Foto: © AFI

Ojārs Skudra , LU SZF doc., Dr.hist.Kādi faktori Jūsuprāt ir noteikuši balsu sadalījumu starp sarakstiem, kas Rīgā šajās pašvaldību vēlēšanās orientējās uz krievvalodīgajiem vēlētājiem?

Raksturot PCTVL, Dzimtenes/LSP, JC un TSP atšķirīgos panākumus Rīgas domes vēlēšanās, pagaidām gan tikai apgalvojumu un apsvērumu formā, manuprāt, nav iespējams neprecizējot galvenās politiskā dalījuma līnijas Rīgas aktīvo vēlētāju vidū.

Spriežot pēc presē publicētajiem datiem, JL ir uzvarējis 102 vēlēšanu iecirkņos un vienā dalījis pirmo vietu ar LSDSP. Eiropeiskāk domājošo uzņēmēju partija savā programmā runāja par vēlētāju vispār, neakcentējot nacionālās un kultūras atšķirības vai pārliecīgu draudzēšanos ar Maskavu. To darīja TP, kas ieņēma otro vietu 62 no 102 JL uzvarētajiem iecirkņiem, kā arī TB/LNNK, kas otro vietu aiz JL ieņēma tikai divos iecirkņos. Pirmās trīs vietas šīs partijas ieņēma 20 vēlēšanu iecirkņos.

Etniski orientēta balsojuma faktu apstiprina arī tas, ka vēl tikai PCTVL (38 iecirkņi) un Dzimtene/LSP (15 iecirkņi) ir uzvarējušas kādā no vēlēšanu iecirkņiem. Būtiski ir tas, ka 34 iecirkņos šīs partijas ieņēmušas pirmās divas vietas. Ļoti skaidri ir iezīmēta darba dalīšana starp šīm partijām. PCTVL runā par „visiem pilsētniekiem” un visām „etniskajām kopienām”, taču skaidri raksturo savu pozīciju krievu valodas un vēsturiski politiskajos jautājumos. Dzimtene/LSP izceļ „darba, darba cilvēka nevis kapitāla” pretenzijas būt noteicējam sabiedrībā, vēršas pret nacionālistiem un vispār nepiemin etnisko piederību un valodu kā nošķirošus faktorus. PCTVL, Dzimtene/LSP un LSDSP, ieņemot pirmās trīs vietas, uzvarēja tikai trijos vēlēšanu iecirkņos, kas netieši apstiprina drīzāk etniskā nevis kreisā balsojuma tēzi. JC veiksmīgi uzrunāja „bagātos un ne tik bagātos” visu tautību bērnus, atņemot vēlētājus TSP, kuras līderis J. Jurkāns atstāja bālu un , salīdzinājumā ar S. Dolgopolovu, pilsētas politikā nekompetentu iespaidu. Apvienojot spēkus, šīs partijas varētu būt nozīmīgs faktors nākošajās Saeimas vēlēšanās

Secinājums: Rīga ir divkopienu pilsēta, jo pašvaldību vēlēšanās par „krievu” partijām nodoto balsu skaits ir konsekventi palielinājies no 15,76% 1997. gadā līdz 36,58 % šogad. Latviešu kopiena ir sociāli etniski orientēta, bet krievvalodīgo kopiena – etniski sociāli orientēta. Vienīgi balsojums tā dēvētajā pilsonības referendumā savulaik ir liecinājis, ka varētu būt arī citādi, vismaz Rīgā un Latgalē. Tikai jauna partija ar eiropeiska formāta līderi un programmu, iespējams, kaut ko varētu mainīt pašreizējā tendencē, kad „krievi nāk”.

Marija Golubeva, dr.hist.

Manuprāt, “Dzimtenes” panākumus noteica sociālā noslāņošanās (tradicionālajos strādnieku rajonos Rīgā šī partija guva vislielākos panākumus) un viņu vēstījuma pieejamība mazizglītotākai vēlētāju daļai. Piedāvājot vienkāršas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem (kā panākt, lai būtu taisnīgums uz pasaules), “Dzimtene” piesaistīja to vēlētāju balsis, kuriem pat PCTVL vēstījums varbūt liekas sarežģīts.

Domāju, ka PCTVL joprojām ir to krievvalodīgo vēlētāju izvēle, kam ir izteikta neapmierinātība ar etnisko latviešu dominanti valsts politikā, bet kam, atšķirībā no “Dzimtenes” vēlētājiem, ir bijusi zināma politiska socializācija – attiecīgi, viņi avīzēs lasa ne tikai TV programmu un kriminālziņas, bet arī politikas ziņas.

“Jaunais centrs”, savukārt, ir jauna izvēle tiem krievvalodīgajiem vēlētājiem, kas vēlas izvairīties no etniskas polarizācijas, bet kam TSP liekas novecojusi vai sevi izsmēlusi. Arī JC kampaņa bija salīdzinoši veiksmīga.

Populistiskas “Dzimtenes” panākumos varbūt var saskatīt zināmas paralēles ar Zīgerista fenomenu, tikai šoreiz krievu vēlētājos. Ir likumsakarīgi, ka šis fenomens ir vērojams tagad, nevis agrāk, jo krievvalodīgo vēlētāju politiska socializācija sākas vēlāk – sākumā LR politiskā elite izvēlējās tos vispār neiesaistīt politikas procesos, un socializācija pamazām sākas tikai tagad (jo pliku naturalizāciju bez attiecīgas “uzrunāšanas” nevar nosaukt par socializāciju).

Oļegs Ņikiforovs, dr.psych., LU asociētais profesors

Kas attiecas uz krievvalodīgo vēlētāju izvēli, vairums no viņiem ir ne pārāk apmierināti ar vēlēšanu rezultātiem. Neapmierinātība saistīta ar to, ka partijām kārtējo reizi neizdevās apvienot spēkus un panākt nospiedošu vairākumu domē. Protams, man grūti spriest par katru vēlētāju, izteikšu savu personisko viedokli.

Vispārējā tendence ir tāda, ka valdošās partijas sāk zaudēt vēlētāju uzticību. Ar to skaidrojama ne visai augstā līdzdalība vēlēšanās. Puse vēlētāju, kam ir tiesības balsot un kas ieradās izpildīt savu pilsoņa pienākumu, joprojām vēl tic politiskajai reklāmai. Vairums krievvalodīgo nobalsoja par jauniem politiskajiem spēkiem un atdeva savas balsis, vadoties pēc:

Sociālistu partija izvēlējās labu reklāmas brendu – “Dzimteni”. Krieviem dzimtene – tas ir svēts vārds. Par savas politikas prioritāti pasludinot krievvalodīgās minoritātes aizstāvību, viņi varēja rēķināties ar krievvalodīgo pilsoņu atbalstu. Daudziem izšķirošs faktors bija A.Rubika piedalīšanās vēlēšanās, jo daudzi jau nezināja, ka tas nav Alfrēds Petrovičs.

Dolgopoliva partija “Jaunais centrs” ir guvusi neapšaubāmus panākumus – partija, kas izveidota pusotru mēnesi pirms vēlēšanām, ir iekļuvusi domē. Dolgopolovs biežāk par citiem Rīgas domniekiem parādījās TV ekrānos. Viņš ir pazīstams, saprotams, racionāls un pragmatisks. Viņš neizvirza pārāk īslaicīgus mērķus. Viņš ir praktisks intelektuālis un labs saimniekotājs. Ar to arī izskaidrojami viņa panākumi. Turklāt Dolgopolva izteiktā kritika par mūsu vēlēšanu sistēmu ir loģiska – valdībā ir jāievēl nevis partija, bet konkrēti cilvēki, savas lietas speciālisti.

Tautas saskaņas partijas izgāšanās vēlēšanās – tās ir sekas viņu klusēšanai un pasīvajai reklāmas kampaņai. Un otrādāk – PCTVL aktivitāte ļāva “bitēm” atņemt TSP līderpozīcijas un vēlētāju balsis. PCTVL ieguva atbalstu, jo konkrēti formulēja savus mērķus, kas ir tuvi gan krievvalodīgajiem vēlētājiem, tā arī daudziem latviešu pilsoņiem. Pirmā prioritāte – cilvēktiesības. Vienota Latvija – otrā. Turklāt daudzu gadu garumā šī partija ir pati aktīvākā un darbīgākā.

Manuprāt, taisnība ir tiem analītiķiem, kuri uzskata, ka vēlētāji kļūst pragmatiskāki un pārstāj paļauties tikai uz solījumiem.

Kopumā var teikt, ka “krievvalodīgajām” kreisajām partijām ir tās pašas problēmas, kas labējām “latviešu” partijām – to ir pārāk daudz. Ja latviešu vēlētājs lielākoties uzticas “Jaunajam laikam”, ko, manuprāt, nereti ir grūti pamatot, tad krievu vēlētājs ir sapinies savā izvēlē. Domāju, ka drīzumā politiskās intrigas un kari beigsies, un mēs ieraudzīsim Latvijā 2-3 partijas. Mūsu politiķiem pietrūkst diplomātiskuma un spējas izstrādāt vienotu pozīciju. Viņi spēlē politiku, bet tauta dzīvo pati par sevi. Un vairumam pilsoņu tas jau ir apnicis.

Ivars Austers, Ph.D., LU asociētais profesors:

Tatjana Boguševiča, LU politikas zinātnes doktorande

Šajās vēlēšanās zaudēja divas partijas, kuras aizstāv nelatviešu iedzīvotāju intereses: TSP un PCTVL. PCTVL rezultātu var uzskatīt par zaudējumu tāpēc, ka tai pareģoja daudz lielākus panākumus Rīgā (jo krievvalodīgo pilsoņu skaits pieauga kopš pagājušām vēlēšanām, bet pārējo partiju atbalsts bija salīdzinoši zems).

Šo divu partiju neveiksmes skaidrojamas ar sarakstu līderu nepietiekošu popularitāti (kā arī visa saraksta “vājumu”) un politisko panākumu trūkumu: PCTVL nespēja “apturēt izglītības reformu”, bet TSP tā arī palika ārpus koalīcijas Saeimā. Turklāt, šajā flangā bija vērojamas nepārtrauktas šķelšanās.

Savukārt, uz šo partiju nišām tagad pretendē divi jauni politiskie spēki: Dolgopolova “Jaunais centrs” un apvienība “Dzimtene”. Ja Dolgopolovs tika uztverts kā labs un pieredzējis saimnieks, pašvaldību līmeņa politiķis, tad “Dzimtene” šoreiz pildīja saraksta “Protiv vseh” (Pret visiem) lomu. Acīmredzot “Dzimtenei” arī izdevās mobilizēt tos vēlētājus, kuri iepriekšējās vēlēšanās bija pasīvi.

Šis ir jauns pavērsiens, kas parāda, ka šī elektorāta daļa ir noskaņota balsot ne tikai pret labējām partijām, bet arī pret tā saucamām “savām” partijām, pārliecinoties, ka tās nav spējīgas nodrošināt politisko (nevis saimniecisko!) problēmu risināšanu.

Dmitrijs Nikolajevs, organizācijas “Rietumu Krievi” vadītājs

Latvijas vietējo pašvaldību vēlēšanas kārtējo reizi apstiprināja Latvijas sabiedrības etnisko sašķeltību. No vienas puses, vēlēšanu rezultāti var liecināt pat latviešu vidū jau nostiprinājušos viedokli, ka viņi krievus labi pazīst. No otras puses, krievi nespēja latviešiem uzticēt savu interešu pārstāvniecību.

Savā ziņā augļus nes 15 gadus ilgusī uz krievvalodīgajiem vērstā “Līdztiesības” un PCTVL aģitācija par to, ka Latvijā ir izveidots etnokrātisks režīms. Var pieņemt, ka sabiedrības sašķeltība tuvāko gadu laikā arvien padziļināsies. Propaganda par iespējamo krievu asimilāciju, par “debilo” izglītības reformu, par reālu divkopienu valsti, kā arī mitoloģiskā ticība vienīgajam līderim – Tatjanai Ždanokai – noved pie sabiedrības apziņas frustrācijas. PCTVL bezatbildīgā aģitācija dominē medijos un nomāc citas veselīgas domas krievu inteliģences vidū. Viņu aģitācija visupirms ir vērsta uz valstiskuma apziņas dezintegrāciju.

Par nožēlu ir jāatzīst, ka krievvalodīgo vēlētāju vidū virsroku guva vēlme pēc pārmaiņām un revanša. Balsošana notika pēc principa: “Es šo kandidātu pazīstu, viņš ir labs cilvēks.”

Ideoloģiskie apsvērumi vēlētājus uztrauca vismazāk, balsoja vadoties pēc izjūtām “patīk – nepatīk”.

Vēlētāju cerības uz straujām pārmaiņām tika liktas uz kandidātiem ar radikāliem uzskatiem. Negaidīto “Dzimtenes” deputātu pārstāvniecību Rīgas domē var skaidrot ar mītu radīšanu par Rīgas labāko mēru A. Rubiku un ekscentrisko, tai pat laikā cinisko pragmatiķi J. Žuravļovu.

“Kaķi Leopoldi” S. Dolgopolovs un J. Jurkāns nespēja pārliecināt vēlētājus, ka viņiem ir arī “nagi” reālai rīcībai mazākuma interesēs.

Dmitrijs Petrenko, LTV žurnālists

Vēl pavisam nesen ievēroju, ka krievu vēlētāji, runājot savā starpā pirms vēlēšanām, apsprieda tikai vienu jautājumu – vai ir vērts vispār iet balsot. Par ko balsot, šķiet, tas vairākumam grūtības nesagādāja. Gluži kā veikalā stagnācijas laikos – ja gribi dabūt kaut ko “krievu gaumē”, bija tikai viena iespēja – vajadzēja balsot par apvienību PCTVL. Tagad politiskajā plauktā parādās izvēles iespējas – gan tradicionālie “produkti”, gan pavisam jaunie, gan vecie un pazīstamie jaunā iepakojumā. Izvēle kļūst sarežģītāka vēl arī tāpēc, ka neviens no produktiem nekad nav bijis noteicošais komponents galvenā “valstiskā” ēdiena pagatavošanā. Respektīvi, neviena partija, ko žurnālisti vienkārši sauc par krievu partijām, nav īsti bijusi pie “lielas” varas. Atliek vadīties tikai no solījumiem un no tā klimata, ko paši politiķi rada ap sevi.

PCTVL ir tradicionālā izvēle. Pie tā, ka PCTVL vienkārši ir un būs krievu vēlētāji ir pieraduši, tāpāt kā latvieši pie Tautas partijas. “Bites” pastāvēs, kamēr pastāvēs “medus”: skolu reforma un mūžīgā ignorance no “latviešu” partiju puses. PCTVL pat nav vajadzīga speciāla reklāma un izsmalcināta programma – varas partijas pašas turpina ražot arvien jaunus vēlētājus šai apvienībai.

Taču vēlētāji, kas noguruši no bezgalīgās cīņas, bija patīkami pārsteigti par jauno politisko produktu “Dzimtene”, kas atšķirībā no tradicionālā PCTVL atnesusi (gluži kā košļājamā gumija karstā vasarā) svaigu elpu īpatnējā krievu publiskajā sfērā. Kādam tā šķita svaiga cīņas ieelpa, citam nostaļģijas izelpa: aģitācijas materiāli ar veco padomju druku un sarkanām neļķēm un tik pat nostalģisks pēc vecajiem labajiem laikiem radio PIK saturs, palīdzēja vēlētājiem ātri noorientēties. Bet es šaubos, vai šai košļenei garša būs noturīga.

Sergeja Dolgopolova “Jaunais centrs” savācis to cilvēku balsis, kas tic krievu sakāmvārdam – «Тише едешь, дальше будешь» (Lēnāk brauksi, tālāk tiksi). Vēl nesen šajā nišā darbojās Tautas Saskaņas partija. Taču “saimnieciskajam” Dolgopolovam, Rīgas atslēgas piestāv labāk nekā Jānim Jurkānam, kas ilgu laiku mēģināja radīt savam vēlētājam iespaidu, ka klauvē nopietnākās durvīs.

Lūkojoties uz to, kā nelatvieši šoreiz izdarīja savu izvēli, var secināt, cik daudz kļūdījās latviešu politiķi, nepārtraukti atražojot mītu par krievu vēlētāju homogenitāti. Vismaz latviešu politiķu publiskajā diskursā bieži lietotais apzīmējums “visi krievi” vairs nešķiet aktuāls, arī kreisajā flangā ir iespējamība dažādība.

Anna Stroja, portāla dialogi.lv galvenā redaktore

Es nedomāju, ka kopumā krievu un latviešu vēlētāja balsošanas motivācija būtiski atšķiras. Šeit savu lomu spēlē gan kopīgie politiskie orientieri, gan kandidātu atpazīstamība caur masu informācijas līdzekļiem, gan jo sevišķi personiski kontakti ar kandidātiem vai viņu uzticības personām.

Taču neapšaubāmi, ka šodien krievu vēlētājiem vēl vairāk nekā latviešiem izšķirošais motīvs ir “balsot par savējiem”. Ir arī ģimenes solidaritātes motīvs – jo īpaši tajās ģimenēs, kurās ir nepilsoņi. Tie, kuriem ir balsstiesības, apzinās, ka viņiem jāpārstāv arī nepilsoņu intereses.

Galvenais izskaidrojums tam, kāpēc radikālās krievu partijas un apvienības saņēma vairāk balsu nekā mērenās, ir ļoti vienkāršs. Latvijas krievvalodīgie ir absolūti vīlušies integrācijas politikā, kādu to realizē Latvijas valsts. Piemēram, “pārdot” krievu vēlētājam sarakstu, kurā ir bijušais izglītības ministrs, kurš vilka laiku, taču beigās 2004.gada septembrī “palaida” izglītības reformu, manā skatījumā bija neiespējami pēc definīcijas. Tajā pat laikā visos sarakstos, kur figurēja protestētāji pret reformu (Gluhovs, Pimenovs, Rafaļskis), viņi guvuši panākumus, apsteidzot citus kandidātus, jo vēlētāji viņiem likuši plusiņus.

Savu popularitāti pazaudēja arī tie, kas ilgu laiku ir bijuši politikā, taču vienīgi opozīcijā, kā Tautas saskaņas partija, un kurai attiecīgi savā aktīvā nav neviena nopietna politiska sasnieguma. Jauniņajiem tādējādi tika atdota priekšroka.

Uz krievu elektorātu orientēto sarakstu rezultāti vēlēšanās Rīgā