Kādēļ man nepatīk kategorijas 7

Manas vēcmāmiņas jaunībā „vientuļās mātes” bija negatīva kategorija, jo tā iekļāva sevī priekšstatus par seksuālām attiecībām pirms laulībām kā amorālu uzvedību, tādēļ konkrētā sieviete tika apskatīta kā sabiedrības morālo normu pārkāpēja. Ja kādai bija ārlaulības bērns, neskatoties uz konkrētās lietas apstākļiem, viņa tika definēta kā „paklīdusi” sieviete – mana vecmāmiņas māte ne tikai bija sašutusi, bet arī aizliedza meitai satikties ar šo jauno sievieti. Līdzīgi mēs spriežam arī par citām grupām, ievietojot tās noteiktās kategorijās un nereti pat stigmatizējot.

Iesaki citiem:

Kategorija reti kad ir neitrāla, to kāds ir ieviesis ar noteiktu mērķi. Sociālas kategorijas ļoti bieži ir noteiktu varas attiecību produkts un instruments. Piemēram, „ielu bērna” kategorija nav kaut kas sociāli neitrāls un eksistējošs a priori. Tā tika radīta, lai apzīmētu noteiktu bērnu uzvedību, kuru attiecīgais pieaugušais, visticamāk kāds pārticīgs žurnālists, pašvaldības ierēdnis vai vienkārši - vidusšķiras pilsonis, uztvēra kā „ne-normālu” un tādēļ gribēja likvidēt problēmu. Šinī gadījumā lieki paskaidrot, ka ne jau „ielu bērns” pats sevi uzskatīja par „ne-normālu” vai „asociālu”, tā bija persona, kurai bija iespēja ietekmēt situāciju, tātad kāds ar vairāk ietekmi nekā „ielu bērns”. Tāpat sieviete, kura otru apzīmē kā „paklīdeni”, izmantojot noteiktu kategoriju, sevi nostāda sociāli augstākā pozīcijā – kā morāli pārāku, tikumīgāku un cienījamāku. Kategorija reti kad izsmeļoši stāsta par indivīda rīcību, jo lietas apstākļi neesot svarīgi, bet drīzāk tiecas definēt viņa identitāti, būtību un personību.

Tomēr aiz katras kategorijas slēpjas individuāls gadījums un cilvēks. „Ielu bērns” nav kaut kāda īpaša bērnu „pasuga”, bet gan neveikls apzīmējums dažu bērnu un jauniešu situācijai un uzvedībai noteiktā dzīves posmā. Ja mēs vispārināti izsakāmies par vienu gadījumu kā kaut ko tādu, kuram piemīt noteiktas „šķirnes” īpatnības, mēs ignorējam katru individuālo gadījumu. Tas nozīmē, ka mēs izdarām patvaļīgus un dažkārt neprecīzus pieņēmumus par cilvēku, kura dzīvesstāsts un rīcība ir īpašs. Ja kāds grib atrisināt „ielu bērnu” problēmas, tad lai viņš piesargās no pārliecīgas vispārināšanas, jo tā var novest pie viena-pieeja-der-visiem attieksmes, kas var nodarīt lielāku ļaunumu nekā atrisināt konkrēta indivīda problēmas.

Tāpat indivīdam piemīt rīcībspēja. Runājot par „sociāli izstumtajiem”, nereti tiek atņemta rīcībspēja visiem šai kategorijai piederīgajiem. Viņu dzīvē esot palicis maz, ko viņi paši var mainīt vai ietekmēt, jo gluži „loģiski” viņi ir izstumti no lēmumu pieņemšanas, sabiedrības dzīves, ekonmiskās aktivitātes iespējām, utt. Mēs uzzinām, ka viņi esot „neaizsargāti” un, protams, ka mūsu pirmais instinkts ir mēģināt viņus „aizsargāt”. Kā kristietis domāju, ka tas ir cēli, bet kā liberālis – nereti nevajadzīgi aizbildnieciski un pasivizējoši. Piemēram, bērni un jaunieši Āfrikā mūsdienās nereti tiek atspoguļoti kā nevainīgi un pasīvi nabadzības un konfliktu upuri. Tomēr antropoloģiski pētījumi* liecina, ka pat tik izteikti negatīvā sociālā kontekstā daudzi jaunieši un bērni vēl joprojām ir saglabājuši rīcībspēju – viņi migrē, pievienojas dumpinieku armijām, strādā. Viņi to dara no brīvas gribas un nekas neliecina, ka viņi sevi definētu kā nespējīgus nelabvēlīgu apstākļu upurus. Dažreiz tieši pat pretēji – aiziet no mājām, lai strādātu par ēdamo vai dažiem centiem rajona centrā, daudziem nozīmē lielāku autonomiju un jaunu prasmju iegūšanu, kuras tie vēlāk var radoši izmantot citos kontekstos.

Tādēļ indivīds saglabā atbildību par savu rīcību. Argumentējot, ka bērni nekļūst labprātīgi par karevjiem, daži ir mēģinājuši attaisnot kara zvērības, ko pastrādājuši šādi karavīri. Tomēr ir pierādījumi, ka visai bieži jaunieši un bērni pievienojas dumpinieku vai valdības karaspēkam labprātīgi, jo tās ir viņu iespējas ne tikai nopelnīt, bet arī „pieaugt”, gūt jaunu pieredzi un vairot savu sociālo kapitālu (pazīšanās loku, piederību augsta statusa grupai, utt.). Tāpat arī, ja „ielu bērns” zog veikalā „Snickers” paciņu, situācija nebūt nav tik vienkārša kā Viktora Igo „Nožēlojamos” – ne vienmēr viņi zog, jo grib ēst. Vai tiešām viņa iespējas nopelnīt ir bijušas tik minimālas, ka viņš izvēlējās lauzt sabiedrisko līgumu? Kāpēc zagt tieši „Snickers”, nevis maizi kā Žans Valžans, Igo romantiskā romāna protagonists?

Pieļauju, ka mani oponenti jau asina argumentus, lai pierādītu, ka esmu bezsirdis, bet es nebūt nenoliedzu, ka pastāv situācijas, kuras ir tik sarežģītas, ka laupījušas indivīdam viņa dabisko spēju rīkoties vai ka viņi ir rīkojušies afekta stāvoklī, tādēļ atbrīvojami no jebkādas atbildības. Tomēr es protestēju pret kategorizēšanu un stigmatizēšanu „pa labi un pa kreisi”, kura nereti tiek veikta ar labiem nodomiem (piemēram, lai palīdzētu „ielu bērniem”). Tā var kļūt par dehumanizējošu stratēģiju, jo padara indivīdu par varas attiecību objektu, nereti laupa viņa rīcībspēju un atņem jebkādu atbildību par savu likteni.

* Skatīt, piemēram, Christiansen, Catrine, Mats Utas and Henrik E. Vigh (eds.) Navigating Youth, Generating Adulthood: Social Becoming in an African Context. Uppsala: Nordiska Afrikainstitutet, 2006.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (7) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Edgars 08.02.2008 19:03
Interesantas pārdomas. Es domāju, ka daudzējādā ziņā tā ir aktuālā diskusija ar sevi par to, kas ir normāli. Par normām un kategorijām, kurām mēs paši bieži vien tiecamies iekļauties un iebāzt citus.

Skatoties uz katru apakštēmu atsevišķi, es varu gan piekrist, gan nepiekrist. Es varētu piekrist, ka kategorijas ir radītas varas vārdā (varas iegūšanai utt. - tas šoreiz, manuprāt, nav būtiski). Es piekrītu arī tam, ka katrs cilvēks (ja mēs runājam par katru konkrētu gadījumu - 'ielu bērni', 'sievietes-paklīdenes' utt.) ir individuāls un tādēļ vispārināšana ir ļoti nepareiza, lieka un, iespējams, arī bīstama. Būtu jau labi, ja visi censtos nekrist kārdinājumā cilvēkus kategorizēt labajos un sliktajos, pareizajos un nepareizajos, taču kādreiz no tā nav iespējams izvairīties. Tādēļ es šo kategorizēšanu saistu ar jautājumu par normu. Jāatzīst taču, ka mēs katram cilvēkam uzliekam to 'leiblu' (nezinu, kā pateikt latviski) un ievietojam viņu konkrētā kategorijā. To ir ļoti viegli izdarīt - pirmo informāciju par cilvēku mēs taču saņemam pēc ārējā izskata/uzvedības (lai gan cilvēka patiesā būtība mēdz būt ievērojami savādāka). Mums katram ir kaut kāda normētā domāšana - vienam tās robežas ir plašākas, citam šaurākas -, bet robežas ir. Domāju, ka no robežām nevar izvairīties, bet paplašināt tās var gan.

Tomēr ir viena lieta, kurai es nepiekristu. Jā, indivīds atbild par savu rīcību. Bet, kas ir indivīds? Latvijas likumdošana atbildību par savu rīcību uzliek jau pusaudzim no 14 gadu vecuma. Bet tas atkal ir individuāli - atbildīgs ir psiholoģiska, nevis fiziska parādība. Tādēļ, ja mēs gribam pavisam objektīvi skatīties uz indivīda rīcībspēju un atbildības apziņu, tad mums vajadzētu aplūkot katru konkrētu gadījumu pēc psiholoģiskā vecuma (reāli tā, protams, ir utopija). Ir cilvēki, kuri jau 13 gados ir psiholoģiski nobriedušāki nekā dažs labs 18 gados.
Atgriežoties pie gadījuma par pieminēto pusaudžu izvēli zagt, nevis strādāt (sabiedriskā līguma laušana), es gribētu teikt, ka ne vienmēr viss ir tik vienkārši. Varbūt es kļūdos, bet tajos gadījumos, kad pusaudzis izvēlas zagt, nevis, lai paēstu, bet, lai apliecinātu savu piederību, patiesībā tas tik pat labi var būt arī pieaugušo cilvēku iespaidā. Nu, ja tā pavisam godīgi skatāmies, tad ir ļoti daudz tādu cilvēku, kuri izvēlas strādāt noteiktu darbu, lai apliecinātu piederību. Vēl plašāk skatoties, ikviens, kurš izvēlas studēt ar mērķi iegūt labu izglītību un pēc tam labi apmaksātu darbu, vēlas apliecināt savu piederību vismaz vidusšķirai vai ļoti labi pārtikušo cilvēku skaitam. Tās ir kegorijas. Kāpēc? Tāpēc, ka mūsu dzīve ir iekārtota tā, ka ērtāk ir dzīvot pārtikušu dzīvi. Bet tas atkal ir individuāli. Protams, var jau teikt, ka tieši tādēļ tam pusaudzim būtu jāizvēlas apmeklēt skolu, nevis būt bandas dalībniekam. Atkal - tas ir atkarīgs no katra konkrēta gadījuma. Piemēram, pieminētajā Āfrikā daudz vienkāršāk izdzīvot, ir iesaistoties bruņotā kustībā, jo dzīves standarts tur ir pavisam savādāks. Bieži vien tur skolu nav, kurās izvēlēties mācīties. Mēs, te tā Eiropā varam izvēlēties skolu un diskutēt par izglītības kvalitāti. Āfrikā izglītības sistēmas bieži vien vienkārši nav. Dzīvot no naturālās saimniecības bieži vien ir neiespējami. Ja ir jāizvēlas gaidīt ārvalstu palīdzību, vai iesaistīties kaut kur, kur ir iespējams iegūt pajumti un pārtiku, es domāju, ka atbilde ir tikai loģiski paredzama. Es domāju, ka tiem, kuri ir šo bruņoto vienību dalībnieki, dalība tajā nozīmē iespēju izdzīvot, un pavisam droši šie cilvēki izvēlētos strādāt algotu darbu, ja viņiem tāda izvēle būtu.

Un vēl viena doma - bieži vien pieminētie 'ielu bērni' un 'sievietes-paklīdenes' ir kā protests pret kaut ko. Latvijā pārtikušu ģimeņu bērnu klaiņošana gandrīz vienmēr ir balstīta uz protesta izrādīšanu saviem vecākiem. Cik es esmu novērojis, vismaz Latvijā, protesta paušana ir kļuvusi par modi, sevišķi pusaudžu vidū.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


G. 08.02.2008 17:24
Piekriitu Marijai un Ivetai. Juus abas precizeejaat manas domas! :) Paldies

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Iveta Kažoka 08.02.2008 16:42
Piekrītu izklāstam par to, ka kategorijas neizbēgami ir vispārinājums un piekrītu pat secinājumam par to, ka nevajag kategorizēt "pa labi un pa kreisi", tomēr vēlos piebilst (iebilst?), ka cīņa pret kategorijām kā tādām ir bezjēdzīga.

Man emocionāli kategorijas arī nepatīk (tāpēc, ka tās vienkāršo realitāti un tāpēc, ka esmu par to, lai katrs cilvēks tiktu uztverts kā unikāla būtne, vērtība pati par sevi), bet uzskatu, ka kategorizēšana sabiedrības/politikas jautājumu apspriešanā ir neizbēgama. Diez vai saziņa vispār ir iespējama, neveidojot kategorijas ("ābols"; "suns"; "zaļš" - tie arī ir vispārinājumi). Bet tā ir mūsdienu psiholoģijas ābece.

Pievērošoties konkrēti politikai: nevaru iedomāties kā bez kategorizēšanas politiskajā dienas kārtībā varētu nonākt jautājumi par lielām cilvēku grupām, kurām raksturīga kāda kopīga iezīme vai problēma. "Invalīdi", "bērni", "pacienti", "pensionāri", "Latvijas pilsoņi", "darba devēji" un "vientuļās mātes" - tās taču visas ir kategorijas. Vai atzīstot to, ka šīs kategorijas ir vispārinājumi, vajadzētu atteikties no šo vārdu izmantošanas politiskajā diskursā? Kas tad notiktu? Manuprāt, vienīgi tas, ka problēmas, kas interesē lielas cilvēku grupas, vairs vispār nevarētu leģitīmi parādīties politiskajā dienas kārtībā un tikt risinātas. Varētu runāt/diskutēt par personu X,Y,C,V,B (turpinot uzskaitījumu līdz bezgalībai) un viņas īpašo situāciju/problēmām/interesēm, bet nekad ne par grupām (piemēram, pensionāri, bērni u.tml).

Turklāt politika bez cīņas par kategorijām kā tādām, kategoriju robežām un jaunu kategoriju radīšanas ... tā vairs nav politika. Kategorija - tas ir un, manuprāt, vienmēr būs politiskās cīņas instruments.

Piekrītot Pēterim un Fuko, ka "sociālas kategorijas ļoti bieži ir noteiktu varas attiecību produkts un instruments [...] piemēram, „ielu bērna” kategorija nav kaut kas sociāli neitrāls un eksistējošs a priori", svarīgi ir arī atcerēties, ka kategoriju apšaubīšana ARĪ var būt varas attiecību instruments un ARĪ var tikt darīts ar noteiktu mērķi.

Piemēram, apšaubot "ielu bērnu" kategoriju, var tikt apšaubītas arī ar šo kategoriju saistītās politiskās dienas kārtības problēmas - piemēram, jautājums par to, ko valsts/pašvaldības līmenī darīt ar klaiņojošo vai bez mitekļa palikušo bērnu izglītību, veselību, drošību. Izmetot no politiskā diskursa kategoriju "ielu bērni", nāktos visus lēmumus par visiem, teiksim, 5000 bērniem pieņemt "no baltas lapas". T.i. nebūtu kādi kopīgi standarti, kas attiektos uz visām dzīvām būtnēm, kas atbilst 2 pazīmēm: 1) nedzīvo mājoklī; 2) bērns. Manuprāt, šāda pieeja būtu klaji neracionāla, jo raksturojums " nedzīvo mājoklī" mūsdienu sabiedrībā tomēr ļauj saprātīgi pieņemt, ka šim cilvēkam ir lielāks drošības un veselības risks, kamēr raksturojums "bērns" - ļauj vēl pastiprināt pieņēmumu par drošības un veselības risku (salīdzinājumā ar kategoriju "pieaugušais") + norāda uz izglītības problēmu. Ja kāds nevēlas, teiksim, tērēt valsts līdzekļus "ielu bērnu" problēmu drošības, veselības un izglītības jautājumu risināšanai, tad vieglākais ceļš ir apšaubīt pašu kategoriju (un tās pamatā esošo problēmu), sakot, ka tā aptver tikai dažus leģitīmus gadījumus (kad bērns bijis spiests pamest māju) un ļoti daudzus "neleģitīmus" gadījumus, kad bērna uzvedība var tikt izskaidrota ar "nosliecēm uz klaiņošanu" un valstij nebūtu kā īpaši uz to jāreaģē. Kas implicīti nozīmē, ka problēma patiesībā nav tik liela un ja bērns "vienkārši klaiņo", tad nav vērts tērēt valsts naudu tam, lai kā īpaši rūpētos par viņa drošību, veselību un izglītību.

Tas pats ar kategoriju "vientuļā māte" - gan šīs koncepcijas noliegšana, gan piesaukšana var tikt veikta ar politisku mērķi (noliedz kategoriju, lai, teiksim, nebūtu jārisina problēma, ka bērns tiek audzināts par viena, nevis divu vecāku algām un dotajā sabiedrībā, teiksim, 50-60 procentos gadījumu tas nozīmē dzīvošanu nabadzībā). Turklāt kategorijas nebūt ne vienmēr ir saistītas ar atbrīvošanu no atbildības vai rīcībspējas atņemšanu, dažbrīd, tieši otrādi, tās var tikt izmantotas, lai uzveltu papildus atbildību kādai sabiedrības grupai. Piemēram, par kategoriju "vientuļās mātes" ir ļoti izteiksmīgs citāts iz Žižeka:
"In the UK under John Major's Conservative government the single unemployed mother was stigmatized by media as the singular cause of all social ills (Are taxes too high? It is because the state has to support unemployed single mothers! Is there too much juvenile delinquency? It is because single mothers, lacking form paternal authority, cannot provide proper moral education...)"

Manuprāt, risinājums ir nevis cīņa pret kategorijām kā tādām, bet gan katras kategorijas saturiskā pretrunīga izgaismošana attiecībā uz konkrētiem jautājumiem - piemēram, jānorāda uz apstākļiem, kas atspēko prezumpciju, ka visiem/lielākai daļai kategorijas pārstāvju ir kopīgas intereses. Bet arī tad - risinājums, manuprāt, būs nevis atteikšanās no kategorijas, bet gan tālāka kategorijas iekšēja niansēšana
(kas policy plāksnē ļaus diferencēt risinājumus - piemēram, viena veida risinājumi attiecībā uz "ielu bērniem, kas klaiņo" un cita veida risinājumi attiecībā uz "ielu bērniem, kam nav mājokļa").

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Marija 08.02.2008 15:53
Paldies, Peteri - blogs lika pardomat dazas attieksmes, un tas ir pats par sevi sasniegums. Bet kas attiecas uz jauniesu ricibspeju - noteikti tie, kam ir vairak resursu un ir atbildibas sajuta var palidzet jauniesiem palielinat savu ricibspeju, vai ne? To var darit nevis ar "aizsargasanu" vai spredikosanu, bet gan ar kapacitates uzlabosanu - protams, tas nav iespejams, ja pasi jauniesi negribes sadarboties. Bet es neredzu neko nosodamu taja, ja kads megina parliecinat tos pasus Afrikas jauniesus, ka audzet kapacitati (macities, stradat, nevis zogt un slepkavot) ir vinu intereses. Problema ir tikai taja, ka ja jaunietis dzivo tik sausmigos apstaklos, kur konflikti tiek risinati, slepkavojot, mums ir mazas izredzes vinu vienkarsi "parliecinat". To var izdarit tikai pec tam, kad aktivi palidzejam vinam atbrivoties no sis vides. Neredzu, ka to var izdarit, neieguldot saja procesa pamatigu naudu. Un ar naudas ieguldisanu nak kardinajums diktet noteikumus.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


G. 08.02.2008 03:04
Paldies par aatro atbildi! :)

Varu atkartot - jums ir interesanti uzskati, tomeer atkal dazhi punkti liekas kritiski.

Jus rakstat:"[...] jaunieši nav nevainīgi upuri, viņiem ir jāuzņemas atbildība par savu rīcību[...]".
Pilniigi piekriitu, ka jaunieshiem jauznjemas atbildiiba par savu riiciibu!
Bet: Varbuut mums ir dazhaadi uzskati par vaardu "upurs", tomeer gribu paskaidrot savu domu, jo nevaru tam piekrist ka nosaucot jaunieti par "nevainiigu upuru" tiek uzreiz kategorizeets. Un: ja taa tomeer liekas ka ielikshana "kastiitee", tad vai tas tieshaam kaut kaa negatiivi izpaushaas uz jaunieti? Domaju ka nee - efekts ir gluzhi otraads.
Mees paliek skaidrs ka cilveekam ir dariits paari-kaadaai riiciibai no muusu puses jaseko, par to tagad nerunaashu.
Bet: Ja mees runaajam par Afrikas valsti kuraa diskriminee, izmanto un nomaaca miljoniem cilveekus, vienalga vai jaunieshus vai pieaugushos, tad tachu ir jaasaprot ka ne vienmeer tiem cilveekiem ir iespeejas pretoties.
Taatad principaa jautaajums ir, vai kategorizeshana nevar buut pat noderiiga dazhaadaas situaacijaas vai vismaz vinjai dazhaadaas situaacijaas NAV negativas sekas.

Veel jums piekriitu tajaa punktaa, ka atbalstiishana var izpausties negatiivi.
Taadeelj sheit ljoti uzmaniigi ir jaaanalizee "atbalstiishana". Es pirmaa komentaara mineeju socialo raami- uzskatu ka shodienas situaaciju eiropas attistitakaas valstiis ir pieradijusi ka ar individuaali pielaagotu socialo raami var vairaak paliidzeet cilveekiem, nekaa viniem kaiteet. Protams vienmeer buus atsevishkji gadijumi, bet par tiem sheit nerunaajam.
Taatad skaidrs ir tachu tas, ka daudzi, it iipashi Afrikas zemees, nevareetu izdziivot, ja paartrauktu vinjus atbalstiit. Tas vairs nebuutu liberali, bet bezatbildiigi.
Un liidzigi ir arii ar jaunieshu intereseem. Ja mees runaajam par jaunieshiem Afrikas nabadzigajaas zemes ir jaabuut skaidram ka daudziem pat nav shiis, prieksh mums pashsaprotamaas eetiskaas veertiibas.
Tas noziimee, ka jaunietis kursh nav eedis dienaam ilgi bez sirdsapzinjas paarmetumiem peikauj citu lai tiktu pie taa eedamaa...
Tas nav nevienu interesees. Tad jau vispaar var teikt, ka vecaaki nav vajadziigi, beernam savas intereses, pats tiks galaa...
Taatad liidziigs jautaajums, vai sheit "intereshu ketegorizeeshana", protams arii tikai liidz noteiktam liimenim, nebuutu ljoti noderiiga.
Liberalisms nenoziime ka cilveeks ir atbildiigs pats par sevi un var dariit ko vien veelas - Liberalisms noziime ka cilveeks ir atbildiigs par sevi un var dariit ko vinjsh veelas kameer vinjsh nekaitee citam.
UN it iipashi muusu dienaas un veel vairaak 3. pasaules zemees: Cilveekam IR jaabuut atbildiibas sajuutai! Shii atbildiibas sajuuta zuud - piemeers: kur shodien ir jaunieshu partijas? Bet nu taa protams ir atkal cita teema...


Diemzheel liidz shim nav bijusi iespeeja ieskatiities peetijumus uz kuriem atsaucaties. Varu tikai atsaukties uz pieredzi kuru guvu projektaa sadarbojoties ar Dienvidafrikas "township" skolaam.

Un atvainojiet, manaa tastatuuraa nav garumziimes. :)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Pēteris - G 07.02.2008 22:19
Paldies par atzinīgajiem vārdiem!

Kas attiecas uz šo paragrāfu, kuru Jūs citējat, tas ir piemērs, kas raksturo manuprāt ne-niansētu indivīdu kategorizāciju (ielikšanu noteiktās "kastītēs", piemēram, upuris), kas nereti veido tās pašas ES politiku noteiktos jautājumos. Es pastāvu uz savu argumentu, ka jaunieši nav nevainīgi upuri, viņiem ir jāuzņemas atbildība par savu rīcību, viņiem ir jābūt pašiem savas rīcības "kalējiem".

Man, protams, patīk, ka Jūs iesakāt izglītot jauniešus, tomēr tanī pašā antropoloģisko pētījumu krājumā, uz kuru atsaucos, ir analizēti vairāki gadījumi, kad jaunieši ar augstako izglītību nespēj atrast darbu attiecīgajā Āfrikas zemē, jo tur daudzos ekonomikas sektoros valda uz sociāliem tīkliem balstīta rekrutācija, kurai maz sakara ar CV ierakstītajiem nopelniem, bet vairāk ar pazīšanos, labu attiecību uzturēšanu ar "dižo vīru" (big man), ģimenes attiecības, utt.

Turklāt, kā mēs varam zināt, kas ir jauniešu interesēs? Tas ir tāds pats tēvišķīgums, kuru es aprakstīju kā negatīvu... turklāt nereti paternāliskā attieksme ir cieši saistīta ar kategorizēšanu. Turklāt gan "aizsargāšanai", gan atbalstīšanai bieži piemīt tā kaite, ka tās nemudina indivīdu rūpēties pašam par sevi, proti, rada zināmu atkarību.

To sakot es neapgalvoju, ka mums vajadzētu noskatīties uz to, kā valstī eskalējas konflikts un tam seko humanitārā krīze.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Komentāri par rakstu:
Kārtot:
G. 07.02.2008 21:44
Dziivoju arzemes un kaa liberalis ar lielu interesi sekoju politikai latvijaa un ne reti parsteidz politikju riciba vai teiktais sakaraa ar minoritatem latvijaa.
Man loti patika tavas domas un jaasaka ka ceru vai pat ticu ka latvijaa ir daudzi jaunieshi ar saadiem uzskatiem.
Bija tikai viens punkts kurs mani mazliet trauceja, kuru varbut neizskaidroji pietiekami precizi. Raksti: "Piemēram, bērni un jaunieši Āfrikā mūsdienās nereti tiek atspoguļoti kā nevainīgi un pasīvi nabadzības un konfliktu upuri."
Pec tam pareizi konstatee ka vini ricispejigi un to ari daudzkart izmanto.
Tomer jaapiebilst ka gandriz visi sie jauniesi un it ipashi berni tiesam ir konfliktu, korupcijas un politiska un sociala haosa upuri. Un kaa liberalis neuzskatu ka sie cilveki ir jaaizsarga, bet jaatbalsta! Piemeeram ES ir japalidz tada veida ka rada socialo rami, kurs lauj siem jauniesiem rikoties savas intereses. Tas nozime gudri un racionali - vini ir jaizglito lai pasi saprastu ka NAV pareizi pievienoties kaut kadam dumpinieku armijam, ka konfliktus nevar risinat ar vardarbibu.
Nezinu vai tavas domas ir sadas vai citadas, manuprat mazliet par maz vai parak neprecizi rakstiji par so aspektu.

Citi autora darbi