Kam vajadzīga pilsonības reklamēšana? 1

Vēl pāragri spriest par reklāmas kampaņas ietekmi uz naturalizācijas tempiem, jo tā vēl nav beigusies un efekts var būt redzams pēc laika, tomēr maz ticams, ka šis iespaids būs ļoti dramatisks.

Iesaki citiem:
0 berni 255x203
Foto:AFI

Visiem, kam rūp mūsu valsts stabilitāte un tiesiskums, ir svarīgi, lai pilsonības iegūšanas process notiek likumīgi un kvalitatīvi. Tas nozīmē, ka naturalizācijas prasībām ir jāatbilst valsts interesēm un jābūt starptautiski pieņemamām. Mums kā pilsoņiem ir tiesības arī sagaidīt kvalitatīvu procesa izpildi. Neapšaubāmi, skandāls ap Naturalizācijas pārvaldes (NP) trīs darbinieku iesaistīšanos nelikumīgos darījumos, saņemot naudu pret garantijām nodrošināt dažu naturalizācijas pretendentu pilsonību, ir nožēlojams. Īpaši jau tāpēc, ka citi rādītāji un aptaujas ir rādījušas, ka šī ir viena no vislabāk funkcionējošām valsts institūcijām Latvijā. No otras puses, ja tik izplatīts ir uzskats, ka Latvijā pastāv tieši vidējā līmeņa korumpētība, vai tas ir pārsteigums, ka jebkurā institūcijā var atrasties korumpēti indivīdi? Drīzāk jāpriecājas par to, ka tāda lieta tiek atklāta un rūpīgi izmeklēta, ka institūcijas vadība tik skaidri atbalsta gan izmeklēšanu, gan indivīdu likumīgo sodīšanu un procedūras izmaiņas šādu gadījumu novēršanai nākotnē, kā arī nelikumīgi iegūtas pilsonības anulēšanas procedūras pilnveidošanu.

Taču šajā rakstā vēlos pievērsties nevis pilsonības iegūšanas kvalitātes jautājumiem, bet gan cita NP darba virziena lietderīgumam, proti, informēšanai par pilsonības iegūšanu.

Kopš pērnā novembra Latvijā notiek “Sabiedrības informēšanas un izpratnes veicināšanas par pilsonības jautājumiem kampaņa” ar kopīgo pilsoniski atbildīgo saukli “Latvijas pilsonība. Izdari savu izvēli!”. Kampaņas paredzēto budžetu 275 tūkstošus ASV dolāru saziedojuši ārvalstu partneri - EDSO, Lielbritānija, ASV, Zviedrija, Kanāda, Vācija, Norvēģija, Eiropas Komisijas delegācija. Tās ietvaros masu medijos ievietoti reklāmfirmu veidoti sižeti, pievilcīgā veidā sniedzot informāciju par Latvijas Republikas pilsonības iegūšanu, ir uzstādītas informācijas teltis, izveidota īpaša mājas lapa Internetā un bezmaksas informatīvais telefons (8002050). Informatīvie materiāli izsūtīti arī tieši mērķauditorijai pa pastu, īpaši radošā noformējumā: 100,000 brošūras Latvijas Republikas pilsoņu pases dizainā.

Mūsu daudzveidīgo (un parasti kritisko) uzskatu valstī tomēr nevar nerasties jautājumi par salīdzinoši dārgiem šāda veida pasākumiem. Centīšos apspriest dažus iespējamos iebildumus.

Pirmkārt, nav noslēpums, ka ir gan politiķi, gan ierindas pilsoņi, kuri uzskata, ka paplašināt pilsoņu loku vispār nav vēlams mūsu valsts mērķis. Te nu atgādināšu, ka Pilsonības likums Latvijā darbojas kopš 1994.gada, un NP nav valsts ienaidnieks, bet gan institūcija, kura pilda valsts doto uzdevumu. Arī 2001.gada februārī pieņemtā Sabiedriskās integrācijas programma ir mūsu valsts valdības politiskā nostāja. Šajā programmā NP ir uzdots rīkot īpašus pasākumus, lai popularizētu pilsonību un “palielinātu cilvēku skaitu, kas naturalizējoties iegūst Latvijas Republikas pilsonību”.

Otrkārt, dzirdami arī mazāk radikāli uzskati, kuros figurē bažas par pārāk ātriem, “mākslīgiem” naturalizācijas tempiem, kas varētu pārāk strauji izmainīt pilsoņu un vēlētāju sastāvu. Atstājot malā jautājumu, vai informācijas sniegšanu var uzskatīt par “mākslīgu” veicināšanu, atgādināšu dažus elementārus faktus. Strīdoties par pilsonības kvotām 1994.gadā arī šķita, ka valsts netiks galā ar pilsonības pretendentu milzīgo skaitu. Tāpat referenduma laikā 1998.gadā izmisīgā pretestība pret naturalizācijas “logu” atcelšanu un neatkarīgajā Latvijā dzimušo bērnu atzīšanu par pilsoņiem liecināja par bažām, ka tempi nu gan būs pārāk ātri. Tomēr, līdz šā gada sākumam Latvijā kopumā naturalizējušies tikai nepilni 50 tūkstoši pilsoņu, un par pilsoņiem atzīti tikai ap 750 bērnu. Toties Latvijā vēl ir vairāk nekā 500 tūkstoši nepilsoņu, un šādā kontekstā bažas par pārlieku ātriem naturalizācijas tempiem šķiet maldīgas, ja ne smieklīgas. Šo cilvēku aktīvāku līdzdalību valstī vajag tieši mums, pilsoņiem, lai palielinātu stabilitāti, drošību un demokrātiju mūsu valstī.

Treškārt, jau leģitīmāki būtu iebildumi par lietderīgu līdzekļu tērēšanu šādai kampaņai, tas ir, vairs ne par mērķi, bet par metodēm. Šeit nav iespējams izvērtēt, vai cita veida tēriņi, tādi kā valodas apmācības paplašināšana, varētu efektīvāk panākt naturalizācijas pieaugumu. Toties iespējams konstatēt – ja reiz tika izlemts veidot šādu informācijas kampaņu, tad process notika atbilstoši profesionālajiem kritērijiem. Konkursā tika izvēlētas trīs no desmit firmām projekta īstenošanai un līdzekļu tērēšanas uzraudzībai tika piesaistīta ANO Attīstības programma. Turklāt pilsonim skeptiķim jāatceras, ka līdzekļi nenāk no Latvijas budžeta. Priecāsimies, ka ir citas valstis, kuras savus līdzekļus ir gatavas tērēt, lai īstenotu mūsu valsts politiku!

Pēdējais jautājums varētu būt par kampaņas lietderīgumu no efektivitātes viedokļa. Vai kampaņa sasniegs nospraustos mērķus? Vai izdodas uzrunāt mērķauditoriju? Vai kampaņa veicina naturalizāciju?

Vēl ir pāragri spriest par kampaņas ietekmi uz naturalizācijas tempiem, jo tā vēl nav beigusies, un efekts var būt redzams pēc laika, jo runa ir par dzīvē tik svarīgu lēmumu. Naturalizācijas tempi liecina, ka straujš pieaugums bija tikai īslaicīgi, pēc “logu” sistēmas atcelšanas, un neliels kāpums bija pēc nodevu pazemināšanas pagājušā gada vasarā. Tātad maz ticams, ka informācijas kampaņas īslaicīgais efekts uz naturalizēšanai iesniegto dokumentu daudzumu varētu būt ļoti dramatisks.

Kā tad ar mērķauditorijas sasniegšanu? NP informācija liecina, ka interese par kampaņu ir bijusi liela – vidējais telefona zvanu skaits kampaņas laikā pieaudzis trīs reizes, tāpat mājas lapas apmeklējumi. Informācijas telšu darbība tiek pagarināta, jo ir pieprasījums. Tas liecina, ka informācija par naturalizāciju nepilsoņu vidū vēl arvien nav pietiekama.

Visiem, kas ir norūpējušies par aptaujās un pētījumos uzrādīto visās iedzīvotāju grupās izplatīto atsvešinātību no valsts, būtu vērts padomāt par efektīviem veidiem, kā aktivizēt iedzīvotājus. Neaktīvie nepilsoņi kā mērķa grupa šādām aktivitātēm nesola vieglu darbu, tomēr viņi ir izrādījuši lielu atsaucību. NP pārstāvji atzīst, ka salīdzinoši neefektīva ir informācijas izplatīšana masu saziņas līdzekļos un vispārējā reklāma, toties ļoti iedarbīgs Latvijas sabiedrībā ir personīgais kontakts. Tātad teltis, kurās cilvēki tieši atbild uz jautājumiem, tiešie telefoni un personīgie kontakti caur pasta sūtījumu, ir pareizais ceļš.

Kampaņu kopumā noteikti izvērtēs vēl daudz un detalizēti, un iespējas mācīties no kļūdām droši vien arī netrūks, kā jau vienmēr. Bet cerīgs ir fakts, ka cilvēki grib būt informēti. Tas jau ir pirmais solis uz aktīvāku un apzinātāku līdzdalību sabiedrībā, kas var nākt tikai par labu gan nepilsoņiem pašiem, gan arī pilsoņiem.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

15.02.2002 20:22
Var tikai piekrist raksta autorei, ka "naturalizācijas prasībām ir jābūt starptautiski pieņemamām". Tādēļ nevajadzētu steigties ar kolonistu naturalizēšanu.
Saskaņā ar 1987.gada Eiropas parlamenta rezolūciju nr.872., koloniālisma "Klasisks piemērs ir Baltijas valstis… pret kurām tiek turpināta brutāla koloniāla iznīdēšanas politika, sistemātiski veicot rusifikāciju.”

Eiropas parlaments, kura kodolu veido gadsimtiem vecas Eiropas demokrātijas, šādi vērtēja situāciju vēl ne tik tālajā 1987. gadā. Tagad, kad kolonizācija beigusies, palikušas tās sekas - 700 000 kolonistu.

Stiept viņus par varītēm Latvijas pilsoņu vidū, ir, maigi izsakoties, visai dīvaina rīcība no latviešu puses. Tā it kā mums ļoti gribētos lai šie krievi turpina dzīvot mums blakus. Nezinu, varbūt Aldermanes kundzei un cienījamajai autorei arī gribās, tomēr skatīsimies realitātei acīs. Krievi (krievvalodīgie) te ir gandrīz puse. Rīgā - 60%, Daugavpilī 80%. Ja viņi te paliek, tad par kādu latvisku Daugavpili vairs ir runa. Labi, štrunts ar Daugavpili, tur cerības jau atmestas. Pat Ministru Prezidenta Bērziņa un Daugavpils mēra sarunas notiek krieviski!! Bet Rīgā? Jā, arī te bērziņi un citi labsirdīgie (vāja rakstura) cilvēki runā krieviski ar krieviem. Tā ir realitāte.
Un šajā situācijā vēl atrodas latvieši, kas lūdzās un aģitē, lai krievi te paliek, lai nebrauc prom.
Raksta autore par ekstrēmu sauc viedokli , kas natbalsta pilsoņu skaita paplašināšanu uz krievvalodīgo iedzīvotāju rēķina. Es gan atļaušos par ekstrēmu un nestabilitāti veicinošu saukt viedokli, kas aicina tuvāko 24 mēnešu laikā 15 Daugavpils krievu vidusskolas (kopumā tur ir 17 skolas - ir vēl 2 latviešu) pārtaisīt par mācību iestādēm ar latviešu mācību valodu. Šāda rīcība Daugavpilī, kur 90% iedzīvotāju sazinās krieviski (ieskaitot Latvijas Ministru Prezidentu) novedīs pie spriedzes un nestabilitātes. Būtu savādāk, ja krievi tur būtu 20-30%, taču viņi tur ir 80%.

Un nobeigumā frāze, kas kļuvusi jau par aksiomu: Integrācija nav iespējama bez dokolonizācijas. Tie kas atbalsta integrāciju bez dekolonizācijas rok kapu sev un saviem bērniem (un, pirmkārt, saviem nedaudzajiem radiem Daugavpilī).

Saistītie raksti