Katrā vietā savs iztikas minimums

"Neatkarīgā Rīta Avīze", 28.04.2003.

Iesaki citiem:

Koncepcija par minimālo algu, kas jau krietnu laiku klīst pa valdības gaiteņiem, ir uzskatāms piemērs tik cilvēciskajai vēlmei daudzām sarežģītām problēmām atrast vienu vienkāršu risinājumu.

Protams, ciktāl tas attiecas uz ekonomiskiem procesiem, vienkāršs regulējums parasti ir efektīvāks nekā sarežģīts. Taču problēmas, ko cer risināt koncepcijas autori, – fakts, ka lielas iedzīvotāju daļas ienākumi nesasniedz iztikas minimumu, kā arī algas aploksnēs – vispār nav nepietiekamas regulēšanas izraisītas.

Ir gan viens apstāklis, kāpēc koncepcijas tapšana ir apsveicama, – tā ir mēģinājums radīt ilglaicīgākus spēles noteikumus lauciņā, kas citādi neizbēgami tiek pakļauts politiskās konjunktūras svārstībām. Bez šādiem noteikumiem lēmumi par minimālās algas paaugstināšanu visdrīzāk tiktu pieņemti reizi četros gados. Uzminiet nu, kurā vēlēšanu cikla gadā tas notiktu!


Minimums un minimums

Taču – vai minimālās algas paaugstināšana var tuvināt trūcīgākās iedzīvotāju daļas ienākumus iztikas minimumam? Skaidras atbildes uz šo jautājumu nav. Koncepcijas autori pieļauj, ka «minimālās darba algas paaugstināšana varētu paaugstināt bezdarba līmeni tajos Latvijas rajonos, kur reālā darba samaksa ir minimālās darba algas līmenī», taču tūlīt atsaucas uz iepriekšējo gadu pieredzi – gados, kad paaugstināta minimālā alga, reģistrētais bezdarbs Latgalē (konkrēti, Rēzeknes un Preiļu rajonā) neesot pieaudzis.

Tomēr jāpatur prātā, ka reģistrētā bezdarba līmenim ir visai maz kopēja ar reālo. Turklāt iepriekšējie minimālās algas paaugstinājumi ir bijuši straujas ekonomikas augšupejas gados (kas pats par sevi nav nekāds brīnums), kas liek pieļaut iespēju, ka izaugsme radījusi vairāk jaunu darba vietu, nekā minimālās algas paaugstināšana iznīcinājusi. Vienīgais, ko var secināt puslīdz droši, ir tas, ka minimālās algas iespaids uz bezdarbu nav katastrofāli liels, taču tas ir mazs mierinājums.

Nekāda koncepcija nespēs mainīt bēdīgo faktu, ka krietnas iedzīvotāju daļas zināšanas un iemaņas (un diemžēl bieži vien arī attieksme pret darbu) gluži vienkārši ir nepietiekamas, lai iztikas minimumu nopelnītu. To var labot tikai lielāki ieguldījumi mūža izglītībā un pārkvalifikācijā, nevis mēģinājumi piespiest darba devējus maksāt vairāk.

Un vēl – iedomāsimies, ka plānotais mērķis ir sasniegts un minimālā alga sasniegusi iztikas minimuma līmeni. Vai kreisā opozīcija un arodbiedrības tāpēc sitīs valdībai uz pleca, teiks «labi darīts!» un liksies mierā? Nē taču. Nākamais solis būs mēģinājumi pārskatīt pašu iztikas minimumu. Labi atminos, kā deviņdesmito gadu sākumā tika apcerēta iztikas minimuma grozā iekļautā 0,1 (nulle, komats, viena) kaklasaite gadā vienam vīrieša cilvēkam. Tolaik tā izraisīja visu iespējamo emociju gammu – no nevaldāmas jautrības līdz nevaldāmam sašutumam. Patlaban šī diskusija ir pierimusi, taču, tiklīdz iztikas minimumam atkal būs lielāka praktiska nozīme, tā atsāksies ar jaunu sparu. Cerēt, ka pienāks brīdis, kad visi būs apmierināti, ir naivi.


Minimums un aploksnes

Attiecībā uz minimālās algas paaugstināšanas iespaidu uz nelegālo darba samaksu (ko pēdējā laikā dēvē par algām aploksnēs) ir lielāka skaidrība. Tādā veidā algas aploksnēs izskaust nevarēs. Parasti jau sliktie puiši, kas legāli maksā tikai minimālo algu, bet pārējo – aploksnē, neķēpājas, liekot šajā aploksnē piecus vai desmit latus. Diez vai to var uzskatīt par dižu sasniegumu, ja pēc minimālās algas paaugstinājuma viņi tajā simt latu vietā ieliek deviņdesmit.

Lai ar algu regulēšanas palīdzību izskaustu aploksnes, būtu jāatgriežas pie visaptverošas reglamentācijas kā padomju laikā, vai pat pie vēl detalizētākas. Nerunājot nemaz par šāda pasākuma tehnisko īstenojamību, šķiet, ka politiski tam patlaban nebūtu gatava pat Sociālistiskā partija.

Aplokšņu algas pastāv nevis nepietiekamas regulēšanas dēļ, bet gan tāpēc, ka vismaz līdz šim par to nekas nedraudēja. Nu šķiet, ka situācija sāk mainīties, un atliek vienīgi cerēt, ka cīņa pret aploksnēm neizrādīsies vien kārtējā tukšā kampaņa. Taču, ja minimālā alga pieaugs, bet aploksnes joprojām varēs dalīt bez bailēm, negodprātīgiem darba devējiem radīsies kārdinājums tajās likt nevis to algas daļu, kas pārsniedz minimālo, bet gan visu.


Novadi un minimumi

Nav liels noslēpums, ka ekonomiskā situācija dažādos Latvijas nostūros visai ievērojami atšķiras. Vidējā darba samaksa (legālā!) turīgākajos rajonos ir kādu pusotru reizi lielāka nekā trūcīgākajos, bet, pieskaitot arī pilsētas, redzam, ka Ventspilī tā ir kādas divarpus reizes lielāka nekā, piemēram, Rēzeknes rajonā. Vēl lielākas ir atšķirības bezdarba (gan reģistrētā, gan reālā) līmeņos.

Atšķiras arī reālais (ne aprēķinātais) iztikas minimums. Daudzviet laukos, pateicoties naturālajai saimniecībai, cilvēki pamanās iztikt pat no bērnu pabalstiem vien. Pilsētā kaut kas tāds nav iedomājams.

Šādā situācijā visus novadus piegriezt pēc viena mēra nebūtu diez ko prātīgi. Minimālās algas līmenis, kas vienā vietā ir optimāls, citā var vispār nebūt manāms, bet vēl citā būt par grūti panesamu slogu.

Izeja ir ļoti vienkārša – minimālās algas noteikšanu nodot pašvaldību ziņā. Argumenti par labu šādam šķietami radikālam un ekstravagantam priekšlikumam ir vismaz divi. Pirmkārt, kurš gan cits labāk pārzinātu ekonomisko situāciju savā teritorijā – arī tos situācijas aspektus, ko oficiālā statistika neataino. Otrkārt, pašvaldības vairāk kā jebkurš cits ir ieinteresētas, lai to iedzīvotāju legālo ienākumu summa būtu iespējami lielāka, jo tā ir iedzīvotāju ienākuma nodokļa bāze; tātad tās ir ieinteresētas gan iespējami zemākā bezdarba līmenī, gan iespējami mazākā aplokšņu algu izplatībā.

Vai šādam risinājumam ir kādi būtiski šķēršļi? Latvijas starptautiskās saistības, ko tik ļoti mīl pieminēt politiķi, šādu variantu vismaz tieši neaizliedz. Būtisks šķērslis varētu būt vienīgi tas, ka kāds Rīgā ļoti nevēlētos atdot pašvaldībām reālu vai drīzāk iedomātu varu. Taču šī nevēlēšanās jau ir, izmantojot pēdējā laikā populāru teicienu, viņa problēma.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!