Raksts

Ķeriet īsto!


Datums:
29. novembris, 2010


Autori

Edgars Skvariks


Foto: Erin Pettigrew

ASV uztraukumam bija pamats — izplatītajos dokumentos lasāmvielas pietiks ilgākam laikam. Piemēram, par to, kā ASV diplomāti izspiegoja ANO ģenerālsekretāru un par Krievijas ciešo sadarbību ar mafijas pārstāvjiem.

Bezpeļņas organizācija WikiLeaks tiek salīdzināta ar Vjetnamas kara aktīvistu Danielu Elsbergu (Daniel Ellsberg), kurš 1971. gadā publiskoja slepenos dokumentus United States–Vietnam Relations, 1945–1967: A Study Prepared by the Department of Defense. Ar šo dokumentu publiskošanu tika pierādīts, ka Amerikas Savienoto Valstu (ASV) prezidenta Lindona Beinsa Džonsona (Lyndon Baines Johnson) administrācija meloja par Kambodžas un Laosas bombardēšanu un armijas pastrādātajiem noziegumiem. Lai izplatītu dokumentus, Elsbergs sazinājās ar laikrakstu New York Times un jau 13. jūnijā tika publiskoti pirmie materiāli par Vjetnamas kara aktivitātēm.

Un ir arī pamatots iemesls Elsberga aktivitātes 1971. gadā salīdzināt ar WikiLeaks centieniem publiskot slepenus dokumentus mūsdienās. WikiLeaks tika dibināta 2006. gadā, kad vairāki interneta aktīvisti nolēma izveidot vietni, kurā anonīmi varētu nodot publiskošanai slepenus politiķu, organizāciju vai valdības lēmumus un rīkojumus. Pirmās publikācijas sākās 2007. gadā, un līdz šim brīdim, kā apgalvo WikiLeaks, organizācija ir publicējusi vairāk slepenas informācijas nekā visi pasaules mediji kopā[1]. Tas ir nopietns apgalvojums, tomēr daudzi eksperti šaubās, vai organizācijai būtu jāuzsver publiskoto materiālu daudzums, jo vairāki no tiem nesatur būtisku un sabiedrībai noderīgu informāciju.

Tev tikai jāpaņem ierocis

Pirmā nopietnā dokumentu publiskošana, kura deva rezultātu, notika 2007. gada 31. augustā, kad britu laikraksts The Guardian publicēja materiālu par Kenijas prezidenta Daniela arapa Moi (Daniel arap Moi) augsta līmeņa korupciju, kurā netiešā veidā tika iesaistītas gandrīz 30 valstis[2]. Ziņas par Daniela arapa Moi korupciju tika publicētas arī Kenijas kaimiņvalstu medijos, panākot, ka nākamajās prezidenta vēlēšanās uzvar Kenijas bijušais finanšu ministrs Mvaijs Kibaki (Mwai Kibaki).

WikiLeaks ir publiskojusi materiālus arī par situāciju Gvantanamo bāzē[3], par Peru naftas skandālu, kā arī peidžeru ziņojumus, kuri tika pārraidīti 2001. gada 11. septembrī pēc teroristu uzbrukumiem Dvīņu torņiem Ņujorkā[4]. Tomēr savu uzvaras gājienu organizācija sāka 2010. gadā, publiskojot ASV izlūkošanas pārvaldes 32 lapaspušu ziņojumu par WikiLeaks līdzšinējo darbību un tās ziņu avotiem[5]. Lai arī WikiLeaks sākotnēji sevi pozicionēja kā organizāciju, kura publisko materiālus no vairākām valstīm, pēc ASV izlūkošanas materiālu publicēšanas tā galvenokārt ir pievērsusies tikai Amerikai.

Kad āķis jau ir lūpā, atpakaļceļa nav. WikiLeaks „seja” Džuljens Asanžs (Julian Paul Assange) nav nācis klajā ar paziņojumu, kāpēc organizācija ir pievērsusies tikai ASV tematikai. Tomēr ne velti Asanža bijušie kolēģi par viņu izsakās glaimojoši, piebilstot, ka viņš ir izcils pētnieks un matemātiķis, kurš lieliski orientējas žurnālistikas ētikas jautājumos un izcili izprot, kuru dokumentu publiskošana vislabāk ietekmēs sabiedrības reakciju. Asanžs lieliski apzinājās to, ko ASV sabiedrotie un civiliedzīvotāji noteikti nevēlējās redzēt. 2010. gada 5. aprīlī WikiLeaks publicēja materiālus par 2007. gada 12. jūlija helihoptera uzlidojumu, kura laikā tika nogalināti 12 civiliedzīvotāji, tajā skaitā arī divi Reuters žurnālisti, kuru tehniskie aprīkojumi tika noturēti par ieročiem[6]. Tā bija pirmā nopietnā informācijas noplūde deviņu gadu laikā, kopš tika uzsākts Irākas karš. Sabiedrība bija šokēta, ar kādu vienaldzību militāristi nogalināja civiliedzīvotājus:
„06:33 Nu, draugs.
06:38 Viss, kas tev ir jāizdara, ir jāpaņem ierocis.” [7]

Pēc helikoptera uzlidojuma publicēšanas WikiLeaks turpināja publicēt slepenus ziņojumus par ASV karu Afganistānā un Irākā. 2010. gada 25. jūlijā WikiLeaks, sadarbībā ar The Guardian, The New York Times un Der Spiegel publicēja vairāk nekā 92 000 ar Afganistānas karu saistītu dokumentu[8]. Tomēr par šādu dokumentu publiskošanu nebija sajūsmā ne tikai Pentagons, bet arī tādas organizācijas kā Amnesty International un Reporters Without Borders[9]. Galvenie iebildumi bija par sabiedroto ziņotāju vārdu publiskošanu, uzstājot, ka šāda WikiLeaks rīcība pakļauj riskam vairākus simtus nevainīgu cilvēku dzīvību. Asanžs protestēja un apgalvoja, ka ir sazinājies ar Pentagonu un vairāku organizāciju pārstāvjiem, lai lūgtu palīdzību civiliedzīvotāju vārdu rediģēšanā. Neviena no iesaistītajām pusēm neatsaucās un Asanžs, iespējams, pat nenojauta, ka pieļauto kļūdu izmantos tie, kuriem WikiLeaks turpmākā darbība var prasīt amatu zaudēšanu.

Dārgs prieks

Tomēr par spīti tam, ka organizācijai jācīnās vairākās frontēs vienlaicīgi, WikiLeaks nav apstājušies. Šī gada 10. oktobrī WikiLeaks publicēja aptuveni 400 000 ar Irākas karu saistītus dokumentus[10]. Šie dokumenti atklāja, ka ASV valdība meloja, sakot, ka nav statistikas par to, cik civiliedzīvotāji ir nogalināti vai sakropļoti kopš Irākas kara sākuma 2003. gadā. Irākas varas pārstāvji pēc iepazīšanās ar publiskotajiem dokumentiem paziņoja, ka tajos pieminēti vismaz 15 000 civiliedzīvotāju nāves gadījumu, kuros vainojami ASV un sabiedroto karaspēki[11]. Tāpat dokumenti atklāj, kā Osama bin Ladena sabiedrotais Abu Musabs az Zarkavi (Abu Musab al-Zarqawi) netika nogalināts 2005. gadā, kad britu helikopteram tika dots uzdevums novērot viņu[12]. Degvielas trūkuma dēļ helikopters bija spiests atgriezties bāzē, un šāda kļūda deva iespēju Zarkavi turpmākos 15 mēnešus netraucēti plānot Al Qaeda uzbrukumus.

Zīmīgi ir tas, ka pēc Afganistānas kara dokumenta publicēšanas Džuljens Asanžs šī gada 20. augustā tika apsūdzēts izvarošanā Zviedrijā[13], valstī, kurā atrodas vismaz daļa no WikiLeaks serveriem. Organizācija Austrālijā, no kuras nāk pats Asanžs, ir reģistrēta kā bibliotēka, bet Francijā — kā fonds, savukārt Zviedrijā — kā laikraksts. Lai arī Zviedrijas likumdošana ir žurnālistiem labvēlīga un ļauj neatklāt savas informācijas avotus, Tiesībsarga birojs uzsver, ka likumdošana, visticamāk, pilnībā neattiecas uz WikiLeaks, jo nepietiek vien ar to, ka organizācijas serveri atrodas Zviedrijā[14]. Iespējams, šis ir viens no iemesliem, kāpēc WikiLeaks ik pa laikam maina savu serveru atrašanās vietas, un ir pamats uzskatīt, ka daļa no tiem, iespējams, atrodas Francijā un Nīderlandē.

Pats Asanžs nelabprāt piekrīt tam, ka viņu dēvē par projekta dibinātāju. Tas varētu būt skaidrojams ar to, ka patiesie WikiLeaks dibinātāji ir disidenti un bēgļi, kuri nevar riskēt ar savu ģimeņu drošību. Organizācijai nav patstāvīgas vietas, kurā tā uzturas, jo iesaistītie darbinieki ir gandrīz no visiem pasaules kontinentiem. Šāda neatrašanās vienā noteiktā valstī WikiLeaks ir priekšrocība — ja kādā valstī sākas tiesvedība pret organizāciju, tas neparalizē tās darbību, jo vairākas vitālas funkcijas tiek pildītas dažādās valstīs. Piemēram, tikai šī gada laikā WikiLeaks kontos ir ieskaitīts vismaz miljons dolāru, galvenokārt Vācijā esošajā fondā Wau Holland Foundation. Kādēļ fonds atrodas Vācijā? Jo šīs valsts likumdošana ļauj neatskaitīties par ziedojumu saņemšanu, tādēļ, kā uzskata Asanžs, saziedotā nauda ir drošībā — to nevar atņemt vai arestēt. Tomēr iepriekš WikiLeaks nav veicies ar nepieciešamās naudas summas savākšanu. Oktobrī WikiLeaks nāca klajā ar paziņojumu, ka organizācija Moneybookers, kas līdz šim saņēma WikiLeaks domātos ziedojumus, atsakās no tālākas sadarbības, jo ASV un Austrālijas valdība kompāniju ir iekļāvusi melnajā sarakstā[15].

Ir ziņots, ka tikai serveru un interneta savienojuma uzturēšanai organizācija gadā tērē vismaz 200 000 ASV dolārus, bet, lai turpinātu dokumentu izplatīšanu, ir nepieciešami 600 000 dolāru[16]. Informācijas publiskošana ir dārgs prieks, tomēr, visticamāk, WikiLeaks neapstāsies pie sasniegtā, jo tikai 10% no organizācijas ienākumiem ir saņemti kā ziedojumi, pārējā naudas summa tiek savākta ar „pazīšanās starpniecību”. [17]

Amatpersonas uztraucas

Tomēr ne visa publiskotā informācija nonāk mediju redzeslokā, jo WikiLeaks materiāli nav apstrādāti un prasa ilgstošu analīzi. Diemžēl ne visi laikraksti var atļauties tērēt lielas naudas summas, lai apkopotu visu publicēto informāciju, pārbaudītu tajā paustos faktus un sagatavotu pilnvērtīgus rakstus. Šī iemesla dēļ liela daļa no publicētajiem materiāliem nav analizēta, un mediji par tiem, iespējams, rakstīs tikai pēc kāda laika. Lai izvairītos no šādas situācijas, WikiLeaks nesteidzas ar jaunu dokumentu publiskošanu.

Nevar apgalvot, ka WikiLeaks nepanāk iecerēto. Dokumenti tiek publiskoti, un cilvēkiem ir iespēja tos aplūkot un izdarīt secinājumus. WikiLeaks ir sadzirdēta arī Eiropas Parlamenta gaiteņos un Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO). Pirms Eiropas Savienības (ES) un ASV augstākā līmeņa sanāksmes Eiropas Parlamenta deputāti iesniedza vairākus priekšlikumus, tajā skaitā slepenu militāru dokumentu noplūdes jomā: „Lai gan Parlaments apzinās, ka slepenas militāras informācijas noplūde var apdraudēt militāro personālu, tas pauž nopietnas bažas par nesen izplatītajiem nopietnajiem pieņēmumiem, ka Irākā tiek attaisnotas spīdzināšanu veikušās personas. Un tāpēc prasa izskatīt šo jautājumu ES un ASV augstākā līmeņa sanāksmē, lai veiktu neatkarīgu transatlantiskā līmeņa izmeklēšanu[18].”

Anonīmā sarakstē ar raksta autoru viens no WikiLeaks dalībniekiem atzina, ka sadarbojas tikai ar pāris medijiem: „Mēs sazināmies ar viņiem, nevis viņi ar mums. WikiLeaks nevēlas, lai dokumentus komentē sliktākie laikraksti.” Tieši tādēļ 28. novembrī WikiLeaks paziņoja, ka par spīti DoS[19] uzbrukumiem mājas lapai dokumentus publicēs El Pais, Le Monde, Spiegel, Guardian un The New York Times. Tomēr jau pirms dokumentu publiskošanas ASV amatpersonas izrādīja uztraukumu par gaidāmo publikāciju tematiku un sazinājās ar Austrālijas, Kanādas, Dānijas, Norvēģijas, Izraēlas, Krievijas, Turcijas, Saūda Arābijas, Apvienoto Arābu Emirātu, Somijas, Afganistānas un Anglijas premjerministriem un augstākajām valdības personām, lai pārspriestu tālākos notikumus, kaut arī oficiāli nebija zināms, kas ietverts publicēšanai sagatavotajos dokumentos. Un ASV uztraukumam bija pamats. Kopumā 25 000 izplatītajos dokumentos lasāmvielas pietiks ilgākam laikam. Piemēram, par to, kā ASV diplomāti izspiegoja ANO ģenerālsekretāru Banu Ki Munu[20], par Saūda Arābijas centieniem uzsākt karu ar Irānu[21], par Krievijas ciešo sadarbību ar mafijas pārstāvjiem un Ķīnas centieniem pārliecināt ASV, ka tai nav nekāda sakara ar Ziemeļkorejas un Irānas tranzīta pārkāpumiem, lai iegūtu kodolmateriālus.[22]

Šī ir tikai neliela daļa no materiāliem, kuri atklāj ASV attiecības ar partnervalstīm. Tomēr nevarētu sacīt, ka vairāku valstu valdības izliksies neko nezinām par publiskotajiem materiāliem. Anglijas valdība ir izsludinājusi D-Notice[23] 1. un 5. līmenī, kas nosaka, ka medijiem, kuri rakstīs par WikiLeaks dokumentiem, tas ir jāziņo valdībai. Par ES valstīm ir 5% dokumentu, lielākā daļa no materiāliem ir par Āzijas valstīm un „acuraugu” ASV. Tikmēr Itālijas ārlietu ministrs ir izteicis iespēju, ka par publiskotajiem materiāliem tiks uzsākta krimināllieta, savukārt Austrālijas valdība apsver Asanža pases anulēšanu, lai nepieļautu viņa izvairīšanos no tiesas procesa Zviedrijā.[24] Tomēr būtu jāsaprot, ka Cablegate, kā dēvē jaunāko WikiLeaks materiālu publiskošanu, nenorāda ASV oficiālo nostāju ārpolitikā, bet gan emocionālu diplomātu izklāstu par svarīgiem notikumiem, kas saistīti ar ASV partnervalstīm. Kopumā Cablegate apjoms būs septiņas reizes lielāks par publicētajiem Irākas kara dokumentiem[25] un 701 dokuments šajā klāstā būs arī par Latviju.

_____________________

[1] http://www.ted.com/talks/lang/eng/..

[2] http://www.guardian.co.uk/world/2007/aug/31/kenya.topstories3

[3] http://image.guardian.co.uk/sys-files/Guardian/documents/2007/11/15/gitmosop.pdf

[4] http://www.guardian.co.uk/world/blog/2009/nov/25/september-11-wikileaks-pager-messages

[5] http://mirror.wikileaks.info/leak/Us-Intel-Wikileaks.pdf

[6] http://www.guardian.co.uk/world/2010/apr/05/wikileaks-us-army-iraq-attack

[7] http://www.globalresearch.ca/index.php?context=va&aid=18513

[8] http://www.guardian.co.uk/world/the-war-logs

[9] http://en.rsf.org/united-states-open-letter-to-wikileaks-founder-12-08-2010,38130.html

[10] http://warlogs.wikileaks.org/iraq/diarydig

[11] http://www.guardian.co.uk/world/2010/oct/22/true-civilian-body-count-iraq

[12] http://www.guardian.co.uk/world/iraq/warlogs/2A5BB8F4-A335-4E2F-BF6C-28E46D842B83

[13] http://www.washingtonpost.com/..

[14] http://www.sydsvenskan.se/kultur-och-nojen/..

[15] http://www.guardian.co.uk/media/2010/oct/14/wikileaks-says-funding-is-blocked

[16] https://twitter.com/#!/wikileaks/status/8613426708

[17] http://online.wsj.com/article/SB10001424052748704554104575436231926853198.html

[18] http://www.europarl.europa.eu/sides/…

[19] http://en.wikipedia.org/wiki/Denial-of-service_attack

[20] http://www.guardian.co.uk/world/us-embassy-cables-documents/219058

[21] http://www.guardian.co.uk/world/us-embassy-cables-documents/209599

[22] http://www.guardian.co.uk/world/us-embassy-cables-documents/128567

[23] http://www.dnotice.org.uk/standing_da_notices.htm

[24] http://www.attorneygeneral.gov.au/..

[25] http://twitter.com/#!/wikileaks/status/6564225640042499


Google pret Ķīnu — 0:1


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!