan ikdiena man arvien biežāk liek domāt, kāpēc latviskajos medijos ir tik nabadzīgi preses apskati tikai par 3 – 4 avīzēm? Kāpēc LNT vai LTV1 preses lasītāji no rītiem papurina vien pāris avīžu un pāris žurnālu? Kur pazudusi visos laikos tik būtiskā mediju interese par citu viedokļiem?
Tādā veidā strādājot, ir diezgan bezcerīgi domāt, ka atsevišķās mediju auditorijas „istabās” iesprūdušie līdzcilvēki uzzinās kaut vai nelielu daļu no tā, ko zina citu mediju lietotāji. Paradoksāli, bet vienlaikus interneta medijos plaukst un kļūst arvien svarīgāks jaunais žurnālistikas žanrs „ko es redzēju televīzijā”. Tā saturu parasti veido ziņas par raidījumu Nekā personīga un de facto sižetiem, rīta interviju vai kādu diskusiju saturu. Ne tikai noderīgi, bet pat aizraujoši un pārdomas rosinoši pavisam noteikti būtu pēc TV raidījumu atstāstījuma principa veidoti rakstu „ko es lasīju kaimiņa paskastē regulāri ienākošajā avīzē”, „ko stāstīja daudzo krievu radio ziņās” vai „par ko diskutēja mana kolēģa ikdienā lasītajā portālā”. Latviski rakstošajos un raidošajos medijos daudz vieglāk atrast informāciju par ārvalstu preses prioritātēm, nekā par kvievu preses saturu.
Man negribas ticēt, ka esam vienaldzīgi, ka nevēlamies uzzināt, ko lasa, par ko uztraucas un diskutē citu mediju lietotāji, kuri ir mūsu draugi, kolēģi un kaimiņi. Tāpēc tas ir laikrakstu, portālu un citu mediju satura veidotāju atbildības jautājums – nevis stāstīt to, kam paši bezgalīgi ticam, tā praksē nostiprinot „divu informācijas telpu” situāciju, bet to mainīt. Tieši redaktori un satura producenti centīgi stutē to sienu, ko notikumu uztverē un informētībā varam vērot starp dažādām sabiedrības grupām. Tāpēc informācijas pārbagātībā īsti nezinām, kas notiek Maskavā un kas – otras valodas presē.