Raksts

Kam Krievijā no blogiem bail?


Datums:
05. janvāris, 2009


Autori

Olga Dragiļeva


Foto: Ryan Kent

Kad Krievijas valsts struktūras sāks efektīvi izmantot interneta resursus, nāksies atbildēt uz jautājumu, vai vara spēs ietekmēt un vadīt līdz šim tomēr daudzveidīgo un pat haotisko informācijas plūsmu.

Kad 2003.gadā blogu vietnē livejournal.com parādījās pirmie ieraksti krievu valodā, pāris mēnešu laikā tas pārvērtās par ietekmīgu blogosfēras segmentu, viešot lielas cerības par interneta žurnālu attīstību Krievijā. Šāda alternatīva informācijas telpa varēja kļūt par ideālu izteiksmes vietu tiem, kas nav apmierināti ar valsts kontrolētajiem Krievijas medijiem, jo virtuālā telpa ir grūti kontrolējama un tajā katrs, kam ir piekļuve internetam, var paust savu viedokli un dalīties ar informāciju, tā veicinot pilsonisko žurnālistiku.reference

Tomēr piecu gadu laikā cerētā revolūcija nav notikusi. Vēl vairāk — pretēji gaidītajam interneta žurnālu autorus ar Krievijas pilsoņa pasi nav aizsargājis ne internetu regulējošas likumdošanas trūkums, ne vecākās paaudzes neziņa par Web 2.0 brīnumiem, ne arī tas, ka oficiāli visi livejournal.com dati atrodas ārpus Krievijas — uz Kalifornijas serveriem. Dažiem no blogu autoriem, kuru provokatīvie izteikumi ir nonākuši Krievijas tiesībsargājošo institūciju redzeslokā, nu nākas maksāt par jokiem, literārajiem darbiem un vienkārši neapdomātiem izteikumiem, ko viņi ir atļāvušies paust savos blogos. Pēdējos mēnešos vairāki Krievijas pilsoņi ir notiesāti par savos blogos publicētajiem tekstiem. Starptautisku publicitāti šīs prāvas nav piedzīvojušas, tomēr interneta žurnālu autoru vajāšana iezīmē Krievijas varas interesi par globālo tīmekli — vienu no telpām, kurā var notikt valsts nekontrolēta diskusija.

Es ienīstu… Es kritizēju…

Pērngada oktobrī Permas iedzīvotājam Dmitrijam Širinkinam Kirova rajona tiesa piesprieda 200 000 rubļu sodu par ierakstu interneta žurnālā. Tajā viņš publicēja nelielu tekstu, kurā nenosaukts varonis stāsta par savu naidu pret Vladimiru Putinu, realitātes šovu DOM-2 [ 1 ], pret cilvēci vispār un arī par ieceri ierasties vienā no skolām ar nesen iegādātu ieroci.[ 2 ] Kā skaidroja pats Dmitrijs, viņa ieraksts bija domāts kā sociālā satīra — Virdžīnijas tehniskās universitātes slaktiņa kritika. Un patiesi — ritmiski uzrakstītais un vairāk dzejoli atgādinošais teksts, kā arī citi šī autora bloga ieraksti un pati autora personība (Širinkins ir balvas „Labākais 2007.gada pirmējais blogs” ieguvējs un interneta telpā pazīstams kā īso literāro darbu autors) liecina — Dmitrijs Širinkins nav plānojis atkārtot Virdžīnijas scenāriju. Tomēr izmeklētājai un tiesnešiem bija cits viedoklis.

Eksperti joprojām apspriež šo lēmumu un izsaka viedokļus, kā tas tika pieņemts. Piemēram, Krievijas interneta eksperts un viens no pirmajiem šīs valsts blogotājiem Antons Nosiks (Anton Nossik), raksta, ka „Dmitrija ierakstu neviens nebūtu pamanījis, ja frāzi „es ienīstu Putinu, ienīstu Kasparovu, ienīstu Makdonaldu, ienīstu DOM-2” viņš būtu sācis ar citu uzvārdu”[ 3 ]. Savukārt semiotikas profesore Sofija Vista (Sofija Vist) uzskata, ka kļūda ir arī lingvistiskajā ekspertīzē, kuras laikā vērā tika ņemtas vārdu oficiālās definīcijas, nevis blogosfēras valodas specifika. [ 4 ]

Krievijas mediji plaši ir apsprieduši vēl viena blogotāja tiesāšanu. Divdesmit vienu gadu vecais Sava Terentjevs, komentējot varas struktūru agresiju pret opozīcijas avīzi, savā interneta dienasgrāmatā ierakstīja, ka ienīst milicijas darbiniekus. Būtībā Terentjeva komentārs tika vērsts pret korumpētiem policistiem. Savukārt tiesa uzskatīja, ka milicijas darbinieki ir sociālā grupa, pret kuru bloga ierakstā tiek kurināts naids, un tāpēc teksta autoram piesprieda brīvības atņemšanu uz vienu gadu nosacīti[ 5 ]. Citā līdzīgā prāvā ir notiesāts Dmitrijs Solovjovs jeb dimon777, kurš savā blogā kritizēja drošības spēku struktūru lomu Krievijas sabiedrībā un vēsturē[ 6 ]. Tiesas eksperta slēdzienā ir teikts, ka ierakstu autors veicina naida kurināšanu pret Krievijas iekšlietu un federālā drošības dienesta darbiniekiem[ 7 ]. Šis tiesas lēmums ir vēl interesantāks par iepriekšējo, jo blogotāja ierakstos nav atrodams aicinājums uz kādu konkrētu rīcību, tikai konkrēto institūciju kritika, kura ar tiesas lēmumu tiek pielīdzināta naida kurināšanai pret drošības dienestu darbiniekiem.

Minētās prāvas ir diezgan atšķirīgas — vienā gadījumā internetā publicētā teksta autoru notiesā par nepatiesu ziņu izplatīšanu, citā — par naida kurināšanu. Tomēr šos gadījumus vieno nozīmīgs faktors — Krievijas tiesu sistēmas nespēja saprast interneta žurnālu žanru, kurā liela nozīme ir kontekstam un kur kā galvenais rīks tiek lietots hiperteksts. Tas balstās uz atsaucēm un interpretācijām, un brīdī, kad interneta teksts tiek izdrukāts, tas zaudē saikni ar kontekstu, jo šī saikne ir lietotāja darbība — klikšķināšana uz saitēm, frāžu kopēšana un guglēšana.

Vara izmēģina internetu

Protams, šī problēma nepastāv tikai Krievijā. Blogu autori tiek iesūdzēti tiesā visos kontinentos, taču pastāv nozīmīga atšķirība starp diviem šādu tiesas prāvu veidiem — valsts vai pašvaldību un juridisko vai privāto personu iniciētām tiesvedībām. Pirmā tipa prāvas pārsvarā notiek valstīs, kurās valsts daļēji vai pastarpināti kontrolē masu komunikācijas sfēru. Šādas valstis ir, piemēram, Ķīna, Ēģipte, Irāna, Krievija. No šajā rakstā minēto tiesvedību izklāsta var secināt, ka ne Krievijas likumdevēji, ne tiesneši, ne varas pārstāvji nesaprot, kas ir blogi un kā tie darbojas. Tomēr Terentjeva prāvai līdzīgus tiesas procesus nav iespējams sākt katru dienu, jo, kā norāda Antons Nosiks, ik dienu livejournal.com krievu valodas sadaļā tiek ierakstīti 10—12 miljoni komentāru, un tas nozīmē, ka tomēr pastāv iespēja — kaut arī riskanta — izmantot blogosfēru kā alternatīvu publisko diskusiju telpu.

Tomēr pati šādu prāvu eksistence un to publicitāte liecina par Krievijas varas struktūru augošo interesi par internetā notiekošo — kaut arī valdība nezina, kā kontrolēt šo sfēru, tā tomēr apzinās interneta nozīmi, un varbūt ar laiku globālā tīmekļa kontroles līdzekļi kļūs modernāki un interneta žurnāliem piemērotāki.

Taču Krievijas līderi var izvēlēties arī citu ceļu un, konkurējot ar pārējiem interneta lietotājiem, globālo tīmekli izmantot sava oficiālā viedokļa paušanai. Krievijas internetā un blogosfērā jau ir atrodamas šādas — daudz veselīgākas — varas pārstāvju izpausmes. Piemēram, jau dažus mēnešus Krievijas prezidentam Dmitrijam Medvedjevam ir personīgais videoblogs, kurā viņš, sēžot pie Apple datora, pauž savu viedokli par aktualitātēm valstī[ 8 ]. Arī valdošās partijas Vienotā Krievija portālā www.er.ru, ir atrodams sociālais tīkls Берлога[ 9 ], kurā vairākums lietotāju ir partijas biedri un vidējais ”draugu” skaits ir aptuveni desmit cilvēki. Tomēr abi minētie projekti šķiet nedzīvi un mākslīgi, taču tieši tas arī ir sagaidāms no Web 2.0 elementiem, kas ir ieviesti ”no augšas” un kas pēc būtības ir nevis tautas, bet gan varas iniciatīva.

Neviens no minētajiem blogosfēras vai interneta kopuma ietekmēšanas veidiem nav pietiekoši izstrādāts, toties abos gadījumos valstij ir liela priekšrocība — resursi. Kremlis var atļauties investēt dizaineru un rakstnieku algās, lai radītu kvalitatīvu un pievilcīgu pseidolietotāju veidoto saturu, vai sistēmās, kas ļautu sekot līdzi blogotāju aktivitātēm. Un brīdī, kad valsts struktūras varēs efektīvi pielietot šos interneta resursus, nāksies atbildēt uz jautājumu, vai centralizētā sistēma pēc būtības varēs iekļauties interneta telpā un vadīt tās līdz šim pietiekami tomēr daudzveidīgo un pat haotisko informācijas plūsmu.


Vārda brīvība melnajā sarakstā


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!