Atslēgvārdi:

Kādēļ ētikai ir nozīme? 4

Ja politiķu vidū ir pārāk maza interese par ētiku, pilsoņiem var rasties vilinājums uztvert demokrātiju par politisku režīmu, kurā nozīme ir tikai šķitumam un blēdībām un kuram nav reālas ietekmes uz viņu dzīvi.

Iesaki citiem:
Kadel vajadziga etika
Foto:Mia

Raksts angļu valodā

Šī raksta mērķis ir īsumā aprakstīt iemeslus, kādēļ dinamiskai un stabilai demokrātijai vajadzīga ētika. Es argumentēšu, ka ētika demokrātijā nav luksus prece — tā rada apstākļus tādas politiskās iekārtas uzturēšanai, kas respektē indivīda brīvības. Rakstā centīšos pierādīt, ka ētika per se ir neaizstājama demokrātijas nodrošināšanai un uzlabošanai. Pirms pievēršos šai tēmai, būtu svarīgi iezīmēt būtiskākās atšķirības starp divām ētikas koncepcijām.

Nereti ētika tiek saprasta tikai kā pareizas, labas uzvedības izpausme publiskajā un privātajā sfērā. Pamatojums ir sekojošs: labas dzīves saturs ir ļoti viegli definējams (vispārēji raksturojot, tas ir vērtību kopums), tādēļ visas potenciālās problēmas ir vai nu uztveres (grūtības saprast, ko pieprasa ētika) vai realizēšanas problēmas (grūtības īstenot dzīvē to, kas tiek uzskatīts par labu un pareizu). Citiem vārdiem, problēmas rodas tādēļ, ka cilvēkiem pietrūkst izpratnes par ētiku vai arī viņi nespēj "būt ētiski" vai "uzvesties ētiski".

Šai pozīcijai piemīt divas formas — populārā un elitārā. Saskaņā ar pirmo labas dzīves saturs ir visiem zināms, bet ne visi spēj attiecīgi uzvesties, jo viņiem, piemēram, pietrūkst gribas to darīt. Es to sauktu par "Sokrāta versiju". Saskaņā ar šo pieeju cilvēkiem pēc būtības piemīt morāla gudrība, kaut arī viņi nespēj to likt lietā. Elitārā nostādne vēstī — ja cilvēki nerīkojas ētiski, tas notiek tādēļ, ka viņi nezina, kas nāk par labu mums un mūsu sabiedrībai. Šis arguments ("Platona versija") apgalvo, ka savu ierobežoto spēju dēļ cilvēki nevar noteikt, kas ir labs.

Abām nostādnēm piemīt viens un tas pats trūkums, proti, to pamatā ir kļūdains pieņēmums, ka pastāv tikai viens labas dzīves veids un ikvienam sabiedrības loceklim uz to ir jātiecas. Abas nostādnes ir monistiskas (balstītas pārliecībā, ka pastāv tikai viena morālā patiesība jeb tikai vienai morālajai patiesībai ir vērtība), ar perfekcionisma tendenci (jo paredz, ka šī patiesība var tikt iedzīvināta visā sabiedrībā). Tādējādi abas nostādnes ignorē morālo plurālismu, kas pastāv ikvienā sabiedrībā.

Pat ja vispārējos vilcienos cilvēki ir vienisprātis par tādām pamata vērtībām kā vienlīdzība, brīvība un cilvēka cieņa, brīdī, kad šiem principiem ar politisku lēmumu starpniecību jāpiešķir konkrēta forma, rodas asas domstarpības. Piemēram, neviens nenoliedz, ka nogalināt cilvēku ir slikti, taču pastāv dažādi uzskati par eitanāziju un abortiem. Kādēļ? Ne tādēļ, ka konkrētā viedokļa aizstāvjiem un viņu oponentiem nebūtu līdzīgi principi un vērtības, bet gan tādēļ, ka viņi nav vienisprātis par šo principu un vērtību interpretāciju.

Šeit ir jāuzmanās. Es nesaku, ka nav iespējams iedzīvināt nevienu kopīgu principu. Piemēram, tas, ka dažas profesijas vai sabiedriskos amatus regulē deontoloģijas kodeksi, ir gluži leģitīmi. Kas šajos gadījumos ir īpašs? Vispirmām kārtām, ir svarīgi noteikt regulējumu konkrēto profesionāļu (ārstu, tiesnešu, politiķu, advokātu, žurnālistu…) aktivitātēm, lai nodrošinātu, ka šie cilvēki negūst labumu sava amata dēļ, ka viņi respektē pilsoņu līdztiesību un cilvēku brīvības, kā arī nerada kolektīvu kaitējumu. Otrkārt, ir svarīgi nodrošināt, lai šie kodeksi top demokrātiska procesa rezultātā, kurā ietilpst publiskas debates un saprātīgu viedokļu apmaiņa — vismaz to cilvēku starpā, uz kuriem šie kodeksi attieksies, kā arī to cilvēku starpā, kuru dzīvi konkrētā profesija var skart (klienti, pacienti, sabiedrisko pakalpojumu patērētāji…). Pēc kodeksu izstrādāšanas ir normāli sodīt tos cilvēkus, kas pārkāpj profesijas principus. Piemēram, ja ārsts valstī, kurā aborti ir likumīgi, mēģina sievieti atrunāt no grūtniecības pārtraukšanas, viņš būtu jāsoda. Ja politiķis ir ļaunprātīgi izmantojis amata stāvokli, viņam jāstājas tiesas priekšā. Citiem vārdiem, demokrātijai ir jādefinē likumi un tie jāiedzīvina; un īpaši svarīgi tas ir to personu gadījumā, kuras pilda noteiktas publiskas funkcijas.

Bet vai tas nozīmē, ka sabiedrībā ir cilvēki, kuriem piemīt ētikas — gan vispārējo principu, gan specifiskās jomas principu — definēšanas monopols? Nē. Dzīve demokrātiskā režīmā cita starpā noved pie tā, ka paternālisms sāk izraisīt arvien lielākas šaubas (pamatoti). Personām, kuras sevi uzskata par absolūto ētikas zināšanu nesējiem, vajadzētu, pirmkārt, pazemināt savu vēlmju un cerību latiņu un padarīt tās reālistiskākas, un, otrkārt, pieņemt to, ka līdzpilsoņi var apstrīdēt viņu uzskatus un lēmumus. Lai cik ļoti mēs skumtu pēc "vecajiem labajiem laikiem", kad lēmumus bija tik viegli pieņemt un īstenot, tā ir maksa par dzīvi demokrātijā — ir jāatklāj savi argumenti un jāpieņem, ka tie tiks publiski izdiskutēti, lai panāktu plašu kompromisu.

Šeit esam nonākuši pie pašas būtības ētika svarīgumam demokrātijā. Visa pamatā ir publiskas debates, taču ne gluži jebkura veida debates. Pastāv debates, kas tiek vadītas un pabeigtas ar spēka paņēmieniem, izmantojot bailes, vairākuma spiedienu un tamlīdzīgi. Nebūt ne visas diskusijas nāk par labu demokrātijai. Dažu debašu nozīmību grauj stereotipi par noteiktām sabiedrības grupām, citas izkropļo vairākums, kas nepievērš uzmanību minoritātes vajadzībām un prasībām. Ir viegli atrast piemērus citām neveselīgu publisko debašu formām. Precīzu veselīgas diskusijas apstākļu definīcija ir pārāk plaša, lai tai šajā rakstā pievērstos visos sīkumos. Taču var minēt dažus pamata principus. Pirmkārt, veselīga diskusija ir tāda diskusija, kas neizslēdz cilvēkus, kuriem ir leģitīma interese par gaidāmajiem lēmumiem. Otrkārt, veselīga diskusija ir tāda diskusija, kurā ir ierobežots asimetrisko pozīciju skaits. Piemēram, debatēs par globālo sasilšanu ir pamatoti piešķirt lielāku svaru zinātnieku viedokļiem. Bet būtu ļoti apšaubāma prakse sarunās par pilsonības piešķiršanas nosacījumiem neiekļaut imigrantus un nepilsoņus. Treškārt, ir jābūt spēcīgai saiknei starp diskusijām un lēmumiem. Citiem vārdiem, lēmumu pieņēmēji nedrīkst ignorēt diskusijas rezultātus nolūkā īstenot paši savu dienaskārtību.

Ētikas loma ir tieši saistīta ar šiem principiem. Patiesībā, ja ētiku definējam kā disciplīnu, kas novērtē darbību morālo vērtību un pasaules stāvokļus, un, ja turklāt ētika ir disciplīna, kas pārrauga motīvus un argumentāciju, kas tiek piedāvāta šo darbību un pasaules stāvokļu pamatojumam, tad ētika demokrātijā ir neaizstājama. Tas tā ir tādēļ, ka ētika ir daļa no taisnīgākas sabiedrības meklējumiem — tādas sabiedrības, kurā nevienlīdzība, dominēšana un tiesību pārkāpumi būtu samazināti līdz minimumam. Tādēļ ētika nevar būt tikai dažu cilvēku monopols, kuri uzskata sevi par morāles interpretētājiem vai valdītājiem. Ētikai ir jābūt pieejamai visiem un, protams, tā tāda arī ir. Pieņemot ikdienas lēmumus, pat vispersoniskākajos, mēs pastāvīgi apsveram lēmumu labvēlīgās un nelabvēlīgās sekas, uzdodam sev jautājumu, vai ir labi tā rīkoties un tamlīdzīgi. Ja mēs tik ļoti uztraucamies par to, vai pieņemam pareizo lēmumu pareizajā brīdī (un ne tikai tādēļ, lai aizstāvētu savas intereses), tad kādēļ lai tas būtu citādi publisko lēmumu gadījumā, kuri ietekmē mūsu — sabiedrības locekļu — dzīvi?

Ir divu veidu aizspriedumi, kuriem es gribētu pievērsties, pirms pabeidzu rakstu. Abi ir vienas monētas divas puses. Pirmais — sabiedrības locekļiem būtu jāpievērš uzmanība publiskajai ētikai ne tikai tad, kad sabiedrību satricina dramatiski notikumi. Ideālā pasaulē mums visiem būtu pastāvīgi jāsatraucas par politiskajiem, tiesiskajiem un sociālajiem lēmumiem. Taču mēs nedzīvojam ideālā pasaulē. Tādēļ minimālā programma būtu dziļāk aplūkot publisko sfēru. Visacīmredzamākais motīvs (gandrīz) pastāvīgai uzraudzībai ir draudi, ka, iztrūkstot iedzīvotāju plašai interesei par politiku, daži pašpasludinātie "morāles speciālisti" varētu monopolizēt debates par lēmumu labumu un pareizību — tādu lēmumu, kuri ietekmē ļoti daudzu cilvēku dzīvi. Otrkārt, ja politiķu vidū ir pārāk maza interese par ētiku, proti, par publisku viedokļu un argumentu apmaiņu, pilsoņiem var rasties vilinājums uztvert demokrātiju par retorisku politisku režīmu, kurā nozīme ir tikai šķitumam un blēdībām, un domāt, ka demokrātija nav nekas vairāk par vārda spēļu un virspusēju paziņojumu virkni, kurai nav reālas, labvēlīgas ietekmes uz cilvēku dzīvi. Vēsture mums ir pastāvīgi mācījusi, ka maldināt cilvēkus par demokrātijas būtību, iespējams, ir viens no visu laiku postošākajiem politiskajiem aprēķiniem.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (4) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Owl 03.01.2008 12:00
Kopumā tā ir Hābermasa diskursa ētika. Ko tur var teikt? Tā ir mūsdienu klasika. Nedaudz nekorekti no autora puses neatsaukties uz ideju avotiem. Atticībā uz diskusijām un ētiku - tās ir cieši saistītas. Vēl senajos laikos traktātus par ētikas tēmām rakstīja dialoga formā (Senā Grieķija, Indija). Tikai autors raksta sākumā manuprāt uztaisīja jucekli ar pieeju klasifikāciju: gan Sokrāts (tik daudz, cik mēs par to varam spriest), gan Platons uzsvēra zināšanu nozīmi, bet gribu kā ētiskās uzvedības faktoru priekšplānā izvirzīja kriestietības sekotāji.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM 03.01.2008 10:43
Jāpiekrīt iepriekšējiem komentētājiem ka tas rakstā minētais piemērs tiešām laikam nav izdevies , bet tā raksta sākums manuprāt tīri saturīgs. Raksta beigas jau man tādas neskaidrākas.

Pēc manas saprašanas nav vispār tādas pareizās debašu formas par ētiku. Galvenais laikam ir ka tām debatēm būtu jābūt brīvām , visādā ziņā. Bez tam ne uz kādu debašu pamata nevar veidot sabiedrības ētisko izpratni , vēl vairāk mēģināt izkristalizēt debatēs kaut kādus kopējus ētikas principus priekš visas sabiedrības. Tāda izdebatēta ētika sabiedrībai nav vajadzīga , jo tā ir mākslīgi , ar debašu palīdzību uztaisīta ētikas izpratne. Manuprāt ir vajadzība pēc tādas dabiskas ētikas , ir vajadzība tikt klāt tai ētikas izpratnei cilvēkos kas veidojas dabiski no audzināšanas un reālās dzīves iespaida visā cilvēka dzīves garumā , un kas obligātā kārtā visos gadījumos iet caur katra cilvēka paša sirdsapziņu. Manuprāt vispārējais ētikas līmenis , ja tā var teikt , ir ceļams tikai kopējā masā ar augstāku morāles principu ieaudzināšanu jau no bērna kājas , un ar sekojošu šo paaugstināto morāles principu aplauzīšanu reālajā dzīvē. Vispārējā ētikas līmeņa paaugstināšana manuprāt ir paaudžu darbs. Mēģinot to panākt pa fikso ar debašu kampaņām un tā , rezultāts var izrādīties visai negatīvs ar izteikti relatīvu raksturu.

Ko gan var dot debates , un kamdēļ tās manuprāt būtu visai nepieciešamas , tad tas ir nevis kaut kādu kopēju vienotu ētikas principu izstrādāšana , bet gan tādu galēju , savā starpā stipri atšķirīgu , ētisku izpratņu tuvināšana un nogludināšana , kaut kādas ētiskās izpratnes lielākas vienotības panākšana sabiedrībā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

laila 03.01.2008 01:05
Piekrītu Aleksim, ka nemēģināšana atrunāt no aborta, ja tas būtu likumīgs, būtu akla likuma burta un nevis gara pildīšana.

Interesanti, ka autors saka, lai tie, kas ir iedomājušies, ka ekstisē kaut kāda absolūtā patiesība, nolaiž savas latiņas zemāk. Šajā teikumā atklājas autora paša viedoklis par to, kā visiem citiem, viņaprāt, būtu jādzīvo un jātver lietas. Ja mēs būtu pavisam godīgi pret sevi un citiem, tad būtu jāatzīst, ka mēs gribētu, lai visi konceptuāli par pasauli domātu tāpat kā mēs.
Šis raksts ir piemērs tam, kā pavirši runāt par ētikas jautājumiem, kas nav nedz tik vienkārši, nedz skaidri. Vairāki apgalvojumi nonāk klajā pretrunā kaut vai ar visparastāko brīvību izvēlēties, kam ticēt. Ja autors ar reliģijas brīvību saprot vienīgi tiesības brīvi izvēlēties reliģiju, konfesiju un draudzi, kam piederēt, tad tās ir diezgan uzjautrinošas iedomas, es teiktu, ka tā ir pietiekami bezjēdzīga ticība. Savukārt, ja kāds patiešām tic, piemēram, reinkarnācijai, un viņam ir skaidrs viens vienīgs un citu iespēju izslēdzošs priekšstats, kā dzīvot, lai rezultāts būtu pēc iespējas labāks, būtu nelietīgi no viņa pieprasīt, lai viņš piekrīt, ka to visu var arī nedarīt un tāpat sasniegt cienījamas beigas. Ar to es nedomāju teikt, ka visiem ir jābūt saskanīgiem savā ticībā, bet gan to, ka man ir jāciena ikviena brīvība ticēt tiklab tam, ka viss ir relatīvs, kā tam, ka ir kaut kas absolūts.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 02.01.2008 20:57
Second, a healthy debate is a debate where asymmetric positions are limited. For example, during an argument about global warming it is justified to give more weight to scientific voices.

Varbūt kāds saprot, ko nozīmē diskusija, kur ir "ierobežotas asimetriskās pozīcijas" (vai kā teikts raksta tulkojumā "ierobežots asimetrisko pozīciju skaits")? Ja par "asimetrisku pozīciju" uzskatām kaut kādu cilvēka sabiedriskās lomas noteiktu stāvokli, kurš viņu atšķir no citiem diskusijas dalībniekiem, tad diskusijā par globālo sasilšanu ir cik vien patīk daudz šādu "asimetrisku pozīciju" - ir klimata zinātnieki, ir biologi un ekonomisti, ir apdrošināšanas kompānijas un risku eksperti, ir attīstīto valstu politiķi un jaunattīstības valstu politiķi, ir autoražotāji, ir būvnieki, degvielas eksportētāji un importētāji, utml. Visiem ir kaut kas sakāms - t.sk. no savas īpašās/asimetriskās lomas viedokļa. Un, protams, jebkurā citā diskusijā var būt tāpat. Vai no šejienes seko, ka "healthy debate" šādiem daudzšķautnainiem un sarežģītiem jautājumiem vispār nepastāv?

After the elaboration of those Codes, it is normal to punish people who infringe internal rules of a particular profession. For example, a physician who is trying to dissuade a woman from having an abortion in a country that legalized it must be sanctioned.

Šis ir ļoti neveiksmīgs piemērs profesionālās uzvedības kodeksiem. Cilvēkam, t.sk. ārstam, neviens nevar uzlikt par pienākumu veicināt otra cilvēka nogalināšanu. Legāls aborts nozīmē vienīgi to, ka bērna vecākus un ārstus par aborta izvēlēšanos nesoda, bet aborta veikšana (arī reklamēšana vai citāda veicināšana) nevienam nedrīkst būt pozitīvs pienākums. Vēl jo mazāk deontoloģiskas ētikas nozīmē, t.i. kā "akla" pienākuma pildīšana, neraugoties uz iespējamajām rīcības sekām.

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Krizei aciis

Ieskaties krīzei acīs 5 Autors:Ksavjē Lands