Atslēgvārdi:

Kodolieroču jautājuma zemūdens akmeņi 1

Valstu drošība ir ļoti jūtīgs jautājums, īpaši tādā reģionā kā Tuvie austrumi. Lai gan nav pierādījumu, ka Izraēlai ir kodolieroči, reģiona valstis uzskata, ka tie Izraēlai ir, un tas darbojas kā ļoti labs atbaidīšanas līdzeklis un drošības garants.

Iesaki citiem:
Zemakmeni 255x203(1)
Foto:A. Jansons

Kā jebkurā konfliktā, arī Irānas kodolaktivitāšu sakarā, publiskajā telpā parādās tikai daļa informācijas, un ne vienmēr no iegūtās informācijas paliek skaidri patiesie konflikta cēloņi. Jāatzīst, ka tieši Irānas konflikts ir ļoti daudzšķautņains un rakstā apskatītie jautājumi nav galīgais šī jautājuma cēloņu uzskaitījums. Apskatītie jautājumi ir primārie, kas ir šo konfliktu saasinājuši, tāpēc, atrisinot šos jautājumus, pavērtos lieliska iespēja atrisināt arī visu konfliktu.

Urāna bagātināšana

Irānas vadība (prezidents Mahmuds Ahmedinedžads) vairākkārt publiski paziņojusi, ka neapturēs savu kodolprogrammu, uzsverot, ka Irānai Kodolieroču neizplatīšanas līguma (NPT) ietvaros ir tiesības bagātināt urānu (līgums paredz, ka valstīm ir tiesības uz miermīlīgu atomenerģijas izmantošanu, arī urāna bagātināšanu). M.Ahmedinedžads jau paziņojis, ka tiks noraidīti jebkādi sarunu piedāvājumi, kas liks Irānai atteikties no tās likumīgajām tiesībām (t.i. bagātināt urānu). Jūtīgākais jautājums šajā gadījumā ir tas, ka, izmantojot tās pašas tehnoloģijas, ar kādām tiek bagātināts urāns atomelektrostacijām, to var bagātināt līdz līmenim, kas atbilst kodolieročos nepieciešamajam. Rietumvalstis nevēlas pieļaut, ka Irāna iegūst zināšanas un iespējas bagātināt urānu, jo tad būs grūti kontrolēt, kādiem mērķiem tas tiek izmantots.

Šis jautājums saasinājies tieši tagad, kaut gan problēma pastāv jau ilgu laiku – kā ierobežot urāna bagātināšanu tikai civiliem mērķiem un nevis kodolieroču ražošanai. Pašlaik uzsāktas vairākas iniciatīvas, kuru mērķis ir starptautiski risināt pieeju kodoldegvielas ražošanas ciklam. Par šādu risinājumu pozitīvi ir izteicies arī SAEA ģenerāldirektors Mohameds ElBaradejs. Tā galvenā ideja ir izveidot starptautiskus centrus, kur tiktu bagātināts urāns un ražota kodoldegviela atomelektrostacijām. Šie centri, kas būtu nevis atsevišķas valsts pārraudzībā, bet gan starptautiskā kontrolē, piegādātu (un garantētu) kodoldegvielu valstīm, kurām tā ir nepieciešama civiliem mērķiem, tādejādi valstīm pašām nevajadzētu būvēt bagātināšanas infrastruktūru, kas prasa milzīgas investīcijas un palielina izplatīšanas riskus. Jāatzīmē, ka jau pašlaik lielākā daļa valstu, kurām ir atomelektrostacijas, pašas neražo kodoldegvielu, bet gan to iepērk.

Šādai starptautiskai pieejai tomēr arī ir savi mīnusi. Piemēram, attīstības valstis ar ļoti lielām bažām skatās uz šādām iniciatīvām, jo uzskata, ka ar to tiks ierobežotas to NPT tiesības pašām ražot kodoldegvielu un tās būs atkarīgas no lielvalstu piegādēm (tas ir viens no Irānas argumentiem). Tāpat jauna problēma ir lietotā kodoldegviela, tās uzglabāšana un kontrole, jo arī no tās (plutonija) var sagatavot kodolmateriālu ieročiem.

Katrā ziņā urāna pārstrāde un bagātināšana ir viens no jautājumiem, kas ir pašreizējās situācijas centrā. Eiropas Savienība (ES) un ASV kā priekšnoteikumu jaunām sarunām ar Irānu prasa apturēt tieši šīs aktivitātes.

Neizplatīšana un terorisms

Vēl viens spēcīgs arguments, kāpēc ES un ASV tik aktīvi cenšas ierobežot Irānas kļūšanu par valsti ar zināšanām un tehnoloģisko kapacitāti uzbūvēt kodolieročus, ir iespēja, ka šī informācija vai materiāli var nokļūt teroristu rokās. Aritmētika ir vienkārša, jo vairāk valstīs (it sevišķi nestabilās) būs šīs tehnoloģijas un zināšanas, jo lielāka iespēja, ka tās var nonākt teroristu rokās. Ir zināms, ka teroristiskie grupējumi izrādījuši interesi par kodolieročiem, un, ņemot vērā Irānas režīma “īpatnības”, ir lielas bažas (īpaši ASV), ka tā varētu informāciju vai materiālus “nopludināt” arī šādiem grupējumiem. Nav arī noslēpums, ka Irāna atbalsta, piemēram, “Hizbollah”.

Neizplatīšana un Tuvie austrumi

Valstu drošība ir ļoti jūtīgs jautājums, īpaši tādā reģionā kā Tuvie austrumi. Tāpēc bieži tiek runāts par to, ka dažādas reģiona valstis varētu sekot Irānas “piemēram” un arī uzsākt aktivitātes kodolieroču virzienā. Jau uz šo brīdi Tuvajos austrumos pietiek problēmu. Krievijai, Indijai un Pakistānai ir kodolieroči, un šīm valstīm arī ir ietekme šajā reģionā. Visneērtākā situācija ir ar Izraēlu, kura tiek uzskatīta par kodolieroču valsti un ir kā “dadzis acī” daudzām citām reģiona valstīm. Ar īpašu naidīgumu pret Izraēlu izceļas tieši Irāna (sevišķi kopš jaunā prezidenta M.Ahmedinedžada nākšanas pie varas).

Spēku līdzsvars un drošība šajā reģionā ir ļoti trausla, un šādā kontekstā kā iespējamie sekotāji Irānai tiek minēta Ēģipte, Turcija un Saūda Arābija, kam varētu sekot virkne citu valstu. Irānai pat nevajag obligāti iegūt kodolieročus, bet tikai fakts vien, ka Irānai būs zināšanas un kapacitāte tos iegūt, var pamudināt arī citas valstis rīkoties. Šī situācija jau “veiksmīgi” darbojās Izraēlas gadījumā, jo, lai gan nav pierādījumu, ka Izraēlai ir kodolieroči, reģiona valstis uzskata, ka tie Izraēlai ir, un tas darbojas kā ļoti labs atbaidīšanas līdzeklis un drošības garants.

Neuzticība

Kā vienu no Irānas kodolkrīzes elementiem noteikti var atzīmēt neuzticību, kas valda starp Rietumvalstīm (ar ASV un ES3[1] priekšgalā) un Irānu. Galvenais neuzticības pamats pret Irānu ir tas, ka tā attīstījusi slepenu kodolprogrammu vairāk kā desmit gadu garumā[2] un šobrīd negrib pilnīgi atklāti atspēkot pārmetumus par kodolieroču programmu. Rietumvalstis atzīst, ka Irānai ir tiesības uz miermīlīgu kodolprogrammu, bet grib, lai Irāna iesaldē visas aktivitātes līdz brīdim, kad visi jautājumi, it sevišķi par iespējamo kodolieroču programmu, tiktu noskaidroti un tiktu atgūta starptautiskā uzticība.

Irāna un virkne citu attīstības valstu, savukārt, neuzticas Rietumiem, jo baidās, ka varētu tikt ierobežotas tās likumīgās tiesības attīstīt civilo kodolenerģiju. Tāpat uzticību neveicina arī ASV “režīma maiņas” politika pret Irānu.

Kodolenerģijas attīstība Irānai ir arī principa jautājums, jo tas vēl vairāk nostiprinātu Irānas kā reģiona līderes statusu. ASV savukārt uzsver, ka ir grūti izskaidrot Irānas lielo slepenību un steigu attīstīt kodolenerģiju, kaut gan tai ir tik milzīgi naftas un dabas gāzes resursi enerģijas nodrošināšanai.

Arī, skatoties uz faktiem, aina nav tik skaidra. Kā objektīvāko informāciju ir jāņem SAEA Ģenerāldirektora ziņojumi par Garantiju līguma ieviešanu Irānā (pēdējais apjomīgākais ziņojums (GOV/2006/27) pieejams SAEA mājas lapā[3]). Šajā ziņojumā (33.rindkopā) SAEA Ģenerāldirektors secina, ka “Irāna atskaitījusies par visiem aģentūrai deklarētajiem kodolmateriāliem” (autora tulkojums), respektīvi, visi materiāli, ko Irāna pati deklarējusi, tiek lietoti tikai civiliem mērķiem. Tajā pašā laikā norādīts uz Irānas nepietiekamo sadarbību ar SAEA (34. un 35. rindkopa) un to, ka aģentūra nevar garantēt, ka Irānā nav nedeklarētu kodolmateriālu (33. rindkopas beigas). Šeit var norādīt uz Papildus protokolu, ko Irāna nav ratificējusi, taču Irānu nevar vainot par to, ka nepastāv ciešākas uzraudzības normas visām valstīm. Tīri formāli Irāna izpildījusi savas starptautiskās juridiskās saistības, bet tā negrib kliedēt neskaidrības par tās kodolprogrammu. Irānai gan tagad ir jāpilda ANO Drošības padomes 31.jūlija rezolūcijas[4] prasības apturēt urāna pārstrādi un bagātināšanu, jo ANO Drošības padomes lēmumi ir saistoši visām ANO dalībvalstīm.

Nākotne

Lai kā skatās uz Irānas kodolprogrammas jautājumu, redzamas divas taisnības, un nebūt nav tā, ka Irāna ir izolēta pret pārējo pasauli, jo arī Irānas pusē ir liels skaits valstu (pamatā attīstības). ASV un ES ir panākušas lielu starptautisku atbalstu, bet joprojām ir virkne valstu, kas ar bažām skatās uz ASV un ES aktivitātēm pret Irānu, īpaši jau prasībām, kas ierobežo NPT tiesības un prasa no Irānas īpašu atklātību. Ilgstošam risinājumam būs jāparūpējas arī par šo bažu kliedēšanu. Pirmais pārbaudījums iespējamam risinājumam gaidāms jau drīz, augusta beigās, kad Irāna atbildēs uz 5+1 valstu piedāvājumu un iztecēs termiņš, ko ANO Drošības padome deva Irānai urāna pārstrādes un bagātināšanas apturēšanai.

Lai atrastu punktu, kur saskaras šī jautājuma dažādās taisnības, vai vismaz tuvinātu tās, un atrisinātu esošo situāciju, būs nepieciešama cieša sadarbība. Sadarbība starp ES un ASV, sadarbība starp Rietumiem, Krieviju un Ķīnu, sadarbība starp Irānu un ANO drošības padomi, sadarbība starp Irānu un SAEA. Risinājums nav viegls, bet likmes ir augstas, jo uz spēles ir likts gan Kodolieroču neizplatīšanas līgums, gan viss kodolieroču neizplatīšanas režīms. Jautājuma risinājumam ir jābūt smalkam balansam un kompromisam, un tas noteikti atstās sekas un ietekmēs gan NPT nākotni, gan neizplatīšanas režīmu vispār.

_______________________

[1] Apvienotā karaliste, Francija un Vācija

[2] Skat. SAEA ģenerāldirektora ziņojuma 34. rindkopas vidū: http://www.iaea.org/Publications/Documents/Board/2006/gov2006-27.pdf

[3] http://www.iaea.org/Publications/Documents/Board/2006/gov2006-27.pdf

[4] http://daccessdds.un.org/doc/UNDOC/GEN/N06/450/22/PDF/N0645022.pdf?OpenElement

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Raivo 20.09.2006 11:29
Ņemot vērā, ka šo rakstu izlasīju tikai tagad, neesmu pārliecināts, vai šo komentāru kāds izlasīs. Tomēr vēlējos paust savu redzējumu par problēmām, kas saistītas ar Irānas kodolprogrammu. Pamatā piekrītu raksta autora vērtējumam, tomēr man liekas, ka Izraēlas faktors netiek līdz galam novērtēts. Ar kodolieročiem bruņota Irāna noteikti būtu Izraēlas spēka dominances beigas tuvajos austrumos (šobrīd Izraēlas militārais pārspēks šaubas nerada, ko kārtējo reizi apstiprināja Izraēlas rīcība Libānā). Ņemot vērā, ka militārajā ziņā spēcīgākās valsts statusa zaudēšana Izraēlai nozīmētu reālu apdraudējumu tās eksistencei, jo Izraēlas rīcības brīvība militārajā ziņā tiktu sasaistīta, man nav šaubu, ka Izraēla bezgalīgi negaidīs, kā pārējā pasaule tiks galā ar Irānu. Izraēla jau pagātnē ir devusi preventīvus militārus triecienus reģiona valstīm, kas vēl vairāk pastiprina šo manu pārliecību. Līdz ar to labākajā gadījumā šajā reģionā ir iespējams vēl viens bruņots konflikts ar konvencionālajiem ieročiem. Sliktākajā gadījumā (iespējams divos gadījumos - (1) Irānas koolprogrammā iesaistītie objekti ir pārāk labi nocietināti, līdz ar ko ar konvencionāliem ieročiem nav sasniedzami, vai (2) Irāna patiešām iegūst kodolieročus (kas gan droši vien vēl prasīs vairākus gadus, kaut gan dažādu amatpersonu izteikumos vērtējumi atšķiras)), tuvajos austrumos, pirmo reizi kopš 1945.gada, bruņotā konfliktā var tikt pielietoti kodolieroči. Manuprāt, ja kaut kur pasaulē tiktu pielietoti kodolieroči, ņemot vērā politiskās, militārās un citas sekas, neviena no kodolvalstīm nevarētu palikt malā. Kā situācija attīstītos šajā gadījumā, nav iespējams prognozēt. Tomēr šādā situācijā arī Latvija tiktu netieši iesaistīta, jo NATO, kuras dalībvalsts ir Latvija, ir trīs no oficiālajām pasaules kodolvalstīm, bet Latvijai kaimiņos - ceturtā. Tādēl, manuprāt, Irānas kodolprogramma netieši skar arī Latvijas intereses.