Atslēgvārdi:

Kosova: triumfs un zobu sāpes 7

Eiropa Savienībai būs pilnībā jāpārņem politiskā atbildība par Kosovas neatkarības sekām — ES misijai Kosovā būs jānodrošina tas, ko nespēja izdarīt ANO civilā administrācija, proti, serbu iedzīvotāju cilvēktiesības.

Iesaki citiem:

Svētdien, 17. februārī Kosovas parlaments pasludināja neatkarību. Notikums bija neizbēgams, bet nebūt ne visiem patīkams. Trīs dienas pirms tam Serbija bija pieprasījusi šī jautajuma izskatīšanu ANO Drošības padomes sēdē. Kosovas nodoms pasludināt neatkarību ir samērā netipisks gadījums Apvienoto Nāciju pastāvēšanas vēsturē, jo vienpusēja atdalīšanās un neatkarības pasludināšana nav parasta prakse. Savukārt divpusēja Kosovas neatkarības atzīšana nav iespējama, jo Serbija tam nekad nav piekritusi un ANO Drošības Padomē pret Kosovas neatkarību būs vismaz viena, proti, Krievijas veto balss. Gan Serbija, gan Krievija atsaucas uz ANO Hartu, kas runā par valstu suverēnajām tiesībām aizstāvēt integritāti esošajās robežās, bet par statusa maiņas ceļu uzskata sarunas. Savukārt Rietumu mediatoru organizētās sarunas nav novedušas pie divpusējas neatkarības atzīšanas. Serbija cieši turas pie Kosovas, atsaukdamās gan uz serbu minoritātes tiesību aizsardzību, gan Serbijas vēsturisko nedalāmību.



Kosovas vēsture

Kas attiecas uz Kosovas vēsturi, tā ir interpretēta gan par labu vienai, gan otrai pusei. Serbiem ir savu rakstīto avotu priekšrocības. Tie liecina, ka 12. gadsimtā serbu kņazi Kosovu pārņēma no Bulgāru karaļvalsts. Viduslaikos celtās ēkas — Gračanicas baznīca un Dečanu klosteris — ir joprojām darbojošās serbu svētvietas. 14.gadsimtā Kosovu iekāroja Otomanu impērija. 1389. gada 28. jūnijā notika kauja starp turku sultāna armiju un serbu kņaza Hrebeljanoviča (Lazar Hrebeljanović) — folklorā saukta par caru Lazaru — vadītajiem spēkiem. Tajos gan bez serbiem bija arī ungāri, islamticīgie slāvi – bosnieši, albāņu katoļi un sakšu algotņi. Zaudētās Kosovo Polje kaujas mitoloģizācija vēlāk tiks plaši izmantota serbu nacionālistu ideoloģijā Balkānu karu laikā 20.gadsimta 90.gados[1]. Kosova palika Otomanu impērijas sastāvā līdz 20.gadsimta sākumam.

Vēsturiskās reālitātes pēc 1912.gada Pirmā Balkānu kara mainīja spēku samēru un Kosova nokļuva jaunās serbu, horvātu un slovēņu karaļvalsts sastāvā. Nacionālistiskās eiforijas sajūtā Belgrada mēģināja iedzīvināt nacionālo sapni par tīri serbisku Kosovu un Metohiju. Serbu monarhijas padomnieka profesora Vaso Čubriloviča (Vaso Čubrilović) [2] konceptuālā memoranda „Albāņu izraidīšana”[3] iespaidā tika veikti pirmie pret Kosovas albāņiem vērstie soļi un tika aicināts veikt Kosovas dekolonizācijas procesu. Belgradas oficiālās politiskās nostādnes sagatavoja labvēlīgu augsni vēlākajai Kosovas albāņu darbībai fašistiskās Vācijas pusē Otrā pasaules kara periodā. Lai gan, Albānijas piemēra iedvesmota, Kosovā aktivizējās partizānu kustība komunista Fadila Hodžas (Fadil Hoxha) [4] vadībā, tomēr nacionāli noskaņotie Kosovas albāņi piedalījās serbu vajāšanās. Vairāki desmiti tūkstošu serbu tika nogalināti un gandrīz 100 000 izdzīti no provinces.

Pēc kara Kosovas province kļuva par sociālistiskās Serbijas daļu, bez reālas autonomijas tiesībām. Tito (Josip Broz Tito) [5] internacionālisma un personiskās harizmas laikmetā, ko ar nostaļģiju atceras bijušās Dienvidslāvijas vecākā paaudze, tas nevienu īpaši neuztrauca. Tito nāve, postsociālisma ekonomiskais kolapss un serbu nacionālistu nākšana pie varas Belgradā atdzīvināja pagātnes rēgus. Etniskās attiecības Kosovā sakarsa aizvien vairāk. Belgradā kļuva zināms SANU Memoranda[6] saturs, kas Kosovā, līdzīgi kā citās Dienvidslāvijas daļās, tika uztverts kā drauds visiem ne-serbiem. Miloševiča (Slobodan Milošević)[7] runa Kosovo Polje 1989. gadā Kosovas kaujas 600. gadadienā bija starta šāviens pret albāņiem vērstām akcijām. Atlaišanas no darba, albāņu valodas aizliegšana skolās, intelektuāļu aresti noveda pie mierīgas civilās pretošanās. Tomēr federālo republiku neatkarības centieni un tur sekojošā darbība aizkavēja Belgradas militārās akcijas Kosovā.



Etniskā tīrīšana un karš

Karš pārējos Rietumbalkānos beidzās 1996. gadā ar Dienvidslāvijai nepatīkamu bilanci: neatkarīgu Slovēniju, Maķedoniju, Bosniju – Hercegovinu un Horvātiju. 1996. gadā, kad tika noslēgts Deitonas miera līgums un pēdējā tolaik atdalījusies teritorija — Bosnija un Hercegovina kļuva patstāvīga, Kosovas šinī sarakstā nebija[8]. Kosovas karadarbība sākās tad, kad pārējā bijušās Dienvidslāvijas reģionā tas bija jau beidzies.

No 1996. līdz 1999. gadam ilga cīņas starp Dienvidslāvijas armiju un albāņu partizāņu formējumu - Kosovas Atbrīvošanas Armiju (Kosovo Libeartion Army jeb KLA). Formālais KLA līderis bija Hašims Thači (Hashim Thaçi) [9]. KLA izveidojās kā stihiska „mājas gvarde”, kura izrādīja pretošanos Kosovas tīrīšanas kampaņai. KLA bija viegli rekrutēt vietējos vīriešus, kuri jutās apdraudēti un kuru piederīgie tika pakļauti represijām un bija pametuši mājas. Kosovas kara laikā gājuši bojā un bez vēsts pazuduši aptuveni 12 000 Kosovas albāņi, 300 000 tika izdzīti no majām, no tiem vairaki desmiti tūkstošu nespēja šķērsot robežas un mēnešiem ilgi bija spiesti dzīvot mežos zem klajas debess.

Lai apturētu karadarbību NATO ģenerālsekretārs Havjers Solana (Javier Solana) uzaicināja Dienvidslāvijas, proti, Miloševiča vadītās valdības veidotu delegāciju un Kosovas albāņu grupu uz miera sarunām Rambuijē pilī Francijā. Sarunas notika visai īpatnēji, proti, delegācijas pie sarunu galda tā arī nekad netikās. Starptautiskie mediatori cirkulēja starp abām delegātu grupām, bet sarunas beidzās ar Dienvidslāvijas, proti, serbu puses demonstratīvu atgriešanos Belgradā. Serbi nepiekrita NATO spēku izvietošanai ārpus Kosovas teritorijas. Savukārt albāņu delegācija, kas jau tolaik, vismaz tās radikālāko pārstāvju izpratnē bija atbraukusi uz Rambuijē, lai saņemtu no Rietumu rokām pasniegto neatkarību, palika un parakstīja formālos Rambuijē līgumus, kas NATO ļāva leģitimizēt serbu mērķu bombardēšanu. 1999. gada beigās Serbija piekrita ANO pārvaldei Kosovā un tā nokļuva ANO pārvaldībā, kā to noteica Drošības Padomes rezolūcija 1244[10].



Protektorāts un statusa jautājums

No 2000. gada sākuma līdz pat šim brīdim Kosovu pārvaldīja ANO Pagaidu administrācija[11] kopā ar Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) un Eiropas Savienības misiju, bet par drošību gādāja NATO KFOR[12]. Rezolūcija 1244 stājās spēkā neviennozīmīgā situācijā: izejot Belgradas bruņotajiem spēkiem, serbu civiliedzīvotāji kļuva par Dienvidslāvijas armijas izdarīto noziegumu ķīlniekiem un albāņu atriebības objektiem, aptuveni 80 000 Kosovas serbu pameta Kosovu, ap 2800 pazuda bez vēsts šo notikumu laikā un vēlāk, bet atlikušie patvērās etniskajos anklāvos ārpus pilsētām[13].

Pēckara Kosovas ekonomiskā situācija bija nožēlojama. Bezdarbs[14], elektrības trūkums, izpostīta rūpniecība. Starptautiskās organizācijas un bilaterālie donori veidoja Kosovas valstiskās, pašvaldību un pilsoniskās institūcijas, ieguldot miljardus provinces atjaunošanā. Kosovas albāņu nemieri 2004. gadā un politisko vadoņu neatkarības saukļi, kas jo īpaši skaļi kļuva pēc Kosovas mērenā prezidenta Ibrahima Rugovas nāves, mudināja uzsākt sarunas starp Belgradas un Prištinas delegācijām. ES noturētās neveiksmīgās sarunas ilga divus gadus. Kosovas albāņi pieprasīja neatkarību, bet serbi bija ar mieru piekāpties tikai „paplašinātās autonomijas robežās”.



Iespējas, sekas un uzdevumi

Serbijai nav nedz vēlmes, nedz iespēju uzsākt militāru akciju, jo vairāk tāpēc, ka prezidents Boriss Tadičs ir uz Eiropu orientēts politiķis ar pastāvīgi deklarētu vēlmi pievienot Serbiju Eiropas Savienībai;
Taču, ja ES vēlas uzturēt Serbijas vēlmi tur atrasties, tai ir jāsniedz reāls un ļoti praktisks piedāvājums Belgradai; pašlaik, šķiet, ka šāda piedāvājuma nav;
Kosovas serbiem nav ne mazāko iespēju organizēt bruņotas akcijas vai mainīt anklāvu statusu; izņēmums ir Mitrovicas reģions ziemeļos, kas varētu pieprasīt pievienošanos Serbijai;
Albānija politiski respektē Rietumu alerģiju pret „Lielās Albānijas” izveidošanas signāliem, demonstrējot neitralitāti;
Kosovas neatkarība nebūt nenozīmēs pilnvērtīgu valsts funkcionēšanu un reālu Kosovas albāņu pārvaldi; NATO militārais kontingents un starptautiskās civilās misijas pildīs būtiskas valsts, tiesu, policijas, drošības iestāžu un citas funkcijas;
Apvienotās Nācijas visdrīzāk nokļūs catch-22 pozīcijā, proti, Drošības Padomes lēmums tiks paralizēts no Krievijas puses, turklāt ANO situācija ir divdomīga tieši 1244. rezolūcijas dēļ, kura skaidri atsaucas uz Kosovu kā Serbijas daļu;
ASV un grupa ES valstu atbalstīs pasludināto neatkarību, tomēr būs valstis, jo īpaši tuvējā reģionā (Bulgārija, Maķedonija, iespejams, Rumānija), kas ievēros formālu kavēšanos; iespējamā izeja no šīs situācijas varētu būt “vienotas ES nostājas piedāvājums”;
Kosovas gadījums ir sarkanā lupata Krievijai, jo īpaši augošajā, pret Rietumiem vērstajā noskaņojumā. Vladimirs Putins ir paziņojis, ka Krievija „nemērkaķosies” pakaļ Rietumiem, atzīstot Dienvidosetiju un Abhāziju, tomēr iespējams, ka citās situācijās kārdinājums izmantot Kosovas kārti var būt pietiekami liels;
Eiropas Savienībai būs jāpārņem pilnīga politiskā atbildība par Kosovas neatkarības sekām, ES misijai Kosovā, pirmkārt, nodrošinot to, ko faktiski nespēja izdarīt ANO civilā administrācija — serbu iedzīvotāju cilvēktiesības;
Starptautiskajiem donoriem jābūt skaidrībai par soļiem reālas legālas ekonomikas Kosovas izveidošanā, kas būtu brīva no kriminālas ēnas un spētu nodrošināt visu Kosovas iedzīvotāju dzīves līmeņa augšupeju.

Kosova turpina būt Eiropas atbildības jautājums un šī atbildība ar neatkarības pasludināšanu ir tikai pieaugusi. ES ir gatava uzņemties šīs nastas smagumu. No tā, cik veiksmīgi ES tiks ar to galā, ir atkarīgs daudz vairāk, nekā tikai situācija Balkānu reģionā.

___________________

[1] Patiesībā Kosovas kaujas bija vairākas, lielākā bija Transilvānijas grāfa Janoša Korvino Huniadi un Turku sultāna Murada III cīņa. Ungāru pretošanās Turku impērijai bija viens no reālajiem Otomanu invāziju kavējošiem faktoriem tālāk Eiropā.

[2] Dr. Vaso Čubrilović (1897 – 1990) pēc otrā pasaules kara darbojās Tito valdībā dažādos augstos amatos, tai skaitā Balkanoloģijas Institūta direktora postenī. Čubrilovičs bija komunistiskās partijas biedrs.

[3] Skat. Cubrilovic, Vaso, “The Expulsion of the Albanians", http://www.aacl.com/expulsion2.html

[4] Fadil Hoxha (1916-2001); ar komunisma idejām iepazinās Albānijā 30-ajos gados, bija pārliecināts tautu brālības un Dienvidslāvijas nedalāmības piekritējs, ieņēma augstus amatus Tito valdības laikā, Miloševiča valdības laikā tika izslēgs no partijas un apvainots valsts graušanā.

[5] Josip Broz Tito (1892-1980) – Dienvidslāvijas socialistiskās federatīvās republikas vadītajs un tās dibinātajs, pēc tautības horvāts

[6] SANU (Serbijas zinātnes un mākslas akadēmija) memorands (lasīt - http://www.balkan-archive.org.yu/), starp citiem iekļāva arī apgalvojumus par serbu diskrimināciju Horvātijā un Kosovā; Horvātiju un Slovēniju, kas uzurpējušas Dienvidslāvijas industriju; serbiem, kā asimilācijas, diskriminācijas, kulturālā genocīda upuriem u.c. SANU memorands nospēlēja būtisku ideoloģisku lomu vēlākajām militārājām etnisko tīrīšanu akcijām

[7] Slobodan Milošević (1941 -2006) – Serbijas prezidents no 1989 līdz 1997. gadam, vēlāk Dienvidslāvijas prezidents līdz 2000. Serbijas nacionālistisku līderis. Miris Hāgā, ANO ieslodzījuma centrā..

[8] Kosovas iekšējais statuss Dienvidslāvijā, bija savādāks kā Maķedonijai, Slovēnijai, Horvātijai, Bosnijai – Hercegovinai, kurām, kā federālām republikām pēc Dienvidslāvijas Federatīvās republikas konstitūcijas bija formālas tiesības atdalīties. Kosovai, kā autonomai provincei un Serbijas iekšējai teritorijai šādu tiesību nedz DFR, nedz vēlāk Serbijas konstitūcija neparedzēja.

[9] Formālais Kosovas līderis bija Ibrahims Rugova (Ibrahim Rugova) (1944-2006) uz kuru Rietumi lika lielas cerības kā miera procesa dalībnieku. Taču Rambuijē sarunās viņš pēc paša vēlmes, bet vēlāk Serbijas drošības spēku uzlikta mājas aresta dēļ nepiedalījās. Arī Miloševičs attiecās vadīt serbu delegāciju.

[10] UN Resolution 1244, pieņemta 1999.gadā, Kumanovas līgumā, ko parakstīja abas karojošās puses

[11] United Nations Interim Administration Mission in Kosovo

[12] Kosovo Force

[13] Nav skaidru ticamu datu par patieso serbu skaitu Kosovā, domājams, ka pēc 2004. gada albāņu nemieriem tie nevarētu but vairāk par 100 000

[14] Bezdarba līmenis ir ap 40 – 50 %, skat. "May finds Kosovo with 50% unemployed", 4.05.2006, www.eciks.org

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (7) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jaņdžs 26.02.2008 10:16
Ir iespējams, ka ES ir spērusi lielu soli uz Eiropas valstu sadalīšanos mazākos rajonos. Krievija nāk ar izpalīgu. Būtībā ES balkanizācija ir atbalstāma, ja dalībvalstis pieņem absoluti stabīlus robežu noteikumus (līdzīgi ASV pavalstīm) un piekrīt veidot vienību ar kopēju prezidentūru, monētas sistēmu, ārlietu politiku un tam līdzīgi. Pāreja saprotams prasa laiku, labu laiku, jo ne jau Spānija, Vācija, Francija, Anglija, u.c. uzdos savas elites priekšrocības egalitārismam par labu bez sīvas pretošanās.

Balkanizācija Latvijā paradoksāli nozīmē radīt vienotu sabiedrību, kur savās ģimenēs runājam kādu valodu vien vēlamies, but publiski sakarus veidojam uz angļu valodas pamata. Citiem vārdiem, radam jauna tipa ES pavalsti.

Ar Krievijas garantētu atbalstu Serbijai, kļūst skaidrs, ka augoni, kuru vajadzēja uzņemties dziedēt pirmo ir Serbija, ne Kosova. Tagadējā situācija pavērš iespēju uz ilglaicīgu noasiņošanu, kas Krievijai izdevīgi, jo monopols barbarismam joprojām paliek tās elites rokās. Nemieru dēļ, visa Adrijas jūras austrumu piekraste kļūs turistiem nepievilcīga. Kur sameklēsim quid pro quo? Vienīgi Grūzija, vai ne?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ja tā godīgi, man nav īsti saprotams, kāpēc netiek runāts par jautājumu - eirokultura un Rietumi kopumā, kāda ir tā nākotne? Kāpēc analīze "vienos vārtos"?

Nu un, prieks par minoras Dānijas avīzītes uzdrīkstēšanos? Paši plaukšķinātāji te daudzmaz nopietnā ideju portālā esat par to domājuši?

Kā jau teicu - "amīšu" "hamburgerdomāšanas" sūdi no Tuvajiem Austrumiem atnāca tieši mūsu mājpriekšā. Neticat?

Nu, nu, paskatīsimies. Pēc gada te varēšu uzraxtīt pāris indīgu komentu. ja vien i-nets strādās. Joprojām...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Bezvārdis - Cisco Kid 22.02.2008 12:13
Tā lieta ir arī tā, ka Daugavpilī dzīvo 95% krievu. Tātad... Un Rīgā ap 70%.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Cisco Kid 21.02.2008 16:45
ta lieta ir ka Kosovā dzivo 95% Albaņi.. tatad...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Vladimirs Vladimirovičs - kam par to visu prieks 20.02.2008 19:16
leksim bedrē, leksim bedrē, tālāk jau labi zināt kā tas beidzas.

Nu ko, pagaidīsim ar ko tā jezga beigsies, ja beigsies...

Ieguvēji noteikti gan būs vismaz viena valsts - ASV. Beidzot viņiem Eiropā būs nenogremdējama un milzīga karabāze. Mēs, Latvija? Atļaujiet pasmaidīt.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Bezvārdis - Ahmedam 20.02.2008 09:27
trīs rindiņas iepriekš šajā pat 'Gorski vijenac' fragmentā patiešām ir stāstīts par genocīdu, bet te - tikai par mošeju dedzināšanu. Bet, kas attiecas uz šo praksi - musulmaņi Balkānos ir bijuši tik pat naski uz baznīcu dedzināšanu. Bēgļi staigājuši nemitīgi no vienas puses uz otru. Te viens fragments no grāmatas 'Realm of the Balck Mountain', kas manuprāt labi parāda, kurš te ir cietējs un kurš pāridarītājs (jeb - abi vienādi). Stāsts par 1999. gadu:

"Montenegro [g.k. pareizticīgo valsts, kuras vadītājs 19.gs sarakstīja minētās vārsmas] had also to contend with the 80,000 Albanian refugees who had fled there to escape the Kosovo war. [..]Most of the refugees returned to their homes in Kosovo but in a moment worthy of the (part-Montenegrin) film director Emir Kusturica, an Albanian group found itself crossing with groups of Serb refugees going in the other direction, fleeing from Kosovo and as it were, taking their refugee places in Montenegro" Vai ne? Tā ka nevajag demonizēt vienu vai otru pusi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ahmed - Dzejas dienas 19.02.2008 23:08
Un visām viņu mājām mēs piešķīlām liesmu;No visām viņu masdžidām, lielām un mazām,Aiz mums vien krāsmatas rēgojās,Kur garāmejot ļaudīm nicīgus skatienus piesiet.





Serbu klasiskā dzeja par klasisko genocīdu pret muslimiem. http://www.forum.islammuslim.lv/viewtopic.php?pid=1934#p1934