Kas lācītim vēderā? 4

Latvijā cīņa pret korupciju līdz šim ir bijusi vienpusēji vērsta uz valsts sektoru. Diemžēl korupcijā aktīvi ir iesaistīti arī uzņēmēji un ne tikai saistībā ar valsts, vai pašvaldību pasūtījumiem, bet arī ikdienas lietišķajā saskarsmē.

Iesaki citiem:

No malas vērojot norises mūsu valstī pēdējā gada laikā, nezinošam un jāatzīst pat zinošam cilvēkam, sāk likties, ka par titulu “Mis Pasaules korumpētākā valsts” Latvija var godam cīnīties, un korupcija mums ir visu problēmu cēlonis. Par to liecina gan nebeidzamā ažiotāža ap Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadību, gan Latvijas stabilā vieta korupcijas uztveres indeksu “līderu” vidū.

Kā uzņēmēja es apzinos korupcijas problēmu eksistenci, tomēr man nav pieņemams klajš, nepamatots populisms, tādēļ pamatojumu korupcijas esamībai meklēju faktos. Pirmais, gluži racionālais jautājums – kas tad ir korupcija un vai pastāv kāda vienota izpratne par to Latvijā, varbūt nedaudz plašāk – Eiropā?

Latvijā korupcijas definējums ir ļoti ierobežots, apskatot korupciju tikai valsts administrācijas un politiķu līmenī. Tiek ignorēta korupcija privātajā sektorā. Latvijā cīņa pret korupciju līdz šim ir bijusi vienpusēji vērsta uz valsts sektoru. Diemžēl korupcijā aktīvi ir iesaistīti arī uzņēmēji un ne tikai saistībā ar valsts vai pašvaldību pasūtījumiem, bet arī ikdienas lietišķajā saskarsmē.

Pārdomas par korupcijas tēmu manī rosināja ne vien pašmājās notiekošais, bet arī fakts, ka šie jautājumi arvien aktuālāki kļūst arī pasaules mērogā:

ANO Globālais līgums [1] nule uzaicināja raksta autori kopā ar citiem pasaules uzņēmējiem iesaistīties diskusijā par Globālā līguma papildināšanu ar 10. punktu, kas uzņēmumus aicinātu «apkarot korupciju visās tās formās, ieskaitot izspiešanu un kukuļdošanu»[2].
Pagājuša gada decembrī Meksikā ANO pieņēma Korupcijas apkarošanas konvenciju (tās vairāk nekā 100 dalībvalstu vidū diemžēl pagaidām nav Latvijas).

Iedzīvotāju viedokļu pētījumi liecina, ka Latvijā uzņēmējdarbība ir trešā sfēra (pēc politikas un valsts administrācijas), kas visaktīvāk ir pakļauta korupcijai. Sabiedriskā organizācija “Līdere”, kas apvieno biznesa sievietes Latvijā, veicot pētījumu sadarbībā ar socioloģisko pētījumu firmu “Latvijas Fakti”, ir nonākusi pie secinājuma, ka uzņēmējdarbībā 13,1% sieviešu uzņēmēju saskaras ar korupciju. Apzinoties, ka nav tāda nodalījuma kā sieviešu un vīriešu uzņēmējdarbība un, ka problēmas ir vidē, nevis dzimumā, gribu apgalvot, ka ievērojama daļa uzņēmēju atzīst korupcijas esamību savā ikdienā.

Jautājums: kas ir šī korupcija? Vai pie mums tā ir tik dramatiski izplatītāka nekā citās valstīs? Jeb arī citas valstis daudz liberālāk attiecas pret korupcijas definējumu un kritērijiem?

Kritērijos arī slēpjas sakne nu jau par anekdoti tapušajam jautājumam – vai rozes ir dāvana vai kukulis – un kur ir šī robeža, kas pateicībai, sirsnībai un draudzīgām attiecībām liek pārtapt par uzpirkšanu, korupciju un ļaunprātīgu stāvokļa izmantošanu?

Tādēļ, lai nodrošinātu vienotu izpratni par korupciju privātajā sektorā, ir nepieciešamas apzināties tās kritērijus šīs izpratnes globālajā kontekstā. Minētā ANO konvencija, skaidri nedefinējot korupcijas jēdzienu, tomēr iezīmē tā parametrus. Attiecībā uz korupciju privātajā sektorā, Konvencijas dalībnieki apņemas:

uzlabot sadarbību starp tiesībsargājošām iestādēm un privātstruktūrām;
veicināt labu pārvaldību privātstruktūrās, tai skaitā biznesa uzvedības kodeksu izstrādāšanu, kas novērstu interešu konfliktus un sekmētu labākās prakses ieviešanu uzņēmēju attiecībās – gan savā starpā, gan attiecībās ar valsti;
veicināt privātstruktūru caurredzamību, tai skaitā atklātību attiecībā uz firmu patiesajiem īpašniekiem un vadītājiem;
novērst valsts izsniegto subsīdiju un licenču ļaunprātīgu izmantošanu;
novērst interešu konfliktus, ierobežojot valsts amatpersonu tiesības darboties noteiktās privātstruktūrās zināmu laiku pēc valsts amata pienākumu pildīšanas beigām;
nodrošināt iekšējo auditu privātuzņēmumos, lai novērstu un atklātu krāpšanos grāmatvedībā un finanšu ziņojumos;
attiecībā uz grāmatvedību, valstis apņemas apkarot dubulto grāmatvedību, nereģistrētu vai nepareizi reģistrētu finanšu operāciju veikšanu, neeksistējošu izdevumu iegrāmatošanu, viltotu dokumentu lietošanu, grāmatvedības dokumentu nelikumīgu iznīcināšanu;
neatbrīvot no nodokļiem maksājumus, kas būtībā ir privātuzņēmēju kukuļi pašmāju, ārvalstu vai starptautiskajām amatpersonām.

Gandrīz droši varu apgalvot, ka bez aktīvas sabiedrības vēlmes, līdzdarbošanās, attieksmes maiņas un arī uzņēmēju iesaistīšanās, korupcijas apkarošana nebūs nedz sekmīga, nedz vispār iespējama. Patiesībā, nu jau leģendārais sauklis “Nevaicā, ko valsts var dot tev, bet vaicā, ko tu vari dot valstij”, ir gana adekvāts Latvijas un korupcijas stāstā. Bieži vien tas slēpjas sīkumos, attieksmes maiņā, galu galā uzņēmēju sociālajā atbildībā, kas netiek uztverta kā formāla frāze, bet gan kā katras rīcības kritērijs. Lai kā daudziem tas nepatiktu, reāli panākumi nav iespējami bez pilsoņu, jo īpaši bez uzņēmēju līdzdalības.

Būtisks solis pretī korupcijas ierobežošanai būtu tādas normas, procedūras un likumdošana, kas nevis bremzē uzņēmējdarbības vides attīstību, bet tieši pretēji veicina to caur ātrumu, skaidrību un vienkāršību. Un tad uzņēmēji paši nebūs ieinteresēti un motivēti dot kādam kukuļus, piedalīties korupcijas procesos, kas bieži ir saprotamākā un vienkāršākā ceļa meklēšana.

Bet arī Latvijas kontekstā šādam solim būtu jābūt likumsakarīgam. Manuprāt, šobrīd mums vissvarīgākais ir beigt padevīgi klusēt un runāt aplinkus. Sabiedrībai ir sev jārada skaidrs priekšstats par korupcijas reāliem apjomiem, par tās formām un mehānismiem. Ir jānodrošina Latvijas un citu valstu sabiedrība ar precīzi definētiem kritērijiem: kas īsti raksturo korupciju, kukuļdošanu un uzpirkšanu, lai šos kritērijus vienādi izprastu un interpretētu visas līguma dalībvalstis un dalīborganizācijas. Jo citādi šobrīd sanāk kā pasakā: visi zina, ka korupcija ir, bet kas tā ir, kā izskatās un kur dzīvo, uz to katram ir sava, atšķirīga atbilde. Kurš pateiks, kas lācītim vēderā?

_________________

[1] ANO ģenerālsekretārs Kofi Anans 2000. gadā pasaules uzņēmējdarbības līderus aicināja rādīt priekšzīmi un iekļauties viņa pieteiktajā korporatīvās sociālās atbildības un uzņēmējdarbības ētikas stiprināšanas programmā – Globālā līgumā. Deviņos pamatprincipos formulētais dokuments, ko, atbalstot ANO ierosmi, uzņēmēji brīvprātīgi apņemas īstenot, nosaka šādus uzdevumus – aktīvi iekļauties sabiedrības attīstībā, uzņēmējdarbībā ievērot cilvēktiesības, nodrošināt likumu noteiktos nodarbinātības standartus un sargāt apkārtējo vidi. Šajos gados Globālā līgumā ir iekļāvušies tūkstošiem pasaules uzņēmumu, vairāki arī no Latvijas.
[2] ANO globālā līguma konsultācijas ar uzņēmējiem par pretkorupcijas panta iekļaušanu tajā


Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (4) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

ArmandsAgrums 20.04.2004 23:37
Labvakar ,Inese

Pilnība piekrītot tevis un autores izteiktajām viedoklim, tomēr gribu mēģināt ieviest skaidrību šai jautājumā.Tas , ka korupcija ir arī privātajā sektorā nav nekas jauns , vēl vairāk korupcija nav tikai kukuļdošana,bet daudz sarežģītāks pasākums, un par to jau es runāju vēl pirms tika pabeigta JL pretkorupcijas programma un vēl vairāk pēc ICAC apmeklēšnas Hong Kongā. Tieši tur mums lika saprast , ka korupcija vlsts un privātajā sistēmā nav nodalāma un, ka pēdējo laiku tendences pierāda to, ka tieši privātajā sektorā ir straujšs korupcijas pieaugums. Diemžēl,par to nevēlējās runāt ne mēdiji , ne sabiedriskās organizācijas (kaut gan pēc atgriešanās no Hong Kongas uz preses konferencēm tika aicināti visi.), bez kuru aktīvas līdzdalības korupcijas izskaušana nav iespējama. Mēs ļoti mīlam apspriest dažāda tēmas no visām pusēm un beidzot nonākt pie viedokļa, ka tas nav izdarāms,kaut gan paši nevaram argumentēt kāpēc. Un tad pēc kāda laika atkal ar jaunu sparu ķeramies klāt tam pašam jautājumam. Laikam tā vieglāk, jo jautājums mūžīgi paliek aktuāls, ārvalstu partneriem liekas ,ka kaut kas notiek, bet īstenībā "vezums" paliek uz vietas.Tādu piemēru ir ļoti daudz, bet uzrakstīšu tikai vienu: nulles deklarācija- nu nepārtraukti gribas pie tās atgriezties, kaut gan sen skaidrs , ka tas ir par vēlu un var vienīgi galīgi legalizēt nozagto.Toties kādi argumenti visām tiesībsargājošām iestādēm - neko nevaram ,audzējis puķes.Piedodiet , muļķības, to var teikt tikai nekompetents cilvēks, jo visi daudz maz nopietni puķu tirgotāji bija reģistrēti IeM un bez papīrīša tu nemaz nevarēji nekur braukt un tirgot. Vajag tikai gribēt ieskatīties arhīvā un parēķināt cik tad varēja nopelnīt.Kādēļ visu to rakstu ? Tādēļ, ka viens no pirmajiem darbiem pēc ICAC apmeklējuma Hong Kongā bija paredzēts KNAB struktūras sakārtošana, tai skaitā izveidot nodaļu korupcijas apkarošanai privātajā sektorā un veikt attiecīgas izmaiņas likumā.Tomēr tiesībsargājošās struktūras nu nekādi to negribēja pieļaut, uzdodot mūžīgo jautājumu KNAB piekritība un nodalot privāto sektoru valsts policijai , bet valsts sektoru KNAB pie kam līdz šim brīdim nenosakot, kas piekrīt KNAB. Hong Kongā par mūsu uzdoto jautājumu sakarā ar piekritību vienkārši sāka smieties, jo,ja KNAB pasludina par galveno korupcijas novēršanas un apkarošanas iestādi valstī, tad pats par sevi saprotams, ka KNAB piekritība ir visa veida korupcija, bez izņēmumiem, bet tas nenozīmē, ka valsts policija pārtrauc ar šo jautājumu nodarboties.

Tas arī viss, veiksmi vēlot,

Armands

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

krasmar 19.04.2004 20:40
Man savukārt liekas, ka pašlaik tā tēma un pats vārds korupcija ir ļoti populārs, tāpēc par to tiek tik daudz runāts. No raksta es tā arī īsti nesapratu, kas tad īsti ir korupcija, vēl vairāk, kas ir korupcija nevalstiskajā sektorā. Manuprāt, par korupciju var runāt tikai saistībā ar valsts sektoru, vai arī piemēram medijiem, kas ir liela sociālā atbildība (zināmā mērā tā piemīt arī uzņēmumiem), tomēr privātajā sektorā, tā savstarpējās attiecībās nevar runāt par korupciju. Šeit var runāt vai nu par klaju likuma pārkāpšanu (nodokļu nemaksāšana), vai par zemu biznesa ētiku un sociālās atbildības trūkumu.Es atradu tādu korupcijas definīciju:CORRUPTION - An act done with an intent to give some advantage inconsistent with official duty and the rights of others. It includes bribery, but is more comprehensive; because an act may be corruptly done, though the advantage to be derived from it be not offered by another.Sometimes corruption is understood as something against law; such as, a contract by which the borrower agreed to pay the lender usurious interest. It is said, in such case, that it was corruptly agreed, etc.Manuprāt arī šī definīcija parāda, ka korupcija zināmā mērā var būt tikai kopā ar valsti...jo uzņēmējam vai indivīdam nav pienākums savus līdzekļus tērēt pēc kaut kādiem īpašiem principiem vai kritērijiem, kuri obligāti dotu labumu visai sabiedrībai...pilnīgi pretēji ir gadījumā ar valsts līdzekļiem...No otras puses protams ir jārunā arī par uzņēmēju līdzdalību korupcijā, jo korupcija nepastāvētu bez uzņēmējiem, jo tad jau nebūtu, kas dod kukuļus...arī tas ir apburtais aplis...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Inese Voika 16.04.2004 18:50
Paldies Aivai Vīksnai par ļoti svarīgas tēmas aizskaršanu - korupciju privātajā sektorā. Ja par tik iecienītu tēmu Latvijas sabiedrībā kā korupciju attiecībā uz valsts iestādēm cilvēki labprāt runā un domā tādā veidā, lai tas neaizskartu viņu pašu atbildību par iesaistīšanos korumpētās darbībās (kaut vai tik triviālā lietā kā saskarē ar ceļu policistu), tad privātā sektora spēlmaņi saistība starp vispārēju godaprātu un korumpētību vispār nesaskata. Tādā veidā mums mākslīgā veidā galvā iesēžas pārliecība, ka galvenie atbildīgie par korupcijas izkaušanu ir valsts amatpersonas un ka mums ar to nav nekāda sakara.

Taču biznesa jeb privātais sektora veselība attiecībā uz korupciju ir timpat svarīga kā valdībai, tiesai un medijiem. Atklātība par saviem finansu datiem, atbildība pret darbiniekiem, klientiem un partneriem ir daļa no tā, kas īpaši mazajiem uzņēmumiem Latvijā jāmācās. Esmu dzirdējusi, ka atsevišķi uzņēmumi apsver iespēju aiziet no Rīgas Fondu biržas, jo tur tagad uzdod jautājumus par uzņēmuma iekšējo vadību un finansu uzskaiti.

Labi, tā kā šis ir komentārs, tad nevar jau uzrakstīt jaunu rakstu, tāpēc vēl īsi - Aivas rakstā pieminētās starptautiskās lietas Global Compact 10. punkts un ANO Pretkorupcijas konvencija ir ļoti svarīgas un mums vēl Latvijā pie tā būs jāatgriežas. Mūsu organizācija TI ir pielikusi daudz pūles, lai veicinātu šos starptautiskos standartus.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Arvids Kalme 14.04.2004 08:30
Manuprāt cīņa ar korupciju privātajā sektorā ir bezcerīgs ideālisms ! Izdevīgums, draugu būšana, t.s "sakari", korporatīvās saies utml taču ir privātās iniciatīvas stūrakmeņu un būtība ! Ja nebūsi "veikls zēns" un tā sauktajā biznesā būsi pārāk kautrīgs un godīgs - ātri vien izputēsi ! Un ja korupcijas sērgā pastāvēs vienā jomā, tad protams, ka tā inficēs arī valstiskās jomas. Vienīgā cerība - ja nu mēs visi pēkšņi kļūstam ārkārtīgi ētiski un reliģiozi un mūsu sirdsapziņa nepieļaus pat ne mazāko negodīgumu...

Saistītie raksti