Ko izvēlēties – Aristoteli, Makjavelli vai vēlētājus?

Pagājušajā piektdienā (06.09.2002) Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē notika diskusija “Politika un ētika. Pirmsvēlēšanu laiks”. Pasākuma pirmajā daļā pieci dažādi profesori referēja par ētiku, piesaucot dažādus šīs nozares korifejus. Visbiežāk Aristoteli (384-322.p.m.ē.) un Makjavelli (1469-1527). Klausījos un domāju par Latvijas iedzīvotājiem – tiem, kas ievēl un vērtē politiķus; tiem, kuri socioloģiskajās aptaujās atkal un atkal pauž ne visai augstu uzticēšanos politiskajām partijām, Saeimai un valdībai. Iedomājos arī par politiķiem – kam tuvāka ir viņu ētika?

Iesaki citiem:

Negribu noliegt, ka minētie domātāji ir iespaidojuši mūsdienu Latvijas iedzīvotāju uzskatus. Gan Aristoteļa, gan Makjavelli darbus lasījušas un pārlasījušas daudzas lasītprotošās Latvijas paaudzes un daudzu mūsdienās pieņemtu principu pamatā ir domas, ko pirmo reizi izteikuši šie autori. Praktiski ikdienas dzīvē pielietojamā ētika tomēr nav tā pati, kas pārspriesta filozofiskajos traktātos. Starp ētiku un ētiku var būt itin liela plaisa un to, šķiet, pašlaik demonstrē sabiedrības viedoklis par politiķiem.

Pasākuma otrajā daļā notika improvizēta diskusija, kurā piedalījās dažādi eksperti un vairāki politiķi. Šeit gan senie domātāji vairs netika tik daudz pieminēti. Patiesību sakot, ētikas problēmas netika īpaši plaši diskutētas, pieskaroties vien atsevišķiem aspektiem. Tomēr visbūtiskākais – neradās iespaids, ka politiķi apzinātos, kāpēc plašākā vēlētāju lokā viņu rīcība bieži vien šķiet neētiska. Es pieļauju domu, ka konkrētu politisko partiju iekšienē ir nostabilizējušās noteiktas uzvedības normas un izpratne par to, kas ir ētiski, kas ir mazliet neētiski un kas ir pilnībā nepieņemami. Vēlētājiem, kuri tic, ka viņi deleģē varu deputātiem, par kuriem viņi balsojuši, būtu lietderīgi zināt, kādas ir šīs morāles normas. Citādi var izrādīties, ka pilsoņu uzskatos politiķi ir ievēlēti, lai rūpētos par vēlētāju labklājību, bet politiķu – tāpēc, lai nokļūtu pie varas. Dialogs ir nepieciešams, lai vēlētāji negaidītu no deputātiem to, ko viņi nemaz negatavojas sniegt, bet deputāti nebrīnītos, kāpēc viņiem neuzticas.

Līdz šim tomēr politiķi ir veiksmīgi izvairījušies no ētisko jautājumu iztirzāšanas attiecībā uz sevi. Vienīgais uzvedību koriģējošais mehānisms augstākā līmeņa valstsvīriem un politiķiem ir bijis likums. Tas tomēr nozīmē arī, ka viss, ko likums neaizliedz, ir ētiski. Likums, piemēram, neļauj kādu uzskatīt par zagli, kamēr tiesa nav pierādījusi, ka šis cilvēks ir zaglis. Šādā situācijā politiķi sevi iedrošina darīt visu, ko vien juridiski var noformēt kā “likumīgu”. Ja konkrētā situācijā konkrēta rīcība nav bijusi aizliegta, Latvijas politiķi parasti neuzskata, ka tā būtu nepareiza. Pat tad, ja no vispārpieņemtās ētikas viedokļa tas tā nebūt nav.

Nu jau mazliet piemirstā cīņa pret Saulesdārza privatizāciju bija viens no piemēriem, kad sabiedrībai izdevās pierādīt, ka valsts rīcībai ir jābūt ne tikai likumīgai, bet arī jāatbilst ētikas normām. Līdz pat pēdējam mirklim valsts pārstāvji cītīgi atkārtoja – viss ir izdarīts saskaņā ar likumu, likums nav pārkāpts, ko jūs vēl gribat? Sabiedrība gribēja lai valsts rīkotos arī ētiski, ne tikai likumīgi. Tomēr daudz biežāk “likumīgums” valsts amatpersonu un politiķu uzskatos stāv augstāk par morāles normām. Līdz ar to, interešu konfliktos apvainotie parasti paši apvainojas, jo uzskata, ka “neko nelikumīgu nav darījuši”. Kas par to, ka neizskatās labi? Likums to neaizliedz.

Problēma, kas mūsdienu Latvijas politiķiem būtu jārisina pēc iespējas ātrāk, ir, kā savus ētikas standartus pietuvināt vēlētāju standartiem. Visās pēdējās vēlēšanās liela daļa pilsoņu veica “protesta balsojumus” – izmisuši par esošajām partijām, tie izmēģināja ko jaunu – varbūt strādās. Tomēr vilties nācās atkal. Vilšanās radās ne jau tāpēc, ka deputāti būtu rīkojušies nelikumīgi, bet gan tāpēc, ka to darbība neatbilda ētikas normām. Vērtētāji ir plašākā sabiedrība. Tātad, lai uzlabotu tautas viedokli, politiķiem ir jātuvina sava rīcība tām normām, ko no viņiem sagaida vēlētāji. Aristoteļa un Makjavelli studēšana šeit diez vai noderēs.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!