Foto: Alexandre Duret-Lutz

Krīze uzrāda, cik daudz mūsu aktivitātes ir atkarīgas no naudas. Viena no alternatīvām naudai kā apmaiņas līdzeklim ir dalīšanās kultūra — cilvēki bez naudas starpniecības dalās un apmainās ar idejām un pakalpojumiem.

Pirms mēneša cilvēki viens otram pārsūtīja bilžu albumus, kuros bija redzamas raudošas Volstrītas brokeru sejas mirkļos, kad norisinājās strauja un masveida akciju vērtības krišanās. Šobrīd cilvēki jau viens otram pārstāsta baumas par mūsu pašu banku nedienām un iespējamiem lata devalvācijas scenārijiem. Šķiet, gaisā virmo atmosfērā, kurā ir izgāzušies cilvēku sapņi, izdzisušas cerības un optimisms nākamajam gadam. Tās arvien vairāk aizstāj neziņa, šaubas un brīžiem pat nolemtības sajūta. Šajā atmosfērā virsroku arvien vairāk gūst krīzes pašpiepildāmība, tas ir — iedzīvotāju krīzes gaidas pastiprina un rada arvien jaunas krīzes situācijas. Krīze ir arī sociāls, ne tikai ekonomisks fenomens. Šķiet, jaunas un ticamas cerības gan indivīdam, gan visai sabiedrībai ir pieprasītākas nekā jebkad agrāk. Krīzes pārvarēšana var līdzi nest jaunas pārmaiņas jaunai sabiedrībai. Krīzes situācijās ir liela iespēja reformēt esošās institūcijas, jo esošie spēles noteikumi vairs nespēj reproducēt stabilitāti un veicināt turpmāku attīstību.

Jaunrades sabiedrība

Globālo finanšu sistēmas un likviditātes krīzi, šķiet, izraisīja nekustamā īpašuma strauja cenu lejupslīde, kā arī hipotekāro vērtspapīru tirgus sabrukums, kam sekoja daudzu banku bankroti un strauji krītoši vērtspapīru un citu finanšu instrumentu tirgi. Naudas radīšana nav meklējama preču un pakalpojumu radīšanā, to apmaiņā vai vērtības pieaugumā. Ja neskaita valūtas maiņu, nauda tiek radīta jeb nonāk ekonomikā kredīta devēja un kredīta ņēmēja attiecībās. Bankas plaši finansēja iedzīvotāju patēriņu, jo īpaši nekustamā īpašuma iegādi. Iedzīvotājiem iegūt naudas līdzekļu šādiem nolūkiem bija samērā viegli. Banku radītās iespējas un cilvēku vēlme pēc augšupvērsta patēriņa ar aizņemtiem līdzekļiem, lai simulētu augstākas sociālas grupas statusu, radīja plašu ietvaru patēriņa sabiedrībai. Kreditēts cilvēku patēriņš veicināja ekonomisko izaugsmi un banku peļņu.

Pārliecība par patēriņa sabiedrību kā izaugsmes veicinātāju ir satricināta vairāk nekā jebkad iepriekš. Pieaugot sabiedrības materiālajai labklājībai, iedzīvotājiem arvien svarīgāka kļūst personiskā izaugsme un iespējas sevi realizēt kādā radošā aktivitātē. Cilvēku jaunrade kļūst par būtisku ekonomikas konkurētspējas un eksporta avotu. Latvijai ir nepieciešams jaunrades sapnis. Ņemot vēra, ka līdzšinējā finanšu sistēma radīja plašas iespējas cilvēku patēriņa, nevis jaunrades finansēšanai, viena no jaunām attīstības iespējām ir — radīt jaunus un plaši pieejamus finanšu instrumentus jaunrades sabiedrības veidošanai. Valstij ne tikai būtu jāiesaistās esošās finanšu sistēmas glābšanā, bet arī jāpiedāvā jaunas cerības un atbilstoši tām jāuzņemas līdera loma tirgu izveidei, kurā sociālie, juridiskie un politiskie nosacījumi ļautu uzplaukt jaunradei.

Atbildīgāka pārvaldība

Notikumi nekustamā īpašuma un vērtspapīru tirgos liecina, ka ilūzija par naudu kā lietu, pakalpojumu un preču patieso un absolūto mēru ir sabrukusi. Naudas vērtība tā turētājam veidojas sociālās attiecībās ar citiem jeb, citiem vārdiem, — cik daudz naudas, peļņas un īpašumu ir citiem. Brīvais tirgus un patēriņa sabiedrība sakņojas konkurencē un sacensībā, kurā individuālas intereses bieži vien gūst virsroku pār kolektīvajām. Finanšu iestādes imitēja un kopēja veiksmīgas peļņas gūšanas stratēģijas finanšu tirgos, kuri saistīti ar nekustamiem īpašumiem, savukārt iedzīvotāji — veiksmīgas iegādes un spekulācijas stratēģijas. Šajā sportiskajā sacensībā vērā tika ņemtas tikai individuālās intereses — nopelnīt vairāk vai atļauties vairāk nekā citi. Šī nekontrolētā sacensība izraisīja nekustamā īpašuma cenu pieaugumu jeb no mūsdienu perspektīvas neadekvātu vērtības mēra triumfu. Tā rezultātā finanšu institūcijas nevis samazināja riskus sev un klientiem, bet gan palielināja tos.[1]

Krīze kārtējo reizi apliecināja, ka brīžiem brīvs finanšu tirgus nav pilnībā ekonomiski racionāls, tā rīcība pārsniedz jebkādas ekonomiski pamatotas rīcību robežas un var veicināt ekonomisko burbuļu rašanos. Šķiet, ir nepieciešama labāka finanšu tirgus pārvaldība un plašākas riska vadības sistēmas, kurās iekļauj gan kolektīvās intereses, gan mazina un apdrošina iedzīvotāju riskus. Krīzes pārvarēšanai ir svarīga ne tikai banku stabilitāte, bet arī krīzes jūtības samazināšana iedzīvotājiem un privātpersonām kredītņēmējiem.

Pārdomātāka dzīves kvalitāte

Plaša nekustamā īpašuma un patēriņa kreditēšana paaugstināja cilvēku dzīves kvalitāti un viņu apmierinātību ar dzīvi. Šo dzīves kvalitāti var aprakstīt kā pakalpojumu un preču pieejamības palielināšanu. Šāda dzīves apmierinātības celšanas stratēģija bija veiksmīga apstākļos, kad bija zemi kredīta procenti un strauja ekonomikas izaugsme. Kredīta iezīme ir veikt apsolījumu samaksāt vēlāk. Apsolījums gan disciplinē, gan ierobežo kredīta ņēmēja nākotnes iespējas, tas rada jaunus sasaistītākus un kompleksākus nākotnes nosacījumus, kuri padara cilvēku vieglāk ievainojamu. Krīzes situācijā, kad strauji pieaug procenta likmes un bezdarbs, kā arī strauji samazinās ekonomisko aktivitāšu apjomi, saistības arvien vairāk sāk negatīvi ietekmēt iedzīvotāju apmierinātību ar dzīvi.

Krīze rada jaunu dzīves apmierinātības aspektu. Dzīves kvalitāti ne tikai ietekmē pieejamības un iegādes iespējas, bet arī tas, kā dzīves apmierinātības un brīvības iespējas ietekmēs īpašumu, materiālo preču un pakalpojumu uzturēšana vai noturēšana negaidītos un ekonomiski grūtos brīžos. Stratēģijas un izvēles, kuras palielina brīvību no ilgtermiņa finanšu saistībām (piemēram, alternatīvās enerģijas risinājumi mājokļiem), šķiet adaptīvākas mainīgai videi un dažādām krīzes situācijām, pat ja tas prasa lielākus sākotnējos izdevumus. Šādas iespējas attiecas ne tikai uz indivīdiem, bet ari valsts un pašvaldībām kā pakalpojumu sniedzējiem.

Diezin vai īsā mirkli iedzīvotāju radītie pakalpojumi un preces ir kļuvušas nevienam nevajadzīgas, drīzāk cilvēkiem ir mazāk naudas, lai samaksātu par precēm un pakalpojumiem. Krīze uzrāda, cik daudz mūsu aktivitātes ir atkarīgas no naudas. Viena no alternatīvām naudai kā apmaiņas līdzeklim ir dalīšanās kultūra — cilvēki bez naudas starpniecības dalās un apmainās ar idejām un pakalpojumiem. Šāda kultūra strauji uzplaukst interneta vidē, piemēram, blogi, atvērta koda programmatūra vai failu apmaiņas programmas u.tml. Šāda veida kultūra nevar pilnībā aizstāt naudu, bet mazu kopienu līmenī tā var mazināt finanšu krīzes nospiedumu uz tām.

_______________________

[1] piem. sk. http://www.youtube.com/watch?v=mzJmTCYmo9g