Kādas izredzes ir lietā “Ždanoka pret Latviju”

"Latvijas Vēstnesis", 06.05.2003.
Pielikums "Jurista vārds"

Iesaki citiem:

Pirms kāda laika Latvijā izskanēja informācija, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir nolēmusi pieņemt izskatīšanai pēc būtības Tatjanas Ždanokas prasību pret Latvijas valsti. Pirms lietas izskatīšanas pēc būtības atklātā tiesas sēdē Strasbūrā, kura notiks šā gada 15. maijā, ir vērts uzmanīgāk ielūkoties tiesas lēmumā, kurš ir iespaidīgi detalizēts. Jāpiebilst, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē ir ne tikai interesanti spriedumi, bet arī vērā ņemami un pamācoši lēmumi par prasības pieņemšanu vai nepieņemšanu izskatīšanai. Protams, ņemot vērā Ždanokas prasības politisko un vēsturisko kontekstu, arī tiesas lēmumam jau šajā stadijā vajadzēja būt tik izvērstam.

Fakti. Tiesas lēmumā faktu uzskaitījums sākas pat ar 1971. gadu, kad prasītāja kļūst par Latvijas Komunistiskās partijas biedri. Tiek minēts, ka 1990. gada martā prasītāja tiek ievēlēta tā laika LPSR Augstākajā Padomē, kā arī LKP Revīzijas komisijā. Kad 1990. gada 4. maijā Augstākā Padome pieņem Neatkarības deklarāciju, prasītāja kopā ar pārējiem Līdztiesības frakcijas biedriem nepiedalās balsošanā. LKP asi kritizē deklarāciju un prasa PSRS prezidenta iejaukšanos situācijā. Turpmākajā izklāstā tiesa konstatē, ka pušu starpā pastāv pretēji viedokļi par 1991. gada janvāra un marta notikumiem Latvijā. Valdība tiesā argumentē, ka janvārī padomju armija uzsāka militāras darbības pret Lietuvas neatkarību un pēc tam arī Latviju. 1991. gada 13. janvārī LKP Centrālkomitejas plēnums pieprasīja Latvijas valdības atkāpšanos un Augstākās Padomes atlaišanu un varas nodošanu Vislatvijas sabiedriskās glābšanas komitejai, kuru tajā dienā izveidoja vairākas organizācijas. Pēc apšaudes Rīgā šis apvērsums tomēr neizdodas. Prasītāja savukārt apstrīd minēto valdības “versiju”. Pirmkārt, viņa iesniedz tiesai avīžu rakstu, kurā tiek rakstīts par to, ka nevis padomju armija izraisīja apšaudi Viļņā, bet paši lietuvieši.

Otrkārt, viņa uzskata, ka janvāra notikumus izraisīja valdības lēmums pacelt cenas produktiem. Šis lēmums izraisījis cilvēku neapmierinātību un demonstrācijas. Pusēm ir arī pretēji viedokļi par 1991. gada 3. marta nobalsošanas lomu un sekām. Attiecībā uz 1991. gada augusta notikumiem Padomju Savienībā un Latvijā tiesa cita starpā konstatē, ka Augstākā padome 1991. gada 23. augustā paziņo: LKP ir antikonstitucionāls veidojums. Padome izveido izmeklēšanas komisiju, lai noskaidrotu Līdztiesības deputātu līdzdalību valsts apvērsumā. Balstoties uz komisijas ziņojumu, 1992. gada 9. jūlijā Padome anulē piecpadsmit deputātu mandātus, bet prasītāja nav šo deputātu vidū.

Turpmāko notikumu attīstība ir šāda. Prasītāja nevar piedalīties nedz 1994. gada vietējās, nedz 1995. gada Saeimas vēlēšanās, jo attiecīgās valsts iestādes atsakās reģistrēt prasītājas pilsonību. Tikai 1996. gadā pēc tiesas sprieduma prasītājas Latvijas pilsonība atbilstoši tiek reģistrēta. 1997. gada 25. janvārī Kustība par sociālo taisnīgumu un līdztiesību Latvijā iesniedz sarakstu pašvaldību vēlēšanām. Tajā ir iekļauta prasītāja. Prasītāja atbilstoši likumam ir pievienojusi deklarāciju, apstiprinot, ka uz viņu neattiecas vēlēšanu likuma 9. panta izņēmumi. Atbilstoši šim pantam personas, kas darbojušās PSKP vai LKP un citās pantā minētajās organizācijās pēc 1991. gada 13. janvāra, nav tiesīgas kandidēt vēlēšanās. Prasītāja informē Centrālo vēlēšanu komisiju, ka viņa ir bijusi LKP biedre līdz dienai, kad šī partija tika oficiāli aizliegta, bet ka minētais aizliegums kandidēt uz viņu neattiecas, jo tas ir pretrunā ar Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 2. un 25. pantu. Komisija reģistrē sarakstu, tas iegūst četras vietas Rīgas domē. Prasītāja ir šo četru deputātu vidū. 1998. gada Saeimas vēlēšanās prasītāja tiek iekļauta Tautas Saskaņas partijas sarakstā. Iesniedzot sarakstu, prasītāja pievieno līdzīgu vēstuli kā 1997. gadā, kurā skaidro, ka likuma aizliegums kandidēt uz viņu neattiecas, jo tas ir pretrunā jau minētajam Paktam un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1. protokola 3. pantam. Ņemot vērā Komisijas lēmumu apturēt saraksta reģistrēšanu, jo prasītājas kandidatūra neatbilst likumam, prasītāja atsauc savu kandidatūru, lai netraucētu partijas dalībai vēlēšanās.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa lēmumā min to procedūru, kāda prasītājai ir bijusi pieejama Latvijā, lai konstatētu, vai kandidāts atbilst vēlēšanu likuma prasībām. Gan Rīgas apgabaltiesa, gan Augstākās tiesas Civillietu departaments konstatēja, ka pieejamie pierādījumi ir tādi, kas ļauj secināt, ka prasītāja ir darbojusies LKP pēc 1991. gada 13. janvāra. Jāpiebilst, ka Saeimas arhīvā nebija saglabāti dokumenti par konkrēto Augstākās padomes darbības periodu, kurus prasītāja vēlējās piedāvāt savu tiesību aizstāvībai tiesā. AT sprieduma sekas bija prasītājas mandāta zaudēšana Rīgas domē. Prasītāja cēla kasācijas sūdzību AT Senātā, cita starpā uzstājot, ka šāds viņas tiesību ierobežojums neatbilst Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 11. pantam. Senāts slēgtā rīcības sēdē pieņēma lēmumu par sūdzības nepieņemšanu izskatīšanai. Senāts uzskatīja, ka kasācijas ietvaros var tikt konstatēta tikai prasītājas darbošanās vai nedarbošanās LKP pēc minētā datuma. Senāts nav pilnvarots analizēt šāda konstatējuma sekas, jo tas nozīmētu arī likumu atbilstības starptautiskajiem līgumiem analīzi, kas ir ārpus kasācijas jurisdikcijas.

Ņemot vērā to, ka 2002. gadā Saeimā tika izvirzīts priekšlikums atteikties no vēlēšanu likumu ierobežojumiem, gatavojoties Saeimas vēlēšanām, savienība “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” izvirzīja prasītāju kandidātu sarakstam. Tomēr, ņemot vērā to, ka minētie likumu grozījumi neguva atbalstu, prasītājas vārds netika iekļauts kandidātu sarakstā. Prasītāja izveidoja pati savu sarakstu, kurā bija tikai viņas kandidatūra. Komisija sākotnēji reģistrēja viņas sarakstu, bet, pamatojoties uz AT 1999. gada spriedumu, vēlāk tomēr svītroja prasītāju no saraksta un anulēja šo sarakstu, jo tajā nebija citu kandidātu.

Prasītāja neapstrīdēja šo lēmumu nacionālajās instancēs, bet iesniedza prasību Eiropas Cilvēktiesību tiesā, uzskatot, ka ir pārkāptas konvencijas 8., 10., 11., 6 (1) un 13. pantā, kā arī 1. protokola 3. pantā garantētās cilvēka tiesības.

Prasības pieņemšanas kritēriji. Lai pieņemtu prasību izskatīšanai, tiesai ir jākonstatē, ka Konvencijas 35. panta prasības ir ievērotas. Atbildētājs - valdība - var celt iebildumus par katru šā panta punktu. Vislielākās iespējas tomēr paveras 35. panta trešā punkta sakarā, jo var mēģināt pierādīt pēc būtības prasības nepamatotību vai ļaunprātīgu prasību tiesības izmantošanu.

Kā pirmo tiesa skatīja sūdzību par to, ka prasītājas mandāta anulēšana Rīgas domē pārkāpj 1. protokola 3. pantu. Minētais pants runā par likumdevēja vēlēšanām. Valdība šajā stadijā argumentēja, ka pašvaldība nav likumdevējs minētā Konvencijas panta izpratnē, turpretī prasītāja uzskatīja, ka Rīgas domei ir liela autonomijas pakāpe un ka tā var izdot likumdošanas aktus. Tiesa norādīja: lai konstatētu, kas ir likumdevējs valstī, ir jāanalizē valsts konstitucionālā uzbūve. Tomēr tas, ka daudzās valstīs pašvaldībām ir tiesības pieņemt normatīvos tiesību aktus, nenozīmē, ka šīs pilnvaras automātiski var tikt uzskatītas par likumdevēja varu minētā konvencijas panta izpratnē. Satversmē nekas nav teikts par pašvaldību likumdevēja varu. Tiesa secina, ka pašvaldības Latvijā nevar tikt uzskatītas par likumdevēja institūciju 1. protokola 3. panta izpratnē un tāpēc prasība par mandāta anulēšanu ir ārpus minētā panta satura un nevar tikt izskatīta šajā tiesā.

Šī paša panta kontekstā prasītāja cēla arī prasību par aizliegumu kandidēt Saeimas vēlēšanās. Valdība šajā kontekstā cēla šādus iebildumus.

Pirmkārt, tā apstrīdēja prasītājas kā cietējas statusu, jo viņa pati atsauca savu kandidatūru pirms 1998. gada vēlēšanām. Valdība tāpat arī piedāvāja argumentu, ka ierobežojošas likuma normas esamība kā tāda nevar tikt uzskatīta par pamatu cilvēktiesību pārkāpuma cietēja statusa konstatēšanai un ka jebkurā gadījumā gan Satversmes tiesa, gan tendences parlamentā norāda uz šo ierobežojumu pagaidu raksturu. Otrkārt, valdība vērsa tiesas uzmanību uz to, ka 2002. gadā prasītāja nav vērsusies nacionālajās instancēs savu tiesību aizstāvībai. Abi elementi ir būtiski, lai Eiropas Cilvēktiesību tiesa vispār varētu skatīt prasību.

Prasītāja tiesā norādīja uz cēlonisko sakaru starp likuma ierobežojumiem un viņas lēmumu atsaukt savu kandidatūru, tādējādi pierādot, ka viņa ir tieši cietusi no šādas situācijas. Tiesa atgādināja, ka Konvencijas 34. pants par tiesību pārkāpuma cietēju atzīst personu, kuru skar tieši konkrētā darbība vai bezdarbība. Atsevišķos gadījumos un noteiktos apstākļos persona var sevi uzskatīt par cietēju konkrētas likuma vai noteikumu normas esamības sakarā bez jebkādas nepieciešamības pierādīt, ka šī norma ir tikusi šai personai piemērota. Tiesa tāpat atgādina, ka konvencijas vai tās protokolu pārkāpums var pieņemt ne tikai momentānas darbības formu, bet arī tādas situācijas, kas turpinās, formu. Personas izslēgšana no kandidātu loka būtu šāds piemērs. Tiesa uzskata, ka prasītājas prasība ir par viņas izslēgšanu no kandidātu loka jeb par aizliegumu kandidēt, kas izriet no AT 1999. gada sprieduma, un ka šis aizliegums attiecas gan uz pašvaldību, gan Saeimas vēlēšanām. Attiecībā uz 2002. gada vēlēšanām prasītāja neuzskata, ka tas ir jauns pārkāpums, bet gan atsaucas uz šo faktu kā papildu pierādījumu prasībai par 1. protokola 3. panta pārkāpumu. Tiesa tādējādi noraida valdības iebildumus cietējas statusa sakarā.

Attiecībā uz nacionālo tiesību aizsardzības iespēju izsmelšanu 2002. gada vēlēšanu sakarā tiesa uzskata: prasītājai bija pamats uzskatīt, ka nacionālie lēmumi viņas statusa sakarā nemainīsies, ņemot vērā AT ierobežoto kompetenci un Satversmes tiesas lēmumu, konstatējot vēlēšanu likumu atbilstību Konvencijai. Interesanti, ka šajā lēmumā Eiropas Cilvēktiesību tiesai bija iespēja sniegt komentāru attiecībā uz to, vai Satversmes tiesa varētu tikt uzskatīta par efektīvu nacionālo tiesību aizsardzības institūciju, kura būtu tādējādi jāiziet 35. panta kontekstā. Konkrētās lietas faktu kontekstā Eiropas Cilvēktiesību tiesa izteica savas šaubas šajā sakarā un noraidīja valdības iebildumus.

Nākamais solis šajā stadijā un konkrētā panta ietvaros ir pierādīt tiesai, ka starp pusēm pastāv strīds attiecība uz faktiem un pušu tiesībām. Valdība, protams, argumentēja, ka likumu ierobežojumi ir samērīgi likumā noteikto leģitīmo mērķu sasniegšanai. Prasītāja turpretī uzsvēra, ka LKP nebija totalitāra partija un ka tās antikonstitucionālais raksturs tika konstatēts tikai 1991. gada 23. augustā. Tāpat prasītāja pievērsa tiesas uzmanību tam, ka jāņem vērā Latvijas Republikas šaubīgais konstitucionālais statuss tajā laikā, kā arī jānovērtē toreiz funkcionējošo institūciju leģitimitāte. Jebkurā gadījumā, viņa personīgi tomēr nekad neesot iestājusies par režīma atjaunošanu, bet aktīvi iesaistījusies cilvēktiesību aizstāvībā Latvijā, un tādēļ valstij neesot pamata attiecināt ierobežojumus uz viņu. Katrā ziņā pušu detalizētā un emocionālā argumentācija pārliecināja tiesu, ka tai ir jāskata prasība šajā aspektā pēc būtības.

Attiecībā uz prasības daļu par Konvencijas 8., 10., un 11. panta pārkāpumiem valdība cēla vairākus iebildumus par šīs prasības daļas pieņemamību izskatīšanai. Viens no būtiskiem iebildumiem bija nacionālo procedūru neizmantošana šo tiesību aizsardzībai. Tiesa norādīja, ka 35. panta pirmās daļas kritērijs par visu nacionālo tiesību aizsardzības iespēju izsmelšanu nav jāpiemēro pārāk formāli. Ir pietiekami, ka konkrētais jautājums ir pēc būtības celts nacionālo instanču priekšā. Tomēr ir nepietiekami nacionālajās instancēs apstrīdēt iestāžu uzvedību. Ir nepieciešams balstīties tieši konvencijas pantos vai ekvivalentās nacionālās normās. Dažreiz ir pietiekami identificēt situāciju, kas rada problēmu no Konvencijas viedokļa. Tiesa atgādina, ka Konvencija neuzliek par pienākumu izmantot neefektīvas nacionālās procedūras. Kā jau konstatēts iepriekš, ņemot vērā Latvijas tiesu ierobežoto kompetenci konkrētajos apstākļos, tiesa noraida valdības iebildumus.

Argumentējot par 10. un 11. panta nepieņemamību izskatīšanai pēc būtības, valdība uzsver Latvijas politisko situāciju, kurā pamatojas vēlēšanu likumu ierobežojumi, un likumdevēja īpašo raksturu. Lai arī parlaments netiek minēts Konvencijā kā valsts pārvaldes iestāde, tomēr tas neapšaubāmi pilda šādas funkcijas, izdodot likumus, un prasa noteiktu attieksmi. Papildus tam valdība min Konvencijas 17. pantu, kas aizliedz personām iesaistīties darbībās, kuru mērķis ir Konvencijas garantiju iznīcināšana. Valdībasprāt, darbošanās LKP neļauj prasītājai aizsargāt sevi ar Konvenciju. Prasītāja vienkārši norāda, ka ierobežojumi ir nesamērīgi, kas ir pretrunā ar pantu otrām daļām. Tiesai nākas atzīt, ka šis strīds ir jāizskata pēc būtības.

Tiesa noraida prasības izskatīšanu pēc būtības attiecībā uz 8. pantu par tiesību uz privāto dzīvi pārkāpumu, konstatējot, ka šajā daļā prasība ir nepamatota. Lēmumā tomēr parādās vērtīga tiesas argumentācija, kāpēc konkrētā situācija neveido šī panta pārkāpumu. Tiesa cita starpā atsaucas uz lietu “Rotaru pret Rumāniju”, kurā tika skatīta situācija par drošības dienestu arhīvos esošās personas informācijas saglabāšanu Rumānijā. Šajā kontekstā tiesas argumentācija varētu radīt interesi arī Latvijā.

Tiesa noraida prasību arī daļā par 6. panta pirmās daļas pārkāpumu (tiesības uz taisnīgu tiesu), jo politiskās tiesības nav ietvertas panta “civilo tiesību” jēdzienā. Šī prasība ir ārpus Konvencijas robežām. Tiesa noraida prasības daļu par 13. panta pārkāpumu un šajā sakarā arī piedāvā visai interesantu 13. panta satura skaidrojumu. Cita starpā 13. pants neuzliek par pienākumu veidot procedūras, kurās personas var apstrīdēt nacionālo likumu atbilstību Konvencijai.

Komentārs. Pirmkārt, lēmums ir vērtīgs tiem, kas plāno sniegt prasību Eiropas Cilvēktiesību tiesā, jo tas pietiekami detalizēti parāda, ko ietver 35. pantā noteiktie prasības pieņemšanas kritēriji un kādā veidā tiesai nākas pierādīt, ka prasību ir nepieciešams skatīt pēc būtības.

Lēmums arī sniedz priekšstatu par tiesību pārkāpuma “cietēja” definīciju Konvencijas izpratnē. Šis jautājums, šķiet, ir viens no komplicētākajiem lietas apstākļu kontekstā, un Latvijas speciālistiem būtu interesanti kritiski paanalizēt tiesas lēmumu šajā daļā.

Papildus tam lēmums sniedz skaidrojumu dažiem svarīgiem tiesību un nacionālo procedūru attiecību aspektiem. Acīmredzot jautājums par Satversmes tiesas procesa lomu no Konvencijas viedokļa ir viens no būtiskākajiem. Spriežot pēc lēmuma teksta, šeit varētu būt kas sakāms, ja valdība izlemj turpināt iebildumu stratēģiju arī nākamajā procesa stadijā. Ja ne konkrētās lietas ietvaros, tad, manuprāt, citos apstākļos Satversmes tiesas loma 35. panta kontekstā noteikti varētu būt ievērojamāka. Var pievienoties arī secinājumiem par pašvaldību statusu šajā lēmumā un tos būtu vērts ņemt vērā pašreizējā diskusijā par pašvaldībām Latvijā.

Neapšaubāmi, ka visnopietnākā cīņa tālāk risināsies par to, vai konkrētajā Latvijas demokrātijas attīstības stadijā vēlēšanu likumu ierobežojumi ir samērīgi. Var tikai prognozēt, ka Latvijai kā valstij, kas tūlīt kļūs par Eiropas Savienības dalībvalsti, varētu nenākties viegli pierādīt šo ierobežojumu nepieciešamību. Katrā ziņā Saeimai būtu vērts nopietni pārdomāt šo ierobežojumu atcelšanu. Visdrīzāk viena no iespējām valdībai aizstāvēties šajā procesā slēpjas šīs lietas individuālajās īpatnībās un virknē argumentu, kas parādās šeit analizētajā lēmumā.

Kopumā jāatzīmē — Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmums parāda, ka šajā lietā konkrētajā procesuālajā stadijā vienlīdz labi ir bijušas sagatavojušās abas puses.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!