Foto: N.Mežiņš © AFI
Recenzija par Svetlanas Djačkovas pētījumu “Latviešu valodas zināšanas un sabiedrības integrācija”.
Pētījuma mērķis
Svetlana Djačkova savā pētījumā “Latviešu valodas zināšanas un sabiedrības integrācija” par mērķi izvirza stāvokļa analīzi latviešu valodas apguves un pielietojuma jomā Latvijā.
Galvenā pētījumā aplūkotā problēma ir tā, ka šobrīd Latvijā joprojām ir ievērojams iedzīvotāju skaits, kuri latviešu valodu prot vāji. Autore analizē situāciju, saistot latviešu valodas zināšanu līmeni ar sabiedrības integrāciju, aplūko nepietiekamo latviešu valodas zināšanu cēloņus, kā arī ir izstrādājusi ieteikumus valsts valodas politikas mērķtiecīgākai īstenošanai.
Autore savā darbā jautājumu pētīšanā izmanto strukturētu un kompleksu pieeju. Likumdošanas, citu normatīvo aktu, statistikas datu analīze saistīta ar konkrētu organizāciju un institūciju darbības analīzi, praktiskiem piemēriem un daudzpusīgu iedzīvotāju viedokļu apskatu.
Daudz vērtīgas informācijas lasītājiem sniedz izdevumā ietvertie statistiskie materiāli, atsauces uz citiem pētījumiem, publikācijām un teorētiskām izstrādēm. Veiksmīga pieeja izdevuma struktūras veidošanā ir sadaļu “Informācija” atsevišķa izdalīšana, kurās lasītājs var iepazīties ar interesantiem papildmateriāliem par katru aplūkoto tēmu. Tomēr izdevuma struktūra ir samērā sarežģīta, tādēļ lasītājam brīžiem varētu būt grūtības izsekot sadaļu, nodaļu un apakšnodaļu dalījumam.
Kopumā darbs ir korekts un sekmīgs mēģinājums objektīvi aplūkot jautājumu loku, kuri bieži tiek pārspīlēti politizēti un apspriesti neveselīgas ažiotāžas gaisotnē.
Valodas zināšanas un sabiedrības integrācija
Sadaļā par sabiedrības integrāciju autore analizē valodas situācijas attīstību aizvadītajos gados, galvenokārt – 90. gadu otrajā pusē, izdalot vairākas problēmu grupas. Autore pievērš lasītāju uzmanību tam, ka pieejamie statistikas dati jāaplūko samērā piesardzīgi, jo tie bieži nesniedz patiesu priekšstatu par esošo situāciju. Manuprāt, autore ļoti precīzi uzsver apstākli, ka valodas situāciju nedrīkst apskatīt izolēti no plaša sociāli ekonomisku parādību loka. Valodas zināšanas nav abstrakcija – vairums indivīdu tās saista ar darbu, karjeru, profesionālo pilnveidi. Tāpat valodas lietošana vistiešāk saistīta ar indivīda attieksmi pret valsti un tās institūciju darbību. Autore uzsver valsts valodas būtisko lomu sabiedrības integrācijā, vienlaikus norādot uz iespējamām problēmsituācijām. Nepietiekamās valodas zināšanas ir nozīmīgs aspekts, kas kavē gan naturalizācijas procesu, gan pilsonisko līdzdalību politiskās un sabiedriskās aktivitātēs. Vienlaikus šie jautājumi ir vistiešākā veidā saistīti ar latviski nerunājošo iedzīvotāju atsvešinātību no valsts, vienaldzību un apātiju pret notiekošajiem politiskajiem un sabiedriskajiem procesiem. Šajā vietā gan man gribētos uzdot autorei retorisku jautājumu – cik liela daļa no latviešu tautības pilsoņiem, kuriem pilsonība tika atjaunota automātiski, šobrīd jūtas atsvešināti un vienaldzīgi pret valsti, kura it kā aizstāv viņu intereses? Taču šis jautājums jau ir ārpus valodas politikas jomas… Otrs būtisks jautājumu loks ir valodas loma sociāli ekonomiskajā un nodarbinātības kontekstā. Lai arī latviešu valodas loma darba tirgū palielinās, tomēr lielai daļai strādājošo nav pietiekamas motivācijas un reālas nepieciešamības tās apguvei.
Kopumā autore secina, ka valodas zināšanas uzlabojas, dominē pozitīva attieksme pret tās apguvi, tajā pat laikā norādot, ka valodas mācīšanās iespējas visiem interesentiem joprojām ir nepietiekamas. Savukārt piespiedu pasākumi ne visai veicina valodas zināšanu ilgtermiņa uzlabošanos. Autores argumenti un fakti rosina secināt – primāra ir cilvēku vēlme integrēties sociāli, ekonomiski un politiski, savukārt latviešu valodas zināšanas ir tam nepieciešamais līdzeklis, ne pašmērķis.
Valodas politika Latvijā un latviešu valodas zināšanas
Sadaļā par valodas politiku autore aplūko šīs politikas rezultātus, dažādu institūciju izpratni par valodas lomu sabiedrības integrācijā, pieprasījumu un piedāvājumu valodas apguvē. Autore izvērtē juridiskos stimulus (“Valsts valodas likums”, valodas atestācija) latviešu valodas pielietojuma paplašināšanai, to pieņemšanas procesu un sekas – un izdara visai interesantu secinājumu. Proti, likumdošanas un normatīvo aktu izmaiņas šajā jomā ne pārāk izteikti ietekmē reālās situācijas attīstību. Aplūkojot starptautisko organizāciju lomu šajos procesos, autore secina, ka likums savā pašreizējā redakcijā lielā mērā pieņemts politiskās elites un starptautisko organizāciju mijiedarbības rezultātā, bez pietiekamām konsultācijām ar Latvijas sabiedrību. Vienlaikus nepietiekama uzmanība veltīta valodas apguves pozitīvai motivācijai un atbalstam tās apguvei. Nenoliedzot valsts valodas atestācijas nozīmi, autore pievērš uzmanību sekojošam apstāklim – bieži vien atestācija ir tikai formāla prasību izpilde, kura neveicina vēlmes un interesi saglabāt un attīstīt iegūtās zināšanas. Bažas rada apstāklis, ka interesentiem ir grūtības saņemt precīzu informāciju par valsts valodas atestācijas prasībām. Te būtu ļoti vēlams informatīvi metodiskais materiāls, kurš pieejams ikvienam interesentam gan internetā, gan bukleta veidā.
Sadaļā veikts arī būtiskāko institūciju un organizāciju apskats, kuras darbojas latviešu valodas apguves, valodas politikas pārraudzības un sabiedrības integrācijas jomā. Analizēta Latviešu valodas apguves valsts programmas, valsts programmas “Sabiedrības integrācija Latvijā” un Sabiedrības integrācijas fonda, Naturalizācijas pārvaldes, Valsts prezidentes Valsts valodas komisijas, Nodarbinātības valsts dienesta darbība un savstarpējā mijiedarbība. Autore samērā detalizēti aplūko aktuālo mazākumtautību izglītības reformu un pieskaras pašvaldību, uzņēmumu un privātā sektora aktivitātēm šajā jomā.
Galvenais secinājums – savstarpējās koordinācijas darbs nav pietiekams, savukārt pieprasījums kvalitatīvai valodas apguvei ievērojami pārsniedz piedāvājumu. Domāju, ka atbildība par šī darba virzīšanu būtu jāuzņemas Izglītības un zinātnes ministrijai.
NVO pašreizējā loma un potenciāls valodas politikā un sabiedrības integrācijā
Tā kā Latvijas Tautas skola ir nevalstiska organizācija, kura aktīvi darbojas latviešu valodas mācīšanā, tad īpaši pievērsām uzmanību tiem aspektiem, kuri saistīti ar NVO lomas izvērtējumu latviešu valodas mācīšanā. Secinājums ir nepārprotams – NVO iesaiste latviešu valodas mācīšanā ir pierādījusi savu efektivitāti. Aizvadītajos gados daudzas Latvijas NVO ir pierādījušas, ka var būt uzticami sadarbības partneri valsts un starptautiskām institūcijām un organizācijām, spēj sekmīgi veikt finansu menedžmentu, nodrošināt pasniedzēju, metodikas un mācību līdzekļu kvalitāti.
Vienlaikus jāuzsver, ka nevalstiskas organizācijas kā pakalpojumu sniedzējas darbojas nevienlīdzīgos apstākļos, salīdzinot ar valsts un pašvaldību iestādēm. Atšķirībā no daudzām Eiropas valstīm, Latvijā tām NVO, kuras veic sabiedriski nozīmīgas funkcijas, nav pieejams valsts finansiāls atbalsts organizāciju pamatdarbības nodrošināšanai. Praktiski viss finansējums tiek piesaistīts ar projektu palīdzību. Tas neļauj NVO veikt savas darbības ilgtermiņa plānošanu un pastāvīgi piesaistīt kvalificētus darbiniekus, kā rezultātā to kapacitāte ir nepietiekama. Tomēr, arī strādājot šādos apstākļos, Latvijas NVO spēj piedāvāt kvalitatīvus pakalpojumus un produktus.
Minētā ilustrācijai īsi raksturošu Latvijas Tautas skolas (LTS) darbību, kura jau kopš 1998. gada strādā latviešu valodas mācīšanas jomā. Šajā laika periodā latviešu valodu šeit apguvuši vairāk kā trīsdesmit tūkstoši dažādu tautību cilvēku. LTS konkursu kārtībā ir ieguvusi tiesības īstenot vairākus projektus, kuru ietvaros, sadarbībā ar Naturalizācijas pārvaldi, galvenokārt ar ārzemju finansētāju (ASV, Zviedrija, Norvēģija, Lielbritānija) un Sabiedrības integrācijas fonda atbalstu ir radījusi sistēmu latviešu valodas mācīšanai cittautiešiem. To veido aprobētas mācību programmas, mācību līdzekļi un šim darbam pieaugušo izglītības sistēmā sagatavoti pasniedzēji. Pieprasījums pēc mācībām LTS ievērojami pārsniedz esošās iespējas. Latvijas Tautas skola īsteno arī projektu, kura ietvaros pilsonības pretendentiem māca latviešu valodu, Latvijas vēsturi un kultūru, valsts konstitucionālos un demokrātijas pamatus. Projektu jau ir atbalstījusi Nīderlandes Karalistes vēstniecība, Eiropas Komisijas delegācija Latvijā un Sabiedrības integrācijas fonds. Šis projekts varētu būt pamats vienotas standartizētas mācību sistēmas izveidošanai pieaugušajiem. Par to pētījumā (55. lpp) atzīmēts, ka šāds projekts Naturalizācijas pārvaldei sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju, Tautas skolu, citām sabiedriskām organizācijām un pašvaldībām bija plānots, bet netika īstenots.
Vēl daži pētījuma aspekti
Grūti nepiekrist izdevumā publicētajiem ieteikumiem valdībai, Latviešu valodas apguves valsts programmai un iesaistītajām organizācijām. Taču skaidrs, ka katram no minētajiem ieteikumiem nepieciešama papildus detalizācija, kuru var izstrādāt, ņemot vērā visu iesaistīto institūciju un organizāciju būtiskāko pieredzi un zināšanas. Pretējā gadījumā šādiem ieteikumiem būs tikai deklaratīvs raksturs.
Mūsdienu Latvijā situācija visās jomās attīstās dinamiski, latviešu valodas un sabiedrības integrācijas jautājumi nav izņēmums. Piemēram, par būtisku faktoru šajos procesos var kļūt pagājušā gada nogalē izveidotā Valsts valodas aģentūra (http://www.mk.gov.lv/site/files/2/868.doc), kura pētījumā nav aplūkota. Aģentūra ir Izglītības un zinātnes ministrijas pārraudzībā esoša valsts iestāde, kuras mērķis ir valsts valodas statusa nostiprināšana un ilgtspējīgas attīstības veicināšana. Par tās uzsākto darbību un aģentūras nolikumā minētajiem uzdevumiem šobrīd vēl ir maz informācijas.
Darbā pieļautas arī atsevišķas neprecizitātes, kuras nemazina pētījuma nozīmi. Piemēram, Ilona Stalidzāne 2001. gadā bija Naturalizācijas pārvaldes Informācijas centra vadītāja vietniece. ( 57. lpp).
Nobeiguma vietā
Paldies autorei par paveikto! Manuprāt, Svetlanas Djačkovas veiktais pētījums ir jāuztver kā nozīmīgs solis korektas sabiedriskas diskusijas veicināšanā valodas politikas un sabiedrības integrācijas jomā.
Saprotu, ka pētījuma ierobežotais apjoms (102 lappuses) dod iespēju aplūkot tikai pašus būtiskākos aspektus latviešu valodas apguvē un pielietošanā, pie tam galveno uzmanību koncentrējot dažu pēdējo gadu periodam.
Aizvadītajos gados Latvijā veikti daudzi specifiski pētījumi un analīzes valodu, etnopolitikas, sabiedrības integrācijas jomā, taču trūkst viegli pieejamas, uztveramas un apkopotas informācijas par šiem jautājumiem. Vienlaikus vairākiem būtiskiem jautājumiem, manuprāt, nav pievērsta pietiekama uzmanība.
Domāju, ka būtu lietderīgi turpmākos pētījumus veikt 2 virzienos:
Pirmkārt. Aplūkot ar latviešu valodas situācijas attīstību saistītos procesus Latvijā ilgākā laika periodā, ieskaitot PSRS pastāvēšanas pēdējo desmitgadi, atmodas periodu un pirmos soļus šajā virzienā, kurus veica atjaunotā Latvijas valsts. Domāju, ka pienācis laiks ne tikai analizēt pašreizējo situāciju, bet godīgi apzināt pieļautos trūkumus valodas politikas jomā aizvadītajos gados un rosināt visas iesaistītās struktūras efektīvākam dialogam un kopējam darbam.
Otrkārt. Piekrītot autores atziņai par to, ka valodas politika un sabiedrības integrācija ir nesaraujami saistīta ar sabiedrības un valsts sociālo un ekonomisko attīstību, gribētos rosināt nākamo pētījumu autorus spert soli tālāk, analizējot:
1. kā šie jautājumi saistās ar valsts ilgtspējīgu attīstību kopumā?
2. kā tos ietekmēs Latvijas integrācija starptautiskās struktūrās un globalizācijas procesos?
Domāju, ka šobrīd, kad palicis tikai īss laika sprīdis līdz Latvijas uzņemšanai Eiropas Savienībā, ir īstais brīdis sākt apzināties arī jauno problēmu loku, ar kuru nāksies saskarties. Vai Latvijas institūcijas un sabiedrība tam ir gatava? Līdzšinējās pieredzes analīze pārāk lielu optimismu neizraisa, jo šobrīd nav sakārtota pat ar Eiropu savietojama latviešu valodas prasmes līmeņu sistēma.