Kas ir nacionālās intereses? 4

Valstis "vārtu sargātājas" runā par savu tirgu aizstāvēšanu, neatkāpšanos no savām interesēm, bet "robežu atvērējas" orientētas uz iespēju maksimālu izmantošanu. Līdz šim Latvija piederējusi pirmajai grupai, bet nākotnē vajadzētu kļūt par atvērtāku valsti.

Iesaki citiem:

Eiropas lietu birojs (ELB) ir uzsācis darbu pie dokumenta, kurā iecerēts definēt Latvijas prioritātes darbībai Eiropas Savienībā. Biroja vadītāja Sanita Pavļuta-Deslandes atzīst – lai šis nebūtu kārtējais dokuments, kas veidots “ķeksīša” dēļ, vispirms ir jātiek skaidrībā, kas ir valsts nacionālās intereses. Šim nolūkam svarīga ir arī diskusija akadēmiķu un valsts pārvaldes speciālistu vidū, un tādu 1. jūnijā rīkoja ELB un pie Valsts prezidenta kancelejas izveidotā Stratēģiskās analīzes komisija.


Kā formulēt nacionālās intereses?

Nacionālās intereses tiek formulētas attiecībā pret indivīdu, sabiedrību un valsti kopumā, bet bieži tiek aizmirsts par starptautisko vidi, attiecībā pret kuru tiek formulētas valsts intereses, diskusijā atzina Stratēģiskās analīzes komisijas vadītāja Žaneta Ozoliņa. Viņa uzsvēra, ka Latvija nedrīkst definēt savas intereses domājot un rēķinoties tikai ar sevi, tām ir jābūt kopsakarā ar starptautisko vidi, kurā valsts atrodas. Runājot par ES, Ž. Ozoliņa piedāvāja valstu dalījumu divās nosacītās grupās – “vārtu sargātājas” (runā par savu tirgu pasargāšanu, neatkāpšanos no savām interesēm) un “robežu atvērējas” (orientētas uz iespēju maksimālu izmantošanu). Līdz šim Latvija ir bijusi galvenokārt “vārtu sargātāja”, taču nākotnē Latvijai vajadzētu kļūt par valsti, kas atver savas robežas un tādejādi vairo savu labklājību un veicina stabilitāti tuvākajā apkārtnē.

Ekonomists Juris Krūmiņš atzina, ka nacionālo interešu skaidra formulēšana ir svarīga, lai saprastu, kā veidojas prioritāšu un ieguvumu hierarhija, jo Latvijai ir svarīgi attīstīties ekonomiski, bet, iespējams, ka atsevišķi sociālie vai ģeopolitiskie ieguvumi ir pat svarīgāki par ekonomiskajiem.

Savukārt filozofs Ivars Ījabs aicināja nacionālo interešu formulējumus “filtrēt” caur sabiedrības apziņu, jo formālie pieņēmumi par drošību, neatkarību, labklājību kā nacionālajām interesēm ir piesaistīti pilsoņu priekšstatam par labu dzīvi, kas ir krietni vien niansētāki un bagātāki par minētajiem jēdzieniem.

Sociologs Tālis Tīsenkopfs norādīja, ka Latvijā nacionālās intereses līdz šim ir paudusi elite, taču turpmāk tām vajadzētu veidoties kā saskares punktam starp elites un pārējās sabiedrības daļas interesēm. Bet līdz ar to aktuāli kļūst jautājumi – vai tauta ir gatava definēt nacionālās intereses un vai tādā veidā var vienoties par kopīgām interesēm nacionālajā līmenī?

Diskusijas dalībnieki piedāvāja arī vairākas nacionālo interešu definīcijas. Latvijas Bankas Juridiskās pārvaldes vadītāja vietnieks Edvards Kušners pauda uzskatu, ka nacionālās intereses ir vispārējas vērtības, kuras sabiedrība vēlas uzturēt un stiprināt. Savukārt I. Ijabs šo jēdzienu raksturoja kā kaut ko tādu, par ko iestājoties mēs “sitam ar dūri pret galdu”. Nacionālās interes iezīmē robežas, no kurām mēs nevaram atkāpties, papildināja Ž. Ozoliņa.

Savukārt komunikāciju zinātņu speciālists Ābrams Kleckins uzskatīja, ka nacionālās intereses ir tas, bez kā Latvija nepastāv kā Latvija. Ja tās apzinās, tad arī kopj, cenšas pilnveidot un aizstāvēt, bet ja neapzinās, tad tās iet savu ceļu, secināja Ā. Kleckins.


Kas ir Latvijas nacionālās intereses?

Mēģinot definēt konkrētas nacionālās intereses, Ā. Kleckins izdalīja trīs galvenos jēdzienus: drošība, labklājība un kultūras vienotība. Viņš atzina, ka ārējo drošību mēs daļēji esam atraduši, pievienojoties ES un NATO, bet, lai stiprinātu iekšējo drošību, ir jāatrod veids, kā sadzīvot tādā daudzetniskā sabiedrībā, kāda ir Latvijā. Lai nodrošinātu labklājību, Latvijai jākoncentrējas uz izglītības kvalitātes paaugstināšanu, jo izglītība ir viens no retajiem resursiem, kurus iespējams nepārtraukti vairot. Tāpat valstij ir daudz aktīvāk jāstrādā pie jaunu darba vietu veidošanas. Kultūras jomā valsts uzdevums ir saglabāt latviešu tautu un kultūru. Tajā pašā laikā svarīgi ir apzināties, ka kultūru dažādība ir Latvijas bagātība, uzsvēra Ā. Kleckins.

Rīgas Juridiskās augstskolas profesore Ineta Ziemele galveno uzsvaru vērsa uz tiesību virsvadību, kas nozīmē cilvēktiesību, vienlīdzības, sabiedrības līdzdalības, valsts pārvaldes atbildības principu ievērošanu. ES dalībvalstis jau izseni ir vienojušās par šiem principiem, bet Latvijā tos vēl aizvien pazīst visai vāji, secināja I. Ziemele.

Ekonomists Edvīns Karnītis par centrālo rādītāju stratēģiskajai attīstībai izvirzīja dzīves kvalitātes kritēriju. To pēc ekonomista domām veido trīs sastāvdaļas: drošība, labklājība un ilgtspējība. Drošība šeit domāta plašā nozīmē, ietverot arī fizisko, ekonomisko, sociālu un cita veida drošību. Arī labklājība ir plaši skaidrojama: finansiālā nodrošinātība, dzīves apstākļi, izglītība, darbs, veselība u.c. Savukārt ilgtspējība jeb ilgtspējīga attīstība ir resursi, infrastruktūra, kaimiņattiecības, demogrāfiskā situācija un kohēzija. Kā galveno un gandrīz vienīgo aktīvu, uz ko var cerēt indivīds, uzlabojot savu un visas Latvijas dzīves kvalitāti, E. Karnītis minēja zināšanas. Tādēļ Latvijā, viņaprāt, ir nepieciešama aktīva zināšanu radīšana un akumulēšana, sākot ar izglītības sistēmu līdz pat valsts politiskajai nostājai.


Trūkst vienota valsts attīstības redzējuma

Diskusijā tika apspriesti arī līdzšinējie valsts politikas plānošanas dokumenti un iespējas kā panākt, lai turpmāk stratēģijas un darbības plāni būtu kvalitatīvāki un vienotāki attiecībā uz valsts kopējo virzību un nacionālajām interesēm.

Ž. Ozoliņa kritizēja līdzšinējos stratēģiskos dokumentus par provinciālismu un primitīvismu un aicināja šādu dokumentu veidošanā raudzīties ne vien pašiem uz sevi, bet arī uz valsti plašākā starptautiskā kontekstā.

Diskusijas vadītājs Gints Grūbe atzina, ka vairums dokumentu izskatās slikti definēti, jo ja nav saprotams, kāds bijis to mērķis, arī dokumentu valoda bieži vien nav skaidra un saprotama.

T. Tīsenkopfs norādīja, ka jārunā ir ne tikai par valodu un racionalitāti, bet arī par gribu. Proti, vai mēs patiešām gribam sasniegt to, kas ierakstīts stratēģijās.

Savukārt E. Karnītis norādīja, ka dažādu nozaru stratēģiju Latvijā ir daudz, turpretim ir bijis tikai viens mēģinājums veidot visaptverošo stratēģiju (2000. gadā izstrādātā ilgtspējīgas attīstības koncepcija “Latvijas: no vīzijas uz darbību”[1]), kas tomēr neguva nepieciešamo atbalstu. Galvenā līdzšinējo nozaru stratēģiju problēma: tās nav savstarpēji saistītas un, ja nebūs vienotas valsts attīstības stratēģijas, tad arī turpmāk ministrijām būs jāsastopas ar līdzšinējām problēmām.

Arī vairāku valsts institūciju pārstāvji vērsa uzmanību uz problēmām, kas saistītas ar stratēģisko dokumentu izstrādi un to savstarpējo sasaisti.

Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas valsts sekretāre Ilze Kukute norādīja, ka daudzi procesi ir notikuši bez skaidras politikas plānošanas. Ministriju cilvēki iegulda milzu darbu stratēģiju izstrādē, bet trūkst koordinācijas, kas tās saistītu kopā.

Finanšu ministrijas ES fondu departamenta direktors Andžs Ūbelis atzina, ka, strādājot pie Attīstības plāna veidošanas, iezīmējusies problēma – trūcis analīzes, par to, kas valstij ir pieejams un kā to sekmīgāk izmantot.

Nozīmīga problēma ir arī tā, ka Latvijā nav nākotnes pētījumu institūta, atzina Ā. Kleckins, bet Ž. Ozoliņa piebilda, ka Latvijā vēl aizvien nav arī ES pētījumu institūta.


Nepieciešamas plašas diskusijas

Valsts kancelejas Politikas koordinācijas departamenta vadītājas vietnieks Uģis Šics atzina: vienošanās par valsts pamatvērtībām ir kaut kas vairāk nekā paragrāfi, kuru varētu ierakstīt dažādās stratēģijās. Idejām par pamatvērtībām ir jāattīstās līdz konkrētām lietām.

Savukārt E. Kušners atzina, ka ir jāizprot, uz ko ir gatava sabiedrība. Viņaprāt, lielai daļai sabiedrības ir degradējušās vērtības, un tās, iespējams, nesaskanēs ar stratēģiju rakstītāju priekšstatiem. Tādējādi diskusija noslēgumā atgriezās pie ievadā izskanējušās atziņas, ka dažādu grupu un indivīdu intereses ir ļoti atšķirīgas, tādēļ ir grūti vienoties par kopējām visas valsts interesēm. Sabiedrībā jāveicina plaša un ilgstoša diskusija par kopējām vērtībām, un sabiedrības līderiem ir jāuzņemas šādas domu apmaiņas vadība.

Diskusijas dalībnieki atzina, ka nacionālās intereses ir ļoti nozīmīgs temats, par kuru iepriekš saruna Latvijā praktiski nav notikusi. Tādēļ, cerams, šī diskusija kalpos par labu sākumu nākamajām, jau daudz plašākām sarunām par to, kādu vēlamies redzēt Latviju kā valsti, kā daļu no Baltijas, Eiropas un pasaules.

____________________

[1] Ilgtspējīgas attīstības koncepcija “Latvija: no vīzijas uz darbību”

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (4) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Spodra Purviņa - spodra@inbox.lv 11.11.2007 19:59
Kopā ar mazpulcēniem veicam VJIC Vides izglītības pētījumu: "Vieta kur dzīvojam". Viena pētījumu daļa attiecas uz pārtikas un tirdzniecības pētījumu. Rezultātā Jēkabpils BJC mazpulka dalībniece pārdomām uzrakstīja :

Kā tirgotāji mums piedāvā sagaidīt Latvijas 89. dzimšanas dienu?!?



Kā jau visās dzimšanas dienās tiek klāts galds un mīļi gaidīti ciemiņi. Par veikalu trūkumu Jēkabpilī sūdzību nav. Izvēle plaša: t/c „Rimi”, SIA „Mego” (vairāki veikali), SIA „Beta” (vismaz četri), „Maxima” (2 veikali), „Super Neto”, „Elvi” un vesela rinda mazo veikalu un uzņēmumu. Lai iepriecinātu ciemiņus un bagātīgi uzklātu galdu, ejam iepirkties vietējos veikalos.

Salātiem izvēlamies puravus no Nīderlandes, Ķīnas kāpostus un ābolus no Polijas, sieru no Turcijas, ķiplokus no Ķīnas, gurķus no Bulgārijas. Garšas uzlabošanai Vjetnamas piparus. Galdā celsim arī pīli no Holandes ar Turcijas granātāboliem no un Brazīlijas melonēm.

Mūsdienās ļoti populāri ir zivju ēdieni. Kuram gan negaršo Norvēģijas lasis un vēl citas delikateses no Vācijas, Zviedrijas un Vjetnamas zivīm kopā ar Spānijas papriku?

Neapbižosim tos, kuriem garšo makaronu izstrādājumi. Pat mums acis veikalā žilbst no plašā Čehijas, Polijas, Itālijas makaronu sortimenta. Žēl gan, ka starp tiem nav neviena Latvijas ražojuma ar nozīmīti „Veselīgs produkts”.

No maizēm izvēlēsimies Rīgas gaišo rudzu maizi „Fazer” ar E-482, Krūmiņa Beķerejas „Pīto maizi” ar E-322 un E-471. Citi pieraduši pie šīs pašas beķerejas „Dzeltenmaizes” ar E-330, E-322, E-471, E-202, E-472e, jāieliek arī tā iepirkumu groziņā. Tur taču ir E ir tik daudz cik rozīņu! Saldajā ēdienā pasniegsim Igaunijas, Vācijas, Polijas saldējumu ar „Persiku pusītēm sīrupā” no Grieķijas un „Ananāsu gabaliņiem vieglā sīrupā” no Taizemes. Dažiem visiem varbūt labāk garšos Brazīlijas melones un apelsīni, Grieķijas apelsīni, Spānijas un Marokas mandarīni, Itālijas vīnogas, Čīles vai Spānijas kivi.

Pie tējas pasniegsim Turcijas citronus un Polijas cukuru.

Mazākos brāļus un māsas iepriecināsim ar Lietuvā ražoto Rīsu putru ar vaniļu „Annele”, kurā ir E-410, pirms pasniegšanas noņemsim trauciņam vāciņu un sasildīsim mikroviļņu krāsniņā. Dažiem mazuļiem garšo Lazdonas piensaimnieka saldā krējuma krēms, kurā ir E-320. Neaizmirsīsim arī plašo burbuļdzērienu piedāvājumu!

Mēs dzīvojam Eiropas Savienībā. Izmantojam plašo piedāvājumu, paši neapzinoties veselīga uztura nozīmi. Ilgspējīga pārtika – tā jau domāta „lauku pāķiem”, kas vēl pūlas audzēt ekoloģiski tīru produkciju. Uzturā lieto svaigu govs pienu un krējumu. Paši cep Latvijas rudzu maizi.

Vēlam visiem – Daudz laimes Latvijas dzimšanas dienā!

Mārīte Meļko, Jēkabpils Bērnu un jauniešu centra mazpulka dalībniece 09.11.2007.

No pētījuma par enerģiju:

...Cīnāmies par vai pret siltumnīcas efektu? Varbūt viens otrs domā, ka būtu jauki pie mums audzēt ananāsus, banānus, iztikt bez ziemas un sniega, atvēlēt kūstošam ziemeļpola un dienvidpola ledāju ūdeņiem noskalot Baltijas jūras piekrastē ar grūtībām izcīnītās un uzceltās jaunbūves…Jo vairāk komersanti domās par savu labklājību un vairos „biznesa noslēpumu”, vairāk piesātinot vidi ar atkritumiem un enerģiju, jo ātrāk pašu bērni un mazbērni piedzīvos lielos taifūnus un vētras.

Jēkabpils BJC mazpulka priekšnieks Jānis Utināns



Meklēju internetā atbildi uz jautājumu "Kas ir valsts?" atradu pētījumu par Valsts nacionālām interesēm. Paldies par uzmanību!

K

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Gunārs Blūms 07.10.2004 14:53
Diskusija izskatās ūdeņaina, kas, šķiet, objektīvi attēlo visas mūsu politiskās elites skatījumu uz dzīvi. Ir diskutēts par drošību, labklājību un vienotību. Tās ir zināmas lietas. Bet par to, kas nav zināms, varbūt tieši tāpēc, par to, kā to veikt - neviens vārds.

Par to, kā to veikt, ir divi raksti, acīm redzot, nepamanīti vai neizprasti, tepat "Politikā": "Vispārīga Sabilstība" un "Sabiedrība". Reizēm portāls "Diena" parāda jaunākas versijas.

Ir pretmetu vienība, kuru 6. gs. pr. m. ē. atklāja grieķu filosofs Heraklits. Divus gadsimtus vēlāk to pašu izdarīja ķīniešu filosofs Čžou Czi, bet m. ē. 19. gs. to pierādīja vācu filosofs Georgs Hegels. Es pierādīju, varbūt ento reizi, vēlreiz.

Pretmetu vienība mūsu rīcību cēlonībā nozīmē, ka bez egoisma īstenība ir arī altruisms, ne egoismā, bet par sevi vienībā ar egoismu. Altruisma ignorance ir kā braukt ar auto, kuram ieķīlējusies stūre, kas visu laiku velk uz vienu pusi. Ignorēt altruismu ir ignorēt dabas dāvanu, kropļojot dzīves sapratni un pašu dzīvi, un šādi, veicinot noziedzību, kas sākas ar liekulību un beidzas ar teroru, karu un sabrukumu.

Vispārīgas sabilstības ideoloģija jau ir un ir palaista pasaulē. Tā valsts, kas to pareizi novērtēs, spēs cilvēci darīt labāku. Būtu jocīgi, ja tā nebūtu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Antejs 11.06.2004 11:46
pozitīvs jau ir pats fakts,ka portālā parādās raksts par Latvijas un tās sabiedrības interesēm.Citādi-visām valstīm ir valsts intereses,bet mūsu bāliņiem nava(( Pat ja šobrīd ir teorētiskas un vispārīgas diskusijas,tas jau ir solis uz priekšu!Jā piekrītu iepriekšējā komentāra autorei-spilgts gadījums ir ES-kad tā tika uzstādīta kā mērķis,kuru sasniedzot te būs Leiputrija...Kur ir?Dabiski ,ka nav!

Man ir pamats domāt,ka agrāk par Latvijas interesēm nerunāja tāpēc,ka agrākās valdības rīkojās pretēji Latvijas interesēm...un daži laikraksti ļoti daudz publicēja rakstus ,kas aicināja rīkoties pretēji tam,kas ir izdevīgs Latvijas sabiedrībai ,it īpaši ekonomikā.Slavināja tos politiķus ,kas nodeva Latvijas iedzīvotāju intereses.Pilsoniska sabiedrība var attīstīties tikai tad,ja tai ir veselīga un taisnīga ekonomika un pietiekami bagāta sabiedrība.(ne visa bagātība nes labumu-piem.t.s. kazino ekonomika).Ja cilvēkam ir naudas vairāk viņš ,protams to iztērēt spēļu automātā,bet var arī to izmantot citur,piemēram, darot sabiedriski derīgu darbu vai nodarbojoties ar mecenātismu..Kad apstāsies Rietumvalstu mecenātu palīdzība,kur ņems naudu nevalstisko organizāciju pabalstīšanai?Turīgu cilvēku mums nav tik daudz,un esošo bagātnieku kapitāli bieži sarausti negodīgā veidā,vai tad viņi būs tie naudas ziedotāji?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jūlija 10.06.2004 17:15
Izlasot šo šķiet, ka Latvijas attīstības kopš 90. gadu sākuma noritējusi ar vienu mērķi – tikt iekšā ES. Bet par kādu stratēģisko attīstību tālākā perspektīvā praktiski nav domāts, tā teikt, ja jau būsim ES dalībvalsts, tad labklājība, miers un laime garantēta. Tomēr tā lieta nav tik vienkārša, jo arī ES dalībvalstis attīstās ļoti dažādi un ne visām ir izdevies saraust lielus zelta kalnus.

Priecē, ka arī pie mums gudrie prāti beidzot ir apjautuši, ka vajag vienoties par kaut kādām prioritātēm vai interesēm, lai mēģinātu no tā visa izspiest lielāku labumu, nevis tikai sēdēt un reaģēt uz ES funkcionāru un citu valstu kūrēto politiku.



Ideja jau laba, tomēr laso arī šo gudro prātu runāto māc bažas par sekmīgu rezultātu un nerodas pārliecība, ka tas nebūs atkal “kārtējais dokuments ķeksīša dēļ”.

Jāpiekrīt, ka vajadzīgas daudzas un ilgas diskusija, lai sabiedrībā veidotos kaut kāda vienota izpratne par nacionālajām interesēm. Bet man šķiet, ka vismaz tik pat ilgs laiks ir nepieciešams, lai arī politiķi spētu runāt un vienoties par kopējām interesēm un galvenais sākt domāt stratēģiski. Citādi tas ir un paliks tāds “no dienas uz dienu” process bez vienotības un sapratnes uz kurp virzāmies.