Kalvīšoloģija 8

Ja Kalvīša valdībai šobrīd patiešām rit pēdējās dienas, mūsu valsts zaudēs izcilu demagogu premjera personā. Ne katrs ir apveltīts ar spēju tik pārliecinoši un ticami runāt lietas, kas tajās dziļāk iedziļinoties, sabirst putekļos.

Iesaki citiem:

Viens no spilgtākajiem Kalvīša talantu apliecinājumiem bija pagājušās nedēļas raidījums Kas notiek Latvijā? Man ir grūti vērtēt, cik pārliecinoši Kalvītis atbildēja uz jautājumiem par algām, taču var tikai apbrīnot premjerministra spēju bravūrīgi atraidīt vai visus pārmetumus KNAB priekšnieka atstādināšanas un priekšvēlēšanu tēriņu "griestu" pārkāpumu jautājumos.

Par priekšvēlēšanu tēriņiem noteikti vēlāk uzrakstīšu kādu citu blogu, taču šobrīd, KNAB priekšnieka liktenim vēl joprojām izšķiroties Saeimā, man šķiet svarīgi reaģēt uz Kalvīša izteiktajām domām par rīcību KNAB sakarā. Manuprāt, Kalvīša argumentiem trūkst pamatotas argumentācijas.

1.apgalvojums. Loskutova lietā neviens nerunā par lietas būtību. Tas, ka ģenerālprokurora vadītās komisijas ziņojums nav publicēts nevienā laikrakstā, nozīmē, ka runa nav par lietas būtību, bet gan par politiku.

Problēma ar šo apgalvojumu: Kalvītis acīmredzot savādāk saprot, kas ir "lietas būtība", nekā pārējā sabiedrība. "Lietas būtība" nav tikai KNAB pieļauto pārkāpumu raksturs, bet arī tas, cik adekvāta ir politiķu reakcija uz šiem pārkāpumiem. Atļaušos apgalvot, ka mediji godprātīgi atspoguļoja abus. Piemēram, nezinu nevienu no Latvijas lielajiem medijiem, kas nebūtu saviem lasītājiem nokomunicējis komisijas ziņojuma secinājumu par KNAB pieļautajiem pārkāpumiem un to skaidrojumu no biroja amatpersonu puses. Paralēli tam mediji centās noskaidrot, cik adekvāta ir bijusi politiķu reakciju uz šiem pārkāpumiem. Man ir grūti iedomāties, kā vēl to ir iespējams noskaidrot, ja ne jautājot viedokli augstām valsts amatpersonām, kuras ikdienā saskaras ar šādiem jautājumiem (piemēram, valsts kontrolierei un ģerenālprokuroram), un pētot, vai analoga politiķu reakcija ir bijusi arī citās līdzīgās situācijās. Noskaidrojot, ka ģenerālprokurors un valsts kontroliere tādas sankcijas uzskata par nodarījumam neatbilstošām un to, ka līdzīgās situācijās Kalvītis šādi nav rīkojies, gluži dabiski, ka jautājuma par "lietas būtību" smaguma centrs pārvirzījās no KNAB grāmatvedības pārkāpumiem uz politiskās reakcijas neadekvātumu.

2.apgalvojums. Ģenerālprokurora teiktais, ka KNAB pieļautajiem grāmatvedības pārkāpumiem nav bijušas kaitīgas sekas, nav jāvērtē pārāk nopietni, jo KNAB neviens nav veicis pilnu auditu. Visu komisiju ziņojumi ir tikai starpziņojumi.

Ar šādiem apgalvojumiem Kalvītis diskreditē pats savu rīcību - izrādās, ka viņš ir pieņēmis lēmumu atstādināt no amata Loskutovu un pēc tam ieteikt Saeimai viņu atcelt, pamatojoties uz acīmredzami nepilnīgu informāciju. Ne tikai ģenerālprokurora, bet arī Kalvīša rīcībā nebija pilna audita ziņojuma, kas ļautu secināt, vai KNAB grāmatvedības pārkāpumiem ir tikai formāls raksturs, bez kaitīgām sekām, vai tomēr kas vairāk. Ja Latvijā iestādes vadītājus sāktu atcelt par formāliem grāmatvedības notekumu pārkāpumiem viņu iestādēs, nedomāju, ka amatā paliktu kaut viens no viņiem.

3.apgalvojums. No valsts hierarhijas un valsts pārvaldes viedokļa nav pieļaujama sistēma, kad kādas iestādes vadītājs nepakļaujas augstākstāvošām personām. Tas ir vienkārši neiespējami, jo nozīmēs, ka valstī valdīs anarhija.

Tas ir absurds apgalvojums gadījumā, ja augstākstāvošās amatpersonas rīkojums ir klaji nelikumīgs vai arī rīkojumu ir izdevusi persona, kurai vispār nav tādu pilnvaru, piemēram, tādēļ, ka atsevišķos jautājumos tā NAV uzskatāma rīkojuma adresātam par augstākstāvošu amatpersonu. KNAB priekšnieka amatā iecelšanas, atstādināšanas un atcelšanas jautājumos premjerministrs nav augstāka amatpersona par KNAB priekšnieku - šīs darbības var veikt tikai likumā speciāli tam nozīmēts subjekts (iecelt/atcelt - Saeima; atstādināt - ģenerālprokurors). Ja saskaņā ar Kalvīša izpratni Loskutovam būtu šādam Kalvīša rīkojumam jāpakļaujas, tad acīmredzot viņam būtu jāpakļaujas arī gadījumā, ja Kalvītim "kā darba devējam" ienāktu prātā Loskutovu vispār atcelt no amata vai tāpat, "kā darba devējam", patvaļīgi iecelt vairākus KNAB priekšniekus. Darba likums taču to neliedz! Un ja Kalvītis var ignorēt KNAB likumu attiecībā uz atstādināšanu, tad kādēļ gan viņš to nevarētu darīt arī attiecībā uz atcelšanu no amata vai jauna priekšnieka (Kalvīša "darbinieka") iecelšanu?Tas nozīmētu, ka līdz pat laikam, kad tiesa būtu atzinusi pašsaprotamo - premjeram šādu pilnvaru nav, KNAB darbs būtu paralizēts. Protams, ka šāds valsts pārvaldes principu tulkojums ir acīmredzami kļūdains - nevienam nav pienākums pakļauties rīkojumiem, ko izdod amatpersona, kurai nav tam atbilstošu pilnvaru.


4.apgalvojums. Kalvītis jau ir "piedevis" Loskutovam interešu konflikta situāciju, kura būtība netiek izpausta, bet kas atgādinot Volfovica gadījumu.

Ir vismaz nenopietni sūdzēties, ka neviens nevēlas diskutēt par pārkāpumu būtību, ja pats premjerministrs neuzskata par vajadzīgu publiski izpaust, kāds ir viņa apsūdzību pamats - proti, par kādu Loskutova interešu konfliktu vispār viņš runā?! Turklāt, ja tas ir "piedots", tad kādēļ Kalvītis to piemin kā vienu no trim argumentiem, kādēļ Loskutovs būtu atceļams no amata? Bez konkrētiem faktiem ir ļoti grūti vērtēt premjera apsūdzību smagumu, it sevišķi ņemot vērā, ka Kalvītis līdz šim ir demonstrējis visai greizu izpratni par to, kas ir un kas nav interešu konflikts. Atmiņā nāk divi spilgti gadījumi: 1) Kalvīša izsniegtās prēmijas pirms un pēc vēlēšanām gan ministriem, gan pašam sev; 2) gadījums, kad šovasar Kalvītis MK sēdē aģitēja akceptēt likumprojektu par valsts atbalstu atjaunojamo energoresursu ražošanā, kas būtu viņa sievas interesēs, tikai vēlāk paziņojot, ka viņš balsojumā nepiedalīsies un paziņojot par interešu konfliktu (nevis attiecīgajās debatēs nepiedaloties vispār!)

5. apgalvojums. Valdībai pēc ģenerālprokurora vadītās komisijas ziņojuma saņemšanas bija tikai divas izvēles - pieņemt lēmumu par to, ka Loskutovs atbilst amatam vai pieņemt lēmumu par to, ka neatbilst.

KNAB likumā ir ļoti skaidri pateikts, ka ģenerālprokurora vadītajai komisijai ir jāizvērtē, vai KNAB priekšnieks atbilst amatam vai neatbilst. Tas nozīmē, ka šīs komisijas darba rezultātam ir jābūt atzinumam, kuram jāvainagojas ar konkrētu secinājumu. Secinājumi var būt divi: KNAB priekšnieks atbilst savam amatam vai KNAB priekšnieks neatbilst savam amatam. Tas nozīmē, ka pirms ģenerālprokurora vadītā komisija PAR ŠO JAUTĀJUMU nav pieņēmusi savu lēmumu, valdība nav tiesīga vispār nekādi rīkoties KNAB priekšnieka sakarā. Likumos nav paredzēta iespēja ģenerālprokurora vadītās komisijas vērtējumu aizstāt ar Ministru kabineta vērtējumu. Loskutova gadījumā ģenerālprokurora vadītā komisija nespēja vienoties par to, vai Loskutovs atbilst KNAB priekšnieka amatam. Nespējas vienoties juridiskās sekas - jautājums tālāk nevar tikt virzīts. Kalvīša valdībai vispār nebija nekādas izvēles saņemot no komisijas ziņojumu un konstatējot, ka tajā nav atbildes par to, ir vai nav tiesiskais pamats Loskutova atcelšanai no amata.

Apmēram līdzīga situācija būtu, ja, piemēram, tiesnešu disciplinārkolēģija nespētu vienoties, ir vai nav kāds tiesnesis rupji pārkāpis tiesu ētikas kodeksa normas un tādēļ būtu vai nebūtu atceļams no amata. Ja šādas profesionāļu vienošanās nav, Saeima nevar pēc savas izvēles izlemt, vai tiesnesi atcelt no amata vai tomēr nē.

6. apgalvojums. Kalvītis nav atbildīgs par nepietiekami asu rīcību attiecībā uz Valsts Kontroles konstatētajiem pārkāpumiem Izglītības ministrijā vai Satiksmes ministrijā, jo tā ir attiecīgo ministru atbildība.

Ministru prezidentam ir tiesības pieprasīt, lai ikviens ministrs atkāptos no amata un šāds pieprasījums ir attiecīgajam ministram obligāts. Tas nozīmē, ka tā ir vistiešākā ministru prezidenta atbildība pārraudzīt, lai viņa ministri "nepievērtu acis" uz iestādes notiekošajiem pārkāpumiem. Ja atsevišķās ministrijās sistemātiski tiek atklāti pārkāpumi, tad tas noteikti nav tikai jautājums par valsts sekretāra atbilstību amatam (kas patiešām ir nozara ministra atbildība), bet arī par to, vai nozares ministrs spēj pietiekami uzraudzīt ministrijas un tās padotības iestāžu augstāko ierēdņu darbu (kas savukārt ir premjera izvērtēšanas jautājums un atbildība)

7. apgalvojums. Satiksmes ministrija ir adekvāti reaģējusi uz Valsts kontroles norādījumiem, ka speciālais fonds nelikumīgi tiek sadalīts saskaņā ar politiskiem lēmumiem, jo šis fonds vispār tika likvidēts.

Šis man ir visnesaprotamākais no visiem politiķu arsenālā esošajiem argumentiem, it sevišķi tādēļ, ka tas tiek minēts kā īpaši labs piemērs adekvātai iestādes vadītāja rīcībai. Jo ko, normāliem vārdiem sakot, nozīmē "likvidēja fondu"? Acīmredzot tika secināts, ka no šī fonda labuma nekāda nav, ja vien tas nekalpo kā naudas maks politiķiem, lai "uzdāvinātu" labākus ceļus sev tīkamām pašvaldībām. Tad gan varētu pieņemt, ka likvidējot fondu, tiek likvidēta problēma - proti, politiķu nepārvaramā tieksme izmantot valsts resursus savas partijas interešu vajadzībām. Ja šādu "risinājumu" pārnestu uz KNAB gadījumu, tad nāktos secināt, ka labs risinājums atbildot uz grāmatvedības pārkāpumiem operatīvo līdzekļu uzskaitē, būtu KNAB vispār šos līdzekļus atņemt. Jo ja problēma ir tur, ka šie līdzekļi nav pārskatāmi, tad kādēļ nerīkoties tā, kā to darīja Satiksmes ministrija? Loģiski: atņemot līdzekļus, necaurskatāmības problēma pati par sevi pazūd ... Un, protams, ka ne Kalvītis, ne citi šī argumenta piesaucēji tā arī nav atbildējuši, kādas sankcijas tika vērstas pret tām amatpersonām, kas nelikumīgi tērēja fonda naudu politiskām vajadzībām. Labi, pieņemsim, fondu likvidēja, bet vai kāds tika arī sodīts par iepriekš pieļautajām nelikumībām? Ja nē, tad vēlreiz jājautā: kādēļ pret Loskutovu ir tik īpaša attieksme?

8.apgalvojums. Kalvīša nepakļaušanos prokurora protestam nevar salīdzināt ar Loskutova nepakļaušanos Kalvīša rezolūcijai, jo Kalvītis, atšķirībā no Loskutova, neorganizē nekādas protesta akcijas

Starp abiem gadījumiem patiešām ir būtiska starpība, taču ne jau tā, ko iedomājas premjers. Ar prokurora protestu premjers nav atstādināts no amata un viņa rezolūcija automātiski nav zaudējusi spēku, līdz ar to ir gluži saprotams, kādēļ premjers mierīgi var gaidīt tiesu, kura gala vārdu varētu pateikt labi ja pēc diviem gadiem. Loskutova gadījumā premjers uzstāj, ka ar savu rezolūciju ir Loskutovu atstādinājis no amata, un uzskata, ka Loskutovam NO SĀKUMA šī rezolūcija ir jāizpilda (proti, jāatstāj amats) un pēc tam jāvēršas tiesā. Saskaņā ar šo loģiku Kalvītis līdz tiesas spriedumam būs amatā, bet Loskutovs - nē. Milzīga atšķirība.

Manuprāt, prokuratūra gan varēja rīkoties arī izlēmīgāk gadījumos, kad premjerministrs izdod acīmredzami nelikumīgus rīkojumus un pēc tam uzstāj uz to izpildi. Gaidīšana uz tiesu, kas pec vairākiem gadiem apliecinās to, ko visi jau tā saprot, nav risinājums. Piemēram, kas notiks, ja nākamreiz premjeram vai, teiksim, Saeimas priekšsēdētājam ienāks prātā, ka viņš ir "darba devējs" valsts kontrolierim vai tiesībsargam un viņš izdos rezolūciju, ar kuru šīs amatpersonas atstādinās? Vai arī šādas rezolūcijas būs jāizpilda un tās būs uzskatāmas par spēkā esošām līdz brīdim, kad tiesa pēc vairākiem gadiem būs teikusi pretējo?

9.apgalvojums. Kalvītis ir Loskutova darba devējs un starp viņiem pastāv darba tiesiskās attiecības, jo Kalvītis paraksta Loskutova atvaļinājumus. Tādēļ Kalvītim kā darba devējam bija tiesības pamatoties uz Darba likumu, lai atstādinātu Loskutovu no amata.

Šis ir visai smieklīgs apgalvojums, kurā sajauktas dažādas tiesību nozares. Pirmkārt, Loskutova pienākums vērsties pie Kalvīša, lai parakstītu lēmumus, kas attiecas uz viņu pašu, izriet nevis no darba tiesiskajām attiecībām, bet gan no interešu konflikta novēršanas likuma. Loskutovs šādus rīkojumus nevar parakstīt, jo tad viņš pieņemtu lēmumus pats par savām interesēm, ko likums liedz darīt. Otrkārt, uz brīdi pieņemot Kalvīša argumentāciju, sanāk, ka Darba likums atstādināšanas jautājumos būtu jāpiemēro arī viņa un ministru attiecībās. Jo arī ministru atvaļinājuma rīkojumus saskaņā ar Ministru kabineta iekārtas likumu paraksta ministru prezidents. Taču ja atsauc atmiņā Štokenberga noņemšanu no amata, "nez kāpēc" nav palicis prātā, ka Kalvītis būtu ievērojis Darba likumā noteiktos uzteikuma termiņus vai arī savā argumentācijā atsaucies uz Darba likumu.

10.apgalvojums. Lai gan KNAB likums paredz, ka ģenerālprokurora vadītjai komisijai ir jātiek izveidotai "Ministru kabineta noteiktajā kārtībā", tomēr nekur nav teikts, ka šādai kārtība obligāti jātiek noteiktai ar MK noteikumiem. Šim nolūkam pietiek ar MK speciāli ši gadījumam izdotu rīkojumu.

Šim apgalvojumam ir daļēji taisnība - līdz šim tas ir ticis uzskatīts par truismu, kas nekur likumā nav skaidri definēts. Proti, jurists, sakaroties ar likumā ierakstītu formulu "Ministru kabineta noteiktajā kārtībā" automātiski meklēja Ministru kabineta izdotus noteikumus (ārēju normatīvu akts, kuru var apstrīdēt Satversmes tiesā). Neatceros nevienu citu gadījumu, kad ar šo formulu tika saprasts jebkas-ko-valdība-vēlas-ja-vien-tas-ir-noformēts-rakstiski.

Taču par nelaimi Kalvītim, KNAB likumā gan šis jautājums ir pietiekami skaidri atrunāts, kas neatstāj šaubas par to, ka "Ministru kabineta noteiktā kārtība" KNAB gadījumā nozīmē precīzi to pašu, ko visos citos gadījumos. KNAB likuma pārejas noteikumos ir paredzēts, ka Ministru kabinetam 3 mēnešu laikā ir jāizdod likumā minētos Ministru kabineta noteikumus. Un uzmanību! Nekur šajā likumā nav lietota frāze "Ministru kabineta noteikumi" (Bet gan juridiskās tipveida formulas: MK noteiktajā kārtībā; [atalgojumu; izmaksu apjomu] nosaka Ministru Kabinets) . Ja mēs pieņemam Kalvīša izpratni, tad šādam pārejas noteikumam vispār nav nekādas jēgas - jo kādus gan likumā minētos MK noteikumus var pieņemt, ja tādi noteikumi likumā vispār nav minēti?!

Šajā gadījumā ir pat sarežģīti izdomāt citu likuma interpretāciju. Pienākums izdot Ministru kabineta noteikumus attiecas uz visiem tiem gadījumiem, kad KNAB likuma normās ir pieminēta MK noteiktā kārtība. Tas, ka ģenerālprokuratūra vadītās komisijas darbam bija jānotiek saskaņā ar ārēju normatīvu aktu (ne - MK rīkojumu) izriet ne tikai no veselā juridiskā saprāta, bet arī no KNAB likuma pārejas noteikumu 6. punkta.

11. apgalvojums. Nav pareizi pārmest Kalvītim, ka viņš izvēlējās Loskutova vērtēšanas komisijā iekļaut 5 politiķus, jo visi komisijas locekļi vienpersoniski parakstīja ziņojumu. Ja komisijā būtu iekļautas citas amatpersonas, tas nemainītu komisijas darba rezultātus.

Šādu apgalvojumu var izteikt tikai cilvēks, kurš nav pamanījis, ka komisijas darbs vispār ir beidzies pēc rezultātiem. Kā jau to teicu, analizējot 5.apgalvojumu, saskaņā ar likumu šīs komisijas darba rezultāts varēja būt tikai atzinums par to, vai ir izpildījies KNAB likuma 5.panta 6.daļas 12.punktā noteiktais tiesiskais pamats KNAB priekšnieka atstādināšanai no amata - neatbilstība amatam. Un protams, ka tas, ka komisija nespēja nonākt līdz vienotam atzinumam par šo jautājumu, lielā mērā izriet no tās personālsastāva. Man ir maz šaubu par to, ka ja komisijā būtu tikai politiķi vai Kalvītim tieši pakļauti ierēdņi, tad komisijas darbs būtu "vainagojies" ar konkrētu rezultātu - proti, atzinumu par to, ka Loskutovs neatbilst savam amatam. Turpretim ja komisijā būtu tikai cilvēki no tiesībsargājošām iestādēm, iespējams, ka atzinums būtu pilnīgi pretējais. Tādēļ Kalvītim ir pat ļoti daudz ko pārmest - galu galā pat ģenerālprokurora dalība šajā komisijā Kalvītim nebija brīvprātīga izvēle. Ģenerālprokurors bija vienīgā amatpersona, kuras klātbūtni šajā komisijā prasīja likums. 5 politiķi (iepretīm, piemēram, 5 tiesnešiem) gan bija pilnīgi brīva Kalvīša izvēle un atbildība.

12. apgalvojums. Balsojums par Loskutova atcelšanu no amatu būs politisks. Tas nebūs salīdzināms ar balsojumu par "viena tiesneša" iecelšanu vai neiecelšanu, viena NRTP locekļa iecelšanu vai neiecelšanu.

Citējot šo premjera uzstādījumu, Loskutova lietas izskatīšanai tiesā būtu jābeidzas ar lēmumu Loskutova labā. Jo lēmums par Loskutova atcelšanu Saeimā saskaņā ar likumu NEDRĪKST BŪT POLITISKS (tas ir - balstīts uz tādiem netveramiem kritērijiem, kā, piemēram, vai deputāts Loskutovam uzticas vai neuzticas). Atšķirībā no iecelšanas, kad līdzās obligātajiem kritērijiem (piemēram, atbilstoša izglītība, darba pieredze), deputātiem bija tiesības vērtēt kandidātu pēc vērtību un uzticēšanās kritērijiem, atcelšanas gadījumā politiskiem kritērijiem nav vietas. KNAB likums nosaka 13 pamatus, kad KNAB amatpersonu drīkst atbrīvot no amata. Piemēram, ja amatpersona iecelta citā amatā, ja iestājusies partijā, ja sasniegusi pensijas vecumu, ja uz 4 mēnešiem iestājusies pārejoša darbanespēja, ja stājies spēkā notiesājošs spriedums un arī - ja amatpersona neatbilst ieņemamam amatam. Ne MK, ne Saeima nevar izlemt atcelt KNAB priekšnieku, pamatojoties uz kādiem likumā tieši neuzskaitītiem apsvērumiem. Šādi atcelšanas ierobežojumi ir svarīgs KNAB amatpersonu neatkarības garants. Jau tas vien, ka valdības ministri atzina, ka lemjot, vai ieteikt Saeimai atcelt no amata Loskutovu (nelikumīgi - skat.komentāru pie 5.pagalvojuma), viņi ir ne tik daudz vērtējuši viņa atbilstību amatam, cik politiskās konjunktūras apsvērumus, visu šo atstādināšanas procesu no tiesību viedokļa ir padarījis par farsu. Jo nekur likumā Ministru kabinetam nav dotas pilnvaras ieteikt Saeimai KNAB priekšnieku atcelt tādēļ, ka "premjers nevar sastrādāties". Bez tam, kā jau iepriekš rakstīju, es vispār nevaru iedomāties, kā šobrīd Saeimas pieņemtais lēmums par Loskutova atcelšanu varētu būt likumīgs, ja nav izpildījies likumā noteiktais priekšnosacījums - proti, ģenerālprokurora vadītā komisija nav izvērtējusi un nākusi klajā ar slēdzienu par šo jautājumu.

Lai šis blogs nekļūtu bezgalīgs, ar šo arī beidzu manas šībrīža pādomas par pagājušās nedēļas Kalvīša interviju. Tikai viena lieta, ko noteikti vēlos piebilst - tiesiskā valstī ir absolūti nepieņemami, ja politiķis prasa no sev padotiem civildienesta ierēdņiem juridiski pamatot savus politiskos rīkojumus. Tā ir vistiešākā iejaukšanās civildienesta neatkarībā un civildienesta izmantošana neleģitīmiem (lai neteiktu nelikumīgiem!) politiskiem mērķiem. Valsts kancelejas juristi nav Kalvīša biroja darbinieki vai privātsekretāri, un viņiem nav pienākums prokuratūrai jāattaisnot jebko, kas premjeram ienāk prātā (patiesībā pat premjera biroja darbiniekiem nav tādu pienākumu)

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (8) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

ĒNA 23.02.2009 14:31
Nesaprotu, k,,āpec visi peļ vai slave valdības ministrus vai premjerus ? Viņi tacu ir tikai noželojami algotņi-aktieri par atlīdzību. Viņu trupas ir partijas. Bet scenārijus saraksta tie, kuri ziedo tūkstosus partijam.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Valdis 17.07.2008 18:24
Uzskatu to, ka Loskutovs sāk mit uz papežiem TP un pārējiem par valsts nelikumībām un appejot likumus mānot tautu, ka viss ir kārtībā? Labak atlaist Loskutovu no dienesta pienākumiem nekā sviltu partijām pie pēcpuses lai tik neuzzinātu tauta visas patiesības kas notiekās valdības iekšienes nejēdzībās. Bet atrastu iemeslu kā izperinātu Loskutovu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Dita 31.10.2007 18:13
Kalvītis, atšķirībā no Loskutova, neorganizē nekādas protesta akcijas
***

Neesmu dzirdējusi, ka Loskutovs organizētu protesta akcijas. Un tas jau gan būtu jautrs gājiens un temats jaunam blogam, ja Kalvītis, iebilstot pret Maizīša protestu, sāktu piketēt pie Ģenerālprokuratūras.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

ZoRRo 31.10.2007 14:40
perfekti!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

daina 31.10.2007 13:56
visu cieņu, tagad Jūs būsiet mana favorīte:)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Gatis Ozoliņš 31.10.2007 13:34
Paldies Ivetai! Tas patiesi ir vērtīgs materiāls polittehnoloģiskās retorikas atmaskošanai.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Marija 31.10.2007 11:04
Ļoti pareiza pieeja, Iveta - neracionālu vai maldīgu apgalvojumu analīze ir iespējama tikai pa punktiem, iedziļinoties katrā punkta argumentacijā. Kaut gan šī nav Latvijā izplatīta komentēšanas maniere, un neder lasītājiem, kuru 'attention span' ir 5 minutes (ja informāciju nepasniedz audiovizuālā noformējumā). Bet ja ne politika.lv, tad kur vispār ir iespējama argumentēta pieeja?

Citi autora darbi