Atslēgvārdi:

Kopīgā lieta

Visefektīvākais sabiedrības saliedēšanas ceļš ir regulāri kontakti starp dažādu tautību pārstāvjiem un viņu kopīgas pilsoniskās iniciatīvas.

Iesaki citiem:
Karsts
Foto:aithom2

Šobrīd etniskie jautājumi Latvijā ir saasināti kā nekad līdz šim. Pašreizējā gaisotnē jābūt ļoti uzmanīgam ar jebkādiem izteikumiem, kas skar etniskās attiecības. Nupat to izbaudīju uz paša ādas. Pagājušās nedēļas beigās, 2012. gada 24. februārī, ar Eiropas Progresīvās izpētes fonda (FEPS) un Brīvības un solidaritātes fonda (BSF) atbalstu rīkoju forumu Latvija pēc referenduma: starpetniskās sadarbības stratēģijas, kurā pats arī uzstājos ar referātu. Uzreiz pēc manas uzstāšanās daudzos elektroniskajos medijos parādījās raksti ar aptuveni šādu nosaukumu: Ja mazākumtautības izies ielās, var iestāties sociālā krīze. Par nosaukuma pamatu kļuva mana forumā paustā doma. Raksti savāca lielu skaitu komentāru. Lai lieku reizi nebojātu sev nervus, jau kādu laiku komentārus internetā par sevi un saviem izteikumiem nelasu, bet no paziņām uzzināju, ka mana frāze daudziem lasītājiem izraisījusi pamatīgas dusmas. Personiski man vispārsteidzošākais bija tas, ka daudzi manus vārdus uztvēra kā mēģinājumu iebiedēt latviešus vai pat viņiem draudēt. Tā kā rakstos mana frāze bija atspoguļota bez konteksta, uzskatu par nepieciešamu precizēt savu domu un nostāju.


Etnisko jautājumu saasināšanās

Pirmkārt, nevienam pētniekam nevar aizliegt runāt par jebkādiem nākotnes attīstības scenārijiem. Turklāt nākotnes scenāriju veidošana ir tieši tāds „žanrs”, kurā apzināti pārspīlējumi ir normāla prakse. Tajā pašā laikā vēlreiz vēlos uzsvērt, ka par kaut kādu sociālo krīzi būs iespējams runāt tikai tad, ja mazākumtautības ielās izies patiešām milzīgā skaitā. Forumā paudu satraukumu, ka valstī, manuprāt, izveidojusies bīstama situācija, kad ļoti liela Latvijas sabiedrības daļa, visticamāk, ir neapmierināta ar esošo situāciju etniskajās attiecībās. Ja par krievu valodu nobalsojušo cilvēku skaitam pieskaitītu vairāk nekā 14% nepilsoņu bez balsstiesībām, kuri arī diez vai atbalsta Latvijas etnopolitikas kursu[ 1 ], ir iespējams runāt par aptuveni 40% neapmierināto. Kā protesta kustību pētnieks es tiešām uztraucos, ka, ja šāds cilvēku skaits savu prasību sadzirdēšanai pēkšņi izvēlēsies ielu protestu taktiku, pilsoniskās pretošanās metodes vai citas nekonvencionālās līdzdalības formas, valstī var rasties neprognozējamas sekas. It īpaši, ja ielās izies arī otra konfliktējošā puse — latvieši. Tāpēc forumā atzinos, ka man nav īsti saprotama pašreizējā valdošo politisko partiju eiforija. Manuprāt, šādos apstākļos ir nepieciešama steidzama rīcība starpetniskā konflikta nepieļaušanai. Ir svarīgi uzsākt patiesu dialogu un — jo ātrāk, jo labāk.

Latvijā etniskajai mobilizācijai atšķirībā no sociāli ekonomiskās mobilizācijas ir ļoti liels potenciāls.



Otrkārt, vēlos īpaši uzsvērt, ka nemēģināju nevienu iebiedēt. Forumā akcentēju, ka neko nezinu nedz par krieviski runājošās kopienas aktīvistu resursiem un spējām mobilizēt šo kopienu kādām nekonvencionālās līdzdalības akcijām, nedz par pašas kopienas gatavību tajās piedalīties. Tajā pašā laikā zinu, ka vairāki krievvalodīgie aktīvisti Latvijas plašsaziņas līdzekļos atklāti izteicās par protestu iespējamību. Droši zinu arī to, ka Latvijā etniskajai mobilizācijai atšķirībā no sociāli ekonomiskās mobilizācijas ir ļoti liels potenciāls. Referendums par krievu valodu kā otru valsts valodu to skaidri pierādīja. Protams, ir vērā ņemams arī arguments, ka ielu protestu tradīciju trūkums Latvijas sabiedrībā, visticamāk, noteiks to, ka cilvēki nebūs tikpat vienoti, saliedēti un viegli mobilizējami nekonvencionālās līdzdalības ziņā, kā bija, balsojot pēdējā referendumā.

Man ir ļoti žēl, ka visa Latvijas sabiedrības enerģija šobrīd tiek novirzīta savstarpējiem etniski motivētiem uzbrukumiem.



Treškārt, nevienam nemēģināju draudēt. Man nav itin nekādas vajadzības un ieinteresētības to darīt. Visas šīs pašreizējās cīņas par valodām, kultūrām, etniskajām un lingvistiskajām identitātēm nav manas cīņas. Man personiski visi šie jautājumi ir sekundāri. Kad tika ierosināta tautas nobalsošana par grozījumiem Satversmē, lai krievu valodai piešķirtu otras valsts valodas statusu, pats, kaut arī būdams krievu izcelsmes cilvēks, uzreiz distancējos no šīs iniciatīvas. Nekad to neesmu atbalstījis un minētajā referendumā nepiedalījos. Atzīstot, ka jebkuras kopienas cīņa par savām kultūras tiesībām ir normāls mūsdienu sabiedrības funkcionēšanas elements, pats tomēr redzu daudz lielāku jēgu Latvijā cīnīties par sociāli ekonomiskajiem jautājumiem un lielāku demokrātiju. Patiesībā man ir ļoti žēl, ka visa Latvijas sabiedrības enerģija šobrīd tiek novirzīta savstarpējiem etniski motivētiem uzbrukumiem.

Tajā pašā laikā etnisko attiecību jomā nemēģinu palikt pilnīgi malā. Jau gandrīz desmit gadus cenšos veicināt Latvijas sabiedrības integrāciju, kaut gan, iespējams, mani priekšstati par tās veicināšanas instrumentiem atšķiras no Latvijā vispārpieņemtiem.


Visdrošākais integrācijas pamats

Sabiedrības integrācijas jomā esmu bijis iesaistīts kopš 2003. gada gan kā pētnieks, gan kā aktīvists, gan kā valsts pārvaldes darbinieks[ 2 ]. Pēdējos divos gados ar savām sabiedrības saliedēšanas iniciatīvām kļuvu arvien vairāk pamanāms arī publiskajā telpā. Atkarībā no maniem izteikumiem plašsaziņas līdzekļi mēdza pieskaitīt mani vai nu vienai, vai arī otrai nometnei. Patiesībā nevienai no nometnēm nepiederu un pārstāvu savu viedokli, kurš pagaidām diemžēl nav guvis īstu atbalstu nedz latviešu, nedz mazākumtautību auditorijās.

Balstoties uz paša un manu paziņu pieredzes, esmu pārliecināts, ka visefektīvākais sabiedrības saliedēšanas ceļš ir regulāri kontakti starp dažādu tautību pārstāvjiem un viņu kopīgas pilsoniskās iniciatīvas. Attiecīgi galvenais integrācijas šķērslis Latvijā ir monoetnisko struktūru dominēšana itin visās dzīves jomās, ieskaitot nevalstisko organizāciju (NVO) un mazāk formālo aktīvistu grupu sektoru. Ja cilvēki regulāri nekomunicē savā starpā, viņiem ir grūti saprast otras puses sāpes un argumentāciju. Ja cilvēki neorganizē kopīgas pilsoniskās iniciatīvas, viņiem nav iespēju tuvināties, lai ar laiku sāktu veidoties starpetniskā solidaritāte.

Ir svarīgi veidot jaunas alternatīvas starpetniska dialoga platformas, kurās notiktu diskusijas par nepieciešamajām sociālajām pārmaiņām sabiedrībā.



Ar kādiem līdzekļiem starpetniskos kontaktus un kopīgu darbību var veicināt? Manuprāt, Latvijā pilsoniskās sabiedrības līmenī jāsāk mērķtiecīgi veidot alternatīvas un „paralēlas” multietniskās struktūras, kā arī alternatīvus starpetniskās komunikācijas (starpetniskā dialoga) kanālus. Jo vairāk šādu struktūru un kanālu būs, jo labāk. Jo aktīvāk un skaļāk tie darbosies, jo ātrāk iekustināsies sabiedrības integrācijas procesi. Latvijā beidzot jāparādās aktīvistu grupām, kas uzņemsies iniciatīvu sekmēt starpetniskos kontaktus NVO un mazāk formālo cilvēku grupu līmenī.
Runājot konkrētāk, pirmās jaunās multietniskās struktūras var veidoties kā:

  1. uz progresīvām pārmaiņām orientētas alternatīvas starpetniskas dialoga platformas;
  2. jaunas politiskās partijas bez etniskām barjerām;
  3. multietniskās sociālās kustības.



Tagad vēlos nedaudz pieskarties katrai no šīm struktūrām.

Latvijā pastāv alternatīvo, uz pārmaiņām orientēto, zināšanu trūkums. Vietējie plašsaziņas līdzekļi un izglītības iestādes galvenokārt tikai izskaidro un līdz ar to vienīgi atražo status quo, nepiedāvājot ceļus esošo problēmu pārvarēšanai. Tāpēc ir svarīgi veidot jaunas alternatīvas starpetniska dialoga platformas, kurās notiktu diskusijas par nepieciešamajām sociālajām pārmaiņām sabiedrībā — gan ekonomikā, gan politikā, gan visās pārējās dzīves jomās. Šīm platformām konsekventi, balstoties uz vienlīdzīgas līdzdalības principa, jāapvieno dažādu tautību pārstāvji — zinātnieki, NVO un arodbiedrību aktīvisti, darba ņēmēji un darba devēji, studentu organizāciju biedri, kultūras darbinieki u.t.t.. Ir ārkārtīgi svarīgi šādām platformām piesaistīt latviešu un krieviski runājošos žurnālistus, šādā veidā mēģinot pārvarēt arī divu informācijas telpu problēmu. Uzskatu, ka šajās platformās neviens sabiedriskais darbinieks nedrīkst būt persona non grata. Gluži pretēji — jācenšas runāt ar visiem, pat „radikālo” uzskatu pārstāvjiem.

Ar latviešu un krieviski runājošo žurnālistu palīdzību, šādas platformas varētu kļūt par jaunu starpetnisko pilsonisko iniciatīvu idejiskajām bāzēm. Tomēr, lai īstenotu jaunas idejas un veiktu progresīvas sociālās pārmaiņas, ir nepieciešama esošās politiskās elites nomaiņa vai vismaz tās būtiska atjaunošana. Tāpēc atliek tikai cerēt, ka Latvijas sabiedrībā beidzot radīsies pieprasījums pēc jaunām politiskajām partijām, kas veidosies bez etniskajām barjerām, mērķtiecīgi vērsīsies pie abām sabiedrības daļām un centīsies radīt un stiprināt starpetnisko solidaritāti.

Tajā pašā laikā gan Latvijas, gan pasaules pieredze liecina — lai panāktu progresīvas pārmaiņas, nedrīkst paļauties uz politiskajām partijām vien. Tāpēc ļoti svarīga un aktuāla ir multietnisko sociālo kustību veidošanās, kuras uzturēs regulāru ārpusparlamentāru spiedienu uz valdošajām aprindām un cīnīsies par Latvijas demokratizāciju kopumā, ņemot vērā gan latviešu, gan krievvalodīgo intereses. Jānoformulē kopīgs iekļaujošais „atbrīvošanas vēstījums”, kurš būs adresēts visām atstumtajām un nesadzirdētajām grupām neatkarīgi no etniskās piederības. Kā protestu un sociālo kustību pētnieks es zinu, ka tieši sociālās kustības ir progresa dzinējspēki. Vēsture ir pierādījusi, ka politiķi ļoti reti īsteno progresīvas pārmaiņas pēc savas iniciatīvas. Parasti viņi to dara sabiedrības spiediena dēļ.


Kur meklējama interešu saskaņa

Esmu pārliecināts, ka kopīga cīņa par pozitīvām pārmaiņām valstī latviešiem un krievvalodīgajiem jāsāk tajās sfērās, kur viņu intereses sakrīt. Tie, pirmkārt, ir sociāli ekonomiskie jautājumi. Nav šaubu, ka lielākā Latvijas sabiedrības daļa ir ieinteresēta padarīt Latviju par sociāli atbildīgāku valsti. Ja par primāru beidzot kļūs sociāli ekonomiskā, nevis etniskā mobilizācija, fundamentālas pārmaiņas notiks arī Latvijas sabiedrības struktūrā un cilvēku savstarpējās attiecībās. Proti, pēc etniskiem vai lingvistiskiem principiem būvēto komunikācijas kanālu un organizāciju vietā nāks jaunas pilsoniskās sabiedrības struktūras, veidotas atbilstoši sociāli ekonomiskajām interesēm.

Mūsdienās valdības un parlamenti arvien vairāk attālinās no sabiedrības. Tā ir ne tikai Latvijai, bet arī visai pārējai pasaulei raksturīga tendence. Latvijas sabiedrības izredzes padarīt valsti par savu interešu īstenošanas instrumentu ir niecīgas, kamēr cilvēku politiskās līdzdalības motivācijas pamatā būs etniskā un lingvistiskā, nevis sociāli ekonomiskā identitāte. Latvijai ir nepieciešama tāda sociālo pārmaiņu un attīstības dienaskārtība, kuras centrā būtu nevis cīņa par valodām un kultūrām, bet gan par labklājību, demogrāfijas rādītāju uzlabošanu, cilvēka cienīgiem darba apstākļiem un reālu demokrātiju gan valsts un pašvaldību līmenī, gan darba vietās.

Starpetniskā sadarbība pilsoniskās sabiedrības līmenī ir tas, no kā visvairāk baidās pie varas esošie Latvijas politiķi.



Pašreizējos apstākļos starpetniskā sadarbība jāveicina tieši pilsoniskās sabiedrības aktīvāko pārstāvju, nevis politisko partiju līmenī. Šķiet, ka šobrīd valdošās partijas nav ieinteresētas šajā sadarbībā. Iespējams, tās pat visiem spēkiem to traucēs, jo etniskie un lingvistiskie jautājumi joprojām ir vislielākais politiskais kapitāls partiju rīcībā. Var arī pieļaut, ka starpetniskā sadarbība pilsoniskās sabiedrības līmenī ir tas, no kā visvairāk baidās pie varas esošie Latvijas politiķi. Ja latvieši un krieviski runājošie iedzīvotāji apvienosies un izvirzīs kopīgas sociāli ekonomiskās vai politiskās prasības, šīs prasības vairs nebūs iespējams ignorēt. Attiecīgi, ja šī apvienošanās nenotiks, valdošajām aprindām paliks iespēja turpināt spēlēt un manipulēt ar dažādu tautību pārstāvju atšķirīgām vajadzībām un interesēm, nemitīgi pretstatot tās savā starpā.

Tāpēc vairs īpaši neticu, ka esošā politiskā elite atbalstīs starpetnisku sadarbību. Šķēršļus šādai sadarbībai var mazināt tikai un vienīgi pati pilsoniskā sabiedrība. Ja tomēr pie varas esošie politiķi vēlas kaut kā šajā ziņā palīdzēt, viņiem sabiedrības integrācijas politikā galvenais uzsvars būtu jāliek uz reālu atbalstu multietniskajām struktūrām, it īpaši nevalstiskajā sektorā, un dažādu tautību pārstāvjus apvienojošām pilsoniskajām iniciatīvām.


Šķēršļi un izaicinājumi

Pēdējo divu gadu laikā es mērķtiecīgi esmu mēģinājis veicināt sadarbību starp latviešu un krieviski runājošās kopienas aktīvistiem. Sākumā centos to darīt ar organizācijas Meierovica biedrība par progresīvām pārmaiņām palīdzību. Piemēram, 2010. gada septembrī sadarbībā ar šo organizāciju tā sauktajās Meierovica sarunās rīkoju diskusiju par pilsonisko līdzdalību Latvijā. Galvenais pasākuma mērķis bija sapulcināt latviešu un krievvalodīgo NVO aktīvistus, lai apspriestu perspektīvas attīstīt dažādu Latvijā dzīvojošo tautību cilvēku kopīgās pilsoniskās iniciatīvas, aplūkojot tās kā iespējamu starpetniskās konsolidācijas faktoru. Kaut gan aicinājums piedalīties pasākumā tika izsūtīts daudzām latviešu un mazākumtautību organizācijām, diemžēl toreiz interesi par līdzdalību diskusijā izrādīja tikai latviešu organizācijas.

Krievvalodīgie aktīvisti nav gatavi atbalstīt latviešu sociāli ekonomiskās iniciatīvas, ja nebūs piekāpšanās krieviski runājošās kopienas prasībām. Savukārt latviešu aktīvisti nav gatavi pārkāpt noteiktas „sarkanās līnijas”.



Šobrīd starpetniskās sadarbības iniciatīvu turpinu attīstīt sociāldemokrātiskajā biedrībā Progresīvie. 2011. gadā sadarbībā ar šīs biedrības pārstāvjiem organizēju vairākus publiskos seminārus, kuros tika aicināti piedalīties gan latviešu, gan krievvalodīgo NVO pārstāvji. Šajos semināros tika aktualizēts jautājums par nepieciešamību izveidot dažādu tautību aktīvistu sadarbības tīklu, kas ar laiku varētu pārtapt multietniskajā sociālajā kustībā.

Kaut gan uzaicināto organizāciju atsaucība šoreiz bija lielāka nekā Meierovica sarunu gadījumā, starpetniskās sadarbības sfērā kļuva acīmredzami vairāki būtiski šķēršļi un izaicinājumi. No vienas puses, daudzi krievvalodīgie aktīvisti nav gatavi atbalstīt latviešu aktīvistu sociāli ekonomiskās, demokrātijas paplašināšanas un tiesiskuma stiprināšanas iniciatīvas, ja nebūs piekāpšanās krieviski runājošās kopienas pašreizējām politiskajām un kultūras prasībām. No otras puses, latviešu aktīvisti arī nav gatavi pārkāpt noteiktas „sarkanās līnijas”, it īpaši valodas un kultūras jomā. Tas nozīmē, ka starpetniskā sadarbība šobrīd ir ļoti apgrūtināta un man priekšā acīmredzot vēl ir smags un pacietīgs darbs.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti
Kaklasaites

Laiks tautai 5 Autors:Providus.lv

Citi autora darbi