Raksts

Karš un atvaļinājums Eiropā


Datums:
19. augusts, 2008


Autori

Mārtiņš Mūrnieks


Foto: Jim Sneddon

Runa ir ne tikai par Gruzijas, bet arī par Eiropas nākotni, taču Eiropa turpina uzvesties atbilstoši atvaļinājumu sezonas noskaņai.

Raksts angļu valodā

Gruzijas rietumu daļa ir pakļauta Krievijas karaspēka un Dienvidosetijas paramilitāro bandu rīcībai, pārvietojot karaspēku un militāro tehniku. Tiek izlaupīti un daļēji vai pilnībā nodedzināti gruzīnu ciemi — Gruzijas varas iestādes un starptautisko mediju pārstāvji min septiņus dažādus ciemus. Mērķtiecīgi tiek aizdedzināti mežu masīvi, kas atrodas Boržomi nacionālā parka teritorijā, kā arī tiek liegts Ukrainas un Turcijas lidmašīnām un helikopteriem ielidot Gruzijas gaisa telpā, lai piedalītos meža masīvu dzēšanas darbos. Krievijas karaspēks kopā ar Abhāzijas republikas spēkiem ir pārgājis autonomās republikas robežas un okupējis tuvējos ciemus Enguri upes apkārtnē, tajā skaitā arī Enguri hidroelektrostaciju, pārņemot to savā kontrolē.

Šis triju beidzamo dienu Krievijas puses militāro aktivitāšu uzskaitījums nav nekas jauns vai netipisks kara un okupācijas apstākļiem, par kādiem diemžēl nākas uzskatīt norises Gruzijā. Krievijas un Gruzijas karš ir mainījis Eiropas valstu attiecības ar Krieviju, taču varbūt mazāk pamanāmi, bet neizbēgami ir mainījis attiecības un mijiedarbības arī starp Eiropas valstīm. Ja to vēl neredzam vai neapzināmies, tas tomēr nenozīmē, ka situācija un apstākļi nav mainījušies. Jau iepriekš gan politiķi, gan ārpolitisko jautājumi eksperti publiski atzinuši, ka ir atšķirta jauna vēstures lappuse. Turpmāk vēlos detalizēt apskatīt, kādas tad varētu būt šīs “jaunās vēstures lappuses”, ar kuru aizpildīšanu būs spiesta nodarboties katra transatlantiskās telpas valsts.

Atvaļinājumu sezona ārpolitikā

Savā ziņā ironiski — cik laisks un relaksēts brīvdienu noskaņojums augustā valda Briselē starptautisko institūciju (ES un NATO) gaiteņos, tikpat laiska un relaksēta ir bijusi Eiropas organizāciju reakcija un atbilde Krievijas soļiem Gruzijā. Un pats ironiskākais, ka šis ir jautājums ne tikai par Gruzijas nākotni, bet arī par pašas Eiropas nākotni, taču Eiropa turpina uzvesties atbilstoši atvaļinājumu sezonas noskaņai.

ES un NATO nespēja laicīgi atbildēt uz tās sabiedrotā un partnera — Gruzijas — lūgumu pēc “palīdzības, kas būtu vairāk nekā paziņojumi”[1], ir izskanējis kā beigu sākums tai misijai un lomai (ES un NATO kā drošības garants), kā abas šīs institūcijas uztver liela daļa dalībvalstu.

ASV un Eiropas valstis ir sašķēlušās divās daļās — vieni uzskata, ka nevajag kult emocijas un riskēt ar attiecībām ar Krieviju, baidoties, ka Krievija aizcirtīs durvis un zaudēti tiks jau tā līdzšinējie grūtā un smagā darbā iegūtie attiecību un dialoga formāti. Otri savukārt uzskata, ka Krievija ir pārkāpusi visas sarkanās līnijas un neatkarīgi no aizcirstām vai atvērtām durvīm attiecībās ar Krieviju ir jāvadās pēc principa, ka reakcijai ir jābūt adekvātai nodarījumam, tas ir, Krievijas iebrukums neatkarīgās Gruzijas teritorijā ir jāuztver kā agresija un apdraudējums brīvās pasaules pamatprincipiem un potenciāli nākotnē — arī citu valstu robežām, kas atbilstoši tam ir arī jāaizstāv.

Pirmajā grupā ar zināmu regularitāti noturas jau tradicionālais valstu pulciņš — Francija, Vācija, Itālija, Spānija, Beļģija. Otrajā grupā ir ASV, Zviedrija, Somija, Baltijas valstis, Polija, Ukraina — pamatā tās valstis, kuras atrodas Krievijas pierobežā un kuras ik pa laikam izbauda Krievijas Federācijas bruņoto spēku militāro mācību kaujas dunu rokas stiepiena attālumā no savām robežām.

Krievijas stratēģija un taktika

Uzskatu, ka pirmās grupas valstu stratēģija, kas attiecībās ar Krieviju ir bāzēta uz pieņēmumu, ka sekmes attiecībās nesīs līdzvērtīgas partnerības principa pieeja jeb Krievija ieklausīsies (reaģēs) rietumiem vēlamajā virzienā tad, ja rietumi ieklausīsies (reaģēs) Krievijai vēlamā virzienā, ir cietusi neveiksmi un cietīs neveiksmes arī turpmāk. Šeit es domāju neveiksmes ilgtermiņā, ne tuvāko gadu gāzes un naftas produktu līgumu ietvaros. Atbilde ir meklējama gaužām vienkāršā stratēģiskā apsvērumā — Krievija attiecības ar citiem partneriem neveido uz partnerības bāzes, bet gan pakārto savu rīcību sasniedzamajam mērķim, un, kamēr viens vai otrs mērķis būs svarīgāks par citiem, tikmēr arī loģiski, ka ir pieļaujama mazāk svarīgo mērķu ignorēšana.

Ar patiesu neizpratni ieklausos to viedokļu pārstāvjos, kas apgalvo un izvirza tēzes, ka Gruzija pati ir vainīga pie karadarbības izprovocēšanas un Maskavas tanku iebraukšanas tās teritorijā. Tēze, ka Gruzijas rokās bija iespējas novērst Krievijas uzbrukumu, ir vāja, vismaz, ja domā ilglaicīgākā perspektīvā. Drīzāk pretēji — Gruzijas aktīvā militārā pretošanās un starptautiskā politiskā un mediju ofensīva novērsa vai vismaz, kā izskatās pašlaik, aizkavēja Krievijas maksimālā Gruzijas plāna realizāciju. Maksimālais Gruzijas plāns, visticamāk, bez Dienvidosetijas un Abhāzijas pilnīgas kontroles paredzēja arī ar militāro metožu palīdzību sagraut un destabilizēt iekšpolitisko stāvokli līdz iespējai nomainīt esošo valdību un prezidentu ar citu — Maskavas plānam atbilstošu. Tad uz ilgiem laikiem tiktu panākts svarīgākais mērķis — Gruzija “aizmirstu” par iestāšanos NATO un ES, neceltu iebildumus par Krievijas Melnās jūras flotes bāzes iespējām Gruzijas krastos un neradītu turpmāku lieku konkurenci Krievijas kontrolētajiem naftas un gāzes tranzīta ceļiem Eiropas virzienā. Un vēl būtu par vienu satelītvalstiņu vairāk.

Eiropas iespējas

Krievija ir uzvarējusi divās frontēs. Viena no tām — Gruzijā, jo spēja izdarīt krietni vien vairāk un tālāk, nekā bija iedomājusies pati Gruzija un tās sabiedrotie — ar fiziskā pārsvara priekšrocībām iekarot savas pozīcijas, tās noturēt un tajās palikt neatkarīgi no tā, ko diktē morāle un starptautiskās sabiedrības doma, kā būtu jārīkojas un kādām normām jāseko gadsimtā, kurā pašlaik dzīvojam. Savukārt uzvara otrajā frontē ir gūta, sašķeļot ES un NATO dalībvalstis atkarībā no to ekonomiskajām interesēm, kuras ir ar īstermiņa ekonomisku ieguvumu, taču ilgtermiņā ar politisku un vērtību zaudējumu. Krievijas realizētā politika ir balstīta uz reālisma pieeju un metodēm. Atbilstoši tam caur Gruziju tai ir izdevies ievilkt pirmās aprises un kontūras jaunajai Eiropas ģeopolitiskajai kartei ar Krieviju kā “centrālo arhitektu”.

Vienotā Baltijas valstu, Polijas un Ukrainas nostāja ir iezīmējusi jaunu, reālās situācijas diktētu, sadarbības formu. Šo var uzskatīt par labu starta mirkli un starta kombināciju, lai kopīgiem spēkiem meklētu iespēju mazināt šķelšanos un konsolidētu Eiropas valstis, pārliecinot par situācijas nopietnību un jaunajām ģeopolitiskajām kombinācijām, kuras atbilst Krievijas, taču ne mūsu — ES un NATO — interesēm.

_________________________

[1] Giorgi Kandelaki, Gruzijas prezidenta Analītiskās grupas vecākais padomnieks


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!