Diena, 03.09.2003.

Ilmāra Latkovska rakstā Integrācijas strupceļš (Diena, 16.VIII) mani iepriecināja tas, ka tajā tika runāts par asimilāciju bez negatīva novērtējuma. Iepriekš dzirdot latviešu politiķus runājam, ka asimilāciju viņi nemaz negrib pat pieļaut, man vienmēr radās jautājums: bet kas ļauns ir asimilācijā? Ja es, krievs būdams, esmu asimilējies latviešos, ar ko es esmu kļuvis sliktāks?

Acīmredzot, negatīvā attieksme pret asimilāciju ir palikusi no padomju laikiem, kad notika latviešu rusifikācija. Taču iekarot un asimilēt tautu vai atbraukt citā valstī un pašam asimilēties ar tās pamattautu, ir pilnīgi dažādas lietas. Būt asimilētam nozīmē pakļauties ārējam spiedienam, asimilēties nozīmē pašam izdarīt savu izvēli. Protams, nelielas etniskās grupas, neapdraudot nācijas vienotību, padara valsti daudzveidīgāku, taču lielas minoritātes pastāvēšana mēdz radīt pretrunas attiecībās ar pamattautu. Šķipsna sāls var padarīt ēdienu garšīgāku, savukārt spainis sāls noteikti padarīs to nebaudāmu. Pašu krievu asimilēšanās latviešos, manuprāt, ir nepārprotami pozitīvs process. Turklāt tas ir izdevīgs abām pusēm — gan valstij, gan pašam indivīdam.

Vēlme asimilēties ar pamattautu, kļūt līdzīgam, kļūt par savējo ir ļoti dabiska. Kļūt par latvieti nozīmē kļūt par Latvijas pamatiedzīvotāju. Asimilēšanās ir ne tikai brīvprātīga, tā prasa no cilvēka zināmu piepūli — iemācīties valodu, iedziļināties kultūrā, iejusties jauniegūtajā identitātē utt. Nevar asimilēties, neko nedarot. Un var visu to paveikt un neasimilēties — tā ir cilvēka brīva izvēle.