Foto: A. Jansons © AFI
Civildienests Latvijā tagad atšķiras no pirms deviņiem gadiem iecerētā, ierēdņiem krēsls pārāk pielipis pie dibena. Tīrīšanu loģiski būtu sākt ar disciplinārizmeklēšanu. Ducis labi apmācītu un motivētu “nagu maucēju” jau pusgada laikā ar uzviju atpelnītu viņos ieguldīto.
Latvijas valsts pārvaldei uzstādīta diagnoze – vājums. Laikam ir grūti cerēt, ka diagnoze ir aplama, jo lietpratēju konsīlijs bijis iespaidīgs un ne viens vien. Lai saprastu, kas šī par ligu un kā to ārstē, vispirms jātiek skaidrībā par to, no kā šī pārvaldes potence veidojas.
Manuprāt, labas pārvaldes pamatsastāvdaļas ir četras, gluži kā galds ar četrām kājām – godīgi politiķi, profesionāli ierēdņi, racionālas struktūras un taisnīgas procedūras. Ja vēlamies, lai galds būtu līmenī, jārūpējas par visām kājām.
Godīgi politiķi tiek selekcionēti vēlēšanu procedūrās, kurās tauta izvēlas tos, kam uzticas. Latvijā vēlēšanu iznākumu ļoti lielā mērā nosaka nauda, kuras izcelsmi vēlētāji parasti tā arī neuzzina, turklāt deputāti Latvijā izmaksā daudz dārgāk nekā citur pasaulē. Pēc tā visa vēlēšanu rezultāts reizēm daudz neatšķiras no nejaušas izlases telefona grāmatā. Ko darīt? Jāpalielina gudra vēlētāja ietekme, samazinot pelēko kardinālu ietekmi. To var panākt, ļaujot balsot ne tikai par vienas partijas kandidātiem. Citiem vārdiem – ieviest vēlēšanu sistēmā mažoritārus elementus, kuru dēļ Satversme nav jāgroza.
Profesionāli ierēdņi tiek iecelti amatā pēc viņu zināšanām un prasmēm, paliek dienestā neatkarīgi no valdības maiņas, viņiem tiek nodrošināta kvalifikācijas celšana un karjera. Civildienests domāts, lai pasargātu ierēdņus no negodīgiem politiķiem – lai ierēdnis vairāk klausītu likumam nekā priekšnieka pavēlēm, kas arī ir galvenā atšķirība no militārā dienesta.
Šodienas civildienests Latvijā atšķiras no tā, kas bija iecerēts pirms deviņiem gadiem. Defektu sistēmā daudz – trūkst motivācijas, nepietiekama kvalifikācija, nav karjeras iespēju, vienlaikus iniciatīvas slāpēšana un kontroles trūkums, mundiera gods jeb lokālpatriotisms, korporatīvās saistes un korupcija, kuru dēļ ierēdnis vairs nepieņem lēmumus sabiedrības interesēs.
Visi šie nelabumi cieši saistīti, un ir grūti atšķetināt, kas ir cēlonis, bet kas – sekas. Taču viena lieta acīmredzama – ierēdņiem krēsls pārāk pielipis pie dibena. Vairumu minēto ķezu atrisinātu ierēdņa pārvietošana citā amatā, jo ierēdnis tomēr ir dienestā un viņam nav tiesību uz amatu. Protams, amatam un atalgojumam ir jāatbilst kvalifikācijai.
Cita lieta – par pārkāpumiem ir jāsoda, tajā skaitā par smagiem pārkāpumiem, arī atbrīvojot no dienesta. Taču visi šie pārkāpumi ir jāizmeklē un jāpierāda. Pašlaik par to lemj iestādes vadītājs pats vai uzdod kādam kolēģim. Rezultātu praktiski nav, vismaz, ja salīdzina ar plašsaziņas līdzekļos publicētajiem skandāliem. Izmeklēšanas darbs prasa attiecīgas iemaņas un īpašu motivāciju. Šādu amatpersonu Latvijā ir nepilns ducis – Valsts civildienesta pārvaldē divi cilvēki uz 7 tūkstošiem vispārējā civildienesta ierēdņu, Valsts policijā četri uz 12 tūkstošiem policistu. Daudz par maz, arī atalgojums pārāk niecīgs, lai būtu konkurence.
Lai civildienestu iztīrītu no negodīgiem ierēdņiem, loģiski būtu sākt ar disciplinārizmeklēšanu. To vajadzētu koncentrēt premjeram tieši pakļautajā civildienesta pārvaldē. Ducis vai divi labi apmācītu un motivētu “nagu maucēju” jau pusgada laikā ar uzviju atpelnītu viņos ieguldīto. Viņiem pašiem nemaz nebūtu jābūt ierēdņiem – galvenais, lai no viņiem pilnīgi pamatoti baidītos.
Ne mazāk svarīgas ir racionālas struktūras, kuras savā starpā saķēdētas ar demokrātiskām ķēdēm – institucionālām un funkcionālām, kā arī sadarbības un fiskālām. Publisko tiesību juridiskai personai ir tiesībspēja. Savukārt, rīcībspēja sadalīta starp tās orgāniem, kuri savu funkciju pildīšanai veido iestādes, bet tām savas tiesībspējas nav. Tas nozīmē, ka iestāde nevar būt neatkarīga, tai nav tiesību uz pastāvēšanu. Katra valdība nākusi ar savām funkcijām un veidojusi jaunas iestādes. Cik ir likvidētas? Atmiņā palikusi tikai valsts reformu ministrija. Arī uz pašvaldībām, aģentūrām un citiem veidojumiem attiecināmi labas pārvaldības principi. Valsts pārvaldes iekārtas likums stājas spēkā jau pēc mēneša. Pāris gadu laikā ierēdņiem no likumiem un nolikumiem būtu jāiztīra padomju ideoloģijas dzimumzīmes par iestādēm kā patstāvīgām juridiskām personām.
Taisnīgas procedūras itin drīz šajā valstī būs pieejamas. Satversmes tiesa to skaidri pateikusi par administratīvajiem sodiem – personai ir tiesības pārsūdzēt šādu sodu uzlikšanu tiesā visās trijās instancēs. Taču likums, kurš nosaka procedūru, stāsies spēkā tikai pēc septiņiem mēnešiem. Varbūt. Jo līdz šim neviena valdība tam nav atradusi naudu.
Pagaidām valsts turpina izkrāpt ik gadus no saviem iedzīvotājiem varbūt 100 miljonus latu neatlīdzinātu materiālo zaudējumu vai morālā kaitējuma veidā. Tāpēc, ka ierēdnis nereti ir korumpēts vai nekompetents. Tāpēc, ka teritoriālās pašpārvaldes amatpersona neatšķir tiesiskumu no patvarības. Tāpēc, ka tiesa šādas lietas skata pēc sacīkstes principa. Šādu nedemokrātisku “tāpēc” vēl ir daudz.
Protams, politiķiem vajag pielietot tiem dāvāto tautas uzticību, jo tiešām daudzas amatpersonas neatbilst ieņemamajam amatam. Sākt dzīvi no jauna it kā ir vilinošāk nekā mēģināt lāpīt veco, taču tiesiska rīcība ilgtermiņā noteikti atmaksāsies. Gan sabiedrībai, gan tiem, kas sevi pašapgrūtina ar šīm sakām.
Jāiebilst, ka visa šī pārvaldības spēja nav pašmērķis nacionālām vai starptautiskām atskaitēm. Mērķis ir cilvēks, kurš grib justies juridiski pasargāts. Cilvēktiesības nav tikai deklarācija, valsts varas piemērošanai katrā konkrētā gadījumā jābūt taisnīgai. Ja tas tā nav, cilvēkam ir tiesības uz kompetentu un neatkarīgu tiesu. Bet tas jau ir cits stāsts.
"Jaunā laika" ierosinātie grozījumi Valsts civildienesta likumā un Publisko aģentūru likumā
Publiska lekcija "Valsts pārvaldes reformas aktuālas problēmas Latvijā"