Krievija nav Zimbabve (intervija ar Antonio Missiroli) 7

Drošību un stabilitāti reģionā nevar uzbūvēt, spītējot Krievijai, taču Krievija nedrīkst gūt labumu no jaunās situācijas, ko tā Kaukāzā ir „sastrādājusi” pēdējo nedēļu laikā.

Iesaki citiem:

Gada sākumā, pirms Kosova pasludināja neatkarību, Jūs intervijā man teicāt, ka līdzīgs scenārijs vēlāk varētu notikt Abhāzijā. Paredzējums piepildījies?

Jā, diemžēl tas ir noticis fakts. Fait accompli[1]. Eiropas Savienība un Amerikas Savienotās Valstis protestē, bet Krievijai tagad būs grūti kāpties atpakaļ. Daudz salīdzinājumu pēdējā laikā dzirdēti, vērtējot Gruzijā notiekošo. Es domāju, ka vistuvākais tam, ko Krievija izdarīja ar Abhāziju un Dienvidosetiju, ir tas, ko Turcija 1974. gadā izdarīja ar Kipru, iebrūkot valstī, okupējot daļu tās teritorijas un atzīstot autonomu republiku Kipras ziemeļu daļā. Līdz pat šim brīdim neviena cita valsts tās neatkarību nav atzinusi, tur jau vairāk nekā 30 gadus ir iesaldēts konflikts.



Jūsuprāt, kas notika 7. augusta naktī ? Kurš sāka pirmais?

Par to varbūt pāragri runāt. Taču, ņemot vērā visu pušu, tajā skaitā ASV Valsts departamenta izteikumus, ir diezgan skaidrs, ka konflikta sākums bija Gruzijas ierobežotā militārā akcija Dienvidosetijas galvaspilsētā. Pēc tam sekoja neproporcionāli spēcīga Krievijas reakcija. Bet, protams, konflikta sākums tika provocēts no visām pusēm jau krietni pirms 7. augusta.

Tāpat mēs redzam, ka visās deklarācijās, ar ko klajā nākusi Eiropas Savienība un kaut kādā mērā arī ASV, ir izteikta solidaritāte ar Gruziju kā valsti, taču ne ar Mihailu Saakašvili, tādējādi distancējoties no cilvēka, kas zināmā mērā līdzvainojams šajā krīzē.

No otras puses, tas ir acīmredzami, ka Krievija tikai gaidīja izdevību, lai sagādātu Saakašvili rūgtu mācību un radītu Kaukāzā sev izdevīgāku situāciju. Tagad starptautiskā sabiedrība cenšas mainīt situāciju vismaz tiktāl, lai varētu sākt rekonstrukcijas un atjaunošanas darbus, tomēr nedomāju, ka izdosies atgriezties pirmskara status quo.



Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs ir izteicies par jaunu Krievijas politiku, ar ko Amerikai būšot jāmācās sadzīvot. Ko tas nozīmē?

Strikti no militārā aspekta raugoties, viena no krīzes mācībām ir šāda — ja kāds cenšas Kaukāzā atrisināt problēmas ar militāru spēku, tad ir ļoti grūti stāties pretī Krievijai, kas šobrīd tur ir stiprākais spēlētājs. Vēl — invāzija Gruzijā ir noteikts signāls citām valstīm reģionā, kā arī, iespējams, Ukrainai. Un vēl — ja mēs vēlamies ilglaicīgu mieru un stabilitāti Kaukāzā, ir jāņem vērā Krievijas intereses. Neaizmirsīsim, ka šeit ir vēl viens iesaldēts konflikts Kalnu Karabahā. Cauri Kaukāzam stiepjas gāzes un naftas cauruļvadi, piemēram, no Azerbaidžānas uz Gruziju. Tie gan konfliktā netika bojāti, taču mēs nezinām, kas var notikt nākotnē. Tāpēc agri vai vēlu visām pusēm būs jāsēžas pie sarunu galda, lai rastu risinājumu visam reģionam kopumā. Es teiktu, ka šobrīd karā uzvarētāju nav.



Kurām valstīm būtu jāsēžas pie šī apaļā galda?

Es domāju, ka Krievija noteikti ir viena no tām. Drošību un stabilitāti reģionā nevar uzbūvēt, spītējot Krievijai, taču Krievija nedrīkst piesavināties vai gūt labumu no jaunās situācijas, ko tā Kaukāzā ir „sastrādājusi” pēdējo nedēļu laikā. Tāpēc ir svarīgi, lai starptautiskā sabiedrība ar Eiropas Savienību priekšgalā piespiestu Maskavu turēt savu vārdu un atvilkt bruņotos spēkus.



Eiropas Savienības līderu ārkārtas sammits notika trīs nedēļas pēc Gruzijas krīzes sākšanās. Tā ir ātra vai lēna reakcija?

Tas ir labs jautājums. Jāatceras, ka augusta vidū jau notika ES ārlietu ministru ārkārtas sanāksme, un tagad — arī ES sammits premjeru un prezidentu līmenī. Es domāju, tas ir laika ietvars, kuru var visādi interpretēt. Bet ir ļoti skaidra atšķirība starp pirmo un otro sanāksmi. Pirmajā, ārlietu ministru tikšanās laikā, meklēja konkrētus risinājumus, lai izbeigtu konfliktu. Otrs sammits izcēlās ar izsmalcinātu un balansētu pieeju — no vienas puses Eiropas Savienība sūta Maskavai skaidru signālu un kritiku, no otras puses — saglabā uzticama vidutāja lomu. Tas ir tas, ko Eiropas Savienība vēlas.



Pirms sammita dažas valstis vēlējās paust skarbāku, citas — pielaidīgāku attieksmi pret Krievijas rīcību Kaukāzā.

Es domāju, ka panākts labs kompromiss, jo pat tādas valstis kā Polija un Baltijas valstis, kas vēlējās paust stingrāku attieksmi, negribēja ieviest sankcijas pret Krievijas pilsoņiem. Neviens nevēlas apturēt krievu tūristu straumi uz Rietumiem, jo arī tas ir uzskatāms par veidu, kā Krieviju inficēt ar tirgus un demokrātijas vērtībām. Pie tam dažādi sodi varētu radīt bumeranga efektu pašai Eiropas Savienībai, tāpēc ar tiem jābūt ļoti uzmanīgiem. Krievija nav Zimbabve — Eiropas attiecības ar Krieviju ir ļoti kompleksas. Te ir jārunā par savstarpēju atkarību gan enerģētiskā, gan tirgus un patēriņa aspektos. Tiesa, spēles noteikumi abām pusēm ik pa brīdim ir jāizdiskutē.



Runājot par atkarību, arī sammita gala dokumentā pieminēta nepieciešamība diversificēt enerģijas piegādātājus Eiropai.

Daži Eiropas privātie un korporatīvie spēlētāji jau ir sākuši meklēt alternatīvus ceļus. Piemēram, Vācijas un Itālijas kompānijas sāk investēt Lībijā un Ēģiptē. Bet ir viena problēma — visas ar naftu un gāzi bagātās valstis, izņemot Norvēģiju, nav demokrātiskas. Pie tam tur nepieciešamas ilgtermiņa investīcijas. Tāpēc mēs nevaram runāt, ka šoziem vai tuvākajos gados Eiropa varēs ar kaut ko aizvietot Krievijas gāzi un naftu. Arī tādiem reāliem projektiem kā Nabuko cauruļvads[2] pēdējā laikā trūkst finansējuma un dažu Eiropas Savienības valstu politiskā atbalsta. Varbūt šis ir jautājums, uz ko būtu jāfokusējas īstermiņā.



Tagad daudzi sāk runāt par otro auksto karu. Jūsuprāt, tas ir iespējams?

Šobrīd iet tādu ceļu nav nevienas puses interesēs, lai gan izteiksmes veids un valoda pēdējā laikā ir diezgan skarba. To var skaidrot ar īpašo situāciju pasaulē divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, notiek ASV prezidenta vēlēšanu kampaņa, un vismaz viens no kandidātiem — senators Makeins — savā retorikā liek spēcīgu akcentu uz attiecību pasliktināšanos ar Krieviju. Otrkārt, Krievijas iekšpolitikā iedarbīgs faktors ir nacionālisms. Krievi uz starptautiskās skatuves jūtas arvien pārliecinošāk, varbūt tikai tāpēc, ka gāzei un naftai cenas ceļas. Un Putins, kādreiz prezidents, tagad — Krievijas premjerministrs, balstās uz šo atdzimstošo krievu nacionālismu. Tas arī baro izteiksmes veidu, ko tagad vērojam uz starptautiskās skatuves.

Atbildīgu politiķu uzdevums un atbildība būtu savaldīt savu valodu, lai varētu mierīgi rast dažādus risinājumus problēmām, taču tas var nenotikt tik ātri. Varbūt pēc gada, kad Kaukāzā nosēdīsies putekļi un Vašingtonā būs jauna administrācija.



Tad tā ir tikai valoda un tādām valstīm kā Moldova un Ukraina nav jāsāk baidīties no „Krievijas jaunās ārpolitikas”?

Varbūt Moldovai nebūtu tik ļoti jābaidās. Lai arī Piedņestrā ir iesaldēts konflikts, tā tomēr, globāli skatoties, ir salīdzinoši neliela mēroga problēma. Taču Ukrainas situācija, godīgi sakot, ir daudz sarežģītāka. Liels skaits Ukrainas iedzīvotāju, īpaši Krimas pussalā, ir vai nu krievi vai krieviski runājoši. Krievijas Melnās jūras flote bāzējas Krimā, Sevastopolē, kā to paredz līdz 2017.gadam noslēgtā Krievijas un Ukrainas vienošanās. Tā nebeidzas rīt, bet tikai pēc deviņiem gadiem. Krievijas armijai viena trešdaļa militārās apgādes nāk no Ukrainas. Tas nozīmē, ka Ukrainā ir pietiekami spēcīgas Krievijas intereses. Ja rietumi vēlas nodrošināt Ukrainā ilglaicīgu stabilitāti, tiem Krievijas intereses būtu jāņem vērā un nevis jākonfrontējas ar tām.

Es domāju, ka uzstājība pēc iespējas ātrāk redzēt Ukrainu un Gruziju NATO sastāvā nav palīdzējusi atrisināt situāciju. Protams, tam ir jābūt ilgtermiņa mērķim, un katrai valstij ir tiesības izvēlēties savus sabiedrotos un alianses, kurās iestāties. Bet centieni uzņemšanu pasteidzināt tikai tāpēc, ka Džordža Buša administrācijai tas bija viens no pēdējiem mērķiem, ko sasniegt pirms prezidentūras termiņa beigām, — tas nebija īpaši gudri un, iespējams, veicināja situācijas eskalāciju Kaukāzā.





Pavisam tuvu Abhāzijas robežai ir nākamo ziemas olimpisko spēļu mājvieta Soči. Vai spēļu norisi neapdraud iespējamas sankcijas vai nestabilitāte reģionā?

Pirmkārt, olimpiskās spēles Sočos notiek tikai 2014.gadā. Un neaizmirsīsim, ka vēl pirms tam, 2012. gadā, vasaras olimpiskās spēles paredzētas Londonā. Tāpēc vismaz briti divreiz padomās, pirms sākt boikotu un embargo lavīnu. Taču, ja krīze Kaukāzā tuvākajās nedēļās un mēnešos nemazināsies vai pat pasliktināsies, tad Soču olimpisko spēļu boikota draudi varētu būt reāli.

Esmu pārliecināts, ka atlētu un žurnālistu pulcēšanās tādās vietās kā Pekina vai Soči ir labāka nekā nepulcēšanās. Tas veicina atvērtību. Nedomāju, ka sankcijas ir labākais risinājums. Tas varbūt nostrādātu jau pieminētās Zimbabves, bet ne Krievijas gadījumā. Mums tomēr ir pārāk daudz kopīgu interešu, un katra sankcija var radīt atgriezenisku efektu, pie tam nacionālistiskā retorika Maskavā situāciju tad var padarīt vienkārši nekontrolējamu.

______________________

[1] Noticis fakts – franču val.

[2] Šis projekts paredz gāzes transportēšanu no Kaspijas jūras reģiona uz Centrāleiropu, apejot Krievijas teritoriju. Projekta mērķis ir dažādot ES enerģijas piegādes ceļus.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (7) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

ya 28.10.2008 11:59
''konflikta sākums bija Gruzijas ierobežotā militārā akcija Dienvidosetijas galvaspilsētā'' - tā nav īsti patiesība, diemžēl. esmu saskarsmē ar Chinvali iedzīvotājiem un man ir iemesli ticēt pašiem aculieciniekiem. militārā akcija nebija ierobežota, jo tā smagi skāra mierīgo iedzīvotāju mājas. pilsētas bombardēšana un smagās artilērijas pielietošana nekādā veidā nebija ierobežota

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Putlers 23.09.2008 22:05
...jānem vērā Krievijas intereseses, nevis jākonfrontē ar to... Rītdienas Krievijas intereses ir: tanki Baltijas valstīs. Parītdien:Polijas dalīšana. Aizparīt: sarkanais karogs Eifeļa tornī.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

interesanti ,ka vieni no speciālo dienestu visvairāk pētītajiem publiskajiem tekstiem mēdz būt noliegumi.Kāpēc to saka,kam to saka,kādā situācijā un tml.Interesanti,interesanti...Varbūt kāds gribētu,lai varētu pateikt:Krievija ir kā Zimbavē tagad?Kautkā neticu ka Krievijā būs tik naivi ,ka ļausies šitiem "padlām" noticēt...Bet varbūt mēģinājums iekārdināt? Tepat makšķerkāta galā tak Latvija ir.Nu galu galā izkombinējušies Rietumos būs viens otrs līdz finālām būs.Varbūt tagad ļausiet ar mums pakombinēties?:))

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

stalins 16.09.2008 15:02
Diesel taisniiba-cienits kungs sturee uz Minheni un Jaltu.Neparprotami.Itkaa mees nezinaatu ,ka Zimbabve ir Zimbabve.Un Krievija ir Krievija.Tam pekstinju kungam ir izdevies aizskart Zimbabves iedziivotaaju pashcienju.Nu un ,ka melnaadaini,jeb rasisms tagad ir norma?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Hugo (the) Boss (Chavez) 14.09.2008 12:58
Krievija nav Zibabve.. Ok. But gues what.. Venezuela at USs doorstep is Georgia of latin America! The US seems to become hostage of their own democratic propoganda. It also has failed to manage pro/ anti US leaders of key pivots in worlds geopolitic strategy. While it managed to get certain influence in Central Asia thus getting alternative oil pipe of Baku- Tbilisi- Keyhan.. well, thei failed to succeed in Venezuela in 2002 coup, and now Mr Chavez seems to be purchaising Russian arms production for the US dollars.

Of course it is a pitty that once again Ms Merkel and Mr Sarkozy is going seperate (even thought paralel ways exceptionally), they seem to have forgotten where the EU security lays- cooporation (even if France is more inwesting in the EU s expanditure than Germany does.. Nevertheless, France is investing in the EU s ecenomical integration and common security that benefits France itself).

So here is he massage:Democracy is a key by allmeans. It is important to secure democracy in every single state from Georgia, to Venezuela, to Zimbabve.. (even Mugabe agreed on democratic power sharing when he saw that he would benefit; same thing about other dictators- do integrate them in democratic system by giving them some power and money, and when they will be gone the democratic system will remain)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

diizelim 13.09.2008 15:50
autors tieshi paraada ka vinjs nevis nostaajas kaadaa pusee bet tieshi otraada atklaaj situaaciju taadu kaada taa ir, proti, Krievijai ir vara regjionaa un shii vara ir lielaaka nekaa ASV kur nu veel ES par gruziju nemaz nerunaajot liidz ar to Krievija sho savu varu izmanto liidziigi kaa to dariitu jebkura valsts

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Diesel - autors 12.09.2008 17:32
Skaidrs un paldies! Politikas centra direktoram (nav īsti saprotams, vai tā ir publiskā sektora organizācija vai NVO) labāk gan būtu atmest pieklājīgos izteikumus un vai nu godīgi atzīties savā slavofīlsimā vai arī vismaz atzīt, ka šis ir Realpolitik jautājums un ES ar savu samierniecisko diplomātiju var, es atvainojos, un ceru, ka šo necenzēs, iepūst...

Šīs frāzes - "jāturpina diskusija", "nebūtu ieteicams provocēt krieviju", "bez Krievijas nekas nenotiek", "NATO paši provovcēja Krieviju" maskē, manuprāt, visai nicināmo nostāju, ko konfliktā ieņēma Vācija, Itālija un Spānija, un ko jau formulējis E. Veidenbaums - "Ja gribi tikt pie labas vietas, tad lokies, klanies, rokas laizi, gan citi sauks - tās kauna lietas!, par to nekas - kad nāk tik maize"

Var jau teikt, ka cilvēks tikai pauž savu viedokli par situāciju, tomēr man šķiet, ka šis viedoklis ir nedaudz predisponēts Zilupes virzienā

Krievija nav Zimbabve. Un Itālija nav ne ASV, ne Lielbritānija un pat ne Polija vai kāda no Baltijas valstīm

Uz jaunu Minheni un Jaltu, Antonio Missiroli!!!

Citi autora darbi