Foto: G. Dieziņš © AFI
Lai arī kāds būtu izvēlētais risinājums priekšvēlēšanu kampaņas finanšu un kvalitātes uzlabojumam, taču skaidrs ir viens – laika līdz 9.Saeimas vēlēšanām ir ļoti maz. Šobrīd visvairāk trūkst politiskās gribas beidzot pieņemt Priekšvēlēšanu aģitācijas likumu, kas iestrēdzis Saeimā jau vairākus gadus.
Ja politiskās partijas vēlēšanu kampaņas vērtē pēc sasniegtajiem rezultātiem, tad ko laba un izdevusies kampaņa nozīmē sabiedrībai kopumā? Kādi ir tās kritēriji? Paši būtiskākie un grūtāk apstrīdamie varētu būt: kampaņas godīgums, politiskajiem konkurentiem piedāvāto iespēju vienlīdzība, kampaņas augstā informatīvā vērtība, sabiedrībā radušās diskusijas un augsta aktivitāte.
Arī priekšvēlēšanu regulējuma efektivitāti nevar vērtēt atrauti no šiem kritērijiem. Latvijas kampaņu kontekstā parasti min šādu regulēšanas mērķi – atbrīvot politiskās partijas no pārmērīgas naudas ietekmes, kas izpaužas kā nepieciešamība priekšvēlēšanu kampaņai savākt katru reizi arvien vairāk līdzekļu, piekrītot naudas devēju diktētajiem, nereti ētiski apšaubāmiem noteikumiem. Tomēr nedrīkst aizmirst arī otru, retāk pieminētu, bet ne mazāk svarīgu mērķi – paaugstināt priekšvēlēšanu kampaņu saturisko kvalitāti, t.i., padarīt to tuvāku vēlētājiem, iespēju robežās attīrīt no manipulācijas un negodīgiem paņēmieniem, paaugstināt to saturisko kvalitāti.
Marta pašvaldību vēlēšanās tika pirmoreiz izmēģināts Politisko partiju finansēšanas likumā noteiktais jauninājums – tā saucamie izdevumu griesti, kas izpaudās kā konkrētas summas, ko partijām bija atļauts tērēt savām kampaņām. Kā kampaņa sasaucās ar šiem mērķiem?
Ja vērtē šī jaunieveduma ietekmi uz nepieciešamību atbrīvot kampaņas no naudas izšķērdēšanas sacīkstēm, tad “Providus” projekts “Politisko partiju izdevumu analīze pirms 2005. gada pašvaldību vēlēšanām” liecina, ka ir sperts nozīmīgs solis uz priekšu. Pat ierēķinot projekta neuzskaitīto un partiju nedeklarēto izdevumu daļu, var aplēst, ka kampaņas izdevumi uz 2002.gada Saeimas vēlēšanu fona ir samazinājušies vismaz divas reizes.
Turpretim apskatot kampaņu saturisko kvalitāti, daudz kas norāda uz stagnāciju, ja ne lejupslīdi. Nav attaisnojusies cerība, ka, rūpīgāk izsverot savas izmaksas, partijas atteiksies no dārgās reklāmas un pievērsīsies tiešākiem un radošākiem politiskās komunikācijas līdzekļiem.
Ar džentlmeņu vienošanos var nepietikt
Īstenībā viss nav tik rožaini arī attiecībā uz izdevumu samazinājumu. Galvenokārt bažas izraisa partiju izdevumu atklātība un caurskatāmība. Projekts, aprēķinot tikai apmaksāto reklāmu izmaksas vien, uzskaitīja 95% no kopējiem partiju deklarētajiem izdevumiem. Lai gan gala ziņojumā apgalvojumi ir piesardzīgi, tomēr katram paliek skaidrs, ka lielu daļu savu patieso izdevumu partijas vienkārši nav deklarējušas[1]. Tāpat ir apgāzts mīts, ka vēlēšanu izdevumu ierobežojumus pārkāpa tikai dažas partijas. Kaut gan ir taisnība, ka tikai viena partija pārsniedza izdevumu griestus vairākas reizes, tomēr projekta dati liecina, ka vēl vairākas partijas uztvēra no likuma izrietošo maksimālo tēriņu summu drīzāk kā aptuvenu orientieri, nevis saistošu pienākumu.
Jautājums, kas var rasties šajā sakarā – vai izdevumu griestu ieviešanas rezultātā gūtais labums, kas izpaudās kā kampaņu dārdzības būtisks samazinājums, atsver to, ka partijas ir motivētas kādu daļu no saviem ienākumiem atstāt ēnā un izdevumu ziņā balansēt uz likuma pārkāpšanas robežas? Domāju, ka atbilde ir – jā. Latvijas vēlēšanu kampaņās nepieciešamība apturēt izdevumu un līdz ar to partiju atkarības eskalāciju bija svarīgāka par partijām un to kontrolētāju sagādātajām neērtībām. Pašvaldību vēlēšanas norāda, ka to netieši atzīst arī pašas partijas: neskatoties uz to, ka izdevumu griesti burtiski karājās gaisā (tos nebalstīja ne atturošas sankcijas, ne pārdomāts un spēcīgs kontroles mehānisms vai precīzi likuma formulējumi), tomēr vairums partiju tos respektēja. Tātad jādomā, ka griesti jau pirmajā to izmēģinājuma reizē nenobruka klusā partiju atbalsta dēļ – acīmredzot apzinoties, ka to tēriņi 2002.gada Saeimas kampaņā bija pārmērīgi un kaut kas ir jāmaina. Taču šāda džentlmeņu vienošanās var pastāvēt tikai tad, ja vairākums dalībnieku to atzīst un ievēro un ja naudīgākās partijas nejūtas apdraudētas. Diez vai griesti noturētos, ja vairākām lielām un/vai bagātām partijām vienlaicīgi rastos bažas, piemēram, par 5% barjeras pārvarēšanu. Var prognozēt, ka bez likumā skaidri definētiem aizsargmehānismiem tās atļautos griestus klaji ignorētu, izraisot paniku arī pārējās partijās.
Tāpēc uz 2006.gada vēlēšanām būtu labāk jānodrošinās pret jaunu priekšvēlēšanu izdevumu eksplodēšanas risku. To var panākt, vai nu nostiprinot esošo sistēmu, vai arī to aizstājot ar citu līdzvērtīgu. Ja runā par pēdējo risinājumu, interesants ir piedāvājums aizstāt kopējos tēriņu limitus ar ierobežojumiem atsevišķiem to veidiem vai arī krasi ierobežot politisko reklāmu, tādējādi mazinot pieprasījumu pēc naudas[2]. Priekšlikuma nenoliedzama priekšrocība – vienkāršāka kontrole un partijām mazāka motivācija patiesos priekšvēlēšanu izdevumus slēpt. Tomēr šāds risinājums balstās uz pieļāvumu, kas var tikpat labi neattaisnoties – proti, ja partijām tiktu atņemta vai ierobežota iespēja tērēt naudu reklāmām, tad to izdevumi un vajadzība pēc naudas samazināsies paši no sevis. Bet ja nu šis pieņēmums nepiepildās un bagātākās partijas izvēlas reklāmas laika pirkšanas vietā novirzīt visus savus resursus uz vides reklāmu, augstākas poligrāfiskas kvalitātes izdales materiāliem, populāru pasākumu sponsorēšanu, citām skaļām un dārgām aktivitātēm? Tad mēs nonākam turpat, kur jau vienreiz bijām – pie kāpjošiem izdevumiem un partiju lielākas atkarības no finansētājiem.
Kas attiecas uz esošās sistēmas stiprināšanu, būtiski ir noteikt atbilstošas sankcijas par priekšvēlēšanu pārtēriņu un deklarāciju nepilnīgu vai nepareizu aizpildīšanu, izveidot partiju iekšējo kontroles un atbildības mehānismu pār priekšvēlēšanu tēriņiem, noregulēt trešo personu izvietotās politiskās reklāmas un kandidātu individuālo kampaņu problēmas, precizēt izdevumu deklarāciju aizpildīšanas nosacījumus, kā arī atrisināt jautājumu par mediju piedāvātājam nevienlīdzīgajām atlaidēm. Tāpat būtu jāizvērtē esošais izdevumu griestu līmenis – ievērojot to, cik daudzas partijas tīši vai netīši varētu būt pārsniegušas atļauto summu, iespējams, ka noteiktie griesti ir objektīvi par zemu un varētu tikt pacelti par 10-20%, kā arī piesaistīti inflācijas faktoram.
Pieņemot, ka izdevumu griesti tiek noteikti saprātīgā līmenī un ieviesti visi nepieciešamie kontroles mehānismi, es domāju, ka izdevumu griestu sistēma ir labākā no visām līdz šim piedāvātajām alternatīvām. Tās lielākais trūkums ir vienlaicīgi lielākā priekšrocība – griesti ir noteikti pār visiem priekšvēlēšanu izdevumiem, kas gan padara to ievērošanu grūti kontrolējamu (kā pašām partijām, tā KNAB), taču labāk par citiem variantiem spēj garantēt kampaņu kopējo izmaksu stabilitāti un iespējami vienlīdzīgus partiju konkurences nosacījumus.
Kad partijas klauvēs pie prezidentes durvīm[3]?
Ja kampaņu dārdzība noteikto griestu ietekmē ir mainījusies, tad to nekādā gadījumā nevar apgalvot par kampaņu kvalitāti. Vēl joprojām manipulējošais un izklaidējošais elements dominē pār informēšanu, diskusijām, tiešo komunikāciju. Saskaroties ar nepieciešamību vērtēt, kur novirzīt kampaņas līdzekļus, gandrīz visas partijas bija vienprātīgas. Pār bortu tika aizlidinātas nevis dārgās reklāmas, bet gan tikšanās ar vēlētājiem un inovatīvi tiešās komunikācijas pasākumi. Pēc projekta datiem priekšvēlēšanu periodā kopējās pasākumu izmaksas bija kopumā 20 reizes mazākas nekā politiskās reklāmas izvietošanas izmaksas. Tātad partijas patiesi vai iedomāti uzskata, ka tām ir vismaz 20 reižu izdevīgāk investēt manipulēšanā ar vēlētājiem, nevis sarunās un diskusijās klātienē.
Interesants, bet grūti atbildams jautājums – vai un cik lielā mērā partijām noteiktie kopējie izdevumu griesti šo situāciju vēl vairāk pasliktina? Vismaz teorētiski var pieļaut iespēju, ka kāda partija varētu vēlēties komunicēt ar vēlētājiem klātienē, taču tai šim nolūkam nepietiek līdzekļu, jo visi atļautie tēriņi aiziet reklāmām raidorganizācijās un presei. Lai gan projekta ietvaros veiktā izpēte liecina, ka 2005.gada pašvaldību vēlēšanās apmaksātas politiskās reklāmas ietekme bija mazāk izteikta, tomēr var saprast arī kampaņu rīkotājus, kas baidās kļūdīties un pakļaujas valdošajam viedoklim, ka reklāma ir drošākais ceļš. Tāpēc būtu nepieciešams mazināt spiedienu uz partijām, tradicionālos 60-70% no kopējiem kampaņas izdevumiem automātiski novirzīt reklāmai. Diez vai to var panākt savādāk kā, vai nu aizliedzot politisko reklāmu vispār, vai arī nosakot tās maksimāli pieļaujamos apjomus vai izmaksas. Tas, protams, dod partijām tikai iespēju daļu līdzekļu veltīt jaunām tiešās komunikācijas formām, bet negarantēs kampaņu kvalitāti. Projekta ietvaros veiktais pētījums par partiju organizētajiem pasākumiem liecina, ka atbrīvotie līdzekļi var tik pat labi aizplūst dārgu pasākumu sponsorēšanai, akcijām ar zemu informatīvo vērtību, populistiskiem labdarības pasākumiem un agrāk nepieredzēti masīvai vides reklāmai.
Lai arī kāds būtu izvēlētais risinājums priekšvēlēšanu kampaņas finanšu un kvalitātes uzlabojumam, taču skaidrs ir viens – laika līdz 9.Saeimas vēlēšanām ir ļoti maz. Šobrīd visvairāk trūkst politiskās gribas beidzot pieņemt Priekšvēlēšanu aģitācijas likumu, kura dažādas versijas jau vairākus gadus tā arī nespēj nonākt Saeimā līdz pirmajam lasījumam. Bez daudzām strīdīgām lietām tur ir paredzēti arī izdevīgāki, elastīgāki brīvā raidlaika piešķiršanas nosacījumi, mērķdotācijas diskusijām privātās un sabiedriskās raidorganizācijās un noteikti kampaņas pamatprincipi visām iesaistītajām pusēm – ja tā visa nebūs, kvalitatīvas priekšvēlēšanu kampaņas sagaidīt ir nereāli.
__________________________________
[1] Te gan jāpiebilst, ka tas Latvijas vēlēšanu vēsturē nav nekas jauns – 8.Saeimas vēlēšanu monitorings uzrādīja pat vēl lielāku reālo un deklarēto izdevumu neatbilstību . Skat., Politisko partiju izdevumu – ieņēmumu analīze pirms 8. Saeimas vēlēšanām, 2003, Sorosa fonds – Latvija
[2] Skat. Jānis Ikstens. Priekšvēlēšanu kampaņu regulējums Latvijā
[3] 12.martā Valsts prezidente tā aprakstīja savus iespaidus par pašvaldību vēlēšanām: “Pie manas mājas durvīm neviens nav klauvējis, lai stāstītu par savu programmu, un es nezinu, vai citiem Jūrmalas iedzīvotājiem ir stāstīts.” Vīķe-Freiberga vēlējusies redzēt skaidrāku partiju piedāvājumu pirms vēlēšanām. LETA 12. marts, 2005.
Politisko partiju izdevumu analīze pirms 2005.gada pašvaldību vēlēšanām
Projekts “Atklāti par 2005. gada pašvaldību vēlēšanu finansēm”