Foto: N. Mežīņš

Recenzija Rasmas Kārkliņas grāmatai “The System Made Me Do It”

Profesore Rasma Kārkliņa iesāk savu grāmatu “Sistēma liek man to darīt”[1] ar neapstrīdamu konstatāciju – mūsu dienās postkomunistiskajā reģionā gandrīz katra saruna neizbēgami novirzās uz jautājumu par varas struktūru korumpētību. Arī nesen veiktais Latvijas sabiedrības demokratizācijas procesu izvērtējums, kura ietvaros autore sadarbībā ar Lolitu Čigāni sagatavoja sadaļu par korupcijas apkarošanu, norāda: sabiedrībā dominē uzskati, ka korupcija Latvijā ir izplatīta, jo sevišķi augstāko amatpersonu un politiķu aprindās[2]. Tādēļ nav nejaušība, ka R. Kārkliņa, starptautiski atzīta pētniece, kuru pazinām kā autoritāti etnopolitikas pētījumu jomā, savā jaunajā grāmatā ir pievērsusies korupcijas tēmai.

Pētījuma pamatā ir trīs pamatpieņēmumi:

1) korupcija ir nopietna problēma visās postkomunistiskajās valstīs;

2) pastāv dažādi korupcijas paveidi un visbīstamākie ir tie, kuri iegūst sistēmisku kvalitāti, proti, vairs nav skaidrojami tikai ar atsevišķu amatpersonu ļaunprātību vien;

3) korupciju nav iespējams iznīdēt pilnībā, taču to ir iespējams būtiski mazināt.

Izvērsts šo pieņēmumu iztirzājums veido pamatu grāmatas struktūrai. Pirmajā daļā autore aplūko korupcijas tipus, korupcijas pieredzi dažādās postkomunistiskajās valstīs un korupcijas tēmas vietu dažādu sabiedrību diskursā. Šajā sakarā tiek piedāvāta interesanta koruptīvo aktu tipoloģija (2. nodaļa), sākot no korupcijas ikdienas attiecībās starp iedzīvotājiem un amatpersonām un beidzot ar “valsts sagrābšanu” politiskās elites līmenī.

Otrajā daļā autores uzmanības lokā ir korupcijas cēloņi, kā arī jautājums par to, kādai ir jābūt sabiedrībai, kas maksimāli ierobežotu korupcijas iespējamību.

Visbeidzot, grāmatas pēdējā daļā autore pievēršas tam, ko parasti sabiedrībā saprot ar cīņu pret korupciju – proti, pret korupciju tieši vērstām institūcijām, noteikumiem un procedūrām.

Saņemot uzaicinājumu izvērtēt prof. Kārkliņas grāmatu, sākumā šaubījos, jo korupcija un cīņa pret to nav bijusi manu zinātnisko interešu centrā. Taču šai grāmatai piemīt iezīme, kas izceļ to citu korupcijas jautājumiem veltīto darbu vidū, proti, autore aplūko korupcijas fenomenu plaša politikas teorijas konteksta ietvaros, īpaši uzsverot šo jautājumu saistību ar demokrātijas teoriju. Sadaļā “Korupcijas pretstati” autore raksta: “Kad cilvēki izvairās no korupcijas aktiem vai nostājās pret tiem, viņi to dara ne tikai tāpēc, ka noraida kaut ko, bet arī tāpēc, ka viņi tic tīras politikas un labas pārvaldes iespējamībai” (90. lpp.).

Līdz ar to izvirzās jautājums par nekorumpētās politikas avotiem, un autore saskata tos pilsoniskajos tikumos un publiskuma garā. Viņa uzsver, ka pilsoņu sadarbība demokrātiskā sabiedrībā, kur suverēnā vara ir pilsoņu rokās un viņi ar dažādu procedūru palīdzību savu interešu pārstāvību uztic amatpersonām, ir svarīgākais faktors, kas pretdarbojas korupcijas tendencēm. Jo lielāka ir pilsoņu pārliecība par pārvaldes struktūru leģitimitāti, par to rīcību sabiedrības interesēs, jo lielāka ir varbūtība, ka gan amatpersonas, gan ierindas pilsoņi ievēros likumus un rīkosies vispārības vārdā. Var pilnīgi piekrist autores atziņai, ka nekorumpētās publiskās pārvaldes balsts ir publiskā labuma demokrātiskā izpratne, pilsoņu kopīgās pārliecības, augsta savstarpējās uzticēšanās un sadarbības pakāpe, emocionālā un normatīvā identifikācija ar tautu un valsti.

Autore pamatoti uzsver uzticēšanās kultūras nozīmi, kas ir viens no svarīgākiem demokrātiskās politiskās kultūras pastāvēšanas priekšnoteikumiem. Ir labi zināms, ka mūsu sabiedrībā šajā jomā ir vēl daudz darāmā: cilvēku skaits, kas apstiprinoši atbild uz jautājumu, vai citiem cilvēkiem var uzticēties, Latvijā ir zemāks ne tikai salīdzinājumā ar tā saucamajām vecajām demokrātijām, bet arī salīdzinājumā ar citām Austrumeiropas un Baltijas valstīm. Arī Latvijas etnisko kopienu starpā ir vērojams uzticēšanās deficīts, kas diemžēl kļūst par arvien nopietnāku problēmu.

Kā pamatoti norāda autore, viens no sarežģītākiem un korupcijai labvēlīgākiem postkomunistisko valstu kopīgā vēsturiskā mantojuma elementiem ir “reālā sociālisma” laikos radies izkropļotais priekšstats par publisko labumu un pilsoņu lomu tā īstenošanā. Komunistisko režīmu paradokss bija krasā pretruna starp oficiāli proklamēto uzsvaru uz publiskā labuma prioritāti un “reālā sociālisma” elitēm, kas pāri visam stādīja savas šauri personiskās un korporatīvās intereses. Šajā sakarā var piebilst, ka “reālā sociālisma” režīmu pastāvēšanas pēdējos gadu desmitos, kad to ideoloģija un politiskā prakse pakāpeniski atbrīvojās no staļiniskā totalitārisma odiozākām izpausmēm, kā arī no utopiskās retorikas par komunistiskās sabiedrības uzcelšanu vienas paaudzes dzīves laikā, acīmredzami mazinājās gan parasto iedzīvotāju, gan elites ticība ideoloģijai, uzsvars pārbīdījās uz pragmatisku piekrišanu režīma piedāvātajiem noteikumiem.

Padomju režīms pieļāva zināmu brīvību indivīdu privātajā dzīvē, taču krasi vērsās pret jebkādiem indivīdu mēģinājumiem paust režīma nesankcionētu interesi par publisko labumu. Tādējādi posttotalitārais “reālā sociālisma” režīms kā sabiedrībā valdošo tipu kultivēja sevī un savas ģimenes lokā noslēgto indivīdu. Latvija piedzīvoja aktīvā pilsoņa atdzimšanu “Dziesmotās revolūcijas” laikā, taču vēlākās attīstības gaitā pilsoniskās aktivitātes līmenis jūtami samazinājās. Daudz kas ir darāms, lai aktīvu pilsonisko pozīciju un ievirzi uz sadarbību padarītu par dzīves normu daudziem, kas jūtas vīlušies par to, ka nav piepildījusies liela daļa “dziesmotās revolūcijas” cerību.

Pēc “reālā sociālisma” sabrukuma Austrumeiropā un bijušās Padomju Savienības teritorijā (tiesa, ne visās jaunajās valstīs) tika iedibinātas demokrātiskās institūcijas un radīta likumdošana, kas aizsargā indivīdu pilsoniskās tiesības. Citiem vārdiem sakot, tika radīts demokrātijas formālais ietvars. Pēdējos gados daudzviet ir pieņemti Eiropas Savienības institūciju rekomendētie pretkorupcijas likumi un iedibinātas struktūras cīņai pret korupciju, taču bieži vien tās funkcionē citādi, nekā attīstītajās Rietumu demokrātijās – lielā mērā te vainojama neformālās politikas nesamērīgi liela ietekme uz formālo noteikumu īstenošanu dzīvē.

Autore uzsver, ka viens no svarīgākiem demokrātijas pilnveidošanas uzdevumiem ir – pārvarēt plaisu starp formālo demokrātiju un neformālo politiku, piepildīt šo formālo ietvaru ar demokrātiski pārliecinātu pilsoņu rīcību. Cīņu pret korupciju nevar reducēt uz represīvo struktūru akcijām vien – tās dziļākais pamats ir sabiedrības vispārējā demokratizācija. Latvijā politiskās un pilsoniskās līdzdalības līmenis vēl ir zems: partiju biedru īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā ir viszemākais Eiropas Savienībā, relatīvi maz iedzīvotāju iesaistās brīvprātīgās aktivitātēs savās teritoriālajās kopienās un sabiedriskā labuma jomās.

Uzsverot īpašo nozīmi, kāda ir publisko amatu pildītāju atbildības nodrošināšanai sabiedrības priekšā, autore grāmatas 8. nodaļā piedāvā īpašas ievērības cienīgu multidimensionālu pieeju, lai novērtētu atbildības mehānismu darbību. Tiek nodalīti vairāki atbildības paveidi, atbildīgo personu izvērtējuma kritēriji un galvenie jautājumi, kas rodas to kontekstā:

Elektorālā atbildība – cik brīvas un godīgas ir vēlēšanu kampaņu finansēšanas un vēlēšanu procedūras, cik nozīmīga vieta priekšvēlēšanu diskusijās ierādīta korupcijas tēmai, cik lielā mērā diskusijām seko pārmaiņas reālajā politikā?
Valdības atbildība – vai skandāliem, kas saistīti ar korupciju, seko augsta līmeņa amatpersonu atkāpšanās no amata, valdības maiņas, parlamentārā izmeklēšana?
Legālā atbildība – cik konsekventa ir pretkorupcijas likumdošana, vai tā ir nodrošināta ar pienācīgiem likumu piemērošanas mehānismiem? Cik daudz gadījumu ir izmeklēts un cik daudziem izmeklētajiem gadījumiem seko tiesas procesi un adekvāti spriedumi?
Administratīvā atbildība – kāda ir pārvaldes struktūru iekšējās uzraudzības un disciplināro procedūru efektivitāte?
Finansiālā atbildība – vai publisko līdzekļu izlietojums ir pārskatāms? Cik bieži un cik kvalitatīvi lieto audita procedūras? Cik bieži par publisko līdzekļu nepareizu izlietojumu piemērotas finansiālās sankcijas?
Publiskā atbildība – cik efektīva ir sabiedriskās domas “tiesa”? Kāda ietekme ir pilsoņu grupu un indivīdu protestiem?
Profesionālā atbildība – cik efektīvi darbojas dažādi profesionālās kompetences un disciplīnas novērtēšanas mehānismi (licencēšanas struktūras, profesionālās organizācijas)?
Starptautiskā atbildība – kāda loma korupcijas apkarošanā ir ārzemju uzņēmēju vietējām apvienībām, kā arī ārzemju institūciju veiktajam monitoringam?

Profesorei R. Kārkliņai piemīt īpašība, kuras dēļ viņu var apskaust daudzi rakstošie kolēģi – tā ir spēja saprotami rakstīt par sarežģītām tēmām. Tas padara grāmatu interesantu ne tikai šauram speciālistu lokam, bet arī studentiem un ierindas lasītājam. Grāmatas tekstu papildina plašas piezīmes un bibliogrāfiskās norādes. Tas viss liek ar nepacietību gaidīt plānoto grāmatas tulkojumu latviešu valodā, kas nodrošinās latviešu lasītājam saprotamu un kompetentu ceļvedi, iztirzājot ar korupciju saistītas problēmas.

_________________________________

[1] Karklins, Rasma. The System Made Me Do It: Corruption in Post-communist Societies. Armonk; New York; London: M.E. Sharpe 2005, 217 p.

[2] Cik demokrātiska ir Latvija: demokrātijas audits. LU Akadēmiskais apgāds, Rīga, 2005, 135. lpp.