Īsi atbildot – abas jomās var panākt labākus rezultātus, ja dalībnieki tiek ekonomiski stimulēti.

Kārtējais pierādījums, ka cilvēki maina savu uzvedību atbildot uz pareizi uzstādītiem ekonomiskiem stimuliem, ir stāsts par diviem Jeilas universitātes profesoriem. Viņi apsolīja samaksāt 1000 USD kādam draugam par katru nedēļu, kuras laikā viņiem nav izdevies nokrist svarā vismaz par vienu mārciņu (0.454 kg). Rezultāti ir lieliski – viens no viņiem ir zaudējis jau 4.5 kilogramus.

Protams, ka ekonomiska motivēšana svara nomešanai ir tikai viens no piemēriem, kā var mainīt cilvēku uzvedību. Pats par sevi tas nav nekāds jaunums, jo valstis jau ar šādu metodi ir eksperimentējušas gana. Kas mani pārsteidz, ir, ka mēs pārāk bieži cenšamies aizmirst par to, ka cilvēks galu galā ir un paliek „homo economicus”. Nereti šāda vieglprātība robežojas ar bezatbildību.

Piemēram, lasot Viljama Īsterlija (William Easterly) grāmatu The Elusive Quest for Growth, var iepazīties ar veselu katalogu ar „aizmāršībām” attīstības sadarbības jomā. Tiek eksperimentēts ar dažādām ekonomiskās izaugsmes receptēm, tomēr daudzi attīstības speciālisti piemirst vienkāršo principu, ka jebkurš cilvēks reaģē uz stimuliem. Rezultātā ir pagājušas jau dekādes kopš pirmās modernās attīstības sadarbības programmas 1949. gadā, tomēr rezultāti, maigi sakot, varētu būt bijuši daudz labāki.