Raksts

Kam traucē pilsoniskā sabiedrība*


Datums:
29. janvāris, 2008


Neviens no [i]NRA[/i] rakstā negatīvi vērtētajiem pasākumiem mūsu valsts interesēm kaitējis nav. Tās bija pilsoniskās sabiedrības aktivitātes izpausmes — normālas un demokrātiskā valstī tikai apsveicamas.

Sarunas par pilsoniskās sabiedrības veidošanas nepieciešamību Latvijā un arī pats pilsoniskās sabiedrības jēdziens, cik atceros, parādījās vēl pagājušā gadsimta 90. gadu vidū, 5. un 6. Saeimas laikā. Arī man toreiz, darbojoties aktīvajā politika, nācās par to publiski izteikt savu viedokli. Šis jēdziens nāca no attīstītajām Rietumu demokrātijām, kur atšķirībā no postpadomju reģioniem jau bija izveidojusies stabila pilsoņu līdzdalības prakse sabiedriski politiskajos procesos, plaša nevalstisko organizāciju (NVO) struktūra, kas spējīga darboties, nebūdama finansiāli atkarīga no kārtējās vēlēšanās uzvarējušā un pie varas nonākušā politiskā spēka. NVO aktīvi darbojoties, pilsoņiem tiek garantēta iespēja atklāti apspriest notiekošo valstī, kritiski vērtēt pašu pilsoņu ievēlēto likumdošanas un izpildvaras struktūru veiksmes un neveiksmes, savas valsts guvumus un zaudējumus, uzturēt brīvu un aktīvu dialogu ar varu. Līdz ar to, atrodoties uz kārtējo vēlēšanu sliekšņa, pilsoņi ir spējīgi apzināti lemt, kam atdot savas balsis, neļaujoties politisko reklāmu iedarbībai.

Protams, NVO sekmīgajai darbībai nepieciešams attiecīgs finansējums. Tā avoti var būt dažādi, arī valsts budžets, bet tādā gadījumā NVO neatkarība no varas institūcijām kļūst visai nosacīta. Filantropija jeb bagātu cilvēku brīvprātīgas dotācijas kultūras, izglītības, medicīnas, visa demokrātiskā procesa attīstībai, diemžēl vēl arvien ir mūsu sabiedrībai neierasta prakse. Kaut gan tieši šāds finansēšanas avots nodrošina pilsoniskās sabiedrības neatkarības funkcionēšanas plašākas iespējas. Pirmsrevolūcijas Krievijā filantropu un mecenātu devumi bija ierasta parādība. Arī Latvijas pirmskara brīvvalsts laikā vietējā filantropija turpināja pastāvēt. Padomju laikos tā tika pilnīgi iznīdēta, un pats jēdziens „filantropija” ieguva negatīvu, nicinošu, pat izsmejošu nozīmi. Visam, kas notika valstī, bija jābūt valsts un vienīgi valsts rokās.

Laiki mainījušies, tomēr ne vien Krievijā, bet diemžēl arī Latvijā vēl arvien daudzu cilvēku apziņā jebkura filantropija, īpaši, ja tā nāk no aizrobežas, rada aizdomas par ziedotāju ļauniem nolūkiem. Mūsu vietējie jaunbagātnieki galvenokārt aprobežojas ar vairāk vai mazāk slēptu pie varas esošo politisko partiju lobēšanu savās biznesa interesēs, un „tīra” filantropija bez izredzēm uz peļņu ir visai reta parādība.

Mūsdienu Krievijā kategoriskais aizliegums finansēt NVO no ārzemēm tiek lemts jau likumdošanas līmenī, notiek skandaloza ārvalstu kultūras centru izraidīšana, un pats demokrātiskais process tiek, ja ne pilnīgi pārtraukts, tad strikti ierobežots, formalizēts. Rituma Rozenberga raksts NRA noved pie bēdīgiem secinājumiem par demokrātiskā procesa patreizējo virzību arī Latvijā.

Vārdu salikums „pilsoniskas sabiedrības veidošana” rakstā tiek likta pēdiņās, jo, acīmredzot, pēc autora domām, nav nopietni ņemama tāpēc vien, ka tiek finansēta no ārzemēm, no Sorosa fonda. Autors gan piemin, ka „1997. gadā no visām NVO Soross visvairāk naudas devis Latvijas Neonatologu (ārsti, kuri nodarbojas ar tikko dzimušu bērnu komplikācijām) asociācijai — 150 000 ASV dolāru, nedaudz vairāk par 100 000 atvēlēti Nevalstisko organizāciju centram, uzrādīts finansējums SFL meitasorganizācijām — SFL Izglītības informācijas centram (65 000 ASV dolāru), Sorosa mūsdienu mākslas centram (31 000 dolāru), Cilvēktiesību un etniskās saskaņas programmai (25 250). Būtiskas summas piešķirtas Juridiskajai bibliotēkai (61 500) un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliogrāfijas institūtam (29 000).” Un autors secina, ka “neapšaubāmi līdz ar to daļā sabiedrības par SFL veidojās pozitīvs viedoklis.” Tomēr turpat dots noslēpumains, mīklains mājiens uz to, ka esot bijis „nedaudz jūtams, ka fonds jau tolaik atbalstīja kosmopolītiskas un radikāli liberālas ievirzes projektus”.

Rakstā tiek negatīvi vērtēts ikkatrs, kaut arī sabiedrībā labi pazīstams, gudrs zinātnieks, eksperts, žurnālists, ja vien tam konstatēts kaut vai vienreizējais finansējums no Sorosa fonda. Vēl jo vairāk tad, ja no viņa ir izskanējusi vai pat tikai varētu izskanēt kritika par pašreiz Latvijā notiekošo. Pēc autora domām, tās ir organizācijas un personas, kuras „bez Sorosa naudas nepastāvētu, bet kuras nemitīgi publiski tiek pasniegtas kā „sabiedrības un tautas interešu pārstāves”, bet to biedri — kā „neatkarīgi eksperti” vai bezkaislīgi „politiskā procesa vērotāji”.

Sorosa pēdējo gadu finansējumus autors raksturo vienīgi un tikai negatīvi, melnās krāsās, vedot lasītāju pie secinājuma par Sorosa fonda darbības kaitīgumu Latvijai. Īpaši tad, ja fonda finansētie NVO piedalās politiska rakstura sabiedrības aktivitātēs. Bet gribētos jautāt — kāds kaitējums mūsu valstij bija nodarīts 2004 gadā ar rakstā pārmetoši pieminēto publisko protestu pret Ingrīdas Ūdres izvirzīšanu eirokomisāra amatam? Visai apšaubāmi, ka tas spēja ietekmēt ES parlamentāriešu lēmumu komisāra izvēlē. Toties Andra Piebalga iecelšana un acīmredzami veiksmīga darbošanās šajā amatā dara godu kā viņam, tā arī Latvijai.

Kādu ļaunumu ir nesušas rakstā minētās „vērienīgākas politiskā protesta akcijas — gan skaļi atbalstot Valsts prezidenta amatam Aivaru Endziņu (..), gan oktobrī pie Saeimas lietussargu akcijā protestējot pret Alekseja Loskutova atlaišanu, gan Doma laukumā, zem lietussargiem pulcējot tūkstošus uz tautas sapulci”? Tā taču bija demokrātijai atbilstoša rīcība, centieni panākt valsts augstākās amatpersonas brīvas vēlēšanas, nevis iepriekš šaurā lokā izlemto tās iecelšanu. Par atsevišķu personu abpusēji nekorekto rīcību, nepieklājīgiem žestiem atbildīgi viņi paši. Tautas sapulce Doma laukumā bija Latvijas inteliģences ievērojamas daļas likuma ietvaros īstenota vēlme skaļi izteikt savas bažas par demokrātiskā procesa likteni savā valstī. Neviens no rakstā negatīvi vērtētajiem pasākumiem mūsu valsts interesēm kaitējis nav. Tās bija pilsoniskās sabiedrības aktivitātes izpausmes — normālas un demokrātiskā valstī tikai apsveicamas.

Zīmīgi, ka īpašu raksta autora sašutumu radījis Sorosa fonda „deklarētais it kā” cēlais mērķis — „cīņa pret korupciju.” Lasām: „Ar laiku izrādīsies, ka šāda pretkorupcijas darbošanās ir runga ar diviem galiem: no vienas puses, tiek pievērsta uzmanība korupcijas ļaunumam; no otras puses — plašā sabiedrības lokā tiek nostiprināta subjektīva pārliecība par korupcijas izplatību Latvijā, tādējādi situācija tiek mālēta drūmākās krāsās, nekā tā ir.” Tāds, lūk, ir raksta autora viedoklis. Diemžēl visai nopietni un pamatoti pārmetumi par korupciju Latvijā joprojām izskan. Tie nāk no Rietumiem, no Eiropas kopienas valstīm, no ASV. Tas, ka arī finansējums korupcijas apkarošanai Latvijā ienāk no dažādiem avotiem Rietumos, tai skaitā no bagātiem cilvēkiem, kuri ieinteresēti normālās tirgus ekonomikas attīstībā demokrātijas apstākļos, nebūt nav drauds Latvijai. No Austrumiem šāds finansējums diez vai nāks. Un kam tas būtu izdevīgs? Jājautā — kādi tad finansēšanas avoti tiek piedāvāti „pareizām” un pēc autora domām Latvijai noderīgām sabiedriskajām aktivitātēm? Ja vien pēc viņa domām šādas aktivitātes un pati pilsoniskā sabiedrība Latvijai vispār vajadzīga.

________________________

* Atsaucoties uz Rituma Rozenberga rakstu „Sorosa finansējums NVO atbalsojas Latvijas politikā”, NRA, 2008.gada 25.janvāris, http://www.nra.lv/index.php?rid=73615

Šajā rubrikā publicēti redakcijai iesūtītie komentāri. Redakcija to tapšanā nepiedalās.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!