Foto: Moyan_Brenn
Divas lietas, ko nedarīt, trīs lietas, ko darīt, un dažu stundu laikā valsts uzplaukums ir sācies.
Pēdējo dienu un stundu kaislības interneta vidē kā saucēja balss tuksnesī brēc pēc atbildēm. “Ko darīt? ” šis jautājums ir dienas kārtībā jau sākot no Kazaņas un Simbirskas laikiem. Lai arī kāda izvērstos turpmākā diskusija, konteksts, kurā mums vienmēr vajadzētu runāt par budžetu, ir atziņa – budžets ir vienīgais, patiesais ilgtermiņa plāns valstij, kur būtiskas izmaiņas vajadzētu veikt tikai marsiešu uzbrukuma gadījumā vai gadījumā, kad tiek mainīts valsts karogs un himna. Vispirms – divi ieteikumi, ko nedarīt, jo dažkārt labāk ir paklusēt – teica viens franču klasiķis.
Pirmkārt. Ar budžetu lūgums uzvesties kā ar jēlu olu, pēc iespējas delikātāk. Visu trīs [ 1 ](arī zudušā sadaļas, kā Umberto romānā “Rozes vārds”) galvenā atziņa – ap budžetu kā ap jauna bērna dibenu – maigi. Revolucionāras idejas šeit būtu vismazāk gaidāmas, kaut vai tāpēc, ka ar to palīdzību tiek pārdalīta būtiska iekšzemes kopprodukta daļa (vidēji ES-27 aptuveni 49%, rekordistē Dānijā – 57%). Ko tas nozīmē? Salīdzināsim – ASV federālais budžets pārdala vēl mazāku daļu, salīdzinot ar ASV kopproduktu nekā Latvija, Eiropas Savienoto valstu budžets veido nepilnu procentu no valstu kopprodukta. Bet kāda ietekme ir tā niecīgajai daļai, kas nonāk Latvijas rīcībā? Man šķiet – milzīga. Tāpēc mūsu 38,5%, kas tiek pārdalīti ir gan maz, gan ļoti daudz. Maz tāpēc, ka, salīdzinot ar citām valstīm, mums ir ierobežotas iespējas finansēt neatliekamās vajadzības. Daudz – tāpēc, ka naudas zīmēm naskā solī seko resursu pārdale. Ar resursiem es saprotu daudz plašāku jēdzienu klāstu (piemēram, arī ražošanas jaudas, kuras nav bezgalīgas, bet daudzās nozarēs ir jau 95% apjomā noslogotas). Šajā pat kontekstā, lūgums būtu nesūtīt “viltus signālus” attiecīgajai nozarei. Šeit nediskutēsim, vai izglītībai ir daudz vai maz naudas. Man liekas, ka lielākais ļaunums ir biežā un straujā politikas maiņa šajā nozarē, kas rada nevajadzīgu stresu un nepamatotus tēriņus. Izglītības funkcionālās grupas izdevumu līkne ir kā infarkta slimniekam. Mēs varētu pakāpeniski samazināt vai palielināt izdevumus, bet “raustīt” – tas ir nežēlīgi. Protams, tas neizslēdz gadījumus, kad nozarē tiek īstenots kāds būtisks projekts vidējā termiņā. Tad ir 3-5 gadu vienmērīgs (atkārtoju vēlreiz – vienmērīgs) palielinājums un vienmērīgs samazinājums.
Otrkārt. Budžets nav neveiksmīgu, sirdij mīļu, politiski lobētu, stulbu un pārfinansētu projektu glābšanas plāna finanšu pielikums. Lai cik saprotama bija vēlme ar vienu spalvas vilcienu paņemt valsts garantētus kredītus ārstniecības iestādēm, sporta būvēm, banku kapitāliem, u.t.t., – šo izmaksu izvietošana tarifos un budžeta programmās ir kaut kas līdzīgs “Dienvidu tiltam 2.0”, jo attiecīgajās pozīcijās izmaksu pieauguma prognoze ir ģeometriska. Lēmumi, kas tika pieņemti 2004.gadā atstās tiešu ietekmi arī uz 2024.gada budžetu. Protams, ka arī mazpilsētas un lauku apvidos cilvēki ir pelnījuši daudz labāku dzīvi, bet, ja Gulbenes pusē atsakās no centralizētajiem pieslēgumiem komunālajiem tīkliem, kuru izbūve tiek līdzfinansēta no publiskiem līdzekļiem, tad pamēģināsim vispirms saprast – kāpēc? Jo budžeta kontekstā to var vienkārši izskaidrot – uzturēšanas un pakalpojuma izmaksas pārsniedz mājsaimniecības finanšu iespējas. Nevar mājsaimniecības komunālajiem maksājumiem tērēt vairāk par 5-7% no sava budžeta, lai kā mēs gribētu atbalstīt “cilvēciskus dzīves apstākļus ikvienam Latvijas iedzīvotājam”. Identiski arī valsts budžeta gadījumā – ir fiksēts lielums, ko var tērēt uzturēšanai, un tā lielumu ietekmē ekonomikas pieaugums. Pat, ja valdības palielina IKP prognozi par +0,2%, arī šis manevrs neglābs. Mēs vienkārši esam ekonomiski pārāk nabagi. Lēna un pacietīga naudas zīmju pelnīšana, to rūpīga un atbildīga izvietošana – tas būtu šā brīža revolucionārās situācijas labākais risinājums. Beigu beigās “glābšanas” pasākumi aizņem to pašu “ierobežoto fiskālo telpu”. Un bēdīgākā ziņa ir tā, ka 2014.gadā nevar labot 2004.gada lēmumus par ārstniecības institūciju un sporta būvju kredītu galvojumiem. Starp citu, varam uzdot arī jautājumu, kāpēc ministriju pieprasītā summa 2014.gadam ir tik ļoti līdzīga valsts izsniegto galvojumu atlikuma summai?
Neplānotās sadaļas nobeiguma daļā daži ieteikumi (manā subjektīvā skatījumā) kā uzlabot budžeta “labskanību” t.i., ko var darīt pakāpeniski un delikāti.
1) samazināt (vismaz nepalielināt) izdevumus tajās funkcionālajās izdevumu grupās un apakšgrupās, kur izdevumi uz vienu iedzīvotāju vai procentos no IKP ir lielāki nekā kaimiņvalstīm vai ES-27 (ES-17) vidējie lielumi. Tā mēs iegūtu papildu “fiskālo telpu”, kuru pārdalīt par labu “pareizām” iniciatīvām. Tas attiecas ne tikai uz “lielajām” funkcionālajām izdevumu kategorijām, bet, it īpaši, uz zemāku līmeni. Būtu jāpaskaidro – kāpēc citās valstīs situācija pirmsskolas un sākumskolas jomā ir labāka, kaut gan tās tērē divas reizes mazāk salīdzināmo resursu vienības nekā Latvijā? Ko mēs darām tādu unikālu, jo, liekas, kaimiņzemēs tam bērnam arī tikai viena galva, salīdzināms skaits roku un kāju?
2) politikas iniciatīvu vērtēšanu papildināt ar ekonomiskās atdeves novērtēšanu. Zinot politikas dokumentu un tajos nosprausto mērķu dabu – t.i. visi atbalsta visu, papildus ir jāvērtē konkrētās iniciatīvas ekonomiskā “daba”. Piemēram, kāda ir piedāvātās politikas īstenošanas/uzturēšanas izmaksu attiecība procentos? Cik ilgu laika periodu politiku vajadzēs uzturēt (gadu skaits)? Tādējādi mēs iegūtu divas skalas – Dievs mīl visus un saka, ka neviens nav aizmirsts, bet Velns koriģē Dieva plānus un norāda uz cilvēka grēcīgo dabu. Sanāca dzejisks kalambūrs, bet praksē tas nozīmē – par plānošanu atbildīgā iestāde novērtē pasākuma atbilstību valdības politikas mērķiem, bet budžetu veidojošā iestāde sagrupē ministriju iniciatīvas atbilstoši to ekonomisko seku vērtējumam. Šādai duālai pieejai ir jābūt iniciatīvu izvērtēšanas metodikā. Divu, pretēji vērstu vērtēšanas skalu kombinācija parasti ir veiksmīgākais risinājums, jo tad netiek pastiprināts pozitīvais vērtējums, bet aplūkotas “monētas abas puses”.
3) palielināt nodokļus (pašam nepatīk. Bet, ko lai dara?). Man liekas, ka samazināt iedzīvotāju ienākumu nodokļa likmi visiem nav pareizā politika (vismaz tuvāko 3-4 gadu laikā). Savukārt ar zemo PVN esam sasnieguši mērķi – inflācija ir zema, tāpēc, it kā, varētu to pacelt par +1% (vēlreiz visiem atvainojos, man arī tas nepatīk). Un tad mūsu “svētā gos” nekustamā īpašuma nodokli (atvainojos visiem īpašniekiem, personiski man arī šis risinājums nepatīk). Zinot informācijas sistēmu iespējas, tas, ka nevaram sagatavot individuālos kadastra aprēķinus katrai mājvietai, dzīves vietai, telts vietai, deklarētai vietai ir vienkārši nožēlojami. Tas ļautu noņemt zināmas bažas, ka ar papildus nodokli tiek aplikta vienīgā dzīvesvieta ģimenei. Iespējams, ka labākais risinājums ir īpaši aprēķinātie individuālie nodokļu un ieņēmumi konti katram Latvijas subjektam, kas padots nodokļu vai valsts atbalsta varai. Pirms pāris gadiem to vēl nevarēja, bet pašlaik IT sistēmas attīstās daudz straujāk, un tehniski jau iespējama pāreja uz individualizētu pieeju. Nodokļu risinājumiem noteikti ir jābūt paketē ar neapliekamo minimumu, iespējams, PVN samazinājumu pārtikai (īstajiem pārtikas produktiem), iespējams vēl daudziem risinājumiem, kas veidotu nodokļu sistēmas strukturālo izmaiņu “sociālo spilvenu” par labu vājākajiem.
Nu, redzat kā sanāca – divas lietas, ko nedarīt, trīs lietas, ko darīt un dažu stundu laikā valsts uzplaukums ir sācies. Lūgums visu augstākminēto uztvert veselīgi un ne-latviski (t.i. vispirms izlasīt, padomāt un tad lamāt autoru).