Atslēgvārdi:

Kas būs mazākumtautības Latvijā?

"Latvijas avīze", 10.02.2004.
Rubrika: Integrācija (9. lpp.)

raksts pārpublicēts ar Lursoft atļauju no Latvijas Avīzes arhīva
www.news.lv

Iesaki citiem:
Logo lavize

Lai gan pieņemts plaši diskutēt par mazākumtautībām un to tiesībām, nevienā dokumentā nav noteikts, kas īsti ir mazākumtautības Latvijā.


Strīda jautājums

Pilnīgu izskaidrojumu, kas tad īsti ir mazākumtautības Latvijā un ar ko tās atšķiras no majoritātes jeb titulnācijas, neatrast nevienā likumdošanas aktā. Kāds eksperts, pie kura, gatavojot šo rakstu, vērsos pēc padoma, man izteica pat līdzjūtību: ne Latvijā, ne pasaulē tas neesot viegls jautājums. Vienprātības, kas īsti jāuzskata par mazākumtautību, neesot ne starp dažādām starptautiskajām organizācijām, ne Eiropas Savienības valstīm, tāpēc saprotams, ka arī Latvijai savu nostāju šajā jautājumā grūti definēt. Turklāt pasaulē ir dažādas valstis un dažādas pieejas mazākumtautību jautājumam pat šķietami vienotajā Eiropas Savienības telpā.

Pēc Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta sniegtās informācijas, 1992. gadā pieņemtajā ANO Deklarācijā par personu tiesībām, kas pieder pie nacionālajām, etniskajām, reliģiskajām vai lingvistiskajām minoritātēm, nav dota minoritātes definīcija.

Tomēr ir Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas rekomendācija, kas pieņemta 1993. gadā un kļuva par pamatu Vispārējās mazākumtautību aizsardzības konvencijas radīšanai. Tajā mazākumtautības jēdziens ir konkrētāk iezīmēts. Saskaņā ar tās protokola projektu, jēdziens "mazākumtautība" jāattiecina uz personu grupu, kuras:


  • dzīvo kādas valsts teritorijā un ir tās pilsoņi,

  • saglabā ilglaicīgus un noturīgus sakarus ar šo valsti,

  • kurām ir atšķirīgas etniskās, kulturālās, reliģiskās vai lingvistiskās pazīmes,

  • ir pārstāvētas nozīmīgā skaitā, lai arī viņu skaits ir mazāks par citu valsts vai valsts reģiona iedzīvotāju skaitu,

  • tām ir vēlme un motivācija saglabāt savu kopīgo identitāti, savu kultūru, tradīcijas, reliģiju vai valodu.



Taču arī šī definīcija neesot apmierinājusi visas valstis, kas gatavotos to parakstīt. Tiek piedāvāti arī citi kritēriji. Piemēram:


  • subjektīvais kritērijs jeb pašidentifikācija — pati persona lemj, vai tā pieder pie mazākuma grupas, tomēr arī mazākumam šī persona jāpieņem pie savas grupas,

  • objektīvās pazīmes — no iedzīvotāju vairākuma atšķirīga nacionālā vai etniskā izcelsme, kultūra, valoda, reliģija,

  • skaits — mazākumgrupai piederīgo skaits nedrīkst pārsniegt pusi no valsts iedzīvotāju skaita, taču var pārsniegt pusi no kāda valsts reģiona iedzīvotāju skaita,

  • laika kritērijs — ilgtermiņa klātbūtne šajā valstī.


Taču arī tā, kā minēju, ir tikai rekomendācija. Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja joprojām nav pieņēmusi definīciju, kas īsti ir nacionālā minoritāte. Ar šo vilcināšanos cieši saistīts Latvijas atteikums ratificēt konvenciju, kamēr nav noteikts, uz kādām personām tā jāattiecina.

Vēl nekonkrētāks tikai ar norādi, ka Latvijā tiek atzīts mazākumtautību pastāvēšanas fakts, ir Latvijas Satversmes 114. pants: "Personām, kas pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību."

Mazākumtautību jēdziens pavīd Izglītības likumā un Valodu likumā, bet nekur nav sīkāk definēts, kas ir mazākumtautība. Šobrīd, kā liecina prakse, mazākumtautības tiesības Latvijā bauda gan pilsoņi, gan nepilsoņi.


Mazākumtautība un pilsonība

Vairākas valstis, kas parakstīja vai ratificēja konvenciju, pieņēma vilkpaēdīgu lēmumu: nenoteica, tieši uz kādām grupām tā attiecas. Līdz ar to jautājums, kas īsti ir minoritāte un uz kurām tautībām attiecināt konvenciju, palika pašas valsts ziņā.

Vēl viens liels strīds starptautiskajās tiesībās risinās par to, vai mazākumtautības jēdziens ir jāsaista ar attiecīgās valsts pilsonību. Te, kā var noprast, ir divas pieejas un divējāda prakse. Par to — nedaudz tālāk.

Nils Muižnieks, nu jau demisionējušais īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās, savas ministrēšanas laikā ar cerībām izteicās, ka šī Saeima varētu ratificēt Vispārējo mazākumtautību tiesību aizsardzības konvenciju. Lēmums par mazākumtautības definīciju būs politiķu ziņā.

Ministra sekretariāts izstrādājis četrus variantus, kas varētu kalpot par pamatu iespējamajai mazākumtautības definīcijai.

Pirmais variants. Mazākumtautības Latvijā ir krievi, baltkrievi, ukraiņi, poļi, lietuvieši, ebreji, čigāni, vācieši, igauņi un lībieši.

Definīcijas autoru vērtējumā tās plusi ir — skaidrība; lielākās grupas ir aptvertas. Mīnusi — mazas mazākumtautības nav iekļautas; ukraiņi nav vēsturiska mazākumtautība; uzskaitījums valstij pastāvīgi jāpapildina; mazākumtautību pārstāvjus nevar nodalīt no imigrantiem; grūtības ar statusa noteikšanu pēc tautības ieraksta atcelšanas.

Līdzīgs variants ir pieņemts Dānijā, Vācijā, Slovēnijā, Zviedrijā, Maķedonijā.

Otrs variants. Mazākumtautības Latvijā ir Latvijas Republikas pilsoņi, kuri:

- pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā;

- uztur ilglaicīgu un noturīgu saikni ar Latviju;

- atšķiras no latviešiem ar etniskām, kultūras, reliģiskām vai lingvistiskām pazīmēm;

- vēlas saglabāt savu kultūru, reliģiju un valodu kā savas grupas identitātes pamatu.

Par plusiem šajā variantā autori uzskata — viegli noteikt statusu pilsonības kritērija dēļ; šis variants pārbaudīts praksē Igaunijā — valstī ar tādu pašu vēsturisko situāciju kā Latvijā; tāpat arī pieeja, saistot mazākumtautības definīciju ar pilsonības kritēriju, atspoguļojas mazākumtautības definīcijā saskaņā ar ECK papildu protokola par mazākumtautību tiesībām projektu (Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas rekomendācija).

Autori nobažījušies, ka šis variants (viņu izpratnē) nesaskan ar ANO starptautisko paktu, tāpat ar LR Kultūrautonomijas likumu, kas atšķirībā no Igaunijas likuma nešķir mazākumtautības pēc pilsonības principa.

Šāds variants pieņemts Igaunijā, Austrijā, Šveicē, Polijā.

Trešais variants. Mazākumtautības ir Latvijas Republikas pilsoņi un nepilsoņi (sk. iepriekšējā varianta nosacījumus).

Sekretariāta vērtējumā, šis variants visvairāk atbilst reālai situācijai, taču "nepilsoņiem var nebūt noturīgas saiknes ar Latviju; to būtu grūti pieņemt politisku iemeslu dēļ — var mazināt motivāciju naturalizēties".

Ceturtais variants. Tas paredz neietvert mazākumtautību deklarāciju likumā par Konvencijas ratifikāciju, tātad — šos jautājumus nesaistīt savā starpā. Šā varianta plusi sekretariāta vērtējumā — nebūtu asu diskusiju un tiktu nodrošinātas personas tiesības izvēlēties, vai tā pieder vai nepieder pie mazākumtautības; mīnusi — grūti noteikt personas statusu, nevar nodalīt no imigrantiem, politiskā neskaidrība.

Tomēr šādu variantu izvēlējušās Albānija, Armēnija, Bosnija, Horvātija, Kipra, Čehija, Somija, Ungārija, Īrija, Itālija, Lietuva, Moldova, Norvēģija, Portugāle, Rumānija, Sanmarīno, Serbija un Melnkalne, Slovākija, Spānija, Ukraina, Lielbritānija.


Mazākumtautību konvencija un prakse

Vispārējā mazākumtautību tiesību aizsardzības konvencija tika radīta 1994. gadā. Latvija konvenciju parakstījusi 1995. gadā, taču nav to ratificējusi. Vairākas reizes to Saeimā ierosinājuši "PCTVL" pārstāvji, bet deputātu vairākums balsojuši pret vai atturējušies. Konvenciju ratificējušas 35 no 44 Eiropas valstīm, arī Lietuva un Igaunija.

Konsultatīvās komitejas regulāri ziņo par nacionālo minoritāšu stāvokli valstīs, kas ratificējušas konvenciju. Ņemot par pamatu šos ziņojumus, Eiropas Padomes augstākā vara — Ministru komiteja — izdara juridiski saistošus vērtējumus. Par būtiskiem pārkāpumiem dalībvalstis var tikt uz laiku izslēgtas no Eiropas Padomes, un tas grauj šo valstu reputāciju.

Ratificējot konvenciju, katrai valstij ir tiesības noteikt, uz kādām grupām tā attieksies. "PCTVL" uzstāj, ka vajag to ratificēt bez atrunām un par mazākumtautībai piederīgiem atzīt gan pilsoņus, gan nepilsoņus.

Taču konvencijā, ja to pieņemtu bez atrunām, ir vairāki latviešiem nepieņemami punkti. Piemēram, tādā gadījumā būtu jānodrošina saziņa minoritāšu valodā starp iedzīvotājiem un valsts iestādēm un pašvaldībām tajās vietās, kur vēsturiski vai lielā skaitā dzīvo kāda nacionālā minoritāte, tāpat ielu nosaukumiem šajās apdzīvotajās vietās jābūt divās valodās. Konvencija ļauj arī nacionālo minoritāšu pārstāvjiem iegūt izglītību savā dzimtajā valodā.


Krievvalodīgo minoritāte?

— Vai Latvijā varam runāt par krievvalodīgo minoritāti? Šādu apzīmējumu apzināti lieto vairāki politiķi, tāds izskan krievvalodīgajā presē.

Ineta Ziemele, starptautisko un cilvēktiesību speciāliste, Rīgas Juridiskās augstskolas profesore: — Nē, dzīvē nevaram. Teorētiski iespējams, ka tik tiešām visi krievu valodā runājošie pēkšņi apvienojas, par pamatu ņemot krievu valodu... Taču šādu tendenci dzīvē es neesmu novērojusi. Mums jāsaprot, ka pēc pārkrievošanas perioda tas, kas noticis ar daudzām Latvijas tautībām, ir pārkrievošanas trauma. Ja runājam par patiesu minoritāšu aizsardzību, svarīgi palīdzēt ukraiņiem, baltkrieviem, ebrejiem un citiem tiešām atgūt savu etnisko identitāti. Un, manuprāt, valsts šajā ziņā nav izdarījusi pietiekami daudz.

Ina Druviete, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja: — No sociolingvistikas viedokļa runāt par krievvalodīgo minoritāti ir iespējams. Bet, kā zināms, zinātnes un politiskie kritēriji dažkārt mēdz būt atšķirīgi. Tā ka mums ir jāizvērtē šis aspekts daudz plašākā skatījumā.

I. Ziemele: — Te jāņem vērā vēl arī kas cits. Piemēram, čigāniem nav savas valsts, kamēr krieviem, ukraiņiem, poļiem, lietuviešiem un citām tautībām, kas dzīvo Latvijā, ir sava valsts. Tas nozīmē, ka Latvijai, veidojot savu mazākumtautību politiku un pieņemot nepieciešamos juridiskos aktus, šī atšķirība jāņem vērā. Lai čigāni vispār saglabātu savu etnisko identitāti, valodu un kultūru, viņiem nav neviena cita, uz ko paļauties, izņemot Latvijas valsti. Kamēr Polijas valdība ļoti palīdz poļu mazākumam Latvijā.


Ārvalstu prakse

I. Ziemele: — Definējot mazākumtautību, rodas domstarpības, cik ilgi šai grupai jābūt nodzīvojušai attiecīgajā valstī, lai to uzskatītu par grupu ar attiecīgām tiesībām, kas noteiktas likumdošanā. Vairākuma speciālistu un starptautisko institūciju viedoklis ir, ka tam jābūt vismaz divu paaudžu periodam, tātad aptuveni 50 gadiem. Bet uzreiz jāsaka, ka valstu prakse šajā ziņā atšķiras. Piemēram, Zviedrijas likumā par minoritātēm ir minēts, kurām no tām ir īpašas tiesības — ja pirms simt gadiem šī grupa parādījusies valstī, tad Zviedrijas likumi to atzīst.

Bet dažādās Eiropas valstīs šī prakse ir visai problemātiska, uzskata I. Ziemele. Piemēram, Vācija pateikusi, ka par minoritātēm uzskatīs tikai vēsturiskās minoritātes. Tādējādi turku minoritāte netiek iekļauta. Bet Luksemburgas prakse minoritāšu tiesības attiecina tikai uz pilsoņiem. Līdzīga ir igauņu prakse.

— Vai krievi Vācijā ir minoritāte?

— Tie ieceļojuši samērā nesen, tikai pēdējos desmit gados. Pirmie iebrauca vācu izcelsmes krievi, kurus, pēc Vācijas pilsonības likuma, automātiski atzina par Vācijas pilsoņiem. Pēdējos desmit gados iebraukušos krievus Vācijā — piekrītu, viņu ir ļoti daudz — vēl neviens par minoritāti neuzskatīs.

Bet turki Vācijā dzīvo otrajā paaudzē. Un, ja viņi prasa minoritātes tiesības, uz to vajadzētu reaģēt, vismaz no ANO standartu viedokļa. Bet Vācijas oficiālā pozīcija, vismaz Eiropas Padomē, ir — par minoritātēm atzīt tikai vēsturiskas minoritātes.

Francija oficiāli deklarējusi, ka tur vispār nav minoritāšu, un tas noteikts valsts konstitūcijā. Bet minoritāšu tiesības praksē tomēr tiek ievērotas, uzskata I. Ziemele. Piemēram, Strasbūrā ielu nosaukumi ir franču un vācu valodā, jo vācieši tur ir vēsturiska minoritāte. Tomēr arī Francijā ir problēmas.

— Vai mazākumtautība var būt gandrīz tikpat liela kā pamattautība?

— Mazākumtautībai jābūt mazākai par 50 procentiem, tāda ir vispārējā prakse. Pilnīgi iespējams, ka arī 49,9 procenti ir mazākumtautība. Piemēram, Kazahstānā vēl nesen kazahi bija mazākumā un krievi vairākumā. Pēc valsts izveidošanas kazahi pārņēma varu savās rokās un mazākums skaitliskā ziņā vadīja savu valsti. Lai arī aizvien vēl skaitliski mazākums, bet tikko mazākumam ir vara, tas vairs nevar izvirzīt tādas pašas prasības, kā to varēja darīt, kad etniska grupa bija parastā mazākuma situācijā. Teiksim, prasot no vairākuma atbalstu.

— Igaunijā, piemēram, par mazākumtautībām piederīgus atzīst tikai valsts pilsoņus.

— Jā, šādas atšķirības noteiktas 1992. gadā pieņemtajā Igaunijas konstitūcijā. Daļējas iespējas saglabāt identitāti dotas arī nepilsoņiem, bet mazākumtautības definīcijas pamatā ir pilsonības kritērijs. Cik esmu dzirdējusi, igauņi savu pozīciju starptautiski skaidrojuši šādi — pilsonības kritērijs pieņemts, lai, ratificējot Vispārējo mazākumtautību konvenciju, viņiem nevajadzētu attiecināt Eiropas Padomes kontroles režīmu uz nepilsoņiem. Taču jāņem vērā, ka Igaunijā atšķirībā no Latvijas nepilsoņi vēlē pašvaldības, un tas, manuprāt, vairo iedzīvotāju lojalitāti pret valsti. Bez praktiskas nozīmes?

I. Druviete: — Mazākumtautību definīcijai Latvijā ir milzīga ideoloģiska un politiska nozīme, bet niecīga vai gandrīz nekāda praktiska nozīme. Krievu valoda jebkurā gadījumā Latvijā būs mazākumtautības valoda, un no tā, vai šīs valodas lietotāju loks tika sadalīts pilsoņos un nepilsoņos, nekādu seku nebūs. Tā ka, var teikt, mazākumtautību definīcija būs tīri teorētisks jautājums.

Nopietni būtu apspriežams cits kritērijs — cik ilgi attiecīgās tautības pārstāvji dzīvo Latvijā. Bet par to jārunā tikai kopsakarā ar citu iespējamo kritēriju — kvantitatīvo: cik šīs mazākumtautības pārstāvju ir Latvijā. Ja vērtē pēc vēsturiskā kritērija, no mazākumtautību definīcijas izkrīt ukraiņi, ja pēc kvantitatīvā — izkrīt lietuvieši un igauņi.

— Kad politiķi varētu sākt darbu pie mazākumtautības definēšanas?

— Kad sāks darboties Sabiedrības integrācijas apakškomisija un tās darbam būs jau pirmie rezultāti. Lai gan, kā teicu, mazākumtautību definīcijai nebūs praktiskas nozīmes, pieļauju, tas būs vissarežģītākais jautājums, kādu mums nāksies risināt, apspriežot iespēju ratificēt Vispārējo mazākumtautību tiesību aizsardzības konvenciju. Sarežģīts gan ne tik daudz pēc būtības, bet sabiedriskās domas dēļ.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti