Neatkarīgā Rīta Avīze, 12.07.2001.Rubrika: Cilvēks un sabiedrība (2. lpp.)
Pētījuma Etnopolitika Latvijā autori nonākuši līdz svarīgiem secinājumiem, kuri tūdaļ būtu jāņem vērā politiķiem.
Pati svarīgākā, manuprāt, ir atziņa, ka etnopolitikas kvalitāte ir atkarīga no varas (partiju) attieksmes. Pētījuma autori gan izsakās maigāk – partijas nav veicinājušas sabiedrības integrāciju. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc 1999. gadā jūtamā sabiedrības interese par integrāciju turpmāk ir atslābusi vai pat noticis lūzums uz pretējo pusi (E. Vēbers). Partiju programmās etnopolitikas redzējums (izņemot Tautas saskaņas partiju) ir vai nu neskaidrs (īpaši TP), vai centrēts uz vienu tautu (TB/LNNK). Varas partijas nepiekrīt, ka bijušas integrācijas bremzētājas. Esot taču akceptējušas integrācijas koncepciju, pieņēmušas kompromisus valodas un izglītības politikā…
Tomēr taisnība, šķiet, ir pētījuma autoriem. Nevis politiķiem. Šādu iemeslu dēļ.
1999. gadā un integrācijas programmas izstrādes laikā parādījās daudzmaz reālas dialoga pazīmes, programmas apspriešana nodrošināja jūtamu informācijas, viedokļu apmaiņu starp Latvijas tautām ne tikai atsevišķu konferenču, izdevumu, bet arī masu mediju līmenī. Līdzko šis process apsīka, visi bija atpakaļ savos ierakumos un turējās atkal katrs pie sava. Acīmredzot tāpēc, ka varas izdarītie secinājumi nebija vērsti uz reālu tuvināšanos.
Politiķi gan radīja arvien diskutējamus papīrus, bet vara praktiski nekļuva un nav kļuvusi par pārliecinošu valsts etnopolitikas īstenotāju. Šai īstenošanai nav pārliecinoša aptveroša centra, varas rīcības niša ir patukša. Tāpēc tajā ik pa brīdim kļūst nedabiski skaļas atsevišķu, marginālu noskaņojumu izpausmes. Gan Latvijas krievu preses nīgrums, gan Viedas izdotā grāmata Nevienam mēs Latviju nedodam šeit top uztverti pilnīgi atbilstoši gan politiskās kultūras līmenim, gan etnopolitikas kvalitātei. Pašas varas partijas notes brīdī (pirms vēlēšanām vai kādu likumiņu bīdot) mīļuprāt skaļi spekulē ar šiem atsevišķajiem noskaņojumiem un pilnīgi aizmirst, par kādu politiku balsojušas saistībā ar integrāciju. Atstājot tukšu etnopolitikas “centru” un neatbalstot arī sabiedrisku tā aizpildīšanu (piemēram, valsts atbalsta trūkums Integrācijas fondam un sabiedriskajai integrācijas padomei), vara pati nodrošina telpu distancētām vai provokatīvām attiecībām. Tieši tāpēc, piemēram, Jura Vidiņa un vēl dažu deputātu rūpes par cittautiešu repatriāciju lielā daļā šo cittautiešu tiek uztvertas kā kaitināšana un provocēšana.
Valsts cilvēktiesību birojs un Baltijas datu nams (2000. gadā) izpētījuši, ka 28% valsts iedzīvotāju jutušies diskriminēti etniskās piederības, 24% – valodas dēļ. Tas liecina, ja ne par politiku, tad par pašsajūtu, kuras apjoms to padara par politikas problēmu. Likumdevējam šīs problēmas pagaidām nav. Jēdziens diskriminācija tam ir svešs. Tāpat pagaidām nav skaidrības par likumdevēja attieksmi pret Eiropas Padomes nacionālo minoritāšu ietvarkonvenciju un Eiropas Savienības rasu direktīvu. Šķiet pamatoti prognozēt, ka krievu skolu pāreja 2004./2005. gadā uz mācībām latviešu valodā kāpinās etnisko spriedzi (E. Vēbers). Šāds lēmums, manuprāt, gatavots kā politiska iegriba un pagaidām var tikt realizēts piespiedu, administratīvā kārtā. Jo nav ticis pienācīgi argumentēts pat profesionāli, nerunājot par sabiedriskās domas aktīvu iesaistīšanu. Ja izglītības sistēma arvien turpinās masivizēt un primitivizēt pieeju cilvēkam (skolēnam), tad šāda pāreja un, manuprāt, arī bilingvālā izglītība, galu galā vairāk kaitēs pašiem latviešiem. Nerunājot par etniskajām attiecībām. Tās visas ir politiķu un politiķiem risināmas problēmas.
Turklāt vēl – gan situācijas izziņu, gan to reto institūciju darbu, kuras spēj veikt savu darbu ar dažādu tautu cilvēkiem draudzīgā, cilvēcīgā līmenī, nodrošina ārvalstu donori. Piemēram, šo pētījumu pēdējo reizi apmaksājis Sorosa fonds – Latvija, bet Latviešu valodas apguves valsts programmas darbība tikai šogad pieslēdzās valsts finansējumam. Acīmredzot šāda finansēšanas kārtība ir izlaidusi amatpersonas, un tās domā, ka dabiska integrācija vajadzīga tikai eirobirokrātijai, bet sabiedrībai – ne. Tostarp arī Eiropa kļūst etniski neiecietīgāka. Ar to gribu sacīt, ka patlaban varas partijām pusdezintegrēts sabiedrības stāvoklis ir izdevīgāks par nacionālās, etnopolitikas noteiktību. Pagaidām tieši šāds stāvoklis, dalīšanās “pareizajos” un “nepareizajos” vairāk nekā panākumi valsts pārvaldē nodrošina šīm partijām panākumus vēlēšanās.
Gluži dabiski, ka šādā situācijā mediju izpausmes publiskajā telpā kļūst visredzamākās, un no tām lielā mērā barojušies arī pētījuma autori. Un, tā kā Latvijā tā sauktie kvalitatīvie mediji ir tikai sastāvdaļa, tikai elements masu mediju lappusēs un ēterā, tad nav ko brīnīties, ka mediji apmierina savu lasītāju noskaņojumus vairāk nekā veido tos kādu noteiktu principu labā. Šie principi pagaidām tiek turēti tā, lai katrs tos redzētu no savas puses.