Labrīt, lasītāji!Kā jau tas bija paredzams, Saeimas "gudrās galvas" viņdien kārtējo reizi nolēma atteikties no atklātības un no jauna apstiprināt domu, ka politikāņiem labāk ir darboties aizkulisēs tā, lai neviens izņemot zoodārza iemītniekus viņus neredz. Runa, protams, ir par Vienotības priekšlikumu, ka veselu sēriju valsts amatpersonu, piemēram, Saeimas sekretāres biedru, varētu vēlēt atklāti, nevis slepus. Bet, nē. Un, protams, jāatzīst, ka ne jau par Dzintaru Rasnaču (Saeimas sekretāra biedrs) deputāti bija "uztraukušies." Nē, vislabāk tomēr ir slepenībā domāt par tādiem kadriem, kā ... hmm .. par kuru varētu būt bijusi runa?.... Nu, varbūt par ģenerālprokuroru? Varbūt par viņu?

Jā, tieši par viņu, un to “gudro galvu,” kuras kārtējo reizi balsoja pret atklātību un par slepenību, domāšanu perfekti ilustrēja censonis no “zaļajiem zemniekiem” Staņislavs Šķesteris: “Piemēram, ja deputāts atklāti nobalso pret ievēlamo amatpersonu, piemēram, ģenerālprokuroru, pastāv iespēja, ka ievēlētā amatpersona deputātam atriebjas.”

Un te, lūk, mēs nonākam pie lielākās problēmas, kāda pastāv mūsu republikas likumdevējā, proti — it kā labi un apzinīgi cilvēki, bet, kolīdz ieiet pa Jēkaba ielas durtiņām, tā kļūst par nūģiem, kuri vien pazīst smilšu kastes bērnu “ētiku”: “Tu man spainīti atņēmi? Nu, tad tici, ka līdz mūža galam es tev būšu ienaidnieks un tev centīšos pāri nodarīt.” Šķestera teiktais apliecina, ka viņš ir cilvēks, kurš nevar iedomāties, ka kandidāts atklāti vēlēta ģenerālprokurora amatam varētu būt tāds, kuram pirmā vietā ir nevis personīgo lietu kārtošana, bet, teiksim, profesionāls darbs. Cita starpā, tas ir visai liels aizvainojums Latvijas prokuroriem — Saeimā, lūk, ir deputāts (un, protams, ne jau viņš ir viens), kurš uzskata, ka jūs visi esat sazvērnieki, kuri to vien grib, kā Staņislavam Šķesterim pāri nodarīt, ja kundziņš izrunāsies ne tā. Protams, republikā, kurā Saeimas deputātu izdošana administratīvai tiesāšanai ir tikai un vienīgi atkarīga no tā, cik lielā mērā attiecīgais deputāts ir “savējais,” Šķestera pārdomas nebūt nav ārpus kārtas, bet tas tomēr neatņem apstākli, ka Saeima nav bērnudārzs vai cietums, kurā lietas tiek “kārtotas” atbilstoši “savējo” un “ienaidnieku” principam. Šķesteram, starp citu, ir pieblējis arī deputāts no Šlesera un Šķēles biznesa projekta, kurš ir apgalvojis, ka slēgtos balsojumus deputāti balso “godīgāk.” Bet, ārpus jautājuma par to, kāpēc šim censonim liekas, ka godīgums ir iespējams tikai tad, kad neviens neskatās, viņu varam mazāk ņemt vērā, jo viņš pārstāv pagalam nenozīmīgu opozīcijas partiju.

Toties Šķesters it kā pārstāv valdošo koalīciju, un balsojums par atklātību bija kārtējā reize, kurā “zaļie zemnieki” vispirms nolēma darīt tieši pretējo no tā, ko paģērēja koalīcijas “partneris,” tad bloķējās ar Maskavas interešu pārstāvjiem no “Saskaņas” centra, un pēc tam nevainīgiem ģīmīšiem skaidroja, ka tā vajadzēja, tā vajadzēja. Aptuveni tas pats patlaban risinās ar tiesībsarga “meklēšanu,” arī tur būs vajadzīgs slepens balsojums, un šoreiz ļaudis ir pat sacerējušies, ka šī slepenība ļaus pa sētas pusi tiesībsarga birojā iešmaukt nevis opozicionāru no SC un kvaziopozicionāru no ZZS atrasto nevienam īpaši nezināmajam likvidatoram, bet gan Vienotības piemeklētajai Administratīvās tiesas tiesnesei, jo šajā gadījumā, tā mums šodien ir pastāstīts laikraksta Diena redakcijas replikā, “tā kā balsojums būs aizklāts, varbūt kādam deputātam ierunājas Latvijas politikā ātri pazaudējamā lieta — sirdsapziņa.” Citiem vārdiem sakot, arī “sirdsapziņa,” tāpat, kā “godīgums,” mūsu republikas likumdevējā lielākoties ir iespējama tikai balsojot aizklāti.

Cita vārda, kā “bardaks” šīs situācijas aprakstīšanai ir grūti aprakstīt. Vienīgais, kas šajos apstākļos pietrūkst Vienotībai, ir pašai savs meža rūķis, kurš pēc tam, kad viņa partija ir izdarījusi to, ko ir izdarījusi, izlien no sava Puzes sila, sarīko preses konferenci un sabiedrību aplaimo ar skaidrojumu, ko tad tas viss tā pa īstam nozīmē. (Nudien nevaru iedomāties nevienu citu pilsētas mēru mūsu republikā, kurš tik naski rīko preses konferences, lai pats par sevi patīksminātos — pat Ušakovs tā nedara.) Bet patlaban jau Vienotībai nav laika meklēt savu meža rūķi. Vispirms jāizdomā, ko darīt ar Mūrnieci, par kuru premjerministrs jau ir paguvis pateikt, ka pag, pag, vispirms kādu brītiņu pagaidīsim, un tad lemsim, vai pieņemt viņas demisiju. Spītīga atteikšanās atzīt, ka valsts automašīnas nav lietojamas privātām vajadzībām — tas lielākoties bija iemesls, kāpēc pagājušā gada oktobrī Linda Mūrniece gandrīz palika aiz svītras. Protams, nesaku, ka tieši tāpēc Dombrovskim vajadzēja viņas demisiju pieņemt tūlīt pat un uz vietas, taču arī tas ir rādītājs, tāpat, kā rādītājs ir Silva Bendrāte un viņas “slepenais” līgums ar Puzes meža rūķi, rādītājs ir Vienotības redzamas sejas Solvitas Āboltiņas gluži vaļsirdīgi atzītais, ka Dombrovska valdība ir gatava tirgoties ar amatiem un amatos bīdīt vairāk vai mazāk kliedzoši nepiemērotus cilvēkus tāpēc, ka tāda esot stabilitātes “cena.” U.tml.

Runāsim atklāti. Latvijas politiskā “elite” negrib spēcīgu likuma aizsardzības sistēmu. Tāpēc jau tik ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti ilgi notiek čammāšanās ar KNAB direktoru, kura gadījumā, cik var spriest, Dombrovskis katru vakaru pirms gulētiešanas uzvelk pidžamu un tad nometas ceļos pie gultiņas un no visas sirds lūdz dieviņu uztaisīt tā, lai Vilnītis nogrēkojas kaut kā pavisam redzami un visiem, visiem saprotami, jo tad gan būs iespējams no viņa tikt vaļā, citādi laikam nevar. Tāpēc jau Dombrovskis un Āboltiņa ir tik gatavi galveno balsi visā šajā jezgā dot krimināli apsūdzētajam meža rūķim no Puzes — lai tik runā, pašiem nav jādomā. Tāpēc jau visos Saeimas kaktos patlaban tiek organizētas komisijas, lai spriestu par nākamo Valsts prezidentu — varbūt tomēr otrā piegājienā izdosies atrast to marioneti, kuru neizdevās atrast zoodārzā? Arī šeit “zaļajiem zemniekiem” ir visas iespējas vienoties ar opozīciju un nemaz nedomāt par to, ka viņi tomēr ir koalīcijas partneri.

Un tas viss nozīmē, ka milzīgi svarīgs datums mūsu republikas politiskajā kalendārā šogad būs 2. oktobris (šogad tā būs svētdiena). Jo tad būs pagājis tieši gads, kopš šī “gudro galvu” komplekta ievēlēšanas, un tad, atbilstoši Satversmei, varēs sākt vākt parakstus par to, lai viņus visus padzītu ar mietu. Vien laikam žēl, ka tādā gadījumā droši vien kārtējo reizi Saeimā tiktu ievēlēti tie paši vecie vēži, vien drusciņ citādā kombinācijā. Ne priekš mums Ungārijas variants, kur “elite” tautai apriebās tik ļoti, ka tika aizmēzta pavisam. Tiesa, tās vietā nāca jauna “elite,” kuras pirmie darbiņi arī bija atklātības novēršanā un “savējo” būšanas nodrošināšanā ar pavisam pilnu klapi. Arī tas nebija labākais variants. Un tā nu laikam tomēr ir jānonāk pie senās un klasiskās atziņas par sabiedrību un pārvaldes iekārtu, kādu tā ir pelnījusi. Jo mūsējā, reiz, ir sabiedrība, kurā policijas pārstāvji nodarbojas ar spēļu zāļu un automobiļu aplaupīšanu. Tā ir sabiedrība, kurā Mis un Misters Latvijas glābējs konkursā joprojām katru reizi skatītāji vislielākajā skaitā nobalso par minēto meža rūķi no Puzes, un tas nekas, ka viņam inkriminēts viens likuma pārkāpšanas grēks pēc otra. Atkārtoju — kāda sabiedrība, tāda …

Bet cik ilgi?