Foto: Dimitri
Ja katram bēglim būtu sava uzticības persona, kas palīdzētu ne tikai nopirkt sabiedriskā transporta biļeti, bet arī plānot nākotni, tas iebraukušajiem cilvēkiem ļautu ātrāk iejusties mūsu valstī.
Latvijā ir bēgļi. Latvijai ir arī pienākums bēgļus integrēt. Pētījums par bēgļu integrācijas iespējām rāda, ka bēgļiem vajag atbalstu — gan mūsu kā Latvijas sabiedrības, gan arī “palīdzīgu roku” — kādu vietējo, kas palīdzētu orientēties Latvijas situācijā. Bēgļu jautājumi gan ik pa laikam parādās mūsu redzeslokā, jēdziens “integrācija” — jau biežāk, tomēr vārdu salikums “bēgļu integrācija” — krietni reti.
Ērtības labad vienosimies, ka ar terminu “bēglis” šajā rakstā apzīmēšu visas personas, kurām Latvijā piešķirta aizsardzība, — gan personas, kurām piešķirts bēgļa[1], gan alternatīvais statuss[2], tomēr apzinos, ka juridiski pastāv atšķirības starp abām personu kategorijām.
Kā nopirkt biļeti
Latvijā ir salīdzinoši neliels patvēruma meklētāju skaits — 10 gados tikai ap 200 personas Latvijā lūgušas patvērumu[3], kamēr citās Eiropas Savienības dalībvalstīs tādu ir vairāki tūkstoši vienā gadā, piemēram, 2007.gadā Somijā — 1430, Grieķijā — 25110, Nīderlandē — 7100[4]. Bet svarīgi ir tas, ka aizsardzību (izvērtēta lieta un pieņemts lēmums par statusa piešķiršanu) saņem tikai aptuveni 20% no visiem pieteikuma iesniedzējiem, tātad Latvijā attiecīgi šo 10 gadu laikā — 35 personas[5]. Runājot par bēgļu integrāciju Latvijā, mēs runājam par šīm 35 personām, no kurām gan Latvijā palikušas aptuveni divas trešdaļas.
Bet kāpēc tad mums vispār ir jāuzņem bēgļi? Sabiedrībā ir izplatīts uzskats, ka mums taču pašiem neklājas viegli, kāpēc vēl dalīties ar citiem? Eiropas Bēgļu fonda projektā Jauno sabiedrības locekļu integrācija tika veikts pētījums par bēgļu integrācijas iespējām Latvijā, un tieši tā arī domā 43,8 % no pētījumā aptaujātajiem respondentiem — ka Latvijai nevajadzētu sniegt atbalstu bēgļiem un pavēruma meklētājiem[6]. Bet es saku, ka tomēr vajag gan, jo Latvija ne tikai pati ir uzņēmusies starptautiskās saistības, pievienojoties dažādiem starptautisko tiesību dokumentiem, bet ir arī Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts. ES direktīva nosaka, ka dalībvalstīm jānodrošina bēgļiem integrācijas iespēju pieejamība, savukārt attiecībā uz personām ar alternatīvo statusu dalībvalstīm ir izvēles iespēja[7]. Tātad bēgļu integrācijai ir jābūt, gribi vai negribi, un mēs varam tikai diskutēt, kāda tā ir pašlaik un kādai tai vajadzētu būt.
Latvija ar patvēruma jautājumiem strādā mazliet vairāk nekā desmit gadus un, kaut arī skaitliski bēgļu ir maz, pamatā varu apgalvot, ka normatīvie akti ir kārtībā un likuma līmenī bēgļu tiesības ir nodrošinātas. To norāda arī aptaujātie eksperti jau iepriekš minētajā pētījumā. Bet vai tad mēs varam teikt, ka Latvijā ar bēgļu integrāciju viss ir kārtībā? Ne gluži. Iedomāsimies sevi citā valstī. Gandrīz katrs, dodoties ceļojumā, “apbruņojamies” ar tūrisma ceļvedi, lai zinātu, kur nakšņot, kādas ir vietējās tradīcijas, kāda drošība u.t.t.. Citās valstīs daudz kas atšķiras no mūsu zemes — kaut vai tik vienkārša lieta kā transporta biļešu iegāde prasa papildus enerģiju Eiropā, tad kur nu vēl Ķīnā, Indijā, Ēģiptē! Bet, ja nu vēl jārisina, piemēram, veselības aprūpes jautājumi vai kas sarežģītāks? Tad pavisam noteikti bez kāda vietējo apstākļu zinātāja un padomdevēja neiztikt.
Par spīti tam, ka normatīvu līmenī viss ir kārtībā, gan eksperti, gan bēgļi atzīst, ka bez vietējo atbalsta un situācijas skaidrojuma ir grūti orientēties Latvijas nodarbinātības, medicīnas un mājokļu labirintos, kas dažkārt arī pašiem Latvijā dzīvojošajiem nav viegli apgūstami. Tāpēc pētījumā gan migrācijas eksperti, gan bēgļi pauž vēlmi pēc “vietējo iedzīvotāju atbalsta”, “atbalsta personas”, “sociālās integrācijas atbalsta tīkla”, kā arī norāda, ka “ir nepieciešama palīdzība — vietējais iedzīvotājs, kurš paskaidrotu un palīdzētu esošajā situācijā orientēties”, “nepieciešama institūcija, kas sniegtu informāciju par ikdienas jautājumu risināšanu.”[8] Nemaz tik daudz netiek prasīts, vai ne? Tikai palīdzīga roka un padoms, jo atcerēsimies, ka bēgļi Latvijā ir no ļoti dažādām valstīm — Irākas, Afganistānas, Sudānas, Baltkrievijas u.c.[9]
Vajadzīga uzticības persona
Šajā rakstā neaptveršu tādus integrācijas aspektus kā valoda, darbs, mājvieta, bet, manuprāt, tiešām — ja katram bēglim būtu sava uzticības persona, piemēram, sociālais darbinieks, kurš varētu iebraukušajam doties līdzi uz kādu iestādi un palīdzēt atrisināt kādu jautājumu, kā arī ar kuru būtu iespējams apspriest ne tikai ikdienišķas lietas par to, kur Latvijā nopirkt sabiedriskā transporta biļeti, bet arī jau nopietnākus jautājumus par savas nākotnes plānošanu, esmu pārliecināta, ka tas noņemtu daudz nevajadzīgas spriedzes un palīdzētu bēglim justies iederīgam mūsu valstī.
Par šāda “atbalsta cilvēka” lietderību ir norādījuši arī EQUAL projekta Soli pa solim komanda, izstrādājot integrācijas kuratora modeli[10] un balstot to uz Lietuvas pieredzi. Kurators ir persona (sociālais darbinieks), kuram ir zināšanas patvēruma jomā un kas strādā ar personu individuāli. Kurators pārzina gan Latvijas situāciju, gan katra bēgļa individuālo gadījumu, viņa iespējas, vēlmes, vajadzības un būtībā ir saitīte starp bēglim svešo valsti un indivīdu. Modelis ir izstrādāts un pieejams visiem interesentiem, tomēr pašlaik tas netiek izmantots. Iespējams tāpēc, ka bēgļu Latvijā nav daudz, gan arī tāpēc, ka modeļa piemērošanai ir nepieciešams papildu finansējums.
Riteni tiešām nevajag izgudrot otrreiz. Jau ir Nīderlandes pieredze, kad Uzņemšanas aģentūrā katram bēglim tiek “nozīmēts” atbildīgais darbinieks (case manager — angļu val.), kas ar katru bēgli apspriež visus viņam būtiskos jautājumus. Aģentūras darbinieki saviem Latvijas kolēģiem ir stāstījuši, ka visvērtīgākais ir iemācīt bēgļiem pašiem atrisināt savas problēmas. Arī Čehijas kolēģi sarunās piekrīt, ka individuāls integrācijas plāns ir visefektīvākais, tomēr tas salīdzinoši ir laikietilpīgi un dārgi, tāpēc Čehijā bēgļiem atbalstu sniedz pamatā dzīvesvietas meklēšanā un mācot valsts valodu, bet bez īpašas individuālas pieejas.
Protams, integrācijā vienlīdz svarīgas ir abas puses — mēs kā sabiedrība (cik esam gatavi pieņemt bēgļus?) un bēgļi (kāda ir katra indivīda motivācija?). Tomēr uzsākt dzīvi no jauna, būtībā dažkārt no nulles, kad nav ne ierastās vides, ne tuvinieku un draugu, toties varbūt ir cita klimata zona, pārtika, saskarsmes kultūra u.t.t., ir varoņdarbs, pat ja neiedziļināmies, kā jūtas kara šausmas vai vardarbību pārcietusi persona. Tāpēc bēgļi ir pelnījuši palīdzīgu roku un atbalstu, lai viņi jaunajā valstī varētu sākt jaunu dzīvi.
________________________
[1] Uz bēgļa statusu var pretendēt persona, kas nav Latvijas pilsonis un kura ierodas vai atrodas Latvijā tāpēc, ka pamatoti baidās no vajāšanas rases, reliģijas, tautības, sociālās piederības vai politiskās pārliecības dēļ savas pilsonības valstī; Patvēruma likuma 23.pants, http://www.pmlp.gov.lv/lv/documents/normativie_akti/patverumalikums.pdf
[2] Alternatīvo statusu piešķir personai, kurai nevar piešķirt bēgļa statusu, bet kurai tāpat pastāv draudi iepriekšējās mītnes zemē, Patvēruma likuma 35.pants, http://www.pmlp.gov.lv/lv/documents/normativie_akti/patverumalikums.pdf
[3] Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes dati
[4] ANO Komisariāta bēgļu jautājumos statistika, http://www.unhcr.org/statistics/STATISTICS/47daae862.pdf
[5] Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes dati, http://www.pmlp.gov.lv/?_p=309&menu__id=15
[6] Eiropas Bēgu fonda projekta „Jauno sabiedrības locekļu integrācija” ietvaros veiktais pētījums par bēgļu integrācijas iespējām, http://www.integracija.gov.lv/?id=582&sa=582&top=43
[7] Padomes Direktīva 2004/83/EK (2004. gada 29. aprīlis) par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu, 33. pants, Oficiālais Vēstnesis L 304 , 30/09/2004 Lpp. 0012 – 0023,
[8] Skatīt 6.atsauci
[9] Skatīt 5.atsauci
[10] “Konceptuālie risinājumi patvēruma meklētāju sociālai un profesionālai integrācijai”, EQUAL projekts “Soli pa solim”
Latvijas iedzīvotāji ir jāizglīto par patvēruma meklētāju jautājumiem
Latvijas iedzīvotāju, valsts amatpersonu un NVO attieksme pret patvērumu meklētājiem