Ko (ne)zina mūsdienu jaunieši? 5

Šorīt Latvijas universitātē mani pamatīgi šokēja divi duči otrā kursa studentu, kuri cer kļūt par profesionāliem žurnālistiem, bet, izrādās, nebija pat pamanījuši vienu galvenajiem pasaules notikumiem pagājušajā nedēļā, lai arī par to bija rakstīts bezmaz vai visos portālos tajā interneta pasaulē, kuru mūsdienu jaunieši uzskata par informācijas alfu un omegu. Acīmredzot nemaz tik informatīvs tas internets nav, bet vai tikai internetā vaina? Diez vai.

Iesaki citiem:

Labdien, lasītāji!

Kā jau droši vien zināt, viena no daudzām lietām, ar kurām nodarbojos Latvijā, ir lekciju pasniegšana Latvijas universitātes Žurnālistikas katedrā. Mācu pamata ziņu rakstīšanu -- kā atrast tēmu, kā strukturēt materiālus, kā un kāpēc intervēt citus cilvēkus, kā prezentēt viņu teikto rakstītā materiālā u.tml. Šodien runāju par procesu, ko sauc "lokalizācija." Runa ir par materiālu, kura pamatā ir kaut kas ārvalstīs noticis, par ko ir kaut kas sakāms un rakstāms arī pie mums. Tā, piemēram, kad 2001. gada 11. septembrī teroristi uzbruka Pasaules tirdzniecības centram Ņujorkā un Pentagonam Vašingtonā, Latvijā žurnālisti centās uzzināt, pirmkārt, vai bojā gājušo starpā bija kāds latvietis, bet arī pēc tam varēja būt visādi jautājumi: Vai kaut kas līdzīgs varētu notikt Latvijā? Ko par to saka Latvijā dzīvojoši musulmaņi (Latvijas televīzijā todien mums bija milzīgi grūti atrast kādu musulmani, kurš varētu sniegt interviju)? Cik droši ir avioreisi Latvijā u.tml.

Teicu studentiem, ka nav jau jāmeklē tik sens piemērs. Tā, piemēram, pagājušajā nedēļā bija lielais stāsts no Tulūzas Francijā, un ko mēs varētu par to rakstīt Latvijā? Sekoja klusuma brīdis no studentiem, un viņu acīs es varēju redzēt, ka man ir jāuzdod vēl viens jautājums: "Kurš zina, kas pagājušajā nedēļā notika Tulūzā Francijā?" Vai ziniet, no 26 otrā kursa studentiem Latvijas Universitātē atbildi uz šo jautājumu zināja ... precīzi neviens. Precīzi neviens.

Jau vairāku gadu garumā esmu apradis ar to, ka studenti, kuri vēlas tapt par rakstošiem žurnālistiem, laikrakstus nelasa. Katru gadu intereses pēc pirmajā lekcijā pajautāju, pērn nebija neviens, kas lasa laikrakstus, šogad bikli rociņu pacēla viena meitene. Visu uzzinām internetā, tā man skaidro mūsdienīgie informācijas patērētāji. Bet kā tādā gadījumā viņiem visiem pēc kārtas paslīdēja garām situācija Francijā, kur musulmanis nošāva trīs zaldātus, pēc tam rabīnu, divus bērnus un vēl vienu cilvēku ebreju skolā, tad iebarikādējās savā mājā un pēc 30 stundām pats tika nošauts, kad atklāja uguni pret policiju un pats mēģināja aizbēgt? Par to, mīļie, bija teksts absolūti visos portālos pēc kārtas, i Delfos, i Ir.lv, i Diena.lv, i NRA.lv, i Latvijasavize.lv, i Puaro.lv, i Kasjauns.lv, Apollo.lv, News.lv, TVNET.lv, utt., u.tml.

Atvainojiet, bet tas ir vienkārši šokējoši. Šie nav gadījuma rakstura kaut kur uz ielas sagrābstīti jaunieši, šie ir cilvēki, kuri, lai iekļūtu "žurnālistos," izturēja visnotaļ pamatīgu konkursu. Viņi ir studenti universitātē, ne piektajā klasē. Vismaz pēc idejas viņi līdz ar to ir intelektuāli noskaņoti. Un, vēl vairāk, viņi mācās tieši žurnālistos, ne fiziķos, un žurnālistika tomēr ir tā joma, kurā ir nepieciešams zināt, kas tev notiek apkārt (ar to, protams, negribu teikt, ka fiziķi ir nezinīši). Labi, varbūt situācija Tulūzā nebija jāzina visos iespējamos sīkumos, bet par to pat nebūt dzirdējušam? Kādā pasaulē šie jaunie cilvēki dzīvo?! Kaut kā gribas domāt, ka kaut vai uz labu laimi pa internetu blandoties vismaz kaut kas par to būtu pamanīts, bet acīmredzot ne.

Šī ir lieta, par kuru Latvijas (un ne tikai) sabiedrībai ir jādomā ļoti nopietni. Manuprāt, galvenais, kas ir noticis sliktā virzienā, ir tas, ka jaunieši vairs nelasa. Skolas gados obligāto literatūru droši vien kaut kā piecieta, varbūt bija to starpā, kuri kāri izlasīja grāmatas par Hariju Poteru, bet ar to arī viss pateikts. Ja maršruts jaunietim dienas gaitā ir gulta-mobilais-brokastis-dators-mobilais-skola-mobilais-mājās-mobilais-dators-dators-vakariņas-dators-mobilais-dators-TV-gulta, tad lasīšanai īpaši laika neatliek. Un tas, savukārt, noved pie otras problēmas, kāda ir tieši Žurnālistikas fakultātē, proti -- daudzos gadījumos studenti vairs nav spējīgi pat sakarīgu teikumu sakabināt, jo viņi ir "iemācījušies," ka vienīgā vēsts, kuru ir vērts paust, ir 140 zīmes gara, lai to varētu "čivināt." Viņi prot visus LOL un tamlīdzīgos saīsinājumus, kādi ir e-pastos un interneta "čatos." Lieki teikt, žurnālistikā no tā nav nekāda labuma. Un, labi, tagad izklausīšos kā gados vecs kašķis, bet arī īstajā dzīvē no tā nekāda labuma nebūs. Profesionālā avīzē diez vai kāds īpaši auklēsies ar cilvēku, kuram sakarīga teikuma rakstīšana ir sarežģīta un kurš piedevām ir tik dziļi iebāzis degunu pats sevī, ka neko neredz ne pa labi, ne pa kreisi.

Negribu te ar pārāk platu birsti krāsot, gan jau arī mūsdienās ir jaunieši, kuri lasa un zina, ka lasīšana viņiem atver vienkārši vienreizēju pasauli, kuru internets ar visu savu bezgalīgo saturu nevar atvērt. Jo internets ir kustīgs ar daudzām bildītēm un skaņām un ļoti jauko un krāsaino un čivinošo, bet nopietni un, galvenais, labi uzrakstītus tekstus tur atrast reti. Pat mūsu valsts laikrakstu interneta portāli mudž ar drukas u.c. kļūdām. Grāmatu, savukārt, kāds ir rediģējis, kāds to ir pārbaudījis, nevis piespiedzis podziņu pēc tam, kad autors ir pielicis pēdējo punktu pie pēdējā vārda pēdējā teikumā, lai to visu palaistu, tā teikt, ēterā. Amerikāņu autore Frana Lībovica par to ir rakstījusi ļoti viedus vārdus, tas bija esejā "Padoms pusaudžiem": "Pirms runāt, padomā. Pirms padomāt, palasi. Jo tā, iespējams, tu atklāsi kaut ko sev jaunu, un tas nodrošinās, ka tu nenonāc pie kaitinošiem secinājumiem. Tās ir briesmas jebkurā vecumā, bet īpaši tagad, kad tev ir 17 gadu." Maniem studentiem Latvijas universitātē vairs nav 17 gadu, viņi ir mazliet vecāki, bet šie vārdi ir tikpat domāti viņiem. Vārdu "lasiet" esmu teicis arī lekcijās, un reakcija lielākoties ir iecietīgi smaidi par večuku, kurš neko nesaprot, bet teikšu atkal: "Lasiet." Jo tādā gadījumā, iespējams, Jūs nākamnedēļ vairs nebūsit tik absolūti nezinoši par kaut ko, kas tomēr visas pagājušās nedēļas garumā profesionālajā ziņu pasaulē kotējās pat ļoti, ļoti augstu. Un tā, galu galā, ir tā pasaule, kurai Jūs paši vēlaties pievienoties.

Jauku visiem dienu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (5) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
zaida kalniņa

Esmu praksē (vadot lvportals.lv redakcijas darbu, dodot iespēju iziet mācību praksi) saskārusies gan ar LU, gan RSU žurnālistiem. Būtu liels lūgums docētājiem, lektoriem DAUDZ nopietnāk vērst uzmanību uz topošo žurnālistu praktiskās darbības pamatiem. Diemžēl studenti ir vāji sagatavoti veidot konkrētu žanru publikācijas, trūkst iemaņu materiāla strukturizēšanai, informācijas avotu piemeklēšanai, nav vai ir ļoti maz savu ideju....Protams, medija specifika nosaka publikāciju, leksikas stilu, tomēr diezin vai augstskolai godu dara fakts, ka 4.kursa students atzīst, ka nemaz nezina, kā veidot, piemēram, intervijas...
Es neesmu tik sašutusi kā Streipa kungs par konkrēto precedentu ar situāciju studentu auditorijā. Iespējams, tā iemesls ir Maijas Kūles pirms 6 gadiem izdotās grāmatas "Eirodzīve" saturs :) Tiklab realitātes apziņa, strādājot ar žurnālistiem praktikantiem - nākas iemācīt meklēt, atrast, izlasīt, saprast, papildināt, sintezēt :)

Gunta 165x152
Gunta Leona

Apsītim piekrītu daļēji. Diezvai būs pietiekami daudz rakstītmāku apguvušu "sausu" zinātnieku, kuri grib strādāt ar cilvēkiem un rādīt tos citiem. Es savulaik esmu beigusi ž-tus. Šodien nezinu tik labi kā Streips, bet vai PSKP vēstures un zin kom-ma apgūšanas laiks ir aizvietots ar pareizajiem priekšmetiem? Tas, ka topošie rakstītāji paši nelasa, ir kāds absurds. Apbrīnojams absurds. Tāds pats absurds, kā cilvēki gudri un teorētiski brīnišķīgi var runāt riņķī un apkārt par lietām, kuras pie mums ir bēdīgā stāvoklī. Bet runā tā, it kā būtu tā, kā jābūt (kaut kur teikts, ka jābūt).

Streips 165x152
Kārlis Streips

Kalvi, naglai uz galvas. Tā arī ir lieta, kuru katru gadu saviem studentiem pasaku: Kad žurnāls "The Economist" meklē praktikantu savai zinātnes nodaļai, reklāmā vienmēr ir teikts, ka žurnāls vairāk interesējas par zinātnieku, kurš prot rakstīt, nekā par topošu žurnālistu, kuram interesē zinātne. Tā, manuprāt, ir viena no lielajām problēmām Latvijas Universitātē, proti, kad es pats mācījos universitātē Amerikā, kursi žurnālistikā sastādīja vien kādu pusi no visiem kursiem, pārējie bija visdažādākajās jomās, piedevām obligāti pa ievadkursam ekonomikā, politikā, psiholoģijā u.tml. Izcietu arī vienu semestri algebras, lai gan piekrītu tās pašas Franas Lībovicas tajā pašā esejā pusaudžiem rakstītajam: "Palieciet pārliecināti par tiesībām algebras stundas laikā gulēt; īstajā dzīvē, varu Jums apliecināt, tādas lietas, kā algebra, vispār nav." Tā, lūk, ir vispusīga izglītība. Ja paskatos uz to, ko šajā semestrī mācās studenti manā grupā, tad nedēļas laikā tur ir lūk, kādi kursi: Ziņu žurnālistika, informācijas vākšanas metodes žurnālistikā, audiovizuālā komunikācija, kursa darbs, Latvijas mediju vide, reportiera darbnīca ... un viss. Tieši tāpēc es rakstīju blogu, un tieši tāpēc pirmajā lekcijā katru semestri es saviem studentiem arī saku, ka par visu vairāk es gribu, lai viņi ņem rokā laikrakstus un sāk tos lasīt, ne tāpēc, ka tur ir kaut kas tāds, ko nevar atrast internetā (lai gan ir arī tāds saturs), bet tāpēc, lai viņi redz, kā strādā profesija. Ne vienmēr izcili, reizēm pat ne īpaši labi, bet tomēr profesija. Jūsu pieminētie fiziķi diez vai pabeigs universitāti, nekad neredzējuši nevienu dzīvu fiziķi un viņa darba rezultātus. Savukārt, Raimond, atzīstu, ka man jēdziens Spokiem.lv bija jaunums, aizgāju, apskatījos, un nudien tur par Tulūzas notikumiem nebija rakstīts pilnīgi nekas (atšķirībā no Jūsu pieminētā RT, kur par to bija pat ļoti daudz). Tomēr palieku pie centrālās domas, ko paudu blogā: Grib cilvēks būt par žurnālistu, tomēr acīm uz apkārt notiekošo ir jābūt krietni atvērtākām. Jā, Tulūza neatrodas Tīnūžos, tā ir tā patālāk, bet te tomēr, kā rakstīju blogā, bija notikums, par kuru rakstīja visur pēc kārtas (acīmredzot izņemot portālā Spokiem.lv). Vajadzēja tomēr pamanīt, ne mazums tāpēc, ka arī pie mums Latvijā atskan no notikušā veidotie jautājumi par musulmaņiem un it īpaši par imigrāciju un integrāciju. Jauku visiem dienu.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Kalvis Apsitis

Bet vai nav tā, ka filologu vai filozofijas specialitātes studentam ir labākas izredzes kļūt par labu žurnālistu nevis tam, kurš sācis mācīties tieši komunikāciju zinības?

Visi man zināmie izcilie žurnālisti ir tomēr vēl kaut ko citu mācējuši darīt - nevis tikai komunicēt. Daži pat vispār nav īpaši daudz studējuši. Un jā - fiziķi tika pieminēti ļoti vietā. Varbūt K.Streipam rodas izdevība izdarīt mini pētījumu par to, cik informēti par pasaules norisēm ir fiziķu studenti (piem. LU Fizmatu fakultāte Zeļļu ielā). Ja man būtu jāsader, tad es derētu par to, ka filozofu un fiziķu studenti ir diezgan labi informēti - ar daudzmaz noapaļotu pasaules redzējumu; vēsturnieki, filologi, matemātiķi, datoriķi, ķīmiķi un biologi, arī topošie inženieri un ārsti - kā nu kurš; bet visvājāk informētie cilvēki varētu būt koncentrēti pedagoģijas, psiholoģijas un komunikācijas specialitātēs. Tas, protams, ir subjektīvs viedoklis - bet ilgus gadus maisoties pa LU - tāds nu priekšstats man ir radies. Būtu interesanti, ja šīs lietas kāds neuzkrītoši noskaidrotu un šos diskriminējošos aizspriedumus apgāztu.

Manuprāt, labu žurnālistu var uztaisīt kaut vai no fiziķa. Ja cilvēks kādu nozari labi pārzina un viņam ir ko teikt, tad viņam var iemācīt arī - kā savas zināšanas interesanti un populāri pasniegt. Grūtāk ir otrādi - sākt ar cilvēku, kurš prot tikai labi komunicēt (bet neko citu) - un visu mūžu ir vingrinājies rakstīt un pārrakstīt esejas un slīpēt savu valodas stilu, un panākt, lai viņš adekvāti saprot kādu nozari, un var bez rupjām kļūdām uzrakstīt par lielo hadronu paātrinātāju, par klimata izmaiņām vai daudzdzīvokļu ēku siltināšanu, par sašķidrinātās gāzes termināļiem, par radioaktīvo piesārņojumu no Fukusimas, par cunami, par astroloģiju, par Irānas sasniegumiem urāna bagātināšanā, par jaunākajām Apple spēļmantām, par to kādu informāciju vāc lielveikali ar savām "lojalitātes kartēm", kurš noklausās mūsu telefona sarunas, kad un vai balsosim Internetā, vai var izvairīties no transporta sastrēgumiem vai vilcienu kustības atkāpēm no saraksta... Sanāk, ka labam žurnālistam ir ļoti derīgi zināt fiziku - vismaz tiktāl, lai varētu uzdot speciālistiem pareizos jautājumus.

Varbūt īstā izeja ir piedāvāt komunikācijas zinības vienīgi kā maģistratūras programmu - pieņemot, ka cilvēks pirms tam jau ir apguvis kādu citu specialitāti. Un tad viņam - jau kā nobriedušākai personībai - māca izteikties. Tad mums būtu kvalificētāki žurnālisti (kuri spēj kādā jautājumā iedziļināties un to izpētīt - nevis tādi "stahanovieši", kuri mēnesī saraksta 100-150 tūkstošus rakstzīmju - galīgi nerūpējoties par kvalitāti). Un arī K.Streipam būtu interesantāk ar tādiem strādāt un viņiem ko derīgu iemācīt.

Brain
_ Senso

Tas, ka daudzi jaunieši par to notikumu neko nebija dzirdējuši, nekāds brīnums nav. Protams, žurnālistikas studentam vismaz netīšām tādu ziņu pamanīt vajadzēja. Tulūzas notikuma ievērība saistās tikai ar to, ka notika tepat Eiropā – vietā, kur tamlīdzīgi gadījumi sastopami salīdzinoši reti. Ja jautātu par analogām situācijām arābu zemēs, tad līdzīgu „nezinīšu” skaits pieaugtu straujā ģeometriskā progresijā. Sak, kāds kaut kur kaut ko atkal spridzina vai šauj. Par Āfrikas notikumiem ziņu gandrīz vispār nav (politika.lv kādas drupačas ieraugāmas vēl).
Nav ko liegties, avīzēs tiešām ieskatos reti. Drukātā formā mēdzu lasīt sev interesējošos žurnālus. Ikdienā informācijas avots galvenais ir internets, mazāk radio, bet TV galvenokārt tikai atsevišķiem raidījumiem. Avīzēs, cik pavērots, nekādu unikālu ziņu birums nav ieraugāms. Ja iemet skatu LETAs lapā un kādā no te minētajiem portāliem, tad avīzē ieraudzīt ko jaunu ir pagrūti. Ja vēl apskatās diena.lv, ir.lv., db.lv., nra.lv., la.lv vai citas lapas, tad arī attiecīgās avīzēs ieraudzīt ko pārsteidzoši jaunu cerība maza.
Jāpiekrīt, ka lasīšana tradicionālā izpratnē kļūst arvien retāka parādība. Vienkārši citi izklaides avoti ir daudz saistošāki. Vai lasīt dažas nedēļas Gredzenu pavēlnieku grāmatas variantā, vai nepilnās 9 stundās noskatīties visas daļas filmas versijā?
Twitter pavisam nopelt nevar. Arī rakstītprasmes apguves un pilnveidošanas aspektā ne. Ja tur pieļaujamas 140 zīmes, tad kopumā vienā „čivinājumā” ietilpināmi aptuveni 20-23 vārdi, pieņemot, ka viens vārds ir vidēji 6 zīmes garš. Adekvāti izmantojot šo iespēju, čivinātājs var lieliski apgūt prasmi koncentrēti izklāstīt domu vienā efektīvā teikumā. Starp citu, laba un nebūt tik bieži vērojama tekstu (ziņu) rakstītāju iezīme.

Citi autora darbi
Streips 165x152

Skumja pašdarbība 16 Autors:Kārlis Streips

Streips 165x152

Grimstošais kuģis 3 Autors:Kārlis Streips

Streips 165x152

Privātpersona Nils 1 Autors:Kārlis Streips